Projekta ''Dejot pasaulē'' ietvaros - Koknesē, 29.septembrī.

Kokneses novada politiski represēto nodaļas biedri ir aktīvi un radoši, tāpēc ar prieku atsaucās Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības aicinājumam kļūt par sadarbības partneriem cēsnieku īstenotajā projektā "Dejot pasaulē", kas ieguvis finansiālu atbalstu projektu konkursā par ģimenei  labvēlīgas vides veidošanu sabiedrībā. Rudens saulgriežos jeb Miķeļdienā 29.septembrī, projekta ietvaros, notika pasākums "Ģimenes svētki Koknesē". Vēsturiskajā un mājīgajā krodziņā "Rūdolfs" koknesieši viesmīlīgi sagaidīja draugus no Cēsīm, kuriem līdzi bija arī skolu jaunieši, pārstāvjus no Skrīveru represēto nodaļas un īpaši gaidītu ciemiņu – bijušo nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Andreju Pūci. Atbraucējus sirsnīgi sveica Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris.

Koknesiešiem labi pazīstama ir muzikālā Skuju ģimene, bet tagad Inese, Monta un Normunds Skujas ir ieguvuši arī cēsnieku un pārējo pasākuma dalībnieku simpātijas par lielisko muzicēšanu un pasākuma pirmās daļas atraktīvo vadīšanu. Ar muzikālo sveicienu – dziesmu par rudens ogli, kas iekrāso arī Kokneses gleznaino dabu, sākās svētki ģimeniskā un prieka pilnā gaisotnē, kur sava vieta bija arī skaudrām atmiņām par pārciesto un domām par Latvijas nākotni.

Ģimenes svētki Koknesē, krodziņā ''Rūdolfs'''.

Lība Zukule, viena no aktīvākajām projekta atbalstītājām no koknesiešu puses, represēto nodaļas vārdā pateicās Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības vadītājam Pēterim Ozolam par uzaicinājumu piedalīties projektā, tā stiprinot draudzības saites starp Kokneses un Cēsu represētajiem ļaudīm. Cēsnieki mājiniekiem pasniedza vērtīgu dāvanu – šajā gadā izdotu vairāku autoru: Pētera Bolšaitisa, Agneses Lūses, Annas Žīgures un Elīnas Kalniņas grāmatu ‘’Latvijas klusie varoņi. Sirdsapziņas ugunskurs’’, kas stāsta par notikumiem pagājušā gadsimta 40.gados un cilvēkiem, tiem klusajiem varoņiem, kas, nedomājot par sevi, glāba citu dzīvības.
Tie, kas izcietuši Sibīrijas mokas, ir garā stipri un nesalaužami, tomēr arvien vairāk no viņiem aiziet mūžības ceļā. Ar klusuma brīdi tika pieminēti šajā gadā mūžībā pavadītie represijās cietušie, kuru mīlestība uz savu tēvu zemi nekad nezudīs. Kopīgi nodziedātā dziesma "Nevis slinkojot un pūstot" skanēja kā apliecinājums latviešu tautas spēkam un cīņas sparam. Arī dziesmas par Staburadzi, Pērsi, Daugavu un Gauju šajā tikšanās reizē sasildīja kā rudens saules stari.

Kas gan būtu Miķeļdiena bez Miķeļa ierašanās! Bagātais rudens vīrs bija ieradies sev gudras un čaklas saimnieces lūkoties. Atrast īsto līgavu Miķelim palīdzēja Skuju ģimene, aicinot pārbaudīt izredzēto dāmu lasītprasmi un atjautību.

Kad siltāk uzspīdēja saulīte, Blaumaņa pagalmā svētku svinētāji devās jautrās rotaļās, bet Kokneses kultūras nama līnijdeju grupas "Mazie kristāliņi" dalībnieces priecēja ar saviem deju priekšnesumiem, saņemot skatītāju sirsnīgus aplausus.

Gide Spodra Briede, kura lieliski zina Kokneses vēsturi, pasākuma viesiem pastāstīja par laiku, kad Alaines muižā strādāja Rūdolfs Blaumanis un par viņa draudzību ar Madi Svili, Madi Kapmali, Pēteri Girgensonu – muižas ļaudīm, kas vēlāk tapa par izcilā rakstnieka  literārajiem varoņiem.

Pateicoties skrīveriešu atsaucībai, pasākuma dalībnieki tika aicināti ielūkoties grāmatas "Nacionālā pretošanās kustība Latvijā 1959.- 1986." lappusēs un tikties ar vienu no šīs grāmatas varoņiem - nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Andreju Pūci.

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Andrejs Pūce.

Sirmais kungs ir dzimis 1948. gadā un dzīves lielāko daļu pavadījis dzimtajos Skrīveros, bet tagad ar ģimeni dzīvo Siguldas novada Allažu pagastā. Pagājušā gadsimta 60. gadu vidū jaunais skrīverietis piedalījies Pļaviņu HES celtniecībā, bet 70. gadu sākumā strādājis Doles salā pie Rīgas HES būves. Par šo laiku iesākās viņa atmiņu stāstījums: "Kopā ar draugu Fēliksu strādājām brigādē, kurai bija uzdots nojaukt ēkas, kas traucētu HES celtniecībai. Ar gudru ziņu palikām pēc darba laika beigām un pārmeklējām šo māju bēniņus ar nodomu atrast kādu liecību no Ulmaņlaikiem. Tā arī notika. Atradām Latvijas valsts karogu, ietītu avīzē "Jaunākās Ziņas".  1971. gada vienā no jūnija naktīm es šo karogu uzvilku Skrīveru centrā triangulācijas tornī. Pēc tam ar pirmo vilcienu devos uz darbu." Savukārt skrīveriete Vijas kundze, izsūtītā Friča Bucena meita, pastāstīja, ka arī viņa šajā rītā braukusi uz darbu tajā pašā vilcienā: "Tas bija neaizmirstams skats. Visi metās pie logiem un nenovērsa skatienu: lejā bija kartupeļu lauks baltos ziedos, bet augšā tornī cēli plīvoja sarkanbaltsarkans karogs." Līdz dienas otrai pusei vietējie varas vīri nav varējuši karogu noņemt, jo Andrejs bija atstājis zīmīt ar uzrakstu: mīnēts. Šajā gadā karoga kārējs palika neatklāts. 1972. gada pavasarī Andrejs ar uzticamo draugu Fēliksu nopirka divus Latvijas PSR karogus un apšuva tos ar sēru lenti, ar melnu aerosolu uzpūta vārdus: par piemiņu staļinisma upuriem. To dienu klusais varonis atceras: "Bijām norunājuši, ka es karogu izkāršu Skrīveros, bet Fēlikss Pļaviņās. Diemžēl viņš to neizdarīja, bet es no iecerētā neatkāpos. Sagaidīju nakti, izkāpu pa mājas logu, nenojaušot, ka vecākais brālis Indulis mani ir redzējis, un izdarīju savu darāmo. Pēc pāris dienām Indulis, būdams alkohola reibumā, izlielījās draugiem, ka viņš ir tornī izkāris karogu. Sacītais nonāca līdz "īstajām ausīm" un es tiku apcietināts, jo brālis atzinās, ka to nav darījis viņš. Pirms tam vēl ar Fēliksu paguvām izplatīt skrejlapas, kuras drukājām uz pašu iegādātas rakstāmmašīnas. Pēc tiesas sprieduma 24 gadu vecumā nākamos  četrus dzīves gadus pavadīju lēģerī Mordovijā. Tur es iepazinos ar Gunāru Astru un Juri Ziemeli – drosmīgiem brīvības cīnītājiem, kuri vēl vairāk ietekmēja manus pasaules uzskatus. Sākoties Atmodas laikam, piedalījos Tautas Frontes aktivitātēs, ar ģimeni stāvēju Baltijas ceļā. Manas atmiņas ir publicētas Antas Bergmanes sastādītajā grāmatā "Mūsu karoga stāsti: 1940-1991." Skrīveru represēto nodaļas pārstāvji uzsvēra, ka ļoti lepojas ar savu novadnieku Andreju Pūci, tāpēc arī šajā dienā atsaucās lūgumam kopā ar viņu viesoties Koknesē.

Pasākuma dalībnieki pie Piemiņas akmens Bebru pagastā.

Turpinājumā pasākuma dalībniekus ceļš veda uz Bebru pagastu, kur pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens sagaidīja pagasta represēto kopas biedri, skolotāja Anna Romanovska un skolēni ar vecākiem. Antoņina Midega pastāstīja par pieminekļa atklāšanu pirms 15 gadiem, kas atrodas pie Bebru pamatskolas un par kura sakoptību ikdienā rūpējas skolas kolektīvs. Skolas telpās ciemiņi noklausījās skolēnu sagatavoto dzejas kompozīciju un fragmentus no viņu apkopotajiem Bebru pagasta represēto atmiņu stāstiem, kā arī apskatīja represēto kopas sagatavoto izstādi.

Piemiņas akmeni rudens pievakarē sasildīja sveču liesmiņas un septembra ziedu krāšņums, bet visus pasākuma dalībniekus sasildīja draudzības iedegtais ugunskurs un solījums tikties atkal citos kopīgos pasākumos.

Sarmīte Rode,- Kokneses novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto: Mārcis Briška, Dainis Vingris, Lība Zukule, Alvis Jansons.

Nav komentāru

Komentēt