Kokneses Politiski represēto nodaļa

Vēstures stunda par 1949. gada 25. marta traģiskajiem notikumiem Latvijā

LAI ŠO DIENU NEAIZMIRSTU. Antoņina Midega (no kreisās) un Lība Zukule Bebru pamatskolas skolēniem stāsta par 1949. gada 25. marta traģiskajiem notikumiem. Aivara Lubānieša foto

Fonda “Sibīrijas bērni” pārstāvji kopā ar Bebru pagasta represētajām kundzēm A. Midegu un L. Zukuli 18. martā 6.—9. klases skolēniem novadīja vēstures stundu par 1949. gada 25. marta traģiskajiem notikumiem Latvijā.

Lutera akadēmijas docents teoloģijas doktors Guntis Kalme, uzrunājot jauniešus, lūdza atļauju runāt ar viņiem kā ar pieaugušajiem. Viņš mēģināja klātesošajiem ne tikai likt domāt, kāpēc notika briesmīgā, necilvēcīgā latviešu tautas (42 000 iedzīvotāju) deportācija, bet aptvert, ka vēstures notikumi šodien atkārtojas no jauna, nekas nav beidzies, jo tepat kaimiņos Ukrainā Krievijas Federācijas lielvara dara to pašu, iznīcinot, mēģinot pakļaut ukraiņu tautu. Cienījamais lektors iezīmēja galvenos Latvijas vēstures notikumus kopš 1918. gada 18. novembra, akcentējot to, ka Latvija piedzimusi ģeopolitiski iekārojamā vietā. Viņš akcentēja 1939., 1940., 1941. gada liktenīgos notikumus, nonākot līdz 1949. gada 25. martam. Abas izsūtīšanas — 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā — īstenoja Padomju Savienības vadība ar mērķi paverdzināt, iebiedēt un atmaksāt par neatkarīgo valsti, par cilvēku nevēlēšanos stāties kolhozos, par zemnieku palīdzību nacionālajiem partizāniem. Kodolīgi, pārliecinoši un iedarbīgi šajā vēstures stundā Kalmes kungam izdevās panākt līdzpārdzīvojumu, skolēniem atgādinot, ka jebkuras krīzes apstākļos cilvēkiem jāsaglabā cilvēcība.

Jaunieši izdzīvoja Midegas kundzes atmiņu stāstu par nonākšanu tālajā zemē Sibīrijā, precīzāk, Tomskas apgabalā. Pie skolas uzceltais piemineklis ir vienīgā vieta, kur tuviniekiem atnākt un pieminēt tos, kuri no Sibīrijas nepārnāca, arī Antoņinas kundzes 86 gadus vecais vectēvs. Pelēkais akmens, kuram daždien ikdienā paejam vienaldzīgi garām, ir neizmērāmu sāpju un lielu cerību simbols. Lai dzīva ticībā pāraugusī cerība, ka nekad vairs! Lai nosargājam valsts robežas, kā aizslēdzam savu dzīvokli vai māju, kad izejam! Paldies viesiem par šo atgādinājumu un pieredzi, no kuras mācīties un iedvesmoties kļūt par dzimtās zemes aizstāvjiem.

Linda Šmite, vēstures stundas dalībniece