VKKF mērķprogrammas Literatūras nozares projekts 2020.

VKKF mērķprogrammas “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs”

Neērtā vēsture... tā dzīva šodien.
Laiks nepielūdzami izdzēš atmiņas, vēsturiskie notikumi zaudē savu skaudrumu, tie iegūst citu nozīmi, ja runājam par vēstures falsifikāciju. Mūsdienu sabiedrībai ir vajadzīgi noteikti vērtību kritēriji, lai arī atmiņu process ir individuāls, tomēr viss, ko cilvēks atceras ir nozīmīga liecība par pārdzīvoto laiku. Šodien, kā nekad agrāk, ir nepieciešamība saglabāt dzīvo atmiņu un neļaut tai “pazust” miljons grāmatu sarakstos. Ar kataloga: “Mēs neaizmirsīsim... 1939.- 1991.” izdošanu mēs nākam pie lasītāja un tas vairs nav cilvēks, kuram bija liegts runāt savā valodā, brīvi domāt un paust savus uzskatus, rakstīt bez cenzūras. Paaudze, kura piedzimusi brīvā zemē, vēlas zināt. Kataloga izdevums veltīts paaudzei, kura tikai tagad sāk veidot izpratni un attieksmi par dzimtās zemes vēsturi, par pasaules notikumiem.

Pirms vairākiem gadiem uzsāktais darbs pie represēto personu izdoto grāmatu saraksta veidošanas, aktualizēja nepieciešamība pēc katalogā ievietotās informācijas apjoma paplašināšanas. Izvērtējot katru izdevumu, iedziļinoties tā saturā, bija skaidri redzams, ka aplūkojamais laika posms iesākas ar padomju totalitārā režīma pastrādātajiem noziegumiem, šajā periodā izdotajām grāmatām, turpinājās ar deportāciju pārdzīvojošu cilvēku atmiņu stāstiem un visam klātesot – Valsts Vēstures muzeju, vēsturnieku un zinātnisko pētījumu izdotajiem darbiem. Katalogā ietverto izdevumu kopapjoms pavēra iespējas visu informatīvo materiālu sadalīt nodaļās un akcentēt katra izdevuma saturu, mazāk pielietojot vispārīgas frāzes. Cilvēkiem, kuri izgājuši šo šausmu un pazemojuma pilno ceļu, svarīga ir katra grāmata, katra cilvēka neatkārtojamais dzīves stāsts. Autoru uzrakstītie darbi runā – tajos ierakstīta liela dzīves jēga, vēl šodien, pēc astoņdesmit gadiem, smagi ir lasīt par piedzīvoto izsūtījumā, gulaga nometnēs, kur visur klātesoša bija nāve, un tā ir realitāte, ar kuru saskarsies ikviens lasītājs.

Ar kataloga izdošanu, esam saglābuši no sabiedrības atmiņas izgaistošus faktus par totalitārā režīma noziegumiem un pacēluši tos jaunā, humānai sabiedrībai nepieciešamā līmenī. Vēstures tēmai apzinātie izdevumi atrodas vienkopus, kas paplašina vēsturisko materiālu pieejamību, parāda tā esamību un rada izvēles brīvību, atrodot arvien jaunas tēmas vēstures izzināšanai, kas kalpo kā palīgmateriāls jaunatnes patriotiskai audzināšanai, dzīves patieso vērtību stiprināšanai.

Vēstījums nav uztverams kā nodeva pagātnei, vēstījums ir rosinājums uz sarunu par atbildību, par dzīves kvalitāti un mūsu kopējo nākotni. Katalogā ievietotie izdevumi nemāca vēsturi, tie rosina jautājumus, liek meklēt pierādījumus, pētīt un skaidrot likumsakarības, tas ir informācijas ieguves avots jauniešiem, kuriem tā ir pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem. Interesentiem – labi pārskatāma izvēle ierastai lasāmvielai. Un katrs cilvēks meklē labāko veidu, kā izteikt savu viedokli, kā veidot attieksmi – šo dialogu ar sevi, ar pagātni, jo cilvēka nākotnes redzējums ir dziļi iesakņojies vēsturisko notikumu izpratnes būtībā, kas veido pilsonisko atbildību līdz sirmam vecumam.  

Tikšanās reizēs ar kaimiņvalstu delegācijām, skaidri iezīmējas katras valsts paveiktais vēsturiskās atmiņas saglabāšanā un popularizēšanā. Ar interesi vērojam, ka Igaunija ir nodibinājusi Zinātniski pētniecisko institūtu: “Estonian Institute of Historical Memory” un izvērš plašu informatīvo darbību Eiropā. Pasaulei ir jāzina. Pieminot režīmu nodarītos zaudējumus gan cilvēku, gan ekonomiskos – mēs domu izsakām skaitļos, bet skaitļus pārvēršot procentos, attiecībā pret iedzīvotāju skaitu valstī, tad tie ir milzīgi zaudējumi, ko esam upurējuši neatkarības un brīvības vārdā.

Katalogā ietvertie izdevumi ir mūsu paaudzes dzīvā liecība, tās garīgais mantojums nākotnes paaudzēm. Ar kataloga izdošanu esam apzinājuši neseno pagātni un katra izdevuma individuālās atmiņas nodevuši sabiedrības izvērtēšanai, jo aug nākamā paaudze, kura vēlas zināt, un interese par vēstures notikumiem nemazinās.

Teksts:  Laimdota Podze

Būs piemiņas vieta Amatā.

“Latvijas avīze” 27.01.2021
Viesturs Sprūde

“Projektā: “Piemiņas vietas izveide pie Amatas stacijas”, Amatas novada Drabešu pagasta teritorijā pie Amatas stacijas paredzēts iekārtot deportēto piemiņas vietu ar informatīvo stendu, laukumu, taču centrālais elements būs 1318 dažāda izmēra un nokrāsas metāla stabiņi. Katrs no tiem simbolizēs kādu 1949.gada 25.martā no toreizējiem Cēsu un Alūksnes apriņķiem aizvestu cilvēku. Uz katra stabiņa būs izsūtītā vārds, uzvārds, dzimšanas gads, pagasts – no kuras vietas izsūtīts. Tas nozīmē, ka savs stabiņš būs arī pašam idejas autoram Pēterim Ozolam, kuru, sešu gadu vecumā, kopā ar ģimeni 1949.gada 25.martā kā “kulakiem” piederīgu aizveda no Cēsu apriņķa Kosas pagasta “Pērkoņiem”. “Nu ko es varu darīt, ja tajā laikā dzīvoju?” pasmejas Ozola kungs.

Uz informatīvā stenda sniegs plašāku informāciju par 1949.gada izsūtīšanu un PSRS represīvo orgānu okupētajās Baltijas valstīs īstenoto operāciju ‘Priboi” (Krasta banga), kas bija izsūtīšanas pamatā. No Latvijas tā gada 25.martā un turpmākajās dienās 33 ešelonos kopumā aizveda vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku. Konkrēti no Amatas stacijas 1949.gada 27.martā divos naktī izbrauca vairāk nekā 60 vagonu garais ešelons Nr. 97322 ar 329 vīriešiem, 596 sievietēm, 393 bērniem. Galapunkts bija Tomskas dzelzceļa stacija Čeremošņiki, kur ešelons pienāca 8.aprīlī septiņos no rīta. Ceļā tālāku pārsūtīšanu gaidot un pašās nometinājuma vietās nomira vairāk nekā simts no Cēsu un Alūksnes apriņķa izvesto.

Līdzās piemiņas vietai atrodas vecā Amatas stacijas ēka, kas ir privātīpašums. Pašas dzelzceļa līnijas Ieriķi-Gulbene un tālāk uz Pitalovu gan vairs nav. To slēdza 1999.gadā. Arī sliedes ir demontētas. Toties uzbērums tagad kalpo kā “zaļais dzelzceļš”, tas ir veloceliņš Melturi-Gulbene. Kad piemiņas vieta būs gatava, tā pāries jaunā, novadu reformas gaitā veidojamā Cēsu novada pašvaldības rīcībā.   

“25.marts ir maksimālā programma, uz kuru vajadzētu cerēt. Projekts ir gatavs, saskaņojumi saņemti, arī būvnieks ir. Pašreiz aprēķinām galīgās izmaksas. Tā ka šobrīd viss aizķeras tikai aiz naudas” stāsta Pēteris Ozols. Cerības ir gan uz pašvaldību, gan privātpersonu ziedojumiem. Ja tomēr gadīsies kādas aizķeršanās, projekta īstenošanu atliks uz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu -14.jūniju.”

Latvijas Politiski represēto biedrība aicina iedzīvotājus savu iespēju robežās ziedot līdzekļus projekta “Piemiņas vietas izveide pie Amatas stacijas” īstenošanai, 1949.gada 25.marta 1318 Cēsu un Alūksnes apriņķa deportētajiem uz Sibīriju (ešelons Nr. 97322).

Ziedojumus lūgums pārskaitīt:
                 Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrība,
                 Reģ .Nr. 40008092338, ziedojumu konts:
                 Citadeles banka LV21PARX0016851920001,
Ziedojuma mērķis: Piemiņas vietas izveide pie Amatas stacijas
1949.gada 25.marta deportētajiem.

Preiļu politiski represēto biedrības "Likteņa ceļš" projekts 2020.

Preiļu politiski represēto biedrība “Likteņa ceļš” realizējusi un prezentējusi projektu “Šahs un mats”

Projekts tika iesniegts nodibinājuma “Viduslatgales pārnovadu fonds” mazo grantu projektu konkursam “Iedzīvotāji veido savu vidi – 2020”.

Projekta mērķis bija izveidot kultūrvidei atbilstošu aktīvās un intelektuālās atpūtas vietu Preiļu parka teritorijā, attīstot jauniešu intelektuālo potenciālu, piedāvājot aizraujošu izklaidi bērniem, intelektuāli un emocionāli bagātinot pilsētas viesus.Projekta idejai bija pamatojums. Jau vairākus gadus Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvāja lielformāta šaha spēli uz sazīmēta laukuma pie ieejas Preiļu muižas kapelā. Tas nebija ērti un estētiski.

Politiski represēto biedrība, kura nereti izmanto Preiļu muižas kapelu saviem pasākumiem, nolēma pieteikt dalību projektu konkursā, lai piesaistītu finansējumu  un izveidotu pastāvīgu, no divkrāsaina bruģa izbūvētu šaha spēles laukumu teritorijā starp Preiļu 2. vidusskolu, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma ēkām un Preiļu muižas kapelu.

Projekta kopējās izmaksas sastādīja 1442.00 EUR, no kuriem 550 EUR bija Viduslatgales pārnovadu fonda finansējums. 892.00 EUR bija Preiļu novada domes finansējums (400.00 EUR no Preiļu pils un muižas apsaimniekošanas budžeta, 492.00 EUR no Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja budžeta). Darbus veica SIA “K9” savlaicīgi un labā kvalitātē

Ar VKKF finansiālu atbalstu projekts: "Ir tāds ciems - Umļekāns"

2020. gada 23. septembrī Preiļu kultūras namā aktrises Sarmīte Rubule un Aija Dzērve aicināja uz tikšanos uzvedumā:
                  “Ir tāds ciems – Umlļekāns”.
Pasākumu organizēja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs sadarbībā ar Preiļu politiski represēto biedrību “Likteņa ceļš”. Šis VKKF finansiāli atbalstītais projekts bija iecerēts jau 25. martā, neizdevās arī 14. jūnijā Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ.

“Ir tāds ciems – Umļekāns” ir Lūcijas Preises sarakstītā atmiņu dienasgrāmata par izsūtījuma gadiem Amūras apgabala Umļekāna ciemā. Dienasgrāmata uzrakstīta glītā rokrakstā, rūtiņu burtnīcās, katrā rūtiņā.  Nu vienpadsmit burtnīcu iesējumā šis unikālais materiāls  glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Plašam apmeklētāju lokam tas nav pieejams,  tāpēc radās doma šos ļoti skaistā un emocijām bagātā latviešu valodā uzrakstītos tekstus padarīt pieejamus iespējami daudziem apmeklētājiem aktieru izpildījumā. Mērķis tika sasniegts, jo kā atzina skolēni un skolotāji, viņi ko tādu piedzīvoja pirmo reizi. Arī tā var runāt par komunistiskā režīma noziegumiem

Lūcija Preise dzimusi 1908. gadā Madonas apr. Liezeres pag. Andrēnos, mirusi 2003. gadā  Preiļos. Viņas vīrs Jānis Arturs Preiss jau 1945. gadā no jaunās varas bija izpelnījies toreiz tik bieži sastopamo 58. pantu, jo Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs. Dokumentos tā arī rakstīts, ka Lūcija Preise ar meitu Dzidru un dēlu Daini izvedami no Latvijas kā nacionālista ģimenes locekļi. Manta konfiscējama.

Lūciju Preisi 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Amūras apgabala Umļekānu, par kuru 11 burtnīcās tapusi atmiņu grāmata.
                       IR TĀDS CIEMS – UMĻEKĀNS
Uzdevums Jaunajā 1988. gadā no manis pašas. Jāpieraksta pilna mana pēdējā dienasgrāmata. Tā iesākta pirms 53 gadiem. Papīrs jau būs sadzeltējis. Sākumā rakstīts ar tinti un spalvu. Vēl priekšā pildspalvu laiks, arī jau pagājis. Nu rakstīšu ar lodīšspalvu. Un reiz arī šis pēdējais ieraksts būs vēsture.

Atmiņā puteņo sniegi, salst istabā aiz aizledojušām rūtīm, salst ārā zem zvaigznēm, vējos. Un karst – zem saules un darbā. Jāiztur, kaut tirpst un sāp rokas, ik solī sāp kājas. Es gribu palikt latvietis cik ilgi vien var. Bērnos un vēl tālāk. Nav vairs man māju un laikam ilgi vēl nebūs. Manā mājā es nejūtos mājās. Nav dzimtenes, nav tevis. Es latviete un tur tālu mana mazā dzimtene.  Garā redzu, kā uz kartes kontūras un staro tām pāri svēts spožums.

Ar ko iesākas dzimtene? Ar māti, tēvu, tuviem cilvēkiem, māju. Caur grāmatām pasaule ienāk mūsos un mēs pasaulē. Ar skolu. Ar dzīvi. “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Mēs kā koki, izrauti no savas zemes, negaisā aiznesti projām. Tevi ( domāts vīrs Arturs Preiss) tur Urālu smagā zeme, man lielāki tālumi – pūš Amūras vēji, skalo Zejas ūdeņi. Zeme, zeltā mirdzoša, bet smaga. Mūsu atvasītes ar mani. Kā rīts ar sauli- uz Tevi iet mans sveiciens. Paši mēs paliekam tāli, kā Solveiga un Pērs Gints. Kā Sīriuss un Polārā zvaigzne, kas netiek kopā.

Ar dziesmu un mūziku dzīva un stipra ir palikusi latviešu tauta, vergojot septiņi simti gadus. Mums arī vajag skanēt un dziedāt. Mīlestība sajauc un vieno tautas. Mums divas valodas. Es varētu dziedāt par Gauju, par Daugavu, bet esmu pie Zejas, pie Umļekāna. Jāņugunis augstākā sopkā. Un atspīd pretī no citas sopkas. Aiz Algačana. It kā dzird dziesmu. Sirds iepukstas gaidās. Viņi redz mūsu jāņugunis, viņi atnāks. Jāņu nakti visus gaida. Bet viņi ir tālu. Un īsa ir Jāņu nakts.

Latviešu piemiņu Umļekānā vajadzētu atstāt. Granītā iegravēt. Te granītu nav. No agrākiem laikiem sauca: Darbiņa māja, Čelbačos :Tumša lauks. Māja paliek veca, vārds aizmirstas, lauks tiek saarts kopā ar citiem laukiem. Palika desmit latviešu kapi – tie nolīdzināsies.

Tajā laikā skanēja dziesmas no Veltas Kunakovas mammas izsūtījumā Sibīrijā 1951. gadā pierakstītās dziesmu klades. Arī šis materiāls, diemžēl tikai ieskenēts, glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Kladē pierakstītas gan pazīstamas dziesmas, ko dziedāja Latvijā pirms izsūtījuma, gan pazīstamām melodijām pielāgoti teksti par smagajiem izsūtījuma gadiem un atšķirtību no dzimtenes.

Veltu Kunakovu ( Čaunāni, dz. 1941.g.) izsūtīja 1949. gada 25. martā no Limbažu apr. Rozēnu pagasta kopā ar mammu, skolotāju Elfrīdu Čaunāni uz Tomskas apg. Asinas rajonu. No Veltas Kunakovas atmiņām:
15 minūšu laikā bija jābūt gatavām uz braukšanu. Mamma lakatā iesēja spilvenu, skolas direktore palīdzēja sakravāt čemodānu. Vēl bija maza somiņa, tajā ielika maizes klaipu un mazu bļodiņu ar biezpienu. Mājās arī nekas nepalika, jo mums jau nekā nebija…

…pavasaros izauga tāda zāle, vietējie sauca “kalba”. Tie ir tādi savvaļas ķiploki. Tos veselām mucām sālījām. Vanadzīšus ēdām. Ķeizarkroņi mežā auga, to saknes ēdām. Ļoti treknas bija. Pavasarī kosas ēdām. Tāpēc, ka ēdām zāli, arī neslimojām.

Viena no dziesmu kladē atrodamajām dziesmām ir:Sudrabotās sliedes (melodija Sudrab spoža mēnesnīca…):
Klusi sudrabotās sliedes
Dun zem drūmā vilciena
Baigās jausmās nodreb sili,
Kad tiem vilciens cauri iet.

Arvien tālāk, arvien tālāk,
Pretim aukstiem ziemeļiem,
Aizved nezināmās tālēs
Sibīrijā latviešus.

Zeme dzimtā vaid zem lāsta,
Raud par brīvi zudušu,
Raud par saviem dēliem, meitām,
Kuri vergu gaitās iet.

Gan jau reizi brīvie vēji
Pāri dzimtai zemei šalks.
Nokratīs tie ļauno lāstu,
Ledus, kas to tagad sedz.

Tagad drūms, bet tad būs priecīgs
Vilciens, kas caur siliem steidz.
Jo no tālās Sibīrijas
Mājās vedīs latviešus.
Uzvedumā dziesmas līdz ar aktrisēm Sarmīti Rubuli un Aiju Dzērvi dziedāja visa zāle. Akordeona pavadījumu izpildīja Preiļu Mūzikas un mākslas skolas pedagogs Alberts Vucāns. Skatuves noformējumā bija izmantoti priekšmeti no izsūtīto cilvēku kolekcijām – čemodāni, dvieļi, galdauti, sols, krekli, blūzes, kleitas, kviešu vārpas no Omskas apgabala. Tas paspilgtināja pārdzīvoto, pašiem represētajiem atsauca atmiņā tālo Sibīriju.
Jauniešus pasākumā pārstāvēja Preiļu 2. vidusskolas un Preiļu Valsts ģimnāzijas audzēkņi.

Tekla Bekeša: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja direktore
                        LPRA valdes locekle

Pa nacionālo partizānu pēdām - Alūksnē, 2020. gada rudenī.

Pēdējo piecu gadu laikā Alūksnes un Apes novadu politiski represēto klubs “Sarma” sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldību, pagastu pārvaldēm, 31. kājnieku bataljona zemessargiem- veterāniem, tēlnieku Aināru Zelču, vēsturniekiem Zigmāru Turčinski, Inesi Dreimani, Astrīdu Ievednieci, Alūksnes muzeju, Alūksnes un Apes novadu fondu, Latvijas Politiski represēto apvienību, Okupācijas muzeju, jaunsargiem, mazpulcēniem, skolu jaunatni un citiem atbalstītājiem un interesentiem pētījuši informāciju par nacionālo partizānu darbību Alūksnes un Apes novadu teritorijā un uzstādījuši piemiņas akmeņus vai piemiņas plāksnes nozīmīgākajās nacionālo partizānu kādreizējās apmešanās vietās, kur saglabājušās liecības par bunkuriem vai partizānu darbību. Alūksnes novada teritorijā uz šo brīdi ir atzīmētas 10 ar nacionālo partizānu kustību saistītas piemiņas vietas un par lielāko daļu no tām izveidots buklets, kur norādītas GPS koordinātes un neliels apraksts par nacionālo partizānu kustību Alūksnes novada teritorijā.

Alūksnes puses nacionālo partizānu aktivitāšu vēsturē šī gada rudens iezīmējās ar būtisku notikumu.2. oktobrī apritēja 75 gadi, kopš piecas vidusskolnieces nodibināja nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupu "Tālavas sili". Gadu vēlāk sāka darboties pretošanās kustība "Dzimtenes sili". Šo grupu darbības laiks bija neilgs, bet vēstures lappusēs ierakstīts ar pašaizliedzīgu un nozīmīgu veikumu, kas aprakstīts grāmatā “Šalc Tālavas un Dzimtenes sili”, akcentējot, ka  dzimtenes mīlestība jauniešiem bija sevis ziedošana tautai un valstij, neprasot neko pretī. Viņu cīņas mērķis bija atklāta un patiesa saruna ar tautu, paskaidrojot par notiekošo tēvzemē un izmantojot kā galvenos cīņas ieročus- papīru, zīmuli, patiesu vārdu un taisnību.

 Lai šodien veicinātu jauniešos izpratni par Latvijas vēstures notikumiem un rosinātu būt savas zemes patriotiem, Alūksnes muzejs sadarbībā ar Alūksnes un Apes politiski represēto klubu “Sarma”, Zemessardzes 31. kājnieku bataljona zemessargiem, Alūksnes novada jaunsardzi, Alūksnes Novada vidusskolu, Bejas bibliotēku, Mālupes pagasta pārvaldi, Mālupes Saieta namu un laikrakstu “Alūksnes un Malienas Ziņas” 6. oktobrī organizēja izzinošu braucienu Alūksnes novada jaunsargiem un Alūksnes novada vidusskolas skolēniem, kuri apgūst valsts aizsardzības mācību, uz vietām Alūksnes novadā, kas saistītas ar nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupu “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili” darbību. Pasākuma ievadā Alūksnes muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Jolanta Baldiņa uzsvēra, ka mūsdienu jauniešiem ir jāvēro, jāskatās, jādomā, jāmācās un jālīdzdarbojas, jo tikai izglītots un domājošs cilvēks saprot, kas notiek un var pieņemt vajadzīgajā brīdī vispareizāko lēmumu. Jauniešiem ir maksimāli daudz jāmācās vēsture, jāzina norises gan Latvijā, gan pasaulē.

Izzinošais brauciens sākās ar tikšanos un ziedu un svecīšu nolikšanu pie Mātes tēla Alūksnē, kur piemiņas pasākumos pulcējas Alūksnes un Apes politiski represēto kluba biedri un visi, kuriem ir nozīmīgi saglabāt vēsturisko atmiņu

Tālāk brauciena dalībnieki devās uz Bejas bibliotēkas novadpētniecības krātuvi, kur 2018. gadā tika izveidota ekspozīcija par nacionālo partizānu kustību Bejas pusē, pieminot to sadarbību gan ar kaimiņpagastu nacionālo partizānu grupām, gan ar jaunatnes pretošanās grupām “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili”, kuri ar starpnieku palīdzību uz bunkuriem nelegālajiem izdevumiem piegādāja savus literāros darbus, apcerējumus, nacionālos partizānus nodrošināja ar medikamentiem, literatūru, palīdzēja izplatīt skrejlapas, nodeva svarīgu slepeno informāciju. Bejā brauciena dalībnieki, iepazīstoties ar ekspozīcijas saturu, atbildēja uz viktorīnas jautājumiem

Pēc tam ceļš aizvijās uz piemiņas vietām Brīvības cīnītājiem un nacionālajiem partizāniem Mālupes kapos, kur Alūksnes un Apes politiski represēto kluba vadītāja Dzidra Mazika stāstīja, ka nacionālo partizānu piemiņas akmens Mālupes kapos tika atklāts 2008. gada jūlijā. Piemiņas vieta tika veidota kopā ar Daugavas vanagiem. Tobrīd bija jautājums par partizānu, kuri gājuši bojā, vārdisko sarakstu. Tika aptaujāti tā laika liecinieki, kuri atcerējās kaujas Mālupes kapos. Lai neviens nebūtu aizvainots vai aizmirsts, piemineklis tapa visiem partizāniem, kuri gāja bojā Mālupes mežos. Šeit partizānos nebija tikai Mālupes vietējie iedzīvotāji vai no apkārtējiem pagastiem, bet bija arī no Kurzemes puses - šeit bija leģionāri no 15. divīzijas. Savukārt piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo Mālupes pagasta pilsoņu piemiņai neskarts Mālupē nostāvējis visu padomju laiku ar trīs zvaigznēm attēlojumā un vēstījumu: “Viss norimst dziļā mūžībā, paliek darbi – lieli, cēli, ko valstij ziedo tautas deli…

Pēc Mālupes kapu apmeklējuma Mālupes pagasta pārvaldes vadītāja Iveta Priede un Mālupes pagasta Saieta nama vadītāja Iveta Zvejniece aizveda jauniešus uz muižas centru, kur pastāstīja par tā vēsturi un parādīja bijušo pagasta namu, kurā 1945. gadā 15. maijā nacionālie partizāni bija uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu un pielikuši tam klāt rokas granātu, kas okupācijas varai par spīti ļāva karogam veselu dienu brīvi plīvot.

Izbraukuma pēdējā un viena no nozīmīgākajām vietām bija Bitāna bunkuri Mālupē, kur savulaik atradās nacionālo partizānu bunkurs un pagrīdes spiestuve. Mālupes pagasta meža masīvā pirms trīs gadiem atklāja piemiņas vietu, kur laikā no 1946. līdz 1948. gadam atradās Bitāna komandas jeb nacionālo partizānu bunkurs un pagrīdes spiestuve. Bunkuros tika drukāti nacionālo partizānu preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Šo izdevumu sagatavošanā un izplatīšanā bija iesaistīta jaunatnes pretošanās organizācija “Dzimtenes sili”. Lai tiktu līdz piemiņas vietai, jauniešiem bija jāiziet cauri vairākiem sargposteņiem, katrā no tiem veicot kādu uzdevumu. Zemessardzes 31. kājnieku bataljona zemessargi jauniešiem bija sagatavojuši pārbaudījumus, ļaujot ikvienam iejusties tēvzemes sarga lomā.

Jauniešiem bija jāsašķiro patronu čaulītes, jātrāpa mērķī, jāsaskata priekšmeti vidē, jāiziet labirints un daudzas cita aktivitātes, kas bunkura vietā radīja militāri sportisku noskaņu, jo kā atzina Zemessardzes 31. kājnieku bataljona karavīrs A. Ribušs: “Valsts aizsardzība ir mūsu kopēja atbildība. Zemessardze rūpējās par to, lai tā laika nacionālo partizānu veikums neietu zudumā šodien, un Latvija tiešām būtu brīva, neatkarīga un aizsargāta. Tikai kopā mēs varam saglabāt to, par ko šie cilvēki ir cīnījušies

Pēc pārbaudījumu veikšanas visi ieklausījās nelielu fragmentu lasījumos no grāmatas “Tālavas un Dzimtenes sili”, aizdedzināja svecītes, nolika ziedus. Noslēgumā Alūksnes un Apes politiski represēto kluba vadītāja Dz.Mazika norādīja, ka savas dzimtās vietas vēsture ir jāzina un tieši, dodoties uz vēsturiski svarīgām vietām, daudz labāk var saprast tā laika apstākļus, situāciju un notikumus. Alūksnes novada jaunsargu vadītāja Inese Marķitāne vēsturi izzinošo braucienu vērtēja atzinīgi un norādīja, ka tādi jauniešiem ir nepieciešami, jo tad viņi informāciju var izlasīt ne tikai mācību grāmatās, bet katrs pats redzēt savām acīm, piedzīvot savā pieredzē, dzirdēt no cilvēku atmiņām, kas veicina viņos lielāku interesi par vesture.

Pasākuma noslēgumā visi sastiprinājās ar spēcinošu zupu un veiksmīgākie uzdevumu veicēji saņēma balvas no zemessardzes un Alūksnes muzeja. Jaunieši atzina, ka diena bija ļoti interesanta, bija savādāka atmosfēra, pavisam cita kā skolā, bija vērtīgi dzirdēt stāstījumu no cilvēkiem, kuri tā laika notikumus ir piedzīvojuši. To ir svarīgi zināt. Skolēni novērtēja, ka šādu vietu apmeklējums rada priekšstatu, kā viss tolaik noticis. Un nav bijis tik viegli, kā varētu likties. Vēsture ir jāzina, no vēstures nav jābaidās.

Teksts: Jolanta Baldiņa Alūksnes muzeja Izglītōjošā darba un darbā ar apmeklētājiem specia;iste.
Foto: Agita Bērziņa Alūksnes un Malienas ziņas, interneta portāla redaktore, 
         Aigars Ribušs Zemessardzes 31. kājnieku bataljona karavīrs. 

Tukuma politiski represēto klubs Likteņdārzā 18.09.2020

Kad pieredze izsūtījumā saistās ar darbību represēto nodaļās.

Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba vadītāja Dzidra Mazika saka, ka iekšējam dvēseles mieram Likteņdārzs jāapmeklē vismaz reizi gadā. Saulainajā atvasaras dienā, 24. septembrī, kad kluba biedri un viņu atbalstītāji devās uz Koknesi, tas patiešām bija mirdzošs mirklis dvēselei. Dienas izbraukums bija vadītājas Dzidras Mazikas rūpīgi izplānots, un programmā iekļauti objekti, kas cieši saistās ar represēto skumjo pieredzi izsūtījumā, jaunības dienu gaitām vai aktīvo darbību represēto organizācijā. Alūksnes grupu sirsnīgi sagaidīja Kokneses represēto nodaļas izpilddirektore Lība Zukule ar saviem kolēģiem un visas dienas gaitā rūpējās par mūsu labsajūtu un daudzveidīgu, skaistu un emocionālu Kokneses apmeklējumu.

Mūsu galvenais ceļojuma mērķis bija Likteņdārzs- vieta, kur  satiekas cilvēku un mūsu valsts pagātne, tagadne un nākotne. Ar Likteņdārzu Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubam ir ļoti cieša saikne. Te aug viņu stādītie kociņi, draugu alejā pārliecinoši, pretī zilajām debesīm mirdz ieguldītie piemiņas bruģakmeņi. Represēto klubs ir ziedojis gan līdzekļus, gan organizējis laukakmeņu nogādāšanu piemiņas vietas izveidošanai. 2019. gada maijā pulciņš Alūksnes un Apes puses represēto piedalījās politiski represēto ģimeņu mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšanā, tādēļ bija nozīmīgi atvest arī pārējos biedrus uz šo vietu, lai noliktu pie piemiņas akmens ziedus un domās vēlreiz pateiktos savām mātēm, kuras pašaizliedzīgi rūpējās par saviem bērniem izsūtījumā.

Ekskursiju pa Likteņdārzu sākām ar piemiņas vietas Latvijas valsts dibinātājiem un neatkarības atjaunotājiem apskati. Mūs laipni sagaidīja Likteņdārza gide Benita Rugaine un ar interesantu, emocionālu stāstījumu pavadīja, izrādot visus objektus. Priecēja, ka bija noorganizēti elektromobīļi, kas deva iespēju ikvienam piedalīties ekskursijā. Likteņdārza administratīvā direktore Linda Galino laipni parādīja, kā sazaļojis Alūksnes puses represēto stādītais saldais pīlādzis un kā ērtāk un ātrāk atrast savus bruģakmeņus. Pārliecinoši rudens vējā plīvoja 5 Latvijas karogi, simbolizēdami Latvijas novadus - Kurzemi, Latgali, Vidzemi un Zemgali, un par Latviju dzīvības atdevušo un grūtības pārvarējušo piemiņu.

Alūksnes un Apes politiski represēto kluba biedri piemiņas pasākumos pulcējas pie tēlnieces Lilijas Līces veidotās skulptūras “Mātes tēls”. Viesošanās reizē Koknesē bija būtiski apmeklēt piemiņas akmeni šajā pusē represijās cietušajiem, lai rudens ziedu košumā un svecīšu liesmu siltumā brīdi apstātos un padomātu par bēgļu gaitās uz Rietumiem aizbraukušā Zigurda Sapieša mākslas darbā iekaltajiem vārdiem: "Tagad atpakaļ es nāku atkal savā tēvzemē".daudziem represijās cietušajiem bērniem saistās ar atgriešanos mājās un burvīgajām Koknese jaunības dienu ekskursijām uz Kokneses pilsdrupām, Pērses ūdenskritumu, Staburagu. Ar dzīvesprieku un nostalģisku noskaņu viņi atminas, cik tad bija jaukas pastaigas pa parku, raits deju solis un viss vēl tikai kā rozes pumpurs plauksmē, gluži kā Kokneses tūrisma informācijas centrā aplūkojamajā Ingas Šleseres Gražules ziedošo gleznu izstādē. Tūrisma informācijas centra gide Kristiāna Ancelāne uzskatāmi parādīja Kokneses pilsdrupu vēsturi, kā arī dabas ainavas maiņu pēc Pļaviņu HES būvniecības, demonstrējot vairākus maketus un interaktīvu projekciju. Jāatzīst, ka tas deva spilgtu priekštatu par vietas vēsturi. Katrs tūrisma centrā varēja iegādāties sev tīkamu suvenīru, līdz kāds linu priekšauts ar apetelīgi noformētu sama zupas recepti sāka pārliecinoši atgādināt, ka tuvojas pusdienlaiks. Lība Zukule mūs aizveda uz gruntīgu Kokneses muižas ansambļa ēkā darbojošos, koknesiešu un viņu viesu iecienītu krodziņu “Rūdolfs”, kur no 1885. līdz 1887. gadam dzīvojis un strādājis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un kur gardu smaržu virmojumā mums par prieku ieskanējās kapela "Aizezeres muzikanti". Paldies krodziņa saimniecei Annai Čīmai par pirmo reizi baudīto sama zupu un ļoti sātīgām un gardām pusdienām, kā arī muzikantiem Inesei un Normundam par latviskām dziesmām un deju rotaļām, kurās tika iesaistīti visi ekskursanti. Izlustējušies, izdziedājušies, ar sārtiem vaigiem un līksmiem acu skatiem devāmies tālāk.
Kokneses parks, mākslīgais Pērses ūdenskritums un Kokneses pilsdrupas. Te savijas senatne ar mūsdienu tehnoloģijām un mākslinieku darbiem. Pieskarties 800 gadu seniem dolomīta akmeņiem, kas piedzīvojuši viduslaiku pils norises, ielūkoties 40 m dziļā Daugavas dzelmē, pasēdēt moku krēslā un ieklausīties gides Santas Mideres stāstījumā, aplūkot Kokneses represēto biedrības veikumu kokaudžu atjaunošanā un pārrunāt, kas kuram veicies, kādi nākotnes plāni, iziet jaunības dienu atmiņu takas un, laimīgiem un piepildītiem ar dienā piedzīvoto, izbrīnīties, ka saule apskrējusi debesu jumam otrā pusē, un nemanot pienācis laiks doties mājup. Sirsnībā pateikušies mūsu visas dienas labās atmosfēras un bagātā piedzīvojuma atbalstītājai- Lībai Zukulei un vēlot viņai veselību, rosmi, darba sparu, uzsākām savu atpakaļceļu uz mājām, jo priekšā vēl bija kāds dabas un cilvēku roku veidots pārsteigums-Šķieneri un Stāķi. Divi pavisam mazi ciemi Gulbenes novada Stradu pagastā, kur devāmies aplūkot mākslinieces Lindas Rinķes un vietējo cilvēku kopdarbu mozaīkā- autobusa pieturu un dabas viesistabu parkā, kur var palasīt grāmatu, pazvilnēt dīvānā, paspēlēt šahu vai padomāt par jaunajām iecerēm un to realizāciju. Tā arī darījām. Mazliet noguruši, bet vairāk prieka un jaunu ideju piepildīti, viens no otra atvadījāmies, lai atkal satiktos jau citos pasākumos. Paldies par šo jauko braucienu Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba vadītājai Dzidrai Mazikai, paldies par viņas degsmi, neatlaidību un prasmi visus savienot kopēju ieceru īstenošanā. Viņas paaudzi var tikai apbrīnot. Laikam jau trāpīgi te būtu Reiņa Kaudzīša teiktie vārdi: ”Vējā augušam kokam- stipras saknes.”
Alūksnes muzeja izglītojoša darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Jolanta Baldiņa

Saglabāt un izveidot piemiņas vietu pie Amatas stacijas.

Izveidot piemiņas vietu pie Amatas stacijas, no kuras 1949.gada martā uz Sibīriju izvesti 1318 Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tas bija viens no galvenajiem jautājumiem, kas apspriests Latvijas represēto biedrības Cēsu nodaļas valdes sēdē septembra mēnesī.

Amatas dzelzceļa stacijas ēka - dzelzceļa vairs nav, bet šī celtne ir 1949.gada marta traģisko notikumu lieciniece. Ēkai iepretī ir bijusi sliežu vieta, kur tolaik stāvēja vilciena vagoni, kurā uz Sibīriju izveda vairāk nekā 1.3 tūkstošus cilvēku.

                                                                                                                                     (Foto no albuma)
“Šobrīd ir tikai ideja, kas jārealizē” saka valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols. “. Ir vēlme, lai piemiņas vieta būtu lasāmi visu 1318 izsūtīto vārdi, uzvārdi, dzimšanas gadi, izvešanas datums. Lai tur ir lasāms PSRS lēmums, ar kuru tika īstenotas šīs deportācijas. Lai ir rakstītā atskaite par šī ešelona ceļu. Jo ir fotoattēls, kas riskējot ar dzīvību, uzņemts caur stacijas logu. Tajā redzams ešelons, kurā kopumā bija 65 vagoni.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumā 2011.gadā nonāca unikāla fotogrāfija – caur Amatas stacijas logu slepus nofotogrāfētais 1949.gada 25.martā izsūtāmo ešelons. Fotogrāfējis Kārlis Runcis, kurš tai laikā bija Amatas stacijas priekšnieks, bet viņa sieva strādāja par pasta priekšnieci. Sieva, atrodoties blakus telpā dzirdējusi, kā pasta nodaļā ienāk krievu kareivji un pa telefonu krieviski ziņo: “Plan vipolņen” (plans izpildīts). Fotogrāfiju muzejam nodeva Kārļa Runča mazmeita Inese Abika.

Arhīva ziņās atrodams bezkaislīgs apraksts par izsūtāmo ešelonu Nr. 97322, kas 1949.gada 27.martā divos naktī izbrauca no Amatas stacijas. Ešelons izsūtīšanai bija sagatavots Veļikije Lukos no 12. līdz 21.martam. Tā komplektēšanā piedalījās arī Valsts drošības ministrijas apsardzes pārstāvji. Ešelons tika “labiekārtots” ar 957 dēļiem solu vajadzībām, 60 čuguna krāsniņām, 53 krāsns kruķiem, 25 liekšķerēm, 49 spaiņiem, 60 lukturiem, 168 vairogiem. 25.martā vilciens pienāca Amatas stacijā. Iedzīvotājus izsūtīšanai veda 25.un 26.martā. 27. Martā divos naktī vilciens devas ceļā. Ešelonu uzraudzīja 20 karavīri, pieci seržanti un viens virsnieks. Uzraugi ik dienas pārbaudīja izsūtāmos, brauciena laikā visas durvis tika noslēgtas, no vagona iziet pēc ūdens drīkstēja tikai konvoja pavadībā. Gala stacija bija Tomskas dzelzceļa stacija Čeremošņiki, kur ešelons pienāca 8.aprīlī septiņos no rīta. Ceļā bija miruši pieci cilvēki. Izsūtītos nometināja Tomskas apgabala labošanas darbu nometnes barakās. Izsūtīto skaits – 1311 Latvijas iedzīvotāji, no tiem 363 bērni. Nometnē, gaidot pārsūtīšanu, nomira vēl četrpadsmit izsūtītie iedzīvotāji. Līdz ar citiem izsūtītajiem ešelonā bija arī septiņpadsmitgadīgais Laimonis Jaukulis no Gaujienas pagasta “Ilgupēm”, kurš dzīvi ešelonā un nometnē fiksējis dienasgrāmatā.
Fragments no atmiņām: “27.marts.Plkst.4.00 sākam braukt no Amatas. Ļaudis ļoti saspiesti. Dzērbenē un citur tādi paši ešeloni. Gulbenē apstājāmies, laiž pēc ūdens. Tanī rītā gar Gulbeni aizgājuši šeši ešeloni, 18.30 pārbraucām Latvijas robežu. Citos vagonos dzied garīgas dziesmas. Arī mēs dziedam “Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils”, “Dievs svētī Latviju” un citas. Vakarā iebraucam Pleskavā. Ak, Krievzeme… Tavu nabadzību!”      

Pēteris Ozols atzīst, ka vēl nav zināms, cik iecere izmaksās. Mākslinieks, kurš uzrunāts piemiņas vietas izveidei, nākamajā nedēļā solījis iesniegt piedāvājumu, tad būs skaidrība par iespējamajām izmaksām. Nepieciešamie materiāli, ko gribam redzēt piemiņas vietā ir savākti, bet vispirms jāsaprot, kā ar finansējumu. Runāsim ar uzņēmumiem, pašvaldībām, Latvijas politiski represēto nodaļām un iedzīvotājiem, kādu atbalstu viņi var sniegt, jo saprotam, ka šis ir mūsu uzdevums, kas jāpaveic. Ja ne mēs, maz ticams, ka kāds cits to izdarīs.

Iecerētajā piemiņas vietā daži uzvārdi dublēsies ar tiem, kuri lasāmi uz piemiņas sienas Cēsīs. Pils ielā 12 pie ekspozīcijas: “Sirdsapziņas ugunskurs”.Pēteris Ozols skaidro, ka Pils ielā lasāmi uzvārdi, kuri gāja bojā Sibīrijā vai pa ceļam uz to, bet iecerētajā piemiņas vietā būs visi vārdi un uzvārdi, kuri no šīs vietas aizvesti. 

Teksts: no Pētera Ozola sarunas ar Jāni Gabrānu 11.09.2020 "Laikraksts “Druva”,
             Izmantoti Cēsu Vēstures un mākslas muzeja materiāli.

Laimdota Podze  

03.09.2020. Uz Liepāju un Rucavu - ne tikai pēc pieredzes.

Projektu atbalsta: Rīgas domes Labklājības departaments.

Tuvojoties Liepājai kļūstam vērīgāki, jo brauciena mērķis ir pilsētas ziemeļu daļa, kas padomju laikos bija slēgta teritorija un nebija pieejama pat Liepājas iedzīvotājiem. Šodien tā ieguvusi jaunu attīstības virzienu un kļūst pieejama iedzīvotājiem, tās viesiem,  attīstās uzņēmējdarbība.

Karosta ir brīnumaina, paradoksāla un unikāla vieta ne vien Latvijas, bet arī pasaules vēstures un arhitektūras kontekstā. Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no Liepājas teritorijas. Tā projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.
Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas vizuālā un garīgā dominante, kas spilgti kontrastē ar tai blakus uzbūvētajām daudzstāvu paneļu dzīvojamām mājām. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17.gs. Krievijas pareizticīgo baznīcu principiem – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, daudzus katedrāles priekšmetus, tostarp zvanus un ikonas izveda uz Krieviju. Pēc Otrā pasaules kara šeit iekārtoja sporta zāli, matrožu un zaldātu kinoteātri un izklaides vietu. Lai slāpētu lielisko akustiku un skatītāji labāk dzirdētu filmu skaņas, tika aizbetonēts centrālais kupols. 1991.gadā septembrī militārie spēki atstāja katedrāli, un jau decembrī notika pirmais dievkalpojums.
Nedaudz vēstures:    
1890.gada 15.janvārī cars Aleksandrs III paraksta dekrētu par kara ostas un cietokšņa būvniecības uzsākšanu.
1893.gadā notiek svinīga celtniecības darbu atklāšana. Ceremonijā piedalās Krievijas cars Aleksandrs III, galma locekļi armijas un flotes augstākie virsnieki un Liepājas domnieki.
1903.gadā notiek tilta skiču projektu un izmaksu aprēķinu konkurss un 1904.gadā tiltu būvē Sankt- Pēterburgas Metālfabrikas sabiedrība un 1906.gadā tiltu iesvēta un nodod satiksmei. Leģenda: 1903.gadā uzturoties Sankt- Pēterburgā par tilta projektēšanas konkursu uzzinājis franču inženieris Kārlis Gustavs Eifelis, kas arī uzskicējis savu iedomāto variantu tiltam ar horizontāli izgriežamajām konsulām. Vēlāk šo risinājuma ideju izmantojis H. Hails. Izgriežamais tilts ir viens vecākajiem metālkonstrukcijas tiltiem Latvijā, kas atklāts 1906.gadā. Tilts veidots no divām identiskām izgriežamām pusēm, kas pār Karostas kanālu tiek vērtas katrs uz savu pusi. Lai gan tilts būvēts no metāla, tā segums veidots no koka dēļiem, kas piešķir tiltam savu raksturu un šarmu. Šodien, Oskara Kalpaka tilts ir būve ar kultūrvēsturisku mantojumu un saglabāta tādā pašā veidolā, kāda tā mantota līdz mūsdienām.
Latvijā garākais mols, Ziemeļu mols – būvēts 19.gs. beigās kā svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. 2020.gada 20.augustā jūrā pie Ziemeļu mola, pilsētas pusē tika “noenkurota” gandrīz četrus metrus garā “Karostas nāra”. Nāras skulptūras tēla rašanos, tēlnieks Egons Peršēvics iedvesmojies no stāsta par kādu padomju laika zemūdens kapteini un viņa bojā eju 1967.gadā, lielās vētras laikā.
Mūsdienās Karostā savdabīgi savijas greznā 19.gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums, kas tajā pašā laikā piemērots civilai un mūsdienīgai dzīvei un uzņēmējdarbībai. 
Stundu garā ekskursijas tūre pa koncertzāli “Lielais dzintars” notiek gida pavadībā un tās laikā esam iepazīstināti ar visām “Liela dzintara“ zālēm, sākot ar mākslas telpu Civita Nova pirmajā stāvā un Kamerzāli ēkas otrajā stāvā, turpinot ceļu uz Lielo zāli, lai noslēgumā paraudzītos uz sestā stāva telpām Civita Nova 6 un Eksperimentālo skatuvi. Patīkams pārsteigums – ielūkojāmies pasākuma “Lampa” diskusiju panelī Covid apstākļos. Neskatoties uz ieilgušo ne – noteiktības laiku, Liepājas māksla dzīvo un pielāgojas jaunajiem apstākļiem.

Viesus sagaida - Liepājas represēto kluba vadītājs Andris Zīders.
Liepājas pilsētā, Iebraucot Ukstiņu ielas 7/9 pagalmā, mūs sagaida Liepājas represēto nodaļas priekšsēdētājs Andris Zīders ar saviem biedriem. Namā, kurā atrodas Liepājas muzeja filiāle, savu pienesumu dod tieši Liepājas represēto nodaļa. Tā ir abpusēji izdevīga sadarbība – jo mērķis jau abām organizācijām ir viens: saglabāt vēsturisko atmiņu un popularizēt to. Katra diena nāk ar savu stāstu, kuru izstāstīt nebūt nav viegli. Vienā no izstādes stendiem, par piedzīvoto deportācijās, stāsta Arnolds Treids, Andris un Māris Zīderi. Cilvēku likteņi un to stāsti, kas pilni ar prātam neaptveramām komunistiskā režīma šausmām. Un tā ir mūsu paaudzes dzīvā liecība un atstātais garīgais mantojums nākotnes paaudzēm.
Izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā” papildināta ar dokumentiem par jauniešu pretošanās kustību “Kursa” dalībniekiem. 1947.gada 27.decembrī Liepājā, Baltijas Kara apgabala tribunāls tiesāja 31 Liepājas tehnikuma audzēkni – 16 – 17 gadus vecus jauniešus, kuri vēlējās atbrīvot savu zemi no padomju okupantiem. 29.decembrī nolasīja spriedumu, notiesāja visus. Deviņiem piesprieda nāves sodu, ko vēlāk aizstāja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. Divdesmit vienam apsūdzētajam piesprieda 10 gadus un vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu un vienam apsūdzētajam iedeva 5 gadus.

Mēs dziļi pārdzīvojam katru šo stāstu un apzināmies, ka tas ir mūsu valsts vēsturiskās izziņas ieguves avots jaunajai paaudzei, kuriem tā ir pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem.
Lai nedaudz noklusinātu prātus pēc tikšanās ar Liepājas represēto nodaļas biedriem, ir neliels pārbrauciens uz Dienvidkurzemi. Pie pašas Lietuvas robežas atrodas Rucavas tradīciju nams “Zvanītāji”. Mūs sagaida Sandra Aigare savā patiesi krāšņajā tautas tērpā, visu viņas būtību caurvij mīlestība uz šo novadu.

Sandra Aigare krāšņajā Rucavas tautas tērpā.
Gadiem ejot, arvien vairāk rucavnieuki apzinās savu materiālo un garīgo mantojumu. Viņi neko netur noslēpumā, visu, kas ir senču atstātais mantojums – viņi ceļ augšā. Rucavnieki  mācās paši un māca citiem latviskas lietas. Tā aizsākās Rucavas tradīciju klubs, tā aizsākās piedalīšanās konkursos, lai varētu parādīt tradīcijas cauri gadskārtām, parādīt folkloras materiālu, kā arī rast iespēju tikt pie sava tautas tērpa. Tas ir fenomenāli – Nīca, Bārta un Rucava ir tik tuvu viena otrai, bet tērps ir katrai savs. Nianses atsevišķu apģērba gabalu valkāšanā. Lieki teikt – plašākas iespējas kultūras mantojuma popularizēšanā. Ja esat ciemojušies Rucavā, tad galdā vienmēr tiek celts populārākais ēdiens, kuru nesastapt nekur citur Latvijā – ir baltais sviests. Īstenā Rucavas baltā sviesta meistares godā ir saimniece Mirdza Ārenta. Pie Mirdzas pēc padoma gājusi Ruta Ķestere, līdz pati kļuva par nākamo sviesta meistari. Baltais sviests ir iekļauts ES aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā.
Ir vēla pēcpusdiena, kad iebraucam Aizputē pie Santu ģimenes. Viņu sapnis par vietējo, vitamīniem bagāto ogu vīna ražošanu aizsākās jau pagājušā gadsimta nogalē, līdz sapnis īstenojās 2010.gadā, kad vīna darītava atrada sev telpas Aizputes pilsmuižas pagrabā. Labs vīns vislabāk jūtas labā un pamatīgā vīna pagrabā. Vīns tiek izgatavots pēc tradicionālām metodēm, kurā ikviens process, sākot, no katras ogas izaudzēšanas, līdz pudeles noguldīšanai vīna plauktā ir roku darbs, Ar prieku izgaršojam zemeņu ķiršu, rabarberu un pīlādžu vīnu. Tā ir izcilā Latvijas ogu garša.
Iespaidiem bagāti, laimīgi atgriežamies Rīgā.

Tekstu sastādīja un foto: Laimdota Podze

Pieredzes apmaiņas brauciens 2019. gada 3. decembrī.

Gada nogali politiski represētie sagaida ar padarīta darba sajūtu, kā atzīmēja LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis: Apvienības nodaļas šogad ir rīkojušas 30 gadu jubilejas pasākumus, ir apgūti LPRA, Preiļu, Cēsu, Rēzeknes, Kokneses, Jūrmalas projekti un ieskicētas aktivitātes jaunajam gadam. Ir uzsākts darbs pie konferences rīkošanas.

Decembra mēneša sākumā apvienības pārstāvji devās uz Ventspili, lai satiktos, dalītos pieredzē un iepazītos ar represēto nodaļas paveikto. Pirms tikšanās ar ventspilniekiem, apmeklējot Ventspils pilsētas koncertzāli ‘’Latvija’’, kura kopā ar Ventspils Mūzikas vidusskolas ēku tika ieraudzīts arhitektu, inženieru un būvnieku paveiktais brīnums un tie nav tukši vārdi – ieraudzītais visus pārsteidza, gides stāstītais apliecināja - patiesi Gudra māja. Par to paši pārliecinājāmies vakarā apmeklējot Latvijas Radio kora koncertu.
Jā – koncertzāle spēj uzņemt pasaules klases māksliniekus, un reizē liek augt mums, klausītājiem.

LPRA nodaļu pārstāvji Ventspils ierakstu studijā.
Ventspils represēto nodaļā, Veltas Krauleres vadībā, pamanāma gan rūpe par katru no saviem cilvēkiem, gan paveiktais – nodaļas biedru likteņgaitu izpētē un atmiņu stāstu saglabāšanā. Kopā tiek apskatītas fotogrāfijas, uzklausīti atmiņu stāsti un katrā stāstā ir kas personīgi svarīgs. Ventspils nodaļai vēl jādomā par arhīva publiskošanu, demonstrēšanu vai prezentāciju.

Vidū - Ventpils represēto nodaļas vadītāja Velta Kraulere.
4.decembrī, Ventspils represēto nodaļā mūs uzrunāja Latvijas Okupācijas izpētes biedrības Rutas Pazderes sagatavotā prezentācija: Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā, kas ietvēra Latvijas PSR militāros izdevumus, demogrāfijas procesus un finanšu apriti, PSRS okupācijas laikā, pamatojoties uz Latvijas arhīvos atrodamiem dokumentiem.
Katra tikšanās reize ne tikai bagātina cilvēku, bet iezīmē radošās aktivitātes un nosprauž turpmāko virzību.
Teksts: Laimdota Podze
Foto: Edmunds Būmanis

Piemiņas plāksnes atklāšana Cēsīs, Pils ielā 12.

2019.gada 30.novembrī ar Vācijas un Izraēlas vēstniecības pārstāvju klātbūtni, Cēsīs, Pils ielā 12, tika atklātas piemiņas plāksnes Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941.gadā holokaustā, Rīgas geto un citviet Latvijā, iznīcināšanās akcijās nogalināto, Cēsu pilsētas un apkaimes ebreju piemiņai. 

Cēsu pilsētas Domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzrunā klātesošos.
No kreisās: Anna Katrīne Sandlere stāsta izpētīto vēstures lappusi un Elīna Kalniņa.
Foto: Alvis Jansons   

Projekta ''Dejot pasaulē'' ietvaros - 08.11.2019 Cēsīs.

Cik svarīga ir vēsturiskā atmiņa, kad arī padomju gados no paaudzes uz paaudzi ģimenēs tika nodots pārciestais, lai turpinātu veidot un stiprināt nacionālo pašapziņu un netiktu aizmirsts pāri nodarījums. Un tieši projekts ‘’Dejot pasaulē’’ deva iespēju būt vietās, kur uzcelti pieminekļi deportāciju upuriem, deva iespēju atcerēties represiju patieso seju, deva iespēju pieminēt un uzturēt gaišu piemiņu par tuviem cilvēkiem.

Ir agrs 28.septembra rīts, Cēsu represēto nodaļas noīrētais autobuss, kurā kopā ar represētajiem ir Cēsu vidusskolas vecāko klašu audzēkņi un jaunsargi, dodas uz Rēzekni. Pa ceļam piestājot piemiņas vietā Taurenē, kur tika pieminēts Sibīrijā mirušais Cēsu biedrības valdes locekles Dainas Vaksas tēvs – Jānis Balodis, kura ģimeni 1949.gadā kā kulaku ģimeni – tēvu, māti un divas māsas, izsūtīja uz Tomskas apgabala Molčanovas rajonu. Vecāko māsu, kas mācījās Cēsu skolotāju institūtā, neizsūtīja, tikai darbu pēc institūta beigšanas, kā represēto ģimenes loceklei, bija neiespējami atrast.

Daina Vaksa pie Piemiņas akmens.
Rudens rotā ir ietērpies Brežģa kalns un 15 metru augstais skatu tornis, no kura paveras lielisks skats uz Vecpiebalgas pakalniem un miglas pielietajām pļavām, kuras lēnām nomaina savu rotu. Skatam paveras Alauksts, Zobols, Inesis un Elku kalns. Ir Vecpiebalgas ūdensrozes – tas viss pa ceļam.

Iebraucot Madonā - pirmajā mirklī piemiņas vieta uz Sibīriju izsūtītajiem nav pamanāma, tā pilnīgi iekļaujas pilsētas ainavā. Tikai tuvojoties tai atbraucēju sirdīs iezogas smeldze – vairāki sliežu ceļi, vagoni un sašķeltais akmens. Jautājumu nav – ir tikai domas, kas izskrien cauri to dienu notikumiem. Arī skolēnu čalas ir pieklusušas. Un tikai uz laiku.
Madonas novadpētniecības muzejs pievilina ar ēkas krāšņo izskatu – 1984. gadā restaurētā no laukakmeņiem celtā Biržu muižas klēts, tai piebūvētās plašas mākslas izstāžu zāles. Tiek apskatīta pastāvīgā ekspozīcija par novada arheoloģiju. Latvijā - vidējā un jaunākā akmens laikmeta atradumi, kas nāk no Lubānas ezera apkārtnes. No Kuldīgas muzeja atceļojusi izstāde ‘’Armija Mākslas foto’’. Tās autoru: virsseržanta G.Indrēvica un seržanta Ē.Kukuta fotogrāfijas, kas uzņemtas Latvijā, Lielbritānijā, ASV, Afganistānā, Irākā un citās pasaules valstīs, kuru darbi eksponēti vairākās personālizstādēs.

Pēteris Ozols uzrunā pasākuma dalībniekus.

Ir 8. novembris, Cēsu vēstures un mākslas muzejā pulcējas projekta dalībnieki. Projekta vadītājs Pēteris Ozols šodien ir gandarīts – projekta īstenošanā atsaucās Rēzeknes represēto klubs un Kokneses nodaļa, šo biedrību paveiktais jau aiz muguras, tagad pienākusi kārta Cēsīm. Cēsu Domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzsver Cēsu represēto kluba un tā vadītāja Pētera Ozola ieguldījumu Piemiņas sienas izveidošanā, ‘’Sirdsapziņas ugunskura’’ nozīmi vēsturiskajā atmiņā, skolēnu iesaisti izglītošanas procesā. Atbalsts no Domes jūtams ik uz soļa.

Skolotāja: Lelde Leja, vidusskolnieki: Auziņa Greta, Paula Tauloviča, Kerija Plāne, Rihards Bogdanovs, Gustavs Vizāns, Eliass - Armanduss Melhess Čipots .

„Pa kurām durvīm laime nāk... pa kurām projām aizsteidzas...”

Lelde: Katrs no mums šajā pasaulē ienāk savā laikā, īpašā vietā un satiekas ar izredzētajiem cilvēkiem. Vai ir kādas durvis, kas atver ceļus uz šo pasauli?

Greta: Nevienas durvis pašas neatveras, tās gaida sveicienu. Rokturis palīdz tās atdarīt.

Kerija: Savā dzīvē esmu vērusi durvis, aiz kurām gaida atvērtība, svētība, un ir bijušas tādas – kuras atver uz tukšumu, nemieru un pamestību.

Lelde: Ir durvis, kuras gribas atvērt... arī uz pagātni un nebaidīties tajās ieskatīties, tās palīdz izprast šodienu un sevi.

Rihards: Mūsu kopā būšana projekta „Dejot pasaulei” laikā deva iespēju būt ar cilvēkiem, lai iepazītu stāstus, kuri atklāj patieso...

Gustavs: Ik rītu, ejot uz skolu, es šķērsoju Cēsu dzelzceļa līniju, tālumā dzird vilcienu skaņas. Ir jauna diena. Bet tad, kad īpaši ieklausās, var dzirdēt smeldzīgu un lēnu dunoņu. Tās ir vagonu durvju skaņas. tās dzeļ.

Kerija: Reiz tieši pa šo dzelzceļa līniju projām aizveda mātes, bērnus, tēvus, brāļus, sirdsdraudzenes un kādus, kuru sirdis bija sastapušās, kā likās, uz mūžu.

Eliass: Tie bija lopu vagoni... vai tiem vispār bija durvis? Valda Pommere – Šuste atceras...

Kerija: ’’Pavisam sastāvam bija 62 vagoni. Cik daudz „noziedznieku!” Gan grīdas, gan lāvas vagonos pilnas ar cilvēkiem. Bija mazi, aizrestoti lodziņi, jo arī lopiem vajadzīgs svaigs gaiss. Ešelons sakustējās...’’

Lelde: Cilvēki saprata – liktenis dara savu darbu... Tālajā ceļā katrs domāja par to, kādas durvis būs veramas svešumā.. Vai gaidīs? Vai tajās uzklausīs un sapratīs? Nopels un iznīcinās? Un katram no jums noteikti atmiņā ir spilgti palikušas īpašas durvis...

Eliass: Gunārs un Ilga stāsta... Atvērām durvis jaunajās mājās. Vienā istabā bija jādzīvo vairākām ģimenēm. Tēva nebija – tēvs bija citur... Mana bērnības atmiņa- uz galda bija pīrādziņi ar ievu ogām – tādas garša bija tikai tajās mājās un tikai manā bērnībā, svešumā...

Rihards: Ik vakaru es dodos uz Cēsu stadionu, tur ir bērnu smiekli un burzma. Un, kad vakaros nodziest gaisma, tikai pulkstenis iet uz priekšu...
Un stāv dzirnavas, klusas un skumjas.

Lelde: Reiz te dzīvoja saimnieks, viņa dzirnavu durvju rokturis sveicināja cēsniekus, te dzīvoja īsti patrioti, zemessargi.

Greta: 1941. gadā Jāņi nāca pavisam klusi... savādi....

Dziesma „Tumša nakte, zaļa zāle”

Greta: Tēvu Kārli Eglīti iesēdināja vienā vagonā, bet māti ar 3 dēliem – otrajā... Tēvs nekad vairs neredzēja savu sarkano mājiņu, dzirnavu spārnus un mīļos...

Kerija: Ceļā jaunākais brālītis mira... Jaunās dzīves durvis gaidīja Tjuhtetas rajonā...

Eliass: Ir veļu laiks... Mēs šajā laikā atveram vārtus klusākajās šīszemes vietās, saliekam sveces un klusām godinām tos, kuri aizsaulē.

Gustavs: Cēsu pilsēta jau šodien ir svētku tērpā, plīvo karogi, skaistās krizantēmas, bet pirms nieka 79 gadiem viss bija citādi...

Greta: Cēsnieces Austra un Velta Ēvelītes sarunāja nolikt ziedus pie Jullas pieminekļa Lejas kapos.

Lelde: ’’Mēs apsējām ziedus ar sarkanbaltsarkanu lentīti, paņēmām svecītes... Kapos milicis ŠTEIKS mūs sagūstīja un aizveda uz miliciju’’.

Greta: Drīz vien viņas bez tiesas sprieduma nonāca Cēsu dzelzceļa stacijā lopu vagonā... un nonāca plašās Krievijas cietumos.

Kerija: ’’Novājējām līdz 28 kilogramiem, Soļiļeckas nometnē mati piesala pie grīdas, karceris – trīs soļus garš, augšā lūka bez stikla, cementa grīda.. uz tās jāguļ, ārā – 30...’’

Lelde: Kad Velta atgriežas Cēsīs, viņas mājas durvis vairs viņu nesagaidīja, iztiesāta no privātmājas dzīvokļa bez platības ierādīšanas.Eliass: Ja būtu iespējams atvērt ikvienu no 180 000 represēto cilvēku sirds durvīm, visās būtu sūrums, traģiskums un smeldze....

Paula Tauloviča..

Projekta ''Dejot pasaulē'' ietvaros - 28.09.2019. Rēzeknē.

28. septembris   priecēja ne tikai ar skaisto rudens dienu, bet arī vērienīgu pasākumu Rēzeknē. Projekta “Dejot pasaulē” iesniedzējs Latvijas politiski represēto Cēsu nodaļa ar tās vadītāju Pēteri Ozolu, bija uzstādījuši vērienīgus uzdevumus. Projekta ietvaros, kā sadarbības partneri, Rēzeknes pilsētas politiski represēto klubs un Kokneses  novada politiski represēto nodaļa  arī ieguldīja savu artavu šajā projektā.

Projekta   “Dejot pasaulē” mērķis ir caur dažādām aktīvām, radošām un izglītojošām aktivitātēm stiprināt ģimenes vērtības Latvijas politiski represēto biedrību ģimeņu vidū. Rēzeknes pilsētas represēto nodaļa organizēja ģimenes svētkus Rēzeknē un svētku norise sākās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, vēsturiskajā skolotāju institūta celtnē, kopā ar Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības ģimenēm. Patiess prieks bija par Cēsu pilsētas vidusskolas jauniešiem, kuri ar skolotāju Leldi Leju aktīvi  piedalījās visos organizētajos pasākumos.
Cēsu un Rēzeknes pilsētu pasākuma dalībnieki.
Stāsti, diskusijas, vēstures liecības par Latvijas vietējo iedzīvotāju represijām, ekskursija pa vēsturisko skolotāju institūta celtni, kurš patreiz ir vērienīgs kultūras un izglītības centrs Latgalē, katram pasākuma dalībniekam lika justies mazliet akadēmiskam.

Studente Egija Meļko.
Skolotāju dienas priekšvakarā RTA studiju programmas “ Skolotājs” studente Egija Meļko izstāstīja  Nellijas Kivkucānes sagatavoto ģimenes stāstu ar nosaukumu “Lauztais zars”, kas vēstīja  par notikumiem 20. gadsimtā dzimtas ietvaros. Stāstā tika attēloti  patiesi notikumi  par vecākās Rugāju novada   skolas- Benislavas ( tagad Eglaines ) skolas,  viena no pirmā skolotāja Jāzepa Berņa likteni. Skolotāja vadītais koris piedalījās  1940. gada 14. jūnijā Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī- dienā, kad apstājās laiks.
Viņa dzīvi izmainīja Latvijas iedzīvotāju deportācijas. Zīmīgi bija tas, ka J.Bernis bija beidzis Rēzeknes Valsts skolotāju institūtu, kurš atradās vēsturiskajā skolotāju institūta celtnē, kur notika pasākums.

Pasākuma dalībnieki vēsturiskajā Institūta aktu zālē.
''Jāzeps Bernis dzimis 1901.gadā. Tajā laikā nebija viegli pieņemt lēmumu par iespēju iegūt zināšanas. Līdz augstākajai mācību iestādei 60 km, kurus vajadzēja nobraukt ar zirdziņu. Vezumā atradās arī ēdamā sainis, kuru vajadzēja racionāli izmantot, lai pietiktu noteiktajam laikam. Īsinot laiku garajā ceļā, tad arī tika izrunātas garas sarunas, arī kāda dziesma uzdziedāta. Pieripinot ratus pie institūta, tos vajadzēja izkraut. Noklaudzot koka tupelēm pa betona kāpnēm, visi saiņi tika uznesti trešajā stāvā, kur tika pārvilkti labāki apavi, lai kopā ar citiem studentiem no Latgales tālajām sādžām, mācītos ne tikai zinības, bet arī ‘’sirds gudrību’’. Pēc skolotāju institūta beigšanas jaunais skolotājs Jāzeps Bernis uzsāk darba  gaitas savā dzimtajā pusē Benislavas skolā. Sākas Latvijas valsts uzplaukuma periods, kā arī jaunā skolotāja sapņu piepildījums – mīlestība, ģimenes dzīve, sabiedriskā dzīve. Viss ir ceļa sākumā.

Skolotājs vadīja Benislavas jaukto kori, kurš izpelnījās piedalīties 1940.gada 14.jūnijā Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī, dienā, kad apstājās laiks. Lielākais dziedātāju skaits nāca no četriem Latgales apriņķiem (115 jauktie kori ar 6130 dziedātājiem, 11 vīru kori ar 429 dziedātājiem, 23 orķestri ar 370 mūziķiem.
‘’16.jūnija rītā Daugavpils dievnamos notika lielāko konfesiju dievkalpojumi. Laiki ir nopietni. Mēs lūdzam, lai Dievs mūs nepārbauda tik smagi kā dažas citas tautas, bet varbūt arī mūs pārbaudīs. rakstīja laikraksts ‘’ Brīvā zeme’’, 1940.gada 17.jūnijā..
Skolotāja kā pedagoga dzīvi pārrāva cilvēciskais faktors - viena zīmīte, kas tika nodota nacionālajiem partizāniem, starp kuriem bija arī radinieki. Mājās palika mīļotā sieva – skolotāja ar dēliņu Andri un Jāzepa Berņa māsa Monika. Bet sākās 1949.gada marta deportācijas, tās skāra skolotāja Jāzepa Berņa ģimeni. Liktenīgas sagadīšanās pēc sievas nebija mājās un deportēja māsu Moniku ar 5gadīgo dēlu Andrīti. Mātes sirds lūza no bēdām, bet prāts darbojās zemapziņā, lai glābtu bērna dzīvību. Tika izdomāts bēgšanas plāns no nometinājuma vietas Omskas apgabala Šerbakulas rajona, ciema Pitomniks. Plāna izpildi nekavēja garais ceļš, slepenā sazināšanās un saskaņošana ar māsu un aizbildinoties, ka bērnam nepieciešams apģērbs skolas uzsākšanai, tiek prasīta atļauja aizbraukt uz Omsku. Atļauju izdod. Tālāk ar svešām pasēm un bērnu, pārģērbtu par meiteni, vilciens aizveda uz Maskavu. Jāgaida bija diena, līdz vilciena atiešanai uz Rīgu un cilvēki saprata, ka tiks meklēti, to paredzot, visa diena tiek pavadīta riņķojot rindā Ļeņina mauzoleja apskatei, jo bija cerība, ka šajā vietā neiedomāsies meklēt.
Bet moku ceļš turpinājās arī Latvijā. Bērnu citādi nevar noslēpt, kā atdodot adopcijai labiem cilvēkiem Kurzemē. Laiks iet un Andris ir starp diviem dzirnakmeņiem, viņam kļūst grūti noteikt savu identitāti – viņš ir Priedītis vai Bernis un nodzīvojis pusmūžu viņš mirst kā Priedītis, lai gan reabilitācijas periods jau ir iestājies.
Visi Berņi nodzīvo ilgu mūžu Krimuldā, lai gan bieži viesojās Latgalē’’.          

Talantīgā mūziķe Vineta Jogure.
Pasākumā skanēja muzikālie skaņdarbi studentes Vinetas Jogures izpildījumā.

Klātesošs bija Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Izglītības, valodu un dizaina fakultātes dekāns un studiju programmas ”Skolotājs” direktors Jānis Dzerviniks ar ģimeni.

Labākās dāvanas bija grāmatas, kas tika saņemtas gan no Latvijas politiski represēto Rēzeknes biedrības  profesoram J.Dzervinikam ‘’Sibīrijas bērni”, gan no Latvijas politiski represēto Cēsu nodaļas “Latvijas klusie varoņi”, ”Sirdsapziņas ugunskurs” ,”Atmiņas nākotnei”, “Nacionālā pretošanās kustība Latvijā  no 1959. gada līdz 1986. gadam”. Grāmatas būs labs iedvesmas avots gan skolēnu, gan studentu zinātniski pētnieciskajiem darbiem.

Pasākuma dalībnieki apmeklēja ievērojamākos Rēzeknes pilsētas apskates objektus. Apskate sākās ar daudzfunkcionālās koncertzāles GORS apmeklējumu un interesantu stāstījumu, turpinājās pa gājēju promenādi ar piemiņas brīdi pie piemiņas plāksnes represiju upuriem un noslēdzās ar  Austrumlatvijas radošo pakalpojumu celtnes ZEIMUĻS apskati. Pirms vakarēšanas bija jāizjūt  aizkustinošs kopības mirklis pie Latgales Māras jeb pieminekļa “Vienoti Latvijai’’.

No labās: Antons Ludboržs, Irēna Lukašēvica, Pēteris Ozols, Juris Arbidāns, Nellija Kivkucāne.
Vakarēšana viesu mājā “ Zaļā sala” ar folkloras kopu RŪTA, izvērtās ļoti sirsnīga un aizrautīga. Ciemiņi varēja pārliecināties par lūgšanu, kā par tautas kristietības sastāvdaļu katoliskajā Latvijas daļā Latgalē, gan  latgaliešu tautas dziesmu skanējumu un latgaliešu valodas raito ritējumu.

Lieliska izvērtās sadziedāšanās, kur varēja dzirdēt dažādu novadu dziesmas. Jauniešu izpildījumā savukārt izskanēja M.Brauna dziesma "Saule, Pērkons, Daugava".

Projekta ''Dejot pasaulē'' ietvaros - Koknesē, 29.septembrī.

Kokneses novada politiski represēto nodaļas biedri ir aktīvi un radoši, tāpēc ar prieku atsaucās Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības aicinājumam kļūt par sadarbības partneriem cēsnieku īstenotajā projektā "Dejot pasaulē", kas ieguvis finansiālu atbalstu projektu konkursā par ģimenei  labvēlīgas vides veidošanu sabiedrībā. Rudens saulgriežos jeb Miķeļdienā 29.septembrī, projekta ietvaros, notika pasākums "Ģimenes svētki Koknesē". Vēsturiskajā un mājīgajā krodziņā "Rūdolfs" koknesieši viesmīlīgi sagaidīja draugus no Cēsīm, kuriem līdzi bija arī skolu jaunieši, pārstāvjus no Skrīveru represēto nodaļas un īpaši gaidītu ciemiņu – bijušo nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Andreju Pūci. Atbraucējus sirsnīgi sveica Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris.

Koknesiešiem labi pazīstama ir muzikālā Skuju ģimene, bet tagad Inese, Monta un Normunds Skujas ir ieguvuši arī cēsnieku un pārējo pasākuma dalībnieku simpātijas par lielisko muzicēšanu un pasākuma pirmās daļas atraktīvo vadīšanu. Ar muzikālo sveicienu – dziesmu par rudens ogli, kas iekrāso arī Kokneses gleznaino dabu, sākās svētki ģimeniskā un prieka pilnā gaisotnē, kur sava vieta bija arī skaudrām atmiņām par pārciesto un domām par Latvijas nākotni.

Ģimenes svētki Koknesē, krodziņā ''Rūdolfs'''.

Lība Zukule, viena no aktīvākajām projekta atbalstītājām no koknesiešu puses, represēto nodaļas vārdā pateicās Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības vadītājam Pēterim Ozolam par uzaicinājumu piedalīties projektā, tā stiprinot draudzības saites starp Kokneses un Cēsu represētajiem ļaudīm. Cēsnieki mājiniekiem pasniedza vērtīgu dāvanu – šajā gadā izdotu vairāku autoru: Pētera Bolšaitisa, Agneses Lūses, Annas Žīgures un Elīnas Kalniņas grāmatu ‘’Latvijas klusie varoņi. Sirdsapziņas ugunskurs’’, kas stāsta par notikumiem pagājušā gadsimta 40.gados un cilvēkiem, tiem klusajiem varoņiem, kas, nedomājot par sevi, glāba citu dzīvības.
Tie, kas izcietuši Sibīrijas mokas, ir garā stipri un nesalaužami, tomēr arvien vairāk no viņiem aiziet mūžības ceļā. Ar klusuma brīdi tika pieminēti šajā gadā mūžībā pavadītie represijās cietušie, kuru mīlestība uz savu tēvu zemi nekad nezudīs. Kopīgi nodziedātā dziesma "Nevis slinkojot un pūstot" skanēja kā apliecinājums latviešu tautas spēkam un cīņas sparam. Arī dziesmas par Staburadzi, Pērsi, Daugavu un Gauju šajā tikšanās reizē sasildīja kā rudens saules stari.

Kas gan būtu Miķeļdiena bez Miķeļa ierašanās! Bagātais rudens vīrs bija ieradies sev gudras un čaklas saimnieces lūkoties. Atrast īsto līgavu Miķelim palīdzēja Skuju ģimene, aicinot pārbaudīt izredzēto dāmu lasītprasmi un atjautību.

Kad siltāk uzspīdēja saulīte, Blaumaņa pagalmā svētku svinētāji devās jautrās rotaļās, bet Kokneses kultūras nama līnijdeju grupas "Mazie kristāliņi" dalībnieces priecēja ar saviem deju priekšnesumiem, saņemot skatītāju sirsnīgus aplausus.

Gide Spodra Briede, kura lieliski zina Kokneses vēsturi, pasākuma viesiem pastāstīja par laiku, kad Alaines muižā strādāja Rūdolfs Blaumanis un par viņa draudzību ar Madi Svili, Madi Kapmali, Pēteri Girgensonu – muižas ļaudīm, kas vēlāk tapa par izcilā rakstnieka  literārajiem varoņiem.

Pateicoties skrīveriešu atsaucībai, pasākuma dalībnieki tika aicināti ielūkoties grāmatas "Nacionālā pretošanās kustība Latvijā 1959.- 1986." lappusēs un tikties ar vienu no šīs grāmatas varoņiem - nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Andreju Pūci.

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Andrejs Pūce.

Sirmais kungs ir dzimis 1948. gadā un dzīves lielāko daļu pavadījis dzimtajos Skrīveros, bet tagad ar ģimeni dzīvo Siguldas novada Allažu pagastā. Pagājušā gadsimta 60. gadu vidū jaunais skrīverietis piedalījies Pļaviņu HES celtniecībā, bet 70. gadu sākumā strādājis Doles salā pie Rīgas HES būves. Par šo laiku iesākās viņa atmiņu stāstījums: "Kopā ar draugu Fēliksu strādājām brigādē, kurai bija uzdots nojaukt ēkas, kas traucētu HES celtniecībai. Ar gudru ziņu palikām pēc darba laika beigām un pārmeklējām šo māju bēniņus ar nodomu atrast kādu liecību no Ulmaņlaikiem. Tā arī notika. Atradām Latvijas valsts karogu, ietītu avīzē "Jaunākās Ziņas".  1971. gada vienā no jūnija naktīm es šo karogu uzvilku Skrīveru centrā triangulācijas tornī. Pēc tam ar pirmo vilcienu devos uz darbu." Savukārt skrīveriete Vijas kundze, izsūtītā Friča Bucena meita, pastāstīja, ka arī viņa šajā rītā braukusi uz darbu tajā pašā vilcienā: "Tas bija neaizmirstams skats. Visi metās pie logiem un nenovērsa skatienu: lejā bija kartupeļu lauks baltos ziedos, bet augšā tornī cēli plīvoja sarkanbaltsarkans karogs." Līdz dienas otrai pusei vietējie varas vīri nav varējuši karogu noņemt, jo Andrejs bija atstājis zīmīt ar uzrakstu: mīnēts. Šajā gadā karoga kārējs palika neatklāts. 1972. gada pavasarī Andrejs ar uzticamo draugu Fēliksu nopirka divus Latvijas PSR karogus un apšuva tos ar sēru lenti, ar melnu aerosolu uzpūta vārdus: par piemiņu staļinisma upuriem. To dienu klusais varonis atceras: "Bijām norunājuši, ka es karogu izkāršu Skrīveros, bet Fēlikss Pļaviņās. Diemžēl viņš to neizdarīja, bet es no iecerētā neatkāpos. Sagaidīju nakti, izkāpu pa mājas logu, nenojaušot, ka vecākais brālis Indulis mani ir redzējis, un izdarīju savu darāmo. Pēc pāris dienām Indulis, būdams alkohola reibumā, izlielījās draugiem, ka viņš ir tornī izkāris karogu. Sacītais nonāca līdz "īstajām ausīm" un es tiku apcietināts, jo brālis atzinās, ka to nav darījis viņš. Pirms tam vēl ar Fēliksu paguvām izplatīt skrejlapas, kuras drukājām uz pašu iegādātas rakstāmmašīnas. Pēc tiesas sprieduma 24 gadu vecumā nākamos  četrus dzīves gadus pavadīju lēģerī Mordovijā. Tur es iepazinos ar Gunāru Astru un Juri Ziemeli – drosmīgiem brīvības cīnītājiem, kuri vēl vairāk ietekmēja manus pasaules uzskatus. Sākoties Atmodas laikam, piedalījos Tautas Frontes aktivitātēs, ar ģimeni stāvēju Baltijas ceļā. Manas atmiņas ir publicētas Antas Bergmanes sastādītajā grāmatā "Mūsu karoga stāsti: 1940-1991." Skrīveru represēto nodaļas pārstāvji uzsvēra, ka ļoti lepojas ar savu novadnieku Andreju Pūci, tāpēc arī šajā dienā atsaucās lūgumam kopā ar viņu viesoties Koknesē.

Pasākuma dalībnieki pie Piemiņas akmens Bebru pagastā.

Turpinājumā pasākuma dalībniekus ceļš veda uz Bebru pagastu, kur pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens sagaidīja pagasta represēto kopas biedri, skolotāja Anna Romanovska un skolēni ar vecākiem. Antoņina Midega pastāstīja par pieminekļa atklāšanu pirms 15 gadiem, kas atrodas pie Bebru pamatskolas un par kura sakoptību ikdienā rūpējas skolas kolektīvs. Skolas telpās ciemiņi noklausījās skolēnu sagatavoto dzejas kompozīciju un fragmentus no viņu apkopotajiem Bebru pagasta represēto atmiņu stāstiem, kā arī apskatīja represēto kopas sagatavoto izstādi.

Piemiņas akmeni rudens pievakarē sasildīja sveču liesmiņas un septembra ziedu krāšņums, bet visus pasākuma dalībniekus sasildīja draudzības iedegtais ugunskurs un solījums tikties atkal citos kopīgos pasākumos.

Sarmīte Rode,- Kokneses novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto: Mārcis Briška, Dainis Vingris, Lība Zukule, Alvis Jansons.

Projekts ''Mēs varam'' Jūrmalas politiski represēto nodaļa.

Jūrmalas pilsētas domes atbalsts: ‘’Sabiedrības integrācijas pasākumu īstenošanā 2019.gadā.’’
Projekta nosaukums: ‘’Mēs varam’’.
Projekta iesniedzējs: Jūrmalas pilsētas PRN priekšsēdētāja: Ludmila Jirgena.
Projekta koordinatore: Sigita Bērziņa – Bērzīte.
Projekta mērķis: Jūrmalas pilsētas iedzīvotājiem ar Politiski represētās personas statusu tiek piedāvāts iesaistīties projektā: ‘’Mēs varam’’ aktivitātēs. Jūrmalnieki iepazīsies un dalīsies pieredzē ar citu pašvaldību politiski represētajām personām, kas arī mazinās sociālās atstumtības risku, piedaloties projekta aktivitātēs, komunicējot un līdzdarbojoties ar domubiedriem.
Plānotās aktivitātes:
‘’Likteņdārza’’ apmeklējums – 2019.gada 11.maijā.
Piejūras pašvaldību senioru festivāls ‘’Pie jūras dzīve mana’’ – 2019.gada 29.jūnijā.
Latvijas Politiski represēto salidojums – 2019.gada 3.augustā.
Politiski represēto sadraudzības diena – 2019.gada 17.augustā.
Projekta noslēguma pasākums – 2020. gada 11.janvārī.

Pirmā aktivitāte: Jūrmalas pilsētas politiski represēto nodaļa 11.maijā apmeklē ‘’Likteņdārzu’’ Kokneses novadā, vietu, kur iepriekšējā dienā tika atklāts piemiņas ansamblis Sibīrijas mātēm. Ar ziediem rokās, satraucošu sirdi visi dodas likteņupes Daugavas virzienā. Jau pagriežoties uz galveno ceļu cilvēku sarunas pieklust – katram cilvēkam domās ir savs stāsts: kāds atceras Sibīrijas aukstumu un badu, kāds pirmo pārdzīvojumu vagonā, kāds skolas laiku izsūtījumā... kāds meklē tuva cilvēka vārdu izliktajās akmens plāksnītēs. Visiem atbraukušajiem ir kopīgs pārdzīvojums – 1941.un 1949.gada izsūtījums. Šajā vietā pieklust cilvēku čalas, kaut pagājuši vairāki gadu desmiti... Tikai sirds vēl smeldz.

Ojārs Brašūns un Jūrmalas politiski represētie Likteņdārzā.. 

Kad piemiņas brīdī pie Piemiņas ansambļa esam godinājuši māti, kad esam aplūkojuši iestādīto ozolu rindu un izstaigājuši visu dārzu, dodamies uz laivu piestātni, lai baudītu Kokneses represēto kluba vadītājas Lības Zukules sarūpēto pārsteigumu – tas ir Daigas Andersones ģimenītes muzikālais sveiciens, kas katrā sirdī atstāja neizdzēšamu prieku un laimes sajūtu.

Kopā ar Daigas Andersones muzikālo ģimenīti.

14.jūnijs – diena, kad notiek 1941.gada atceres pasākumi visā Latvijā, diena, kurā skolu jaunieši piedalās zīmēšanas un stāstu konkursos par ģimeņu traģēdiju deportācijās, diena, kurā politiski represēto personas tiek aicinātas uz Valsts prezidenta pili. Arī Jūrmalas sākumskolas skolnieces: Marija Agnete Čipāne un Elīza Viļčuka piedalījās konkursā: ‘’Sibīrijas bērni 1941/1949” un ieguva godalgotas vietas. Tā bija viņu pirmā tikšanās ar prezidentu Raimondu Vējoni.
Marija Agnete Čipāne, Elīza Viļčuka Valsts prezidenta pilī.

29.jūnijā – piejūras pašvaldību senioru festivāls ‘’Pie jūras dzīve mana’’ Jaunpilī. Ikgadējais festivāls, kas katru gadu pulcē senioru kolektīvus no Rucavas līdz Ainažiem. Gājienā pulcējās kolektīvi no vairākām pašvaldībām - ar raitu dejas soli, skanīgu dziesmu un ziediem rokās sabraukušie devās uz pasākuma norises vietu Jaunpils estrādi. No Jūrmalas piedalījās senioru deju kolektīvs ‘’Ābelīte’’. Šie pulcēšanās svētki ceļ latviešu tautas pašapziņu, dod svaigu elpu dienas ritumam un neļauj ieskumt. Šovasar lauku ziedi noziedēja agri, bet katrai latvju saimniecei mājās vienmēr ir krāšņa puķu dobe, kas zied visu vasaru, tādēļ šo ziedu izveidotais pasākuma ‘’ugunskurs’’ ne tikai sildīji, bet arī smaržoja.

Ziedu ‘’ugunskurs’’ Jaunpilī.

Salidojums Ikšķilē, kas šogad notika 3.augustā, pulcēja aizvien nemainīgu cilvēku skaitu – tie ir atkalredzēšanās svētki represētajiem, tā ir svētku diena cilvēkiem, kuru gadu skaits sniedzas tālu pāri pusmūžam, kuri par pienākumu uzskata būt šeit, lai satiktu, lai aprunātos, lai redzētu savus likteņa biedrus. Katra tikšanās vieš cerību, priecē satiktais skolas draugs un kopā būšana, un saviļņojums pārņem katru, jo šī tikšanās reize ir svētīta, tā liek dzīvot un sajust, ka esi gaidīts.

Uz tikšanos nākošajā gadā.
Ludmila Jirgena, Anita Ivanovska, Elga Strode Ikšķilē.

Jūrmalas politiski represēto nodaļa 17.augustā, projekta ‘’Mēs varam’’ ietvaros, Bulduru vidusskolas teritorijā rīkoja sadraudzības dienu. Ieradās pārstāvji no Ogres politiski represēto kluba, Talsu politiski represēto kluba, Tukuma novada Tumes biedrības: ‘’Asni 3139’’ dalībnieki un vietējie jūrmalnieki.
Dienas iesākumā – uztura speciālistes Gitas Ignaces lekcija par veselīgu uzturu. Viņas stāstītais raisīja interesi ikvienā klausītājā, viņas gatavotie veselīgie našķīši –  izsauca apbrīnu un domu par praktisku pielietojumu – kūciņas noteikti gatavosim savā virtuvē.

Izstaigājot Bulduru vidusskolas krāšņo dārzu, dārzkopju Maldas Jansones un Austras Šeiniņas pavadībā un noklausoties stāstu par katru ziedu puķu dobē, ieraudzījām un sajutām ne tikai ziedu smaržu un krāšņumu, bet to lielo mīlestību, ko velta dārznieki apkopjot šo dārzu. Ilgi mūsu sirdīs paliks cilvēku un ziedu dāvātais siltums.

Austra Šeiniņa savā dārzā pazīst katru ziedu.

Dienas turpinājumā sportiskās aktivitātes Vēsmas Zībergas vadībā. Orientēšanās apkārtnē – pēc fotogrāfijas atrast objektu. Uzdevums bija grūts un sarežģīts, bet par paveikto – gandarījums. Stafetes jautrības patika gan dalībniekiem, gan skatītājiem.

Vēsma Zīberga dod norādījumus stafetei.
Noslēgumā – dziesmas Aijas Balandiņas ģitāras pavadījumā. Pie kafijas tases – klausījāmies un dziedājām līdzi. Visas četras komandas bija gandarītas par jauki pavadīto laiku, par balvām. Mēs patiesi varam priecāties, varam sportot, varam satikties. Mēs mākam to darīt!    

Piemiņas akmens sakopšanas talka izsūtītajiem uz Sibīriju.

Projekts: ''Dejot pasaulē'' no 02.09.2019 - 29.11.2019

Latvijas valsts budžeta finansēta mērķprogramma: ‘’Projektu konkurss par finansiālu atbalstu pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām ģimenei labvēlīgas vides veidošanai sabiedrībā.’’

Projekta nosaukums: ‘’Dejot pasaulē’’
Projekta iesniedzējs: Latvijas politiski represēto Cēsu biedrība.
Atbildīgā persona: Pēteris Ozols, projekta vadītāja: Elīna Kalniņa.
Projekta partneri:
Latvijas politiski represēto Rēzeknes klubs, vadītāja Nellija Kivkucāne ,
Latvijas politiski represēto Koknese nodaļa, vadītāja Lība Zukule.
Projekta mērķis: Caur dažādām aktīvām, radošām un izglītojošām aktivitātēm stiprināt ģimenes vērtības Latvijas politiski represēto ģimeņu vidū, skolu jauniešiem un studentiem sadarbībā ar novada iedzīvotājiem.
Projektu īsteno: Latvijas politiski represēto Cēsu biedrība sadarbībā ar Kokneses novada politiski represēto nodaļu un Rēzeknes politiski represēto klubu.
Projekta laikā tiks īstenoti: Ģimenes svētki Rēzeknē, Ģimenes svētki Koknesē, Filmu un stāstu vakari Cēsīs. Projekta tiešā mērķauditorija ir šo trīs organizāciju biedru ģimenes, skolu jaunieši no Cēsīm, Kokneses un Bebriem, Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas studenti, un novadu iedzīvotāji.

Ģimenes svētki Rēzeknē, 2019.gada 28.septembrī.
Svētku norises sākums plkst. 14.00 – Atbrīvošanas alejā 115, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vēsturiskajā skolotāju institūta aktu zālē.
Plkst. 16.00 – pasākuma dalībnieki apmeklēs ievērojamākos Rēzeknes pilsētas apskates objektus: koncertzāli GORS, turpināsies pa promenādi uz jauno pieminekli Latgales kongresam 100, piemiņas brīdis pie piemiņas plāksnes represiju upuriem un noslēgsies pie Austrumlatvijas radošo pakalpojumu ēkas ZEIMUĻS.
No plkst. 18.00 – vakarēšana ar folkloras kopu: ‘’Rūta’’.

Ģimenes svētki Koknesē, 2019.gada 29.septembrī.
Svētku norises sākums – plkst.11.30, krodziņā ‘’Rūdolfs’’ – Skuju ģimenes muzikāls sveiciens. Kafijas pauze.
Ieskats grāmatā: ‘’Nacionālā pretošanās kustība Latvijā 1959. – 1986.’’ – iepazīstināšana un izpratne par politiski represēto cilvēku piedzīvoto.
Turpinājums: Rūdolfa Blaumaņa pagalmā – ģimeņu radošās, izglītojošās aktivitātes un kopā būšana, stiprinot ģimenes vērtības Latvijas politiski represēto biedrību ģimeņu vidū.
Līnijdejotāju grupas priekšnesumi.
(lietus gadījumā pasākums krodziņā ‘’Rūdolfs’’).
Plket.16.30 piemiņas brīdis Vecbebros, pie komunistiskā genocīda terora upuriem celtā pieminekļa.

Filmu vakars - Cēsīs, Pils ielā 12. oktobra mēnesī.
Kopīga filmu skatīšanās vienmēr bijusi aktivitāte, kas vieno ģimeni kopā būšanai un redzētā pārspriešanai, daloties savā redzējumā un iepazīstot citu ģimenes locekļu skatījumu.
Šajos filmu vakaros kopā ar ģimenēm tiks skatītas filmas, kas rada izpratni par cilvēka piedzīvoto represiju laikā, tādejādi veicināta ne tikai kopā būšana, bet arī lielāka izpratne pat cilvēku piedzīvoto. Lai dalītos viedokļos, pēc filmas notiks diskusija, īpaši izceļot un diskutējot par to, kāda loma bijusi ģimenes atbalstam piedzīvotā pārdzīvošanai (norises laika tiks paziņots).

 Stāstu vakars – Cēsīs, Pils ielā 12. novembra mēnesī.
Lai vienotu ģimeni un stiprinātu vienu no galvenajām vērtībām – spēju klausīties un sadzirdēt, tiks rīkoti stāstu vakari Cēsu novada, ekspozīcijas ‘’Sirdsapziņas ugunskurs’’ telpās. Šajā vakarā Cēsu politiski represēto biedrības biedri dalīsies savos stāstos, atklājot personīgas detaļas un stāstot, kā tas ietekmēja viņu pasaules redzējumu. Šo stāstu sadzirdēšana lauzīs barjeru ģimenes starpā, jo, kā atzīst paši represētie, labu laiku par piedzīvoto tika klusēts un daudzi tā arī ģimenēs nav īsti sākuši par to runāt. Arī šiem stāstu vakariem varēs pievienoties ikviens interesents, aicinot ieklausīties savu ģimenes locekļu stāstos un sadzirdēt tos (norises laiks tiks paziņots).

Ekspozīcija ''Sirdsapziņas ugunskurs'' Cēsu PRB projekts.

Ekspozīcija ienāk Cēsu pilsētas ‘’Stūra mājā’’

Cēsu pilsētā, Pils ielā 12, ir piemiņas vieta tiem daudzajiem cēsniekiem, kuri okupācijas varu nogalināti atdusas nezināmos kapos Sibīrijā un komunistiskā režīma cietušie.
21.jūnijā pilsēta ir svētku rotā. Rīt, 22.jūnijā, Cēsu kauju uzvaras simtgades diena. Arī šeit, Pils ielā 12, neliela rosība, pirmo reizi kādreizējās īslaicīgās uzturēšanas kameras tiek izrotātas ar bērzu meijām,  Jānim Jansonam, bijušajam kameras ieslodzītajam – ozollapu vainags... Tālu aiz muguras tie laiki, kad milicija ar čeku šajās telpās strādāja roku rokā. Šeit nekas vairs nav kā agrāk, savu ideju un domu ir realizējuši Pēteris Ozols un Elīna Kalniņa.

Stāsta Pēteris Ozols: ‘’Piedzimu lauku mājās ‘’Pērkoņos’’, Cēsu apriņķa Kosas pagastā. Saviem vecākiem Rūdolfam Ozolam un Kornēlijai Ozolai bijām četri bērni: Jānis (1941.g.), es, Pēteris (1943.g.), Arvīds (1946.g.), un Kārlis (1947.g.). Tajā laikā dzimšana nebija dzemdību namā, bet tieši uz vietas ‘’Pērkoņos’’. Ejot lauku darbos, māte vienkārši bērnam ielika mutē marlītē ietītu rudzu maizes gabaliņu un nosēdināja uz segas pie siena gubas, tā mēs augām.

1948.gadā tēvu paņēma ciet, šeit, čekas mājā uz desmit dienām ielika cietumā par to, ka viņš nespēja nomaksāt nodokļus. Māte ar kukuļiem viņu atbrīvoja. Viņa bija ļoti aktīva, visa apkārtne tāda bija – 39 jaunas meitenes iestājās aizsargos, krusttēvs bija mežabrāļos. Tēvam baltā biļete, viņš nebija nevienā armijā. Tikām ieskaitīti kulakos, sākās vajāšanas. 1949.gadā visu ģimeni izveda, man toreiz bija 6 gadi. Pēc izsūtījumā pavadītajiem gadiem atgriezāmies Latvijā.

Kad astoņdesmitajos gados Latvijā aizsākās tautas kustība, sākās ‘’Baltijas ceļš’, ideja par okupācijas režīma nodarījumiem radās no brīvlaišanas, lai šeit Cēsīs ir kaut kas vairāk. Mums bija svarīgi saprast, kas toreiz notika.’’

2015. gadā Pils ielas pagalmā pie sienas tika atklātas piemiņas plāksnes padomju režīma cietušajiem bijušā Cēsu apriņķa iedzīvotājiem. Melnajās plāksnēs ar koši baltajiem burtiem ierakstīti 643 to cilvēku vārdi, kuri līdz nāvei nomocīti ceļā uz Sibīriju, izsūtījumā Sibīrijā un 127 cilvēki, esot mežabrāļos. Padomā jau bija nākamais solis – ēkā, kurā kādreiz atradās milicijas aizturēšanas kameras, līdz Latvijas simtgadei izveidot nelielu padomju komunistu represijām veltītu ekspozīciju, lai mūsdienīgi rādītu, kā tas notika.

Pēteris Ozols...

Stāsta Elīna Kalniņa: ‘’Tā nebija nejaušība, kad Pēteris mani uzrunāja.. 2013. gadā Melānijas Vanagas muzejā tiku veidojusi ekspozīciju ‘’Esi pats!’’, no tā laika viņš mani zināja, 2015.gada rudenī cēsnieki mani uzrunāja. Sākotnēji jau viņiem bija tā iecere, ko viņi īstenoja paši, pilnīgi patstāvīgi visu darot bija izveidojuši piemiņas sienu komunistiskā režīma upuriem. Otra lieta, ko vēlējās ekspozīcija, bija par to, kas Latvijā notika Okupācijas laikā, tā prasība un vēlme arī nebija nejauša. Mums bija ļoti svarīgi saprast, kas toreiz notika un tad varēsim lemt – vai to mēs tagad liekam malā vai tomēr nē, jo diemžēl no tā laika mums līdzi velkas smagas traumas, - šis mantojums. Mantojums nav patīkams, bet tomēr mūsu. Ja mēs nespēsim atpazīt, kā šo traumu sekas traucē mums Latvijā dzīvot labāk, mēs turpināsim kāpt uz tiem pašiem grābekļiem un tāpēc ekspozīcijām ir ļoti svarīgi būt. Arī tie, kas toreiz bija jauni – dzīvoja.’’

Pēteris turpina:: ‘’ Atradu Elīnu Kalniņu, kas uzrakstīja mums šo programmu, pēc kuras mēs vēlāk rīkojāmies. Pateicoties viņai, ka viņa atrada tos cilvēkus, kas var šo ideju realizēt un to mēs redzam šodien. Mans uzdevums bija savest kārtībā ēkas, mums darbi bija nodalīti. Tieši tā. Tad es pateicu: Šeit viss būs!

Pēteris Ozols un Elīna Kalniņa.

Šodien mēs redzam, ka viss notiek, viss iet uz priekšu, kā Elīna darbojas ar skolēniem, ar grupām, ar apmeklētājiem. Ir noteikts vecums, kad var ieinteresēt bērnus, pēc tam jau ir nokavēts. Un viss tika sakārtots tā, lai visam būtu jēga, lai ekspozīcija dzīvotu. Par to ir jārūpējas, jādomā, lai laikmetā, kurā mēs dzīvojam, prastu parādīt, piesaistot uzmanību. Kā atgādināt par sevi, lai tevi pamanītu – mēs esam te, pie mums ir jānāk. Tāpēc mēs esam šeit. Esam pastāvīga ekspozīcija, Cēsīs, Pils ielā 12.’’
Ekspozīcijā ir telpa... un tikai viena aizpildīta pastkastīte. Viena čekista lieta – Pankrātija Maksimova... .Ja ekspozīcijā nonāk vērtīgs materiāls, tad tiek izlemts, kādai institūcijai šo materiālu atdot. Ekspozīcijā nav neviena oriģināla, ir tikai kopijas ar atsauci, kur tās glabājas. Ekspozīcija pieejama: latviešu, angļu, krievu un vācu valodās. Atvērta apmeklētājiem no trešdienas līdz piektdienai 11.00 līdz 19.00, sestdienās, svētdienās 12.00 līdz 20.00. 
 
Intervēja: Laimdota Podze     

"Atmiņā puteņo sniegs" 2019. gada 13. jūnijā Preiļu PRB projekts.

2019. gada 13. jūnijā – brauciens no Rīgas uz Daugavpili.
‘’Neprasīsim no moku ceļu gājušiem notikumu stingru secību un precizitāti. Viņu roku vadīja cits spēks. Būsim pateicīgi atmiņai, kas garus klusēšanas gadus spējusi saglabāt to, ko dvēsele kliedza tad, kad runāja lodes, dūres un bads. Nolieksim bijībā galvas – viņi izcieta to, kas iet pāri viena cilvēka mūžam, un tomēr ticēja, ka tumsa nevar būt mūžīga’’ Anda Līce

Sarmīte Rubule, Natālija Rubīne, Aija Dzērve.
Preiļu politiski represēto biedrības ‘’Likteņa ceļš’’ priekšsēdētājas Natālijas Rubīnes stāsts par pasākuma ideju:
Šodien gribam dot ziņu tiem, kam patīk vēsture, šodien pāršķirsim lapu pēc lapas un izstāstīsim tos stāstus, kas atrodami muzeju krātuvēs, ka arī stāstīsim paši un izdziedāsim dziesmas, kuras iemācījāmies Sibīrijā. Mūsu projekta pamatā ir Lūcijas Preises sarakstītās dienasgrāmatas vēstījums. Projekta atbalstītāji: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Politiski represēto apvienība, Latvijas Okupācijas muzejs, AS Pasažieru vilciens, Preiļu Vēstures un Novadpētniecības muzejs, Preiļu novada dome, Daugavpils novada dome, Daugavpils Universitāte un Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete.

Latvijas Politiski represēto apvienības Dagnijas Liepiņas uzruna:
‘’Šodien atcerēsimies 1941.gada notikumus, kas ģimenēm bija neziņas un ļaunas priekšnojautas pilnas, kad tēvi tika atšķirti no ģimenēm un mātes palika vienas ar bērniem. Kad vakar savam mazdēlam stāstīju, kā tas notika 1941.gadā, viņš teica: ‘’Ome, tu man nestāsti tādas šausmas, tas nevar būt! Tas nav godīgi!’’
Tā ir daļa no mūsu pagātnes, no mūsu sāpes. Šodien novēlu, lai mūsu bērniem  nebūtu jāpiedzīvo tas, ko piedzīvojām mēs. Lai visiem šodien jauka diena!’’.   

 
Saunas pagasta Smelteru folkloras kopa""Golūda"". 

Dziesmas Rozas Deidules izpildījumā.
Roza Deidule, cilvēks, kuras senči uz Sibīriju bija devušies zemes meklējumos. Sibīrijā dzīvojot, viņa satika tur izsūtītos latviešus.


Natālijai dzimšanas diena..
Atmiņu stāsti:
Paulīnes Vanagas (Anspokas), dzimušas 1913.gadā, Preiļu pagasta Puncuļu sādžā, atmiņas: ‘’Bet ir lietas, ko nevar atgriezt atpakaļ. Tā ir mana izpostītā ģimene. Es nezinu sava vīra kapa vietu. Es nevarēju audzināt, apmīļot un skolot savas mazās meitiņas. Vienpadsmit gadus es pār viņām tikai zināju, bet neredzēju, nevarēju ne sarāt, ne vajadzīgajā brīdī palīdzēt ar padomu. Kad 1957.gadā atgriezos Latvijā, manas mazās meitiņas bija jau lielas un, man par vislielāko sāpi, svešas.
Šodien visvairāk pārdzīvoju nevis Sibīrijā pārciestās mokas un badu, bet to, ka nevarēju iedot saviem bērniem – savu mātes mīlestību un padomu.’’

Aivara Vāmas, dzimuša 1931.gadā, Jelgavas apriņķa Dobeles pagasta ‘’Lauciņu’’ mājās, atmiņas: Vēstule no Omskas 1946.gada 23.decembrī ‘’Sāku braukt uz mājām. Pa ceļam paliku slims ar šarlaku. Mani nosēdināja stacijā no vagona, slimnīcā ievietoja 29.septembrī. Pēc divām nedēļām paliku uz abām ausīm kurls, kreisā auss sāka tecēt, bet labā sāka aiz auss pampt. Bija jātaisa operācija, uztaisīja 17.oktobrī. Mēs braucām abi ar māsiņu, viņa aizbrauca tālāk. Es nezinu, vai viņa pārbrauca mājās. Mana rēta sāka jau dzīt. Drīz būšu vesels, bet nezinu kā pārbraukšu mājās. Naudas nav ne kapeikas, esmu viens lielā pilsētā, pilsēta sveša, visi krievi. Nezinu, kā pārbraukt mājās. Ziema auksta, apģērba silta nav. Būs jāpaliek līdz pavasarim. Es saņēmu dienā 300 gramus maizītes, vienu reizi dienā zupu un divas reizes tēju. Lūdzu, atsūtiet papīru, konvertus un markas, man naudiņas nav, nevaru nopirkt. Naudiņu nesūtat, man pases nav, nevaru saņemt. Priecīgus Ziemassvētkus Jums mājiniekiem, bet man viņi būs bēdīgi, bez mīļās māmiņas un papiņa, mīļās Dzimtenes arī nava’’.

Lūcijas Preises, dzimušas 1908.gadā, Madonas apriņķa Liezeres pagasta ‘’Andrēnos’’, atmiņas:
Ir tāds ciems ‘’Umļekāns’’ Uzdevums Jaunajā 1988.gadā, no manis pašas. Jāpieraksta pilna mana pēdējā dienasgrāmata. Tā iesākta pirms 53 gadiem. Papīrs būs jau sadzeltējis. Sākumā rakstīts ar tinti un spalvu, vēl priekšā pildspalvu laiks, arī jau pagāja. Nu rakstīšu ar lodīšspalu. Un reiz arī šis pēdējais ieraksts būs vēsture.
‘’Nav dzīves, tikai darbs. Jāiztur. Ar ticību, ka bērniem tā nebūs, tiem jātiek tālāk. Par ko tik bargs šis laiks? Šai zemei (Sibīrijai) tiks darīts pāri mums aizejot. Bet tai zemei (Latvijai), no kuras mēs atrauti, jau tika darīts pāri. Mēs neesam nedzīvi roboti – kur vajag un kā vajag novietot. Mēs dzīvi cilvēki, ar sirdi un dvēseli mīlam savu Latviju. Ir sapnis atgriezties, sapnis būt kopā ar savu tautu. Uz kurieni skrien domas un skrietu paši, kā naktstauriņi uz uguni. Te barga un bagāta Nākotnes zeme. Reiz uz Zejas uzcels spēkstaciju, plūdu vairs nebūs. Paliks ziemas aukstums un vasaras karstums, bez maiguma pavasarī un rudeņi, iemīlēta, kā otra dzimtene. Te bērni var apmaldīties un palikt, mēs vienmēr ceļu uz dzimteni zināsim un atradīsim. Mēs kā gājputni, kas rudenī aizlidojuši, pavasarī atgriežas. Viņu rindai pakaļ gribas stiept savas rokas, gribas lidot un aizlidot uz savu dzimteni.
Mīļā, Dzimtene! Skolā mācīti dzejnieku vārdi. Nu izjusti un izsāpēti. Un tālumā īsti saprasti. Var iemācīties tos teikt. Bezgala mīļotā zeme ... .’’

Jevgēnijas Kauliņas dzimušas 1932.gadā Sakstagala Vorkaļu sādžā, atmiņas:
''1947.gadā mūs palaida uz mājām. Latvijā nodzīvojām līdz 1950.gadam. 1950.gada 31.janvārī apcietināja mammu, pasakot, ka viņa aizbēgusi no Sibīrijas. Lieta tāda, ka viņa Sibīrijā nesagaidīja pasi, domādama, ka to izņems šeit Latvijā. Kad mammu apcietināja, tēvs otrajā dienā aizbrauca uz Rēzeknes cietumu un pateica, ka mamma nav vainīga, bet cieš viņa dēļ. Viņš teica, lai sūta visu ģimeni. Dokumentos tā arī rakstīts, ka izsūtījumā dodamies brīvprātīgi. Mammu panācām Kuibiševā. Tur ģimeni savienoja. Pietrūka pavisam nedaudz, lai mammu ieliktu cietumā, viņai draudēja trīs gadi cietumā.
Mūs aizveda uz Krasnojarskas apgabala Perspektivnajas ciemu. Dzīvot bija vieglāk nekā pirmajā izsūtījumā. Bija dārzs, zemi varēja rakt cik gribi. Uzcēlām savu mājiņu, es jau sapratu krievu valodu. Ciematā bija uzceltas 10 mājas un klubs. Vakaros gājām uz klubu, pasākumus rīkojām, Jaungadu atzīmējām. Bija koris, rādīja filmas. Vietējie iedzīvotāji gan bija maz izglītoti, brālis ieguva šofera – traktorista tiesības un strādāja uz traktora. Atmiņā palikuši skaistie atpūtas vakari. Viens tatāru vīrietis spēlēja ermoņikas, dziedājām pārsvarā krievu dziesmas. Vietējie no mums iemācījās strādāt, mēs no viņiem – valodu. Es apprecējos, mans vīrs bija ukrainis. Piedzima dēls un meita. Ar bērniem sarunājāmies krievu valodā. Kad atgriezāmies Latvijā pēc Staļina nāves, bērni iemācījās runāt latviešu valodā un beidza latviešu skolas.’’

Pētera Anspoka, dzimuša 1936.gadā Saunas pagasta ‘’Jašorē’, atmiņas: ‘’Kad pirmo reizi gājām uz klubu, arī tad izsūtītie atšķīrās no vietējiem. Mēs, kaut sliktās drēbēs, bijām saģērbušies kulturāli. Viņiem, gan sievietēm, gan vīriešiem bija vatētās bikses un pufaika, kājās voiloki vai gumijas zābaki, galvā ausene.
Ziemā ragavas viņiem bija bez metāla sliecēm, bullim bija ko vilkt. Viens kalējs no izsūtītajiem izkala kamanas, tad gan visiem bija brīnums. Ar šīm kamanām brauca sovhoza priekšsēdētājs. Sovhozā bija tikai viena mašīna ZIS 105, ceļu tur nebija, sastūma melnzemi un brauca.. Sausā laikā ceļš bija kā asfalts, slapjā laikā pabraukt nevarēja.
Celtniecībā gatavojām ķieģeļus. Vispirms lielā platībā noraka melnzemi, apakšā palika tāda balta. Pielēja ūdeni un ar zirgiem mīcīja, kamēr izveidojās putra. Tad pievienoja salmus un kūtsmēslus un atkal mīcīja, kamēr izveidojās viendabīga masa. Tad lēja formās un saulē kaltēja. Izžuvušos ķieģeļus krāva lielās kaudzēs un izmantoja celtniecībā.’’

Ritas Gribuškas (Vāmas) dzimušas 1935.gadā, Dobeles pagasta ‘’Lauciņu’’ mājās, atmiņas: ‘’Izsūtījumā nomira mana māte un tēvs. Es Latvijā atgriezos 1946.gada rudenī. Par tēva nāvi uzzināju 1989.gada 11.februārī.
1949.gadā es dzīvoju pie radiem un mācījos Dobeles 7-gadīgajā skolā, 5.b klasē. 25.marta rītā ar dažiem bērniem gāju uz skolu. Tajā dienā vilcieni svilpa daudz biežāk un skaudrāk kā citus rītus. Bija dzirdamas lokomotīvju skaņas, jo es dzīvoju 1 km no Dobeles stacijas. Visi bērni savā starpā sarunājās, kas varētu būt noticis. Bija latviešu valodas stunda, vajadzēja rakstīt domrakstu. Kad ienāca latviešu valodas skolotāja, viņa lika bērniem kādu brīdi pastāvēt klusumā, jo nebija ieradušies dvīņi Lilita un Ēriks. Skolotāja teica, ka viņi šajā klasē vairs nekad nerakstīs domrakstus. Uz jautājumu ‘’kāpēc?’’, viņa atbildēja, ka nedrīkst teikt. Mēs laikam nojautām ko baisu un visi sāka raudāt.’’

‘Bijušās Daugavpils apriņķa, Vārkavas pagasta Mazkursīšu pamatskolas skolotājas Marijas Lazdiņas atmiņas par 1949.gada 25.martu: ‘’Strādāju kā skolotāja Mazkursīšu pamatskolā. 1949.gada 24.martā divas šīs skolas skolotājas tikām uzaicinātas uz Vārkavu, uz sanāksmi. Neierasties uz sanāksmi nedrīkstēja, tāda bija pavēle. Nezinājām, par ko būs sanāksme, bet bija jāiet, jo skolotājam jābūt apzinīgam.
Ceļš no Kursīšiem līdz Vārkavai nebija īsais. Gājām kājām pa izmirkušu lauku ceļu, apavu arī nebija piemērotu. Kad sasniedzām Vārkavu, mūs pārsteidza daudzi formās tērpti cilvēki, bijām naivas un daudz ko nesapratām.
Ieradāmies skolas telpās, kur sajutām kaut ko briesmīgu. Gribējām doties projām, kad pamanījām, ka pie ārdurvīm un logiem stāv bruņoti vīri. Ārā vairs nelaida. Domājām, ka mēs visi esam arestēti.
Iestājoties tumsai, mūs uzrunāja krievu valodā un paziņoja, ka šonakt tikšot organizēta vietējo cilvēku izvešana. Šeit atrodoties tie, kuru uzdevums būšot aprakstīt mājās paliekošo inventāru un aktu nodot valdībai.
Ziņa bija drausmīga. Atceros, cik bija šausmīgi, kad vienam starp mums esošajiem pēc paziņojuma saņemšanas sākās krītamās kaites lēkme. Telpa bija tumša, palīdzības nekādas. Viss redzētais likās kā elle un tā visu nakti.
Uz rīta pusi tikām formēti grupās un ievietoti vaļējās smagajās automašīnās. Es braucu ar vairākiem karavīriem apakšpulkveža vadībā.
Gaismai austot tuvojāmies Kursīšu skolai, lika izkāpt. Domāju, ka tagad iesim pēc manas mammas, kura dzīvoja pie manis skolā, bet tēvs bija izsūtīts uz Urāliem. Nē, pagājām garām un tuvojamies Mačānu sādžai, kur dzīvoja mana draudzene Tekla Onckule. Bargais liktenis bija viņu skāris. Apakšpulkvedis atļāva atvadīties. Pēc tam ilgi sarakstījāmies.
Devāmies tālāk līdz sasniedzām Antona Praņevska māju. Arī tur tika dota pavēle posties ceļā. Pēc tam devāmies uz Zosiniem pie manas māsas vīra brāļa Lāča Jura. Ienākot mājās, nesastapām neviena cilvēka. Uz sliekšņa redzējām spaini ar kūpošiem kartupeļiem, kas bija domāti lopiņu barošanai. Vaļā bija mājas un citu ēku durvis.
Iegājām šķūnī un pēkšņi man kļuva tik grūti, ka lūdzu atļauju nokrist uz siena. Neatļāva. Lika doties atpakaļ pie Praņevska. Šeit redzēju cilvēkus, kuri nekur negribēja doties, teica: ‘’Lai šaujot uz vietas’’. Sāku cilvēkus drošināt, pārliecināt par to, par ko nebiju pārliecināta pati. Atceros, ka līdzi ieliku sīpolus un vadmalas baķi, kuru mājas ļaudis negribēja ņemt, jo neticēja, ka būs vajadzīgs.
Kad biju sarakstījusi visu atlikušo mantu, lūdzu priekšniekam atļauju aiziet uz savu dzīvokli skolā paēst. To man atļāva.
Ejot mājās, ceļā sastapu savu skolēnu vecākus ar izmisušām sejām un atklātu pārmetumu. Viņi jautāja, kā es varēju gadīties šajā briesmīgajā darbā. Centos stāstīt cilvēkiem, kā tas notika, bet vēl šodien nezinu, vai viņi man noticēja.
Kas gan varēja turēties pretī tā laika varai?!
Tā beidzās šis briesmīgais manā dzīvē melnais nakts rēgs, ko nevaru aizmirst visu mūžu.’’

 Gala stacija Daugavpils..
Laimdota Podze: ‘’ Šodien 78.gadadiena no tā vēsturiskā posma, kas aizsākās 1941.gada 14.jūnijā. Patiesībā viss aizsākās daudz, daudz agrāk. Gatavošanās iedzīvotāju izvešanai aizsākās tūdaļ pēc Latvijas okupēšanas 1940.gada 17. Jūnijā, kad Latvijā tika ieviests un nostiprinājās padomju režīms. Kopš okupācijas sākuma nepārtraukti tika izplatīti saukļi par modrības celšanu, ienaidnieku atmaskošanu, tika izdots kaitniecības apkarošanas likums. Jau 1940. gada  vasarā sākās tautas ienaidnieku un citu, šķiriski svešu elementu meklēšana, uzskaite un apcietināšana.
Rīgā, 1941.gada 13.jūnijā ‘’Uzvaras laukums’’ bija pilns ar autotransportu – bija sabraukušas gan vieglās, gan smagās automašīnas. Rīgā, 13.jūnijā, cilvēki steidzās savās ikdienas gaitās, no Torņakalna stacijas pienāca un atgāja vilcieni uz Jūrmalu. Kaut kas tomēr bija citādi, cilvēki tad vēl nenojauta, ka Torņakalna preču stacijā stāv preču vagoni un jau iekārtoti cilvēku uzņemšanai.
Lūcija Bulēna savās atmiņās raksta: ‘’Laukums ļaužu pilns, lopu pārvadājamie vagoni jau stāvēja ierindā. Mums piebraucot, tika atņemtas pases, apsargi stāvēja visapkārt, vagoni pilni ar cilvēkiem, mums arī vieta atradās. Tēvs satika savu darba biedru ar sievu, viņš tēvam saka: ‘’Zini, vakar es pats tos vagonus sagatavoju, aizrestoju lodziņus, taisīju lāviņas un tualeti. Kas to būtu domājis, ka pašam te būs jābrauc nezināmā virzienā.’’
Vagonu sagatavošanai tika sūtīti cilvēki no rūpnīcām, fabrikām un katram tika stingri piekodināts – klusēt. Stacijā Grīva tika sagatavoti 5 lopu vagoni, Daugavpilī 24 lopu vagoni. Kopumā tika sagatavoti 926 vagoni. Izsūtīšana Latvijā notika no 53 savākšanas stacijām. Ceļš, kas ģimenēm bija šaubu un ļaunas priekšnojautas mākts, bija pilns neziņas. Iedzīvotājus izveda caur trijām Latvijas robežstacijām – Indru, Zilupi un Valku. Golgātas ceļš, kas aizsākās Liepājā 1941.gada vasarā ilga līdz 15. Jūlijam. 1942. gada vasarā pārvietošana turpinājās uz ziemeļiem, sasniedzot Dudinku vai citu nometinājuma vietu, jo gala stacija katram no Dzimtenes ar varu izrautajam cilvēkam bija rūpīgi izplānota. Cilvēkiem bija sākusies cīņa par izdzīvošanu""

Šodien mēs veicām tikai nepilnus 300 km, bet sajūtas bija dīvainas. Un varu apliecināt, ka tikai dzīvā atmiņa nekad nepazudīs no tautas pieredzes un būs nozīmīga liecība par pārdzīvoto laiku. Esam tā paaudze, kurai Latvijas vārds vienmēr būs svēts!   
 

Politiski represēto mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšana.

2019. gada 10. maijā, Kokneses novada Likteņdārzā notika Sibīrijas mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšana.

Dievs!
Es, māte, lūdzu
Drosmi un sīkstumu dod,
Stiprai kā klintij būt,
Mūžam par bērniem rūpēs būt...

Ivars Kaļķis un Sandra Kalniete svinīgi atklāj piemiņas vietu.

Kokneses Luterāņu draudzes mācītājs Valdis Baltruks iesvēta piemiņas vietu.

"Tajā dienā biju apbraukājis vairākus pudurus un pēcpusdienā posos mājās, ar prieku aplūkodams pamatīgo strupastu kaudzi laivas priekšgalā. Ceļš tāls, sādžai tuvojos jau krēslā, ieraugu – kraujas malā stāv mamma. Kā viņa zina, ka es jau esmu klāt? Muļķa puikam neienāca prātā, ka mamma jau sen satraukumā vēro upi, vai tikai nav notikusi nelaime."


Vija Ķerpe (dzimusi 1941. gadā)

Mātes vēstule: