Projekta ''Dejot pasaulē'' ietvaros - 08.11.2019 Cēsīs.
Cik svarīga ir vēsturiskā atmiņa, kad arī padomju gados
no paaudzes uz paaudzi ģimenēs tika nodots pārciestais, lai turpinātu veidot un
stiprināt nacionālo pašapziņu un netiktu aizmirsts pāri nodarījums. Un tieši
projekts ‘’Dejot pasaulē’’ deva iespēju būt vietās, kur uzcelti pieminekļi
deportāciju upuriem, deva iespēju atcerēties represiju patieso seju, deva
iespēju pieminēt un uzturēt gaišu piemiņu par tuviem cilvēkiem.
Ir agrs 28.septembra rīts, Cēsu represēto nodaļas noīrētais autobuss, kurā kopā
ar represētajiem ir Cēsu vidusskolas vecāko klašu audzēkņi un jaunsargi, dodas
uz Rēzekni. Pa ceļam piestājot piemiņas vietā Taurenē, kur tika pieminēts
Sibīrijā mirušais Cēsu biedrības valdes locekles Dainas Vaksas tēvs – Jānis
Balodis, kura ģimeni 1949.gadā kā kulaku ģimeni – tēvu, māti un divas māsas,
izsūtīja uz Tomskas apgabala Molčanovas rajonu. Vecāko māsu, kas mācījās Cēsu
skolotāju institūtā, neizsūtīja, tikai darbu pēc institūta beigšanas, kā
represēto ģimenes loceklei, bija neiespējami atrast.
Daina Vaksa pie Piemiņas akmens.
Rudens rotā ir ietērpies Brežģa kalns un 15 metru
augstais skatu tornis, no kura paveras lielisks skats uz Vecpiebalgas pakalniem
un miglas pielietajām pļavām, kuras lēnām nomaina savu rotu. Skatam paveras
Alauksts, Zobols, Inesis un Elku kalns. Ir Vecpiebalgas ūdensrozes – tas viss
pa ceļam.
Iebraucot Madonā - pirmajā mirklī piemiņas vieta uz
Sibīriju izsūtītajiem nav pamanāma, tā pilnīgi iekļaujas pilsētas ainavā. Tikai
tuvojoties tai atbraucēju sirdīs iezogas smeldze – vairāki sliežu ceļi, vagoni
un sašķeltais akmens. Jautājumu nav – ir tikai domas, kas izskrien cauri to
dienu notikumiem. Arī skolēnu čalas ir pieklusušas. Un tikai uz laiku.
Madonas novadpētniecības muzejs pievilina ar ēkas krāšņo izskatu – 1984. gadā
restaurētā no laukakmeņiem celtā Biržu muižas klēts, tai piebūvētās plašas
mākslas izstāžu zāles. Tiek apskatīta pastāvīgā ekspozīcija par novada
arheoloģiju. Latvijā - vidējā un jaunākā akmens laikmeta atradumi, kas nāk no
Lubānas ezera apkārtnes. No Kuldīgas muzeja atceļojusi izstāde ‘’Armija Mākslas
foto’’. Tās autoru: virsseržanta G.Indrēvica un seržanta Ē.Kukuta fotogrāfijas,
kas uzņemtas Latvijā, Lielbritānijā, ASV, Afganistānā, Irākā un citās pasaules
valstīs, kuru darbi eksponēti vairākās personālizstādēs.
Pēteris Ozols uzrunā pasākuma dalībniekus.
Ir 8. novembris, Cēsu vēstures un mākslas muzejā pulcējas
projekta dalībnieki. Projekta vadītājs Pēteris Ozols šodien ir gandarīts –
projekta īstenošanā atsaucās Rēzeknes represēto klubs un Kokneses nodaļa, šo
biedrību paveiktais jau aiz muguras, tagad pienākusi kārta Cēsīm. Cēsu Domes
priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzsver Cēsu represēto kluba un tā vadītāja
Pētera Ozola ieguldījumu Piemiņas sienas izveidošanā, ‘’Sirdsapziņas
ugunskura’’ nozīmi vēsturiskajā atmiņā, skolēnu iesaisti izglītošanas procesā.
Atbalsts no Domes jūtams ik uz soļa. 
Skolotāja: Lelde Leja, vidusskolnieki: Auziņa Greta, Paula Tauloviča, Kerija Plāne, Rihards Bogdanovs, Gustavs Vizāns, Eliass - Armanduss Melhess Čipots .
„Pa kurām durvīm laime nāk... pa kurām projām aizsteidzas...”
Lelde: Katrs no mums šajā pasaulē ienāk savā laikā, īpašā vietā un satiekas ar izredzētajiem cilvēkiem. Vai ir kādas durvis, kas atver ceļus uz šo pasauli?
Greta: Nevienas durvis pašas neatveras, tās gaida sveicienu. Rokturis palīdz tās atdarīt.
Kerija: Savā dzīvē esmu vērusi durvis, aiz kurām gaida atvērtība, svētība, un ir bijušas tādas – kuras atver uz tukšumu, nemieru un pamestību.
Lelde: Ir durvis, kuras gribas atvērt... arī uz pagātni un nebaidīties tajās ieskatīties, tās palīdz izprast šodienu un sevi.
Rihards: Mūsu kopā būšana projekta „Dejot pasaulei” laikā deva iespēju būt ar cilvēkiem, lai iepazītu stāstus, kuri atklāj patieso...
Gustavs: Ik rītu, ejot uz skolu, es šķērsoju Cēsu dzelzceļa līniju, tālumā dzird vilcienu skaņas. Ir jauna diena. Bet tad, kad īpaši ieklausās, var dzirdēt smeldzīgu un lēnu dunoņu. Tās ir vagonu durvju skaņas. tās dzeļ.
Kerija: Reiz tieši pa šo dzelzceļa līniju projām aizveda mātes, bērnus, tēvus, brāļus, sirdsdraudzenes un kādus, kuru sirdis bija sastapušās, kā likās, uz mūžu.
Eliass: Tie bija lopu vagoni... vai tiem vispār bija durvis? Valda Pommere – Šuste atceras...
Kerija: ’’Pavisam sastāvam bija 62 vagoni. Cik daudz „noziedznieku!” Gan grīdas, gan lāvas vagonos pilnas ar cilvēkiem. Bija mazi, aizrestoti lodziņi, jo arī lopiem vajadzīgs svaigs gaiss. Ešelons sakustējās...’’
Lelde: Cilvēki saprata – liktenis dara savu darbu... Tālajā ceļā katrs domāja par to, kādas durvis būs veramas svešumā.. Vai gaidīs? Vai tajās uzklausīs un sapratīs? Nopels un iznīcinās? Un katram no jums noteikti atmiņā ir spilgti palikušas īpašas durvis...
Eliass: Gunārs un Ilga stāsta... Atvērām durvis jaunajās mājās. Vienā istabā bija jādzīvo vairākām ģimenēm. Tēva nebija – tēvs bija citur... Mana bērnības atmiņa- uz galda bija pīrādziņi ar ievu ogām – tādas garša bija tikai tajās mājās un tikai manā bērnībā, svešumā...
Rihards: Ik
vakaru es dodos uz Cēsu stadionu, tur ir bērnu smiekli un burzma. Un, kad
vakaros nodziest gaisma, tikai pulkstenis iet uz priekšu...
Un stāv dzirnavas, klusas un skumjas.
Lelde: Reiz te dzīvoja saimnieks, viņa dzirnavu durvju rokturis sveicināja cēsniekus, te dzīvoja īsti patrioti, zemessargi.
Greta: 1941. gadā Jāņi nāca pavisam klusi... savādi....
Dziesma „Tumša nakte, zaļa zāle”
Greta: Tēvu Kārli Eglīti iesēdināja vienā vagonā, bet māti ar 3 dēliem – otrajā... Tēvs nekad vairs neredzēja savu sarkano mājiņu, dzirnavu spārnus un mīļos...
Kerija: Ceļā jaunākais brālītis mira... Jaunās dzīves durvis gaidīja Tjuhtetas rajonā...
Eliass: Ir veļu laiks... Mēs šajā laikā atveram vārtus klusākajās šīszemes vietās, saliekam sveces un klusām godinām tos, kuri aizsaulē.
Gustavs: Cēsu pilsēta jau šodien ir svētku tērpā, plīvo karogi, skaistās krizantēmas, bet pirms nieka 79 gadiem viss bija citādi...
Greta: Cēsnieces Austra un Velta Ēvelītes sarunāja nolikt ziedus pie Jullas pieminekļa Lejas kapos.
Lelde: ’’Mēs apsējām ziedus ar sarkanbaltsarkanu lentīti, paņēmām svecītes... Kapos milicis ŠTEIKS mūs sagūstīja un aizveda uz miliciju’’.
Greta: Drīz vien viņas bez tiesas sprieduma nonāca Cēsu dzelzceļa stacijā lopu vagonā... un nonāca plašās Krievijas cietumos.
Kerija: ’’Novājējām līdz 28 kilogramiem, Soļiļeckas nometnē mati piesala pie grīdas, karceris – trīs soļus garš, augšā lūka bez stikla, cementa grīda.. uz tās jāguļ, ārā – 30...’’
Lelde: Kad Velta atgriežas Cēsīs, viņas mājas durvis vairs viņu nesagaidīja, iztiesāta no privātmājas dzīvokļa bez platības ierādīšanas.Eliass: Ja būtu iespējams atvērt ikvienu no 180 000 represēto cilvēku sirds durvīm, visās būtu sūrums, traģiskums un smeldze....
Paula Tauloviča..
Lelde: Es tavā vecumā biju oktobrēns un nemaz nenojautu, ka ir tik daudzi, kuri ne tikai klusībā sapņo par savu zemi, bet aiz kādām durvīm gatavojās Dziesmotajai revolūcijai.
Greta: Šajā Pils ielā, kura beidzas pie skaistās arkas, ir sliekšņi, saguruši rokturi un durvis, kuras pašas varēja tikai brīnīties par laika nežēlību.
Rihards: Cēsu Milicijas ēka, tajā karceris, prokuratūra...
Eliass: Izrādās, ka vārdus, dzejoļus un saukļus var pārvērst laikā, kas būs jāpavada nebrīvē. Neiedomājami!
Kerija: Cēsnieks, Arnolds Bičerskis, kapsētā skaļā balsī nonicināja Staļinu, aicināja tautu sacelties pret padomju varu.
Greta: Notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem Mordovijā.
Eliass: Prauliņš Elmārs. Viņš uzrakstīja sacerējumu „Sabiedriskās dzīves problēmas”, uzsverot, ka komunistiskā ideoloģija ir cilvēcei bīstama.
Gustavs: Augstākā tiesa notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem.
Greta: Jānis Rožkalns – izplatīja pretpadomju satura emigrantu grāmatas ...
Kerija: cietumsods - 5 gadi stingrā režīmā.
Gustavs: Jānis Vadzis – rakstīja pretpadomju satura dzejoļus un stāstus, stāstīja anekdotes par sieviešu stāvokli komunistiskajā iekārtā.
Rihards: Notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem.
Lelde: Atkal
šīs dzelzceļa skaņas un vagonu durvis... vēsture atkal met loku...
Greta: Bruno Javoišs raksta: ’’Es
nezinu, uz kurieni mani ved. Zinu, ka te vairs nav Latvija. Zirneklis manu
kūniņu transportē dziļāk savā tīklā, lai tad tur barotos ar manām asinīm.’’
Lelde: Zirneklim ir tāda taktika – pēc iespējas ātrāk savaņģot upuri, aizvilkt no notikuma vietas un steigt aizlāpīt caurumu tiklā. Lai viss izskatītos tā, it kā nekas nebūtu bijis.....
Eliass: Dzejnieks, Voldemārs Zariņš, cietumā pavadīja ilgus gadus, jo rakstīja dzejoļus... viņš varēja piedzīvot nāves sodu...
Kerija: Tikai sirsnību un mīlestību pret savu tautu neviena vara izskaust nespēja....
Greta: Kādā pavasara rītā dzejnieks latviešiem cietumā svinīgi paziņoja: „Šodien ir Lieldienas. Šai sakarībā gribu jums ko uzdāvināt. Kad iziesim uz pastaigas laukumiņu, ieskatieties tālākajā stūrī. Tur no sasprēgājušā asfalta izbāzis degunteli mazs zāles stiebriņš. To es jums dāvinu. Lieciet soļus uzmanīgi, ka netīšām neuzminat.”
Lelde: Man un jums, jaunieši, pārmet, ka mūsos trūkst cēlā latvieša pašapziņas, lepnuma, ka mūsos ir mazās tautas komplekss.... Bet, piedaloties šī projekta aktivitātēs, mēs sajutām, ka vēsture nav grāmatas un melnbaltas fotogrāfijas, ka attieksme, izpratne ir patiesos stāstos un cilvēkos. Šie skarbie stāsti nav nemaz tik seni. Mūsu paaudzē ir mazliet bailes, mazliet rūgtuma, laiks noteikti visu mainīs.
Rihards: Rēzeknes augstskolas durvis atklāja cēla skolotāja Jāzepa Berņa stāstu Latvijā un Sibīrijā.
Eliass: Viedie vārdi par to, ka tie cilvēki, kuri vēruši Sibīrijas skarbās durvis, nekad nedarīs pāri otram, un to saka stiprs latgalietis skaistā 90 gadu vecumā. Tas iedvesmo!
Greta: Satikšanās Koknesē ar runātīgo vīru Andreju Pūci, kurš Pļaviņās naktī pacēla sarkanbaltsarkano karogu un nonāca cietumā.... un vārdi, ka tieši tur satika īstus latviešus, cilvēkus, kuri iedrošināja vērt citas durvis. Tas atklāj latviešu vīrišķību un drosmi.
Kerija: Priecājamies,
ka šodien atkal visi esam Cēsīs.
Lelde: Tik
ļoti gribētos būt pašam kā durvīm – sagaidīt, pavadīt, būt ar cēlu rokturi,
kurš iedrošina un mīļi sasveicinās. Tā ir svētība – ja cilvēks kā durvis –
sargā ceļu, pa kuru atnāk un padod labus vārds ceļam, kurš aiziet tālumā...
Nellija Kivkucāne un Pēteris Ozols.
Lība Zukule un Pēteris Ozols
Šodien Cēsu vecāko klašu skolēnu un skolotājas Leldes Lejas veidotais priekšnesums bija kas neredzēts – uzrunājošs un spilgts. Ar vienkāršiem teikumiem veidotais uzvedums aizkustināja represēto sirdis un neatstāja vienaldzīgu nevienu klausītāju- it kā netverams, jo tikai vienā teikumā ietverts cilvēka liktenis, bet tik dziļi patiess.
Pasākuma turpinājums Cēsu vēstures un mākslas muzejā. Pēc
muzeja ēkas, Cēsu Jaunās pils restaurācijas, kādreizējā grāfu Zīversu dzimtas
rezidence ir atguvusi savu vēsturisko veidolu. Ēkā iekārtota jauna vēstures un
interjeru ekspozīcija ‘’Cēsis – Latvijas vēstures simbols’’, kas ir vēstījums
par Cēsu īpašo nozīmi Latvijas vēsturē. Blakus pastāvīgajai ekspozīcijai muzejs
apmeklētajiem piedāvā - maināmas tematiskās un interaktīvās izstādes un
programmas Jaunās pils izstāžu zālēs un nodarbību telpās - stāsta muzeja
direktore.
Projekta dalībniekiem, kā ķirsītis uz kūkas, tika atvērtas durvis uz muzeja
fondu krājumu glabātavu un iepazīstināti ar retajiem un vērtīgajiem fonda
eksemplāriem.
Cēsis ir viena no skaistākajām Latvijas mazpilsētām, tā ir vēsture vairāk nekā
800 gadu garumā – vecpilsētas ieliņu līkloči, viduslaiku pils mūru varenība un
pils tornī plīvojošais sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Cēsis šodien ir
svētku rotā, tuvojas Lāčplēša diena un Latvijas valsts neatkarības
101.gadadiena.
Šo svētku noskaņu papildināja tā rosīgā cilvēku kņada pilsētas ielās. Paveiktais
projekta īstenošanā ir milzīgs gandarījums – tas ir kopā padarītais darbs, kopā
pavadītais laiks un kopā iegūtā pieredze. To emocionālo bagāžu, kas virmoja
noslēguma vakariņās ir grūti aprakstīt. Ieguvēji ir visi – gan skolnieki, gan
novada iedzīvotāji, gan paši represētie, jo projekts pārsteidza ar lielo
līdzdalībnieku skaitu, kas daudzkārt pārsniedza atskaišu ailēs ierakstītos
ciparus. Projekts ‘’Dejot pasaulē’’ vienoja šo trīs novadu iedzīvotājus, projekta
attīstītājus, tas atsaucās ar sajūsmu dalībnieku acīs un apņemšanos – likt
lietā iegūto pieredzi!
Teksts:Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Janssons