VKKF mērķprogrammas Literatūras nozares projekts 2020.
VKKF mērķprogrammas “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs”
Neērtā vēsture...
tā dzīva šodien.
Laiks nepielūdzami izdzēš atmiņas, vēsturiskie notikumi zaudē savu skaudrumu,
tie iegūst citu nozīmi, ja runājam par vēstures falsifikāciju. Mūsdienu
sabiedrībai ir vajadzīgi noteikti vērtību kritēriji, lai arī atmiņu process ir
individuāls, tomēr viss, ko cilvēks atceras ir nozīmīga liecība par pārdzīvoto
laiku. Šodien, kā nekad agrāk, ir nepieciešamība saglabāt dzīvo atmiņu un
neļaut tai “pazust” miljons grāmatu sarakstos. Ar kataloga: “Mēs neaizmirsīsim... 1939.- 1991.”
izdošanu mēs nākam pie lasītāja un tas vairs nav cilvēks, kuram bija liegts
runāt savā valodā, brīvi domāt un paust savus uzskatus, rakstīt bez cenzūras.
Paaudze, kura piedzimusi brīvā zemē, vēlas zināt. Kataloga izdevums veltīts
paaudzei, kura tikai tagad sāk veidot izpratni un attieksmi par dzimtās zemes
vēsturi, par pasaules notikumiem.
Pirms vairākiem gadiem uzsāktais darbs pie represēto personu izdoto grāmatu saraksta veidošanas, aktualizēja nepieciešamība pēc katalogā ievietotās informācijas apjoma paplašināšanas. Izvērtējot katru izdevumu, iedziļinoties tā saturā, bija skaidri redzams, ka aplūkojamais laika posms iesākas ar padomju totalitārā režīma pastrādātajiem noziegumiem, šajā periodā izdotajām grāmatām, turpinājās ar deportāciju pārdzīvojošu cilvēku atmiņu stāstiem un visam klātesot – Valsts Vēstures muzeju, vēsturnieku un zinātnisko pētījumu izdotajiem darbiem. Katalogā ietverto izdevumu kopapjoms pavēra iespējas visu informatīvo materiālu sadalīt nodaļās un akcentēt katra izdevuma saturu, mazāk pielietojot vispārīgas frāzes. Cilvēkiem, kuri izgājuši šo šausmu un pazemojuma pilno ceļu, svarīga ir katra grāmata, katra cilvēka neatkārtojamais dzīves stāsts. Autoru uzrakstītie darbi runā – tajos ierakstīta liela dzīves jēga, vēl šodien, pēc astoņdesmit gadiem, smagi ir lasīt par piedzīvoto izsūtījumā, gulaga nometnēs, kur visur klātesoša bija nāve, un tā ir realitāte, ar kuru saskarsies ikviens lasītājs.
Ar kataloga izdošanu, esam saglābuši no sabiedrības atmiņas izgaistošus faktus par totalitārā režīma noziegumiem un pacēluši tos jaunā, humānai sabiedrībai nepieciešamā līmenī. Vēstures tēmai apzinātie izdevumi atrodas vienkopus, kas paplašina vēsturisko materiālu pieejamību, parāda tā esamību un rada izvēles brīvību, atrodot arvien jaunas tēmas vēstures izzināšanai, kas kalpo kā palīgmateriāls jaunatnes patriotiskai audzināšanai, dzīves patieso vērtību stiprināšanai.
Vēstījums nav uztverams kā nodeva pagātnei, vēstījums ir rosinājums uz sarunu par atbildību, par dzīves kvalitāti un mūsu kopējo nākotni. Katalogā ievietotie izdevumi nemāca vēsturi, tie rosina jautājumus, liek meklēt pierādījumus, pētīt un skaidrot likumsakarības, tas ir informācijas ieguves avots jauniešiem, kuriem tā ir pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem. Interesentiem – labi pārskatāma izvēle ierastai lasāmvielai. Un katrs cilvēks meklē labāko veidu, kā izteikt savu viedokli, kā veidot attieksmi – šo dialogu ar sevi, ar pagātni, jo cilvēka nākotnes redzējums ir dziļi iesakņojies vēsturisko notikumu izpratnes būtībā, kas veido pilsonisko atbildību līdz sirmam vecumam.
Tikšanās reizēs ar kaimiņvalstu delegācijām, skaidri iezīmējas katras valsts paveiktais vēsturiskās atmiņas saglabāšanā un popularizēšanā. Ar interesi vērojam, ka Igaunija ir nodibinājusi Zinātniski pētniecisko institūtu: “Estonian Institute of Historical Memory” un izvērš plašu informatīvo darbību Eiropā. Pasaulei ir jāzina. Pieminot režīmu nodarītos zaudējumus gan cilvēku, gan ekonomiskos – mēs domu izsakām skaitļos, bet skaitļus pārvēršot procentos, attiecībā pret iedzīvotāju skaitu valstī, tad tie ir milzīgi zaudējumi, ko esam upurējuši neatkarības un brīvības vārdā.
Katalogā ietvertie izdevumi ir mūsu paaudzes dzīvā liecība, tās garīgais mantojums nākotnes paaudzēm. Ar kataloga izdošanu esam apzinājuši neseno pagātni un katra izdevuma individuālās atmiņas nodevuši sabiedrības izvērtēšanai, jo aug nākamā paaudze, kura vēlas zināt, un interese par vēstures notikumiem nemazinās.
Teksts: Laimdota Podze