Politiski represēto mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšana.

11. maijs, 2019 pl. 19:20, Nav komentāru

2019. gada 10. maijā, Kokneses novada Likteņdārzā notika Sibīrijas mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšana.

Dievs!
Es, māte, lūdzu
Drosmi un sīkstumu dod,
Stiprai kā klintij būt,
Mūžam par bērniem rūpēs būt...

Raksturojot piemiņas ansambļa ideju, Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs: Ivars Kaļķis savā runā uzsvēra: "Doma par pieminekli represēto mātēm aizsākās pirms pāris gadiem un ideja bija tik spēcīga, ka cita ceļa nebija, piemiņas vietai būt! Par vispiemērotāko vietu piemiņas ansambļa izveidei tika izraudzīts Likteņdārzs. Uzrunājot Likteņdārza Padomes priekšsēdētāju Vili Vītolu un Valdes priekšsēdētāju Valdu Auziņu, tika dota zaļā gaisma. Aizsākās darbs, kurā ikvienai domai bija savs redzējums, vajadzēja speciālistu padomu. Piemiņas ansamblis tika projektēts un izstrādāts ciešā sadarbībā ar Vides un būvzinātņu fakultātes dekāni un Ainavu arhitektūras un plānošanas katedras profesori un vadošo pētnieci Daigu Zigmundi un Ainavu arhitektūras un plānošanas katedras vadītāju, asociēto profesori un vadošo pētnieci Nataliju Ņitavsku.

Tā Likteņdārza plāna izvietojuma Klusuma zonā tika iezīmēta piemiņas vieta. Tās centrā iestādīta Mežābele – māte, un novietots akmens, ar iekaltu tekstu: "Māt, Tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns" un apkārt laukumam, laukakmens bruģa spirāle – kas simbolizē dzīvību."

Savukārt, "Kokneses fonda" Padomes priekšsēdētāja Sandra Kalniete uzsvēra: "Es priecājos, ka Likteņdārzā ir piemiņas vieta Sibīrijas mātēm. Man tā ir ļoti personīga, jo arī mana mammīte un tēvs izdzīvoja, pateicoties manām vecmāmiņām Emīlijai un Mildai. Jūtos ļoti pagodināta, ka Politiski represēto apvienības vadība lūdza mani uzrakstīt akmenī kaļamos pateicības vārdus mūsu mātēm. Tas bija ļoti grūts uzdevums. Kā pāris teikumos ietērpt milzīgo mīlestību un pašaizliedzību, ar kādu mātes nosargāja savus bērnus izsūtījumā? Ilgu laiku man nedevās rokā īstie vārdi, līdz kādu dienu notika brīnums – tie uzrakstījās it kā paši no sevis: "Māt, Tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns." Man acīs saskrēja asaras. Jā, tie bija pateicības vārdi mūsu mātēm un vecmāmiņām."

Ivars Kaļķis un Sandra Kalniete svinīgi atklāj piemiņas vietu.

Kokneses Luterāņu draudzes mācītājs Valdis Baltruks iesvēta piemiņas vietu.

Savu klātesamību apliecināja viesi no Igaunijas represēto nodaļām. Mārupes politiski represēto nodaļas vadītāja Anna Ozoliņa savā uzrunā teica: "Pasaulē ir kāda būtne, kurai arvien mēs esam parādā un tā ir māte! Mātes misija ir radīt jaunu dzīvību, iemācīt pirmos soļus, pirmo valodu un palaist pasaulē godīgu, gudru un garā stipru cilvēku." Viņa pateicas Likteņdārza kolektīvam par nesavtīgo ieguldījumu latviskās kopības stiprināšanā.

Latvijas Politiski represēto apvienības vārdā, tās priekšsēdētājs Ivars Kaļķis pasniedza pateicības rakstus Latvijas valsts meži darbiniekiem Jānim Lapšem un Edgaram Šmaukstelim par Mežābeles izraudzīšanu un stādīšanu, akmeņkalim Rodžeram Veidem par izvirzītās idejas izpratni un atbildīgu uzdevuma veikšanu, Likteņdārza projektu vadītājam Jānim Karalim un Likteņdārza tehniskajam direktoram Armandam Vitenbergam par atsaucību un atbildību ieceres īstenošanā, silti vārdi tika veltīti visiem projektā iesaistītajiem arī saksofonu meitenēm, ne tikai par jauko pavadījumu, bet arī par to, ka izturēja laika apstākļus.

Vēlreiz, pateicība Likteņdārza Labas gribas vēstniekam Vilim Vītolam un priekšsēdētājai Valdai Auziņai, kuri deva impulsu Piemiņas vietas izveidē un šodien visam kolektīvam piedaloties projekta izstrādē un īstenošanā. Paldies!

Ir noslēdzies Piemiņas vietas atklāšanas pasākums un sanākušie, vairāki simti cilvēku, dodas uz piemiņas vietu, lai noliktu ziedus. Un katram cilvēkam ir savs stāsts, savi vārdi, lai godinātu māti.

Daina Ģērķe (dzimusi 1929. gadā, Rīgā)

"No rītiem mamma lika mums ilgi gulēt, lai mēs nelūgtu ēst. Kad mēs bijām augšā, mamma sarīvēja trīs kartupeļus, uzlēja tiem virsū vārošu ūdeni un lika lēnām dzert. Reizēm izdevās dabūt zivju zvīņas. Zivju asakas žāvējām un berzām miltos. Dažreiz dabūjām zivju iekšas, kas palika pēc pārstrādes fabrikā, pēc tam kad bija nosmelta zivju eļļa. Sākumā mums, ‘’jaunajam kontingentam’’ deva maizi, pieaugušajiem – 500 g. Bērniem – 300 g. Vēlāk normu samazināja līdz 150 un 100 g. Pēc tam vispār maizi nedeva. Mēs meklējām zāli, balandas, nātres. Vēlāk vairs nebija spēka pat iet un meklēt. Mamma sapampa no bada. Viņa bieži zaudēja samaņu. Mamma domāja par mums un sev vienmēr ņēma mazāko gabaliņu. Mēs, bērni, savā bērnu egoismā to pat neievērojām."

Rasma Klāsone (Ābols) (dzimusi 1945. gadā)

"Mamma - stepē pie aitām strādāja, mēs dzīvojām ar brāli un omi. Ēst nebija ko. Mēs ar brāli aizgājām pēc maizītes, izstāvējām rindu, mājās nākot apēdām. Pārnākam mājās, ome prasa – bet kur maizīte? Nav, mēs apēdām. Ome raud, mamma raud, ēst nav ko. Gāja visādi. Mamma daudz runāja par Dzimteni, es nesapratu, kas tā Dzimtene tāda ir un kur viņa atrodas. Viņa teica – meitiņ, Dzimtene ir tur, kur vakarā saulīte iekrīt jūrā."

Juris Jankovskis (dzimis 1939. gadā, Rīgā)

"Tajā dienā biju apbraukājis vairākus pudurus un pēcpusdienā posos mājās, ar prieku aplūkodams pamatīgo strupastu kaudzi laivas priekšgalā. Ceļš tāls, sādžai tuvojos jau krēslā, ieraugu – kraujas malā stāv mamma. Kā viņa zina, ka es jau esmu klāt? Muļķa puikam neienāca prātā, ka mamma jau sen satraukumā vēro upi, vai tikai nav notikusi nelaime."

Vija Ķerpe (dzimusi 1941. gadā)

Mātes vēstule:

Maklakovā, 1952. gada 9. martā

"Mani mīļie, gaidu bezgala vēstuli no Jums, bet laikam jau nesagaidīšu tik ātri. Nu manu mīļo Vijukiņ, kā tevim iet pa skolu? Es Tevim saku, manu meitukiņ, mācies un vēl reizi mācies. Jūs, mani dārgie dēļukiņi, tā strādājiet un pelniet, ka variet palīdzēt savai mīļai mazai māsiņai iet skolā. Mani mīļie, dārgie bērni, vai Jūs dzirdiet, ko es Jums lūdzu un saku. Un kā es gribu Jūs samīļot, ak, mani mīļie dārgumi. Tā dzīvojiet mīļi un saticīgi savā starpā. Ak, mani bērni!"

Margita Kārkliņa (dzimusi 1936. gadā)

"Sestdienās bija jāiet uz mājām sešas, septiņas stundas, mammīte bija kaut ko sagādājusi līdzņemšanai, svētdien jāiet atpakaļ, līdz skola bija kādi 40 km... Mums bija gadījumi, ka skolnieki nosala un noslīka Jeņisejā, jo puikas pa ledus gabaliem lēkāja, bet Jeņiseja ir strauja un nežēlīga upe. Mēs ar draudzeni vienreiz nācām mājās un mums vilki sekoja...."

Dagnija Liepiņa: "Ar šīs piemiņas vietas izveidi mēs paužam savu mūžīgo pateicību mātēm, kuru gara spēks izsūtījumā bija nesalaužams."

Maizes doniņa mātes rokās svērta, vai zini, ko tā vērta?

Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons

Politiski represēto mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšana.

Nav komentāru

Komentēt