03.09.2020. Uz Liepāju un Rucavu - ne tikai pēc pieredzes.

Projektu atbalsta: Rīgas domes Labklājības departaments.

Tuvojoties Liepājai kļūstam vērīgāki, jo brauciena mērķis ir pilsētas ziemeļu daļa, kas padomju laikos bija slēgta teritorija un nebija pieejama pat Liepājas iedzīvotājiem. Šodien tā ieguvusi jaunu attīstības virzienu un kļūst pieejama iedzīvotājiem, tās viesiem,  attīstās uzņēmējdarbība.

Karosta ir brīnumaina, paradoksāla un unikāla vieta ne vien Latvijas, bet arī pasaules vēstures un arhitektūras kontekstā. Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no Liepājas teritorijas. Tā projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.
Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas vizuālā un garīgā dominante, kas spilgti kontrastē ar tai blakus uzbūvētajām daudzstāvu paneļu dzīvojamām mājām. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17.gs. Krievijas pareizticīgo baznīcu principiem – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, daudzus katedrāles priekšmetus, tostarp zvanus un ikonas izveda uz Krieviju. Pēc Otrā pasaules kara šeit iekārtoja sporta zāli, matrožu un zaldātu kinoteātri un izklaides vietu. Lai slāpētu lielisko akustiku un skatītāji labāk dzirdētu filmu skaņas, tika aizbetonēts centrālais kupols. 1991.gadā septembrī militārie spēki atstāja katedrāli, un jau decembrī notika pirmais dievkalpojums.
Nedaudz vēstures:    
1890.gada 15.janvārī cars Aleksandrs III paraksta dekrētu par kara ostas un cietokšņa būvniecības uzsākšanu.
1893.gadā notiek svinīga celtniecības darbu atklāšana. Ceremonijā piedalās Krievijas cars Aleksandrs III, galma locekļi armijas un flotes augstākie virsnieki un Liepājas domnieki.
1903.gadā notiek tilta skiču projektu un izmaksu aprēķinu konkurss un 1904.gadā tiltu būvē Sankt- Pēterburgas Metālfabrikas sabiedrība un 1906.gadā tiltu iesvēta un nodod satiksmei. Leģenda: 1903.gadā uzturoties Sankt- Pēterburgā par tilta projektēšanas konkursu uzzinājis franču inženieris Kārlis Gustavs Eifelis, kas arī uzskicējis savu iedomāto variantu tiltam ar horizontāli izgriežamajām konsulām. Vēlāk šo risinājuma ideju izmantojis H. Hails. Izgriežamais tilts ir viens vecākajiem metālkonstrukcijas tiltiem Latvijā, kas atklāts 1906.gadā. Tilts veidots no divām identiskām izgriežamām pusēm, kas pār Karostas kanālu tiek vērtas katrs uz savu pusi. Lai gan tilts būvēts no metāla, tā segums veidots no koka dēļiem, kas piešķir tiltam savu raksturu un šarmu. Šodien, Oskara Kalpaka tilts ir būve ar kultūrvēsturisku mantojumu un saglabāta tādā pašā veidolā, kāda tā mantota līdz mūsdienām.
Latvijā garākais mols, Ziemeļu mols – būvēts 19.gs. beigās kā svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. 2020.gada 20.augustā jūrā pie Ziemeļu mola, pilsētas pusē tika “noenkurota” gandrīz četrus metrus garā “Karostas nāra”. Nāras skulptūras tēla rašanos, tēlnieks Egons Peršēvics iedvesmojies no stāsta par kādu padomju laika zemūdens kapteini un viņa bojā eju 1967.gadā, lielās vētras laikā.
Mūsdienās Karostā savdabīgi savijas greznā 19.gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums, kas tajā pašā laikā piemērots civilai un mūsdienīgai dzīvei un uzņēmējdarbībai. 
Stundu garā ekskursijas tūre pa koncertzāli “Lielais dzintars” notiek gida pavadībā un tās laikā esam iepazīstināti ar visām “Liela dzintara“ zālēm, sākot ar mākslas telpu Civita Nova pirmajā stāvā un Kamerzāli ēkas otrajā stāvā, turpinot ceļu uz Lielo zāli, lai noslēgumā paraudzītos uz sestā stāva telpām Civita Nova 6 un Eksperimentālo skatuvi. Patīkams pārsteigums – ielūkojāmies pasākuma “Lampa” diskusiju panelī Covid apstākļos. Neskatoties uz ieilgušo ne – noteiktības laiku, Liepājas māksla dzīvo un pielāgojas jaunajiem apstākļiem.

Viesus sagaida - Liepājas represēto kluba vadītājs Andris Zīders.
Liepājas pilsētā, Iebraucot Ukstiņu ielas 7/9 pagalmā, mūs sagaida Liepājas represēto nodaļas priekšsēdētājs Andris Zīders ar saviem biedriem. Namā, kurā atrodas Liepājas muzeja filiāle, savu pienesumu dod tieši Liepājas represēto nodaļa. Tā ir abpusēji izdevīga sadarbība – jo mērķis jau abām organizācijām ir viens: saglabāt vēsturisko atmiņu un popularizēt to. Katra diena nāk ar savu stāstu, kuru izstāstīt nebūt nav viegli. Vienā no izstādes stendiem, par piedzīvoto deportācijās, stāsta Arnolds Treids, Andris un Māris Zīderi. Cilvēku likteņi un to stāsti, kas pilni ar prātam neaptveramām komunistiskā režīma šausmām. Un tā ir mūsu paaudzes dzīvā liecība un atstātais garīgais mantojums nākotnes paaudzēm.
Izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā” papildināta ar dokumentiem par jauniešu pretošanās kustību “Kursa” dalībniekiem. 1947.gada 27.decembrī Liepājā, Baltijas Kara apgabala tribunāls tiesāja 31 Liepājas tehnikuma audzēkni – 16 – 17 gadus vecus jauniešus, kuri vēlējās atbrīvot savu zemi no padomju okupantiem. 29.decembrī nolasīja spriedumu, notiesāja visus. Deviņiem piesprieda nāves sodu, ko vēlāk aizstāja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. Divdesmit vienam apsūdzētajam piesprieda 10 gadus un vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu un vienam apsūdzētajam iedeva 5 gadus.

Mēs dziļi pārdzīvojam katru šo stāstu un apzināmies, ka tas ir mūsu valsts vēsturiskās izziņas ieguves avots jaunajai paaudzei, kuriem tā ir pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem.
Lai nedaudz noklusinātu prātus pēc tikšanās ar Liepājas represēto nodaļas biedriem, ir neliels pārbrauciens uz Dienvidkurzemi. Pie pašas Lietuvas robežas atrodas Rucavas tradīciju nams “Zvanītāji”. Mūs sagaida Sandra Aigare savā patiesi krāšņajā tautas tērpā, visu viņas būtību caurvij mīlestība uz šo novadu.

Sandra Aigare krāšņajā Rucavas tautas tērpā.
Gadiem ejot, arvien vairāk rucavnieuki apzinās savu materiālo un garīgo mantojumu. Viņi neko netur noslēpumā, visu, kas ir senču atstātais mantojums – viņi ceļ augšā. Rucavnieki  mācās paši un māca citiem latviskas lietas. Tā aizsākās Rucavas tradīciju klubs, tā aizsākās piedalīšanās konkursos, lai varētu parādīt tradīcijas cauri gadskārtām, parādīt folkloras materiālu, kā arī rast iespēju tikt pie sava tautas tērpa. Tas ir fenomenāli – Nīca, Bārta un Rucava ir tik tuvu viena otrai, bet tērps ir katrai savs. Nianses atsevišķu apģērba gabalu valkāšanā. Lieki teikt – plašākas iespējas kultūras mantojuma popularizēšanā. Ja esat ciemojušies Rucavā, tad galdā vienmēr tiek celts populārākais ēdiens, kuru nesastapt nekur citur Latvijā – ir baltais sviests. Īstenā Rucavas baltā sviesta meistares godā ir saimniece Mirdza Ārenta. Pie Mirdzas pēc padoma gājusi Ruta Ķestere, līdz pati kļuva par nākamo sviesta meistari. Baltais sviests ir iekļauts ES aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā.
Ir vēla pēcpusdiena, kad iebraucam Aizputē pie Santu ģimenes. Viņu sapnis par vietējo, vitamīniem bagāto ogu vīna ražošanu aizsākās jau pagājušā gadsimta nogalē, līdz sapnis īstenojās 2010.gadā, kad vīna darītava atrada sev telpas Aizputes pilsmuižas pagrabā. Labs vīns vislabāk jūtas labā un pamatīgā vīna pagrabā. Vīns tiek izgatavots pēc tradicionālām metodēm, kurā ikviens process, sākot, no katras ogas izaudzēšanas, līdz pudeles noguldīšanai vīna plauktā ir roku darbs, Ar prieku izgaršojam zemeņu ķiršu, rabarberu un pīlādžu vīnu. Tā ir izcilā Latvijas ogu garša.
Iespaidiem bagāti, laimīgi atgriežamies Rīgā.

Tekstu sastādīja un foto: Laimdota Podze

Nav komentāru

Komentēt