Kad pieredze izsūtījumā saistās ar darbību represēto nodaļās.
Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba vadītāja Dzidra Mazika
saka, ka iekšējam dvēseles mieram Likteņdārzs jāapmeklē vismaz reizi gadā.
Saulainajā atvasaras dienā, 24. septembrī, kad kluba biedri un viņu
atbalstītāji devās uz Koknesi, tas patiešām bija mirdzošs mirklis dvēselei. Dienas izbraukums bija vadītājas Dzidras Mazikas rūpīgi izplānots, un
programmā iekļauti objekti, kas cieši saistās ar represēto skumjo pieredzi
izsūtījumā, jaunības dienu gaitām vai aktīvo darbību represēto organizācijā.
Alūksnes grupu sirsnīgi sagaidīja Kokneses represēto nodaļas izpilddirektore
Lība Zukule ar saviem kolēģiem un visas dienas gaitā rūpējās par mūsu labsajūtu
un daudzveidīgu, skaistu un emocionālu Kokneses apmeklējumu.
Mūsu galvenais
ceļojuma mērķis bija Likteņdārzs- vieta, kur
satiekas cilvēku un mūsu valsts pagātne,
tagadne un nākotne. Ar
Likteņdārzu Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubam ir ļoti cieša
saikne. Te aug viņu stādītie kociņi, draugu alejā pārliecinoši, pretī zilajām
debesīm mirdz ieguldītie piemiņas bruģakmeņi. Represēto klubs ir ziedojis gan
līdzekļus, gan organizējis laukakmeņu nogādāšanu piemiņas vietas izveidošanai.
2019. gada maijā pulciņš Alūksnes un Apes puses represēto piedalījās politiski
represēto ģimeņu mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšanā, tādēļ bija nozīmīgi
atvest arī pārējos biedrus uz šo vietu, lai noliktu pie piemiņas akmens ziedus
un domās vēlreiz pateiktos savām mātēm, kuras pašaizliedzīgi rūpējās par saviem
bērniem izsūtījumā.
Ekskursiju pa Likteņdārzu sākām ar piemiņas vietas Latvijas valsts
dibinātājiem un neatkarības atjaunotājiem apskati. Mūs laipni sagaidīja
Likteņdārza gide Benita Rugaine un ar interesantu, emocionālu stāstījumu
pavadīja, izrādot visus objektus. Priecēja, ka bija noorganizēti elektromobīļi,
kas deva iespēju ikvienam piedalīties ekskursijā. Likteņdārza administratīvā
direktore Linda Galino laipni parādīja, kā sazaļojis Alūksnes puses represēto
stādītais saldais pīlādzis un kā ērtāk un ātrāk atrast savus bruģakmeņus.
Pārliecinoši rudens vējā plīvoja 5 Latvijas karogi, simbolizēdami Latvijas
novadus - Kurzemi, Latgali, Vidzemi un Zemgali, un par Latviju dzīvības
atdevušo un grūtības pārvarējušo piemiņu.
Alūksnes un Apes politiski represēto kluba biedri piemiņas pasākumos
pulcējas pie tēlnieces Lilijas Līces veidotās skulptūras “Mātes tēls”.
Viesošanās reizē Koknesē bija būtiski apmeklēt piemiņas akmeni šajā pusē represijās
cietušajiem, lai rudens ziedu košumā un svecīšu liesmu siltumā brīdi apstātos
un padomātu par bēgļu gaitās uz Rietumiem aizbraukušā Zigurda Sapieša mākslas
darbā iekaltajiem vārdiem: "Tagad atpakaļ es nāku atkal savā tēvzemē".daudziem represijās cietušajiem bērniem saistās ar atgriešanos
mājās un burvīgajām Koknese jaunības dienu ekskursijām uz Kokneses pilsdrupām, Pērses
ūdenskritumu, Staburagu. Ar dzīvesprieku un nostalģisku noskaņu viņi atminas,
cik tad bija jaukas pastaigas pa parku, raits deju solis un viss vēl tikai kā
rozes pumpurs plauksmē, gluži kā Kokneses tūrisma informācijas centrā
aplūkojamajā Ingas Šleseres Gražules ziedošo gleznu izstādē. Tūrisma
informācijas centra gide Kristiāna Ancelāne uzskatāmi parādīja Kokneses
pilsdrupu vēsturi, kā arī dabas ainavas maiņu pēc Pļaviņu HES būvniecības,
demonstrējot vairākus maketus un interaktīvu projekciju. Jāatzīst, ka tas deva
spilgtu priekštatu par vietas vēsturi. Katrs tūrisma centrā varēja iegādāties
sev tīkamu suvenīru, līdz kāds linu priekšauts ar apetelīgi noformētu sama
zupas recepti sāka pārliecinoši atgādināt, ka tuvojas pusdienlaiks. Lība Zukule
mūs aizveda uz gruntīgu Kokneses muižas ansambļa ēkā darbojošos, koknesiešu un
viņu viesu iecienītu krodziņu “Rūdolfs”, kur no 1885. līdz 1887. gadam dzīvojis
un strādājis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un kur gardu smaržu virmojumā mums
par prieku ieskanējās kapela "Aizezeres muzikanti". Paldies krodziņa
saimniecei Annai Čīmai par pirmo reizi baudīto sama zupu un ļoti sātīgām un
gardām pusdienām, kā arī muzikantiem Inesei un Normundam par latviskām dziesmām
un deju rotaļām, kurās tika iesaistīti visi ekskursanti. Izlustējušies, izdziedājušies,
ar sārtiem vaigiem un līksmiem acu skatiem devāmies tālāk.
Kokneses parks, mākslīgais Pērses ūdenskritums un Kokneses pilsdrupas. Te
savijas senatne ar mūsdienu tehnoloģijām un mākslinieku darbiem. Pieskarties
800 gadu seniem dolomīta akmeņiem, kas piedzīvojuši viduslaiku pils norises,
ielūkoties 40 m dziļā Daugavas dzelmē, pasēdēt moku krēslā un ieklausīties
gides Santas Mideres stāstījumā, aplūkot Kokneses represēto biedrības veikumu
kokaudžu atjaunošanā un pārrunāt, kas kuram veicies, kādi nākotnes plāni, iziet
jaunības dienu atmiņu takas un, laimīgiem un piepildītiem ar dienā piedzīvoto,
izbrīnīties, ka saule apskrējusi debesu jumam otrā pusē, un nemanot pienācis laiks
doties mājup. Sirsnībā pateikušies mūsu visas dienas labās atmosfēras un bagātā
piedzīvojuma atbalstītājai- Lībai Zukulei un vēlot viņai veselību, rosmi, darba
sparu, uzsākām savu atpakaļceļu uz mājām, jo priekšā vēl bija kāds dabas un
cilvēku roku veidots pārsteigums-Šķieneri un Stāķi. Divi pavisam mazi ciemi
Gulbenes novada Stradu pagastā, kur devāmies aplūkot mākslinieces Lindas Rinķes
un vietējo cilvēku kopdarbu mozaīkā- autobusa pieturu un dabas viesistabu parkā,
kur var palasīt grāmatu, pazvilnēt dīvānā, paspēlēt šahu vai padomāt par
jaunajām iecerēm un to realizāciju. Tā arī darījām. Mazliet noguruši, bet
vairāk prieka un jaunu ideju piepildīti, viens no otra atvadījāmies, lai atkal
satiktos jau citos pasākumos. Paldies par šo jauko braucienu Alūksnes un Apes
novada politiski represēto kluba vadītājai Dzidrai Mazikai, paldies par viņas
degsmi, neatlaidību un prasmi visus savienot kopēju ieceru īstenošanā. Viņas
paaudzi var tikai apbrīnot. Laikam jau trāpīgi te būtu Reiņa Kaudzīša teiktie
vārdi: ”Vējā augušam kokam- stipras saknes.”
Alūksnes muzeja izglītojoša darba un darba ar apmeklētājiem
speciāliste Jolanta Baldiņa