Ekspozīcija ''Sirdsapziņas ugunskurs'' Cēsu PRB projekts.
Ekspozīcija ienāk Cēsu pilsētas ‘’Stūra mājā’’
Cēsu pilsētā, Pils ielā 12, ir piemiņas vieta tiem
daudzajiem cēsniekiem, kuri okupācijas varu nogalināti atdusas nezināmos kapos
Sibīrijā un komunistiskā režīma cietušie.
21.jūnijā pilsēta ir svētku rotā. Rīt, 22.jūnijā, Cēsu kauju uzvaras simtgades
diena. Arī šeit, Pils ielā 12, neliela rosība, pirmo reizi kādreizējās
īslaicīgās uzturēšanas kameras tiek izrotātas ar bērzu meijām, Jānim Jansonam, bijušajam kameras ieslodzītajam –
ozollapu vainags... Tālu aiz muguras tie laiki, kad milicija ar čeku šajās
telpās strādāja roku rokā. Šeit nekas vairs nav kā agrāk, savu ideju un domu ir
realizējuši Pēteris Ozols un Elīna Kalniņa.
Stāsta Pēteris Ozols: ‘’Piedzimu lauku mājās
‘’Pērkoņos’’, Cēsu apriņķa Kosas pagastā. Saviem vecākiem Rūdolfam Ozolam un
Kornēlijai Ozolai bijām četri bērni: Jānis (1941.g.), es, Pēteris (1943.g.),
Arvīds (1946.g.), un Kārlis (1947.g.). Tajā laikā dzimšana nebija dzemdību
namā, bet tieši uz vietas ‘’Pērkoņos’’. Ejot lauku darbos, māte vienkārši
bērnam ielika mutē marlītē ietītu rudzu maizes gabaliņu un nosēdināja uz segas
pie siena gubas, tā mēs augām.
1948.gadā tēvu paņēma ciet, šeit, čekas mājā uz desmit dienām ielika cietumā
par to, ka viņš nespēja nomaksāt nodokļus. Māte ar kukuļiem viņu atbrīvoja.
Viņa bija ļoti aktīva, visa apkārtne tāda bija – 39 jaunas meitenes iestājās
aizsargos, krusttēvs bija mežabrāļos. Tēvam baltā biļete, viņš nebija nevienā
armijā. Tikām ieskaitīti kulakos, sākās vajāšanas. 1949.gadā visu ģimeni
izveda, man toreiz bija 6 gadi. Pēc izsūtījumā pavadītajiem gadiem atgriezāmies
Latvijā.
Kad astoņdesmitajos gados Latvijā aizsākās tautas kustība, sākās ‘’Baltijas
ceļš’, ideja par okupācijas režīma nodarījumiem radās no brīvlaišanas, lai šeit
Cēsīs ir kaut kas vairāk. Mums bija svarīgi saprast, kas toreiz notika.’’
2015. gadā Pils ielas pagalmā pie sienas tika atklātas piemiņas plāksnes
padomju režīma cietušajiem bijušā Cēsu apriņķa iedzīvotājiem. Melnajās plāksnēs
ar koši baltajiem burtiem ierakstīti 643 to cilvēku vārdi, kuri līdz nāvei
nomocīti ceļā uz Sibīriju, izsūtījumā Sibīrijā un 127 cilvēki, esot mežabrāļos. Padomā jau bija
nākamais solis – ēkā, kurā kādreiz atradās milicijas aizturēšanas kameras, līdz
Latvijas simtgadei izveidot nelielu padomju komunistu represijām veltītu
ekspozīciju, lai mūsdienīgi rādītu, kā tas notika.
Pēteris Ozols...
Stāsta Elīna Kalniņa: ‘’Tā nebija nejaušība, kad Pēteris
mani uzrunāja.. 2013. gadā Melānijas Vanagas muzejā tiku veidojusi ekspozīciju
‘’Esi pats!’’, no tā laika viņš mani zināja, 2015.gada rudenī cēsnieki mani
uzrunāja. Sākotnēji jau viņiem bija tā iecere, ko viņi īstenoja paši, pilnīgi
patstāvīgi visu darot bija izveidojuši piemiņas sienu komunistiskā režīma
upuriem. Otra lieta, ko vēlējās ekspozīcija, bija par to, kas Latvijā notika Okupācijas
laikā, tā prasība un vēlme arī nebija nejauša. Mums bija ļoti svarīgi saprast,
kas toreiz notika un tad varēsim lemt – vai to mēs tagad liekam malā vai tomēr
nē, jo diemžēl no tā laika mums līdzi velkas smagas traumas, - šis mantojums.
Mantojums nav patīkams, bet tomēr mūsu. Ja mēs nespēsim atpazīt, kā šo traumu
sekas traucē mums Latvijā dzīvot labāk, mēs turpināsim kāpt uz tiem pašiem
grābekļiem un tāpēc ekspozīcijām ir ļoti svarīgi būt. Arī tie, kas toreiz bija
jauni – dzīvoja.’’
Pēteris turpina:: ‘’ Atradu Elīnu Kalniņu, kas uzrakstīja mums šo programmu, pēc
kuras mēs vēlāk rīkojāmies. Pateicoties viņai, ka viņa atrada tos cilvēkus, kas
var šo ideju realizēt un to mēs redzam šodien. Mans uzdevums bija savest
kārtībā ēkas, mums darbi bija nodalīti. Tieši tā. Tad es pateicu: Šeit viss
būs!
Pēteris Ozols un Elīna Kalniņa.
Šodien mēs redzam, ka viss notiek, viss iet uz priekšu,
kā Elīna darbojas ar skolēniem, ar grupām, ar apmeklētājiem. Ir noteikts
vecums, kad var ieinteresēt bērnus, pēc tam jau ir nokavēts. Un viss tika
sakārtots tā, lai visam būtu jēga, lai ekspozīcija dzīvotu. Par to ir
jārūpējas, jādomā, lai laikmetā, kurā mēs dzīvojam, prastu parādīt, piesaistot
uzmanību. Kā atgādināt par sevi, lai tevi pamanītu – mēs esam te, pie mums ir
jānāk. Tāpēc mēs esam šeit. Esam pastāvīga ekspozīcija, Cēsīs, Pils ielā 12.’’
Ekspozīcijā ir telpa... un tikai viena aizpildīta pastkastīte. Viena čekista
lieta – Pankrātija Maksimova... .Ja ekspozīcijā nonāk vērtīgs materiāls, tad tiek izlemts, kādai institūcijai šo
materiālu atdot. Ekspozīcijā nav neviena oriģināla, ir tikai kopijas ar
atsauci, kur tās glabājas. Ekspozīcija pieejama: latviešu, angļu, krievu un
vācu valodās. Atvērta apmeklētājiem no trešdienas līdz piektdienai 11.00 līdz
19.00, sestdienās, svētdienās 12.00 līdz 20.00.
Intervēja: Laimdota Podze