Terēzija Gerasimova dz.Baika - atmiņas nevar izdzēst

30. mar. 2021, Nav komentāru

Terēzija Gerasimova dzim. Baika
Daugavpils apr. Līksnas pag.”Sterikāņos”
Izsūtīta uz Tombovskas sādžu Tomskas apg.

Viss pašu sarūpēts
- Lai gan mūža lielāko daļu aizvadīju Koknesē, esmu no Latgales puses. Mana bērnība aizritēja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta “Sterikāņu “ mājās, kur vecākiem piederēja zemnieku saimniecība. Tēvs kopā ar savu brāli bija uzcēlis skaistu māju ezera malā netālu no šosejas Daugavpils – Rīga. Tā mēs dzīvojām, es, mamma Anna, tētis Juris, māsa Valentīna, brālis Henriks un tēva brālis – kopā seši cilvēki. Saimniecībā mums bija divi zirgi, četras govis un 15 ha zemes. Abas ar māsu Valentīnu un brāli Henriku jau no mazām dienām tikām radināti pie darba, jo tad neviens neuztraucās, ka bērni tiek pārlieku nodarbināti. Saimniekošanā vecāki galā tika pašu spēkiem, atceros, tikai reiz mamma bija paņēmusi palīgos biešu ravētājas. Viņa, protams, par darbu ravētājām labi samaksāja. Tā kā visu dzīvei nepieciešamo paši savām rokām sagādājām.

Vēlos kļūt par farmaceiti
- Pēc Līksnas septiņgadīgās pamatskolas beigšanas, pēc kara, turpinājām skoloties Daugavpilī. 1948.gada pavasarī Valentīna gatavojās absolvēt Daugavpils daiļamatniecības vidusskolu: “Es mācījos vidusskolas pēdējā klasē. Man bija 18 gadi un togad skolā bija paredzēti divi izlaidumi. Lai gan man patika darboties ar skaitļiem, es domāju par savu nākotnes profesiju, pastiprināti mācījos ķīmiju un latīņu valodu. Daugavpilī bija ļoti skaista aptieka, ejot tai garām, vienmēr nodomāju, ka es arī tādā gribētu strādāt, varbūt tas bija viens no pamudinājumiem studēt farmāciju.”

Spriedums piecos rītā
- Atceros, ka mamma pirms mūsu pēdējās došanās uz Daugavpili teica: “Meitenes, paņemiet kaut ko siltāku sev līdzi, kādas zeķes, dzird runājam, ka atkal gatavojoties kaut kādām izsūtīšanām. Visādi var būt!” Bet mēs ar māsu tik pasmējāmies: “Kas mūs vedīs, skatieties tikai, lai jūs neizved!”
“24.marta vakarā visiem īrniekiem bija talka, mēs jautri čalojām, grābām vecās lapas, vienam no kaimiņiem bija akordeons, kopā uzdziedājām, un nevienam prātā neienāca, ka tā bija mūsu pēdējā diena šajā mājā. Saimniece vien pastāstīja, ka nesen bija ieradušies vīri formās un pierakstījuši visus, kas te dzīvojot. Tā kā mūsu māja bija netālu no šosejas, vēl nobrīnījāmies, kur tovakar tik daudz mašīnu kursē. “Vai tad krievi brauc projām!” vēl kāda no talciniecēm nosmēja. Pastrādājušas līdz vēlam vakaram, labā noskaņojumā devāmies pie naktsmiera.
Un tad ... piecos no rīta mūs uzmodināja klaudzieni pie durvīm. Istabā ienāca kādi seši vīri un nolasīja spriedumu, ka mūsu ģimene tiek pārvietota uz Tālajiem Austrumiem. Mēs tā apstulbām, ka sākām raudāt. Starp vīriem pazinu arī vienu skolas biedru, kurš bija komjaunatnes aktīvists, viņš mūs mierināja un teica, lai paņemam līdzi arī segu un spilvenu.

Ar PSRS himnu pretī nezināmajam
- Tā vienā mirklī sabruka mans sapnis par balto izlaiduma kleitu, skolas valsi un farmācijas studijām. Man dziļi atmiņā iespiedies brīdis, kad bijām mašīnā, šoferis klausījās radio un bija tieši seši rītā, kad sāka skanēt PSRS himna. Simboliski, bet tās pavadībā mēs tikām vestas pretī nezināmajam. No mūsu klases es biju vienīgā, kuru izsūtīja.

No mūsu ģimenes pretī nezināmajam mēs devāmies katrs no citas vilcienu stacijas. Tēvs un viņa brālis brauca vilcienā, kas atgāja no Vaboles. Māte ar Henriku bija paslēpušies pie attāliem radiem, bet nez kā viņa uzzināja, ka esam aizturētas, devās uz māju, bet tur jau saimniekoja sveši vīri – cepa gaļu, spēlēja mūsu patafonu un daļa jau mūsu mantu bija aizvestas uz centru tirgošanai. Mamma ar manu brāli devās ceļā no Līksnas. Savukārt mēs ar māsu braucām lopu vagonā, kurš atgāja no Eglaines stacijas. Vēlāk ar māsu, pārrunājot braucienu uz Sibīriju, kurš ilga apmēram divas nedēļas, domājām, kā mēs to visu varējām izturēt. Lopu vagoni pārblīvēti ar cilvēkiem, tualete praktiski nekāda, nomazgāties nav kur, vilciens jau arī neturēja ik pēc stundas, lai cilvēki varētu nokārtot dabiskās vajadzības. Taču pats grūtākais to visu izturēt bija psiholoģiski.

No mežoņiem ne vēsts
- Kad iebraucām Tambovskas sādžā, bija sapulcējies liels pūlis cilvēku. Vīriešus no sādžas aizveda tālāk uz citu kolhozu, bet mūs, sievietes un bērnus, nostādīja Tambovskas klubā – ēkā bez jumta -garā rindā, lai apkārtējo kolhozu priekšsēdētāji varētu nolūkot sev strādniekus. Mani un māsu atstāja turpat. Varējām izvēlēties, kur strādāsim. Daļa meiteņu pieteicās par slaucējām, bet mēs izvēlējāmies lauku brigādi. Mums ierādīja istabu mājā, kurā jau dzīvoja kāda agrāk izsūtīta vācu ģimene. Sādžā bija izsūtītie no citām vietām.

Kā filmā
- Sākums tiešām bija grūts. Viens no pirmajiem darbiem bija rakt bedres, bet zeme taču sasalusi. Citi vēl teica, kāpēc mēs tā sapucējušās, bet mums nebija cita apģērba. Vēlāk iedeva “fufaikas”. Atceros, kas strādājām siena pļavā, aizrādījām krievu valodā runājošiem krievu vīriem, ka jāstrādā, nevis tik bieži jātaisa pīppauzes, viņi atcirta: “Tāpēc jau jūs atsūtīja, ka esat tik strādīga tauta.” Kas attiecas uz smago darbu lielajā salā, tas bija līdzīgi kā parādīts filmā “ Ilgais ceļš kāpās”, kad Marta strādāja mežā – mēs, jaunas sievietes un meitenes, ģērbušās “fufaikās” un vatētās biksēs, kājās velteņi, devāmies meža darbos. Mums pašām koki bija jānozāģē un jāapdarina, kā arī jāizved no meža: augstos koka ratos iejūdzām divus buļļus, bez grožu palīdzības tie bija jānovalda un jātiek galā ar vezumu. Gāja visādi, pēkšņi dzīvniekus kaut kas izbiedēja, viņi sāka straujāk traukties uz priekšu, un malkas vezums apgāzās.

Vakaros liekākais gardums bija no atrastiem sasalušiem kartupelīšiem uz plīts malas ceptas pankūkas, retu reizi tikām pie auzu miltos ceptas maizes gabaliņa. Vieglāk klājās, kad radinieki varēja sūtīt pārtikas paciņas, jo nebija nekā garšīgāka par sausiņiem un speķi no Latvijas.

Visi kopā
- Visu izšķir cilvēciskais faktors. Pateicoties tieši tam, mums vēlāk Sibīrijā bija iespēja satikties visai ģimenei kopā. Mēs radiem uz Latvijas rakstījām vēstules, tā uzzinājām, kur katrs izsūtīts. Sazinoties savā starpā, vēlāk lūdzām priekšniecību mūs pārcelt uz Omskas apgabalu, kur jau dzīvoja mamma ar brāli, vēlāk mums pievienojās arī tēvs ar savu brāli. Tā mēs nokļuvām kolhozā, kur audzēja šķirnes lopus. Valentīna sāka strādāt par ēdnīcas vadītāju, bet es pienotavā pieņēmu pienu. Man vajadzēja pierakstīt, cik litru piena nodod katra slaucēja, un noteikt tauku saturu. No tā laika atceros, cik smagi bija cilāt38 litru piena kannas. Pa piecdesmit piena kannām mums vajadzēja salikt saldētavā. No rīta vajadzēja noteikt tauku saturu, un pēc tam atkal salikt piena kannas automašīnā. Un vēl atmiņā šķeltu zirņu biezenis. Tas tika ēsts gandrīz vai pārdienām. Reizēm to izvāru arī tagad, bet Sibīrijas piegarša tam vienalga ir klāt.

Sibīrijā mūs satrieca tēva nāve. Viņam bija 65 gadi. Bija jau viņam kādas iekšķīgas vainas, domāju, viņš tīri psiholoģiski neizturēja izsūtīšanas faktu, kad bija jāpamet paša celtā māja un iekoptā saimniecība. Toreiz mans brālis Henriks bija aizsūtīts uz traktoristu kursiem un viņu nepalaida uz tēta bērēm. Vēlāk viņš izveidoja kapam apmalīti, aplika apkārt sētiņu un uzlika krustu. Šaubos, vai to vietu tagad varētu atrast, jo droši vien viss ir aizaudzis. Drīz pēc tēva aiziešanas aizsaulē, nomira viņa brālis.

Māju vietā – tukšums
- Sādžā bija daudz jauniešu. Nedēļas nogalē vietējā klubā rādīja kino vai bija ballīte. Daļa jauniešu ieskatījās viens otrā un nodibināja ģimenes. Arī mana māsa Valentīna 1955.gadā nodibināja ģimeni ar latviešu puisi Jāni Malaševski. Pēc gada jaunajā ģimenē piedzima dēls Osvalds, 1957.gadā, kad dēliņam bija deviņi mēneši, viņi saņēma atļauju doties mājup. Drīz mājās atgriezāmies arī mēs – es, mamma un brālis. Bet vai mums vairs bija mājas? To vietā bija tukšums. Tā kā tēva celtā māja bija guļbūve, tā tika pārvesta pie Līksnas baznīcas mācītāja miteklim, jo mācītājmuižā tika ierīkota skola. Sākumā mitinājāmies pie radu ģimenes, bet tad notika pavērsiens mūsu dzīvē, pateicoties brālim. Viņš bija dabūjis darbu Kokneses MTS un aicināja arī mūs uz šejieni. Tā no 1958.gada esmu koknesiete. Pirmos gadus dzīvojām netālu no kādreizējā Kalnakroga, vēlāk pārcēlos uz centru.

Ināra Sudare
Laikrakstā “Staburags”

Natālijas Rubīnes Sibīrijas atmiņu mozaīka.

17. dec. 2020, Nav komentāru

Natālija Rubīne (Kozule). Dzimusi 1950. gadā Omskas pag. Isiļkulas raj. Losevas c.p.

Māte Genovefa Kozule (Vaivode, 1920-1984) un tēvs Antons Kozulis (1926-1979) bija izsūtīti no Daugavpils apr. Preiļu pag. Punduriņu sādžas. Izsūtījumā piedzima Natālijas māsas Regīna (1955) un Anna (1957) un brālis Aleksandrs (1953), miris pēc 6 mēnešiem. ar plaušu karsoni.

No labās: Natālija, māsa Regīna, māsīca Nellija, brālēns Aleksandrs, māsīcas Ņina un Valentīna.
Pirmā atmiņa no Sibīrijas ir brālīša bēres. Bija liels sals. Natālijai neļāva iet ārā. Pa sniegotu lauku divi vīrieši aiznesa koka kastīti. Uz kapiem. Mājās bija sanākuši vietējie latvieši atvadīties no mazā Aleksandra. Ienāca pastnieks un ienesa vēstuli. To izlasījuši visi sāka raudāt. Izrādījās, Krasnojarskas cietumā ir mirusi tēva māte Helēna Kozule. Viņas kapavieta nav zināma arī šodien. Nākošā atmiņa ir no tēvamāsas Monikas Kozules stāstītā. Natālija piedzima drīz pēc izsūtīšanas. Ēst nebija ko. Tēvs zaga pienu. To pamanīja vietējā krieviete. Viņa atnāca un apsolīja, ka pienu katru dienu atstās pie tuvākajiem krūmiem, tikai lai nezog. Isiļkulā bija daudz tomātu un saulespuķu. Augļu koku nebija nekādu. Bērni iemācījās tomātus ēst kā ābolus, pie izdevības pārkaisot ar cukuru. Cukurs bija lielos gabalos. To tēvs atveda no meža griešanas darbiem taigā, aptuveni 100 km attālumā no mājām.

Ziemassvētkos baba (mātes māte) uz Sibīriju parasti sūtīja paciņu. Tajā bija āboli un viens egles zars. Āboli bija iepakoti sienā, tāpēc labi saglabājušies. Granšteins. Šodien, kad paņemu mutē ābolu „Granšteins”, uzreiz atmiņā nāk Sibīrija. Pēc ceturtā, Sibīrijā pavadītā gada bijām mazliet iedzīvojušies. Miltu bija daudz, jo tos tēvs nopelnīja uz darba dienām graudu veidā. Māte cepa bulkas ar skābenēm. Neatceros, vai lietoja raugu, bet mīkla bija kā raudzēta. Gaļas vietā tos pildīja ar skābenēm. Dažreiz cepa skābeņu plātsmaizi. Ja bija, pārkaisīja ar cukuru, ja ne, ēda tāpat. Bija skāba, bet garšīga. Vēl atceros, ka šādu plātsmaizi cepa ar ievu ogām. Tas bija labākais ēdiens.

Kāda skumja atmiņa. 1957. gadā dzima māsa Anna. Dzemdības notika mājas apstākļos. Ārsts atradās 40 km attālumā. Bija dziļa ziema – 27. februāris. Laukā milzīgas sniega kupenas. Mātei dzemdībās radās problēmas, viņa pazaudēja daudz asiņu. Izglāba kolhoza priekšsēdētājs. Viņš iedeva mašīnu un šoferi, kurs prata izbraukt pa dziļo sniegu. Māti veda uz slimnīcu. Tas notika naktī. Mūs ar māsu tēvs piecēla no miega un lika atvadoties māti noskūpstīt. No bailēm sastingu – mātei lūpas bija zilas un aukstas kā ledus, kā toreiz mirušajam brālītim. Domāju, arī mamma ir mirusi. Sāku raudāt. Nomierināt mani nevarēja arī visu nākošo dienu kaimiņiene Maša, kura mūs pieskatīja, kamēr tēvs bija slimnīcā pie mammas. Tēvs atgriezās vakarā un pastāstīja, ka mammai labāk. Slimnīcā viņa pavadīja veselu mēnesi.

Vēl kādu reizi pie mums bija atbraukusi ciemos tēva māsa Anna Kozule (Krasnojarskas cietumā mirušās vecmammas meita) no cietuma Intā ar savu meitiņu Valentīnu. Vecāki ar radinieci devās uz tuvējiem kapiem pie brālīša Aleksandra . Mūs ar māsīcu Valentīnu atstāja mājās pieskatīt mazo māsiņu Regīnu, kura nebija gadu veca. Es zināju, kur mājās ir noslēpts cukurs. Atradu to un abas ar Valentīnu grauzām lielos gabalus tā, ka smaganas sāka asiņot. Par māsiņu aizmirsām. Bet viņa bija izrāpojusi ārā no istabas un aizrāpojusi līdz kubulam pagalmā. Kubuls bija apgāzies, māsiņa zem tā apakšā. Bija brēkusi tā, ka vecāki atskrēja no kapiem, bet mēs - aukles to nedzirdējām. Dabūjām pamatīgas sutas.

Rotaļlietu Sibīrijā nebija. Spēlējāmies ar dažādām lauskām. Tie bija mūsu trauki. No melnās, auglīgās zemes veidojām un cepām pankūkas. Reizēm tās arī pagaršojām.Tēva brālim bija daudz bērnu. Ar tiem spēlējām paslēpes milzīgajos saulespuķu laukos. Vēl atceros stepi. Milzīga. Tēvs plkst. 6.00 no rīta aizbrauca art, bet ap plkst. 12.00 atgriezās, nodzinis tikai vienu vagu. Tad man bija jānes tēvam pusdienas.

Sāku iet pirmajā klasē. Skola bija „ekstra” ēka, jo būvēta no koka. Pārējās bija zemļankas – velēnu celtnes. Skolā bija četras klases, mācījās dažādu tautību bērni – leiši, igauņi, vācieši. Mācības notika krievu valodā. Visām klasēm bija viena skolotāja. Viņas vecmāmiņa bija no Latvijas 20. gs. sāk. izceļojusi uz Sibīriju. Natālijai skolotāja uzdāvināja 20.gs. 30. g. izdotu ābeci, lai mācītos latviski. Natālija mājās arī iemācījās. Sibīrijā Natālija pabeidza 2 klases, bet, atgriezusies Latvijā, vēlreiz sāka iet skolā no pirmās klases.

Kādu dienu uz skolu Natālija bija milzīgi uzpucējusies. Māte tajā laikā atradās slimnīcā ar mazo māsiņu un Natālija ar sevi tika galā pati. Mammai no Latvijas bija atsūtītas zīda zeķes. Natālija uzvilka tās, sasēja ar bantēm. Lai būtu vēl skaistāk – uzvilka arī puķainu vasaras kleitu un ziemas laikā devās uz skolu. Nezin kāpēc skolotājai tas nepatika, viņa sūtīja Natāliju uz mājām pārģērbties. No apaviem Natālija atceras tikai velteņus ziemā. Pavasarī, vasarā un agrā rudenī skrēja basām kājām, arī uz skolu. 5 gadu vecumā tēvs Natālijai nopirka skaistu kažociņu, no susliku ādiņām sašūtu.

Vēl atmiņā palicis Latvijā pavadītais atvaļinājuma mēnesis 1955. gadā. Šī gada 27. jūlijā bija piedzimusi māsiņa, bet uz Ziemassvētkiem tēvs par labu darbu dabūja mēnesi atvaļinājuma. Brauca visi, ar pusgadu veco māsiņu. Natālija bija sapucēta ar garu mēteli, kas ne visai patika. Brauca ar vilcienu, ilgi. Pa ceļam Natālija pirmo reizi ieraudzīja dzīvas eglītes, ne tikai vecmammas no Latvijas sūtīto zariņu.

Iebrauca Rēzeknē. Sagaidīja mātes brālis ar „bobiku”. Paņēma Natāliju rokās, pacēla gaisā un raudāja. Natālija gan nesaprata, kāpēc. Rēzeknē Natālija pirmo reizi ieraudzīja bērnu rotaļlietas un koka zirdziņu, jo mammai ar bērniem stacijā bija jānakšņo bērnu istabā.

Sagaidīja babiņa Veronika Vaivode Preiļu pag. Rumpos (tagad Riebiņu novads). Natāliju un māsas nokrustīja Pieniņu baznīcā mācītājs Kiseļevskis. Sibīrijā bērni bija krustīti pa savai modei. Natālijas vectēva brālis Aloizs Vaivods bija mācītājs. Viņš uz Sibīriju bija aizsūtījis svētīto ūdeni. Mamma tad nu ar to krustīja ne vien savus, bet arī apkārtējos bērnus. Latvijā Natālijai bija prieks par krustību cienastu, bet vēl lielāks -par jaunajiem krustvecākiem. Kūmās bija tēva māsīca Vjakse (Sk. Annas Bernānes māte) un tēva brālēns Jānis Anspoks. Pēc mēneša visi devās atpakaļ uz Omskas apgabala Isiļkulas raj. Losevu, kur pavadīja vēl četrus gadus.

Ruta Grēviņa (Jātniece), izsūtīta 1941.gada 14.jūnijā

8. jūl. 2020

Ruta Grēviņa (Jātniece), dzimusi 1933.gadā
Bauskas rajona Rundāles pagastā.

Mani vecāki:
Mani pirmie dzīves gadi saistās ar Bauskas rajona Rundāles pagastu, kurā šūpulis bija kārts arī maniem vecākiem un vecvecākiem. Viņi visi ir nākuši no vecsaimniekiem, kas ar savu centību bija pratuši no muižām izpirkt savas zemnieku saimniecības. Kad es piedzimu 1933.gada pavasarī mani vecāki nomāja 50 ha no Pilsrundāles muižas, pusi „Baltās” mājas un kūti, kas bija piešķirtas Pirmā pasaules kara invalīdiem, un kuri to nevarēja apsaimniekot. Mans tēvs Arnolds Jātnieks toreiz gribēja dzīvot šķirti no saviem vecākiem, lai pierādītu savu saimniekošanas varēšanu un būtu lielākas iespējas piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija mācījies Jelgavas reālskolā, kuras pabeigšanu bija kavējis karš. Karojot Tīreļa purvā, viņš bija apsaldējis kājas, ko vēlākos gados bieži juta. Viņa kara gaitas beidzās Latgalē reizē ar izcīnīto Latvijas brīvību. Tēvs bija sabiedrisks cilvēks: aizsargs, spēlēja teātri un dziedāja korī. Kora dziedāšanā viņš iepazinās ar manu mammu Elzu Rimdžūni.

Mana mamma Elza Rimdžūne bija beigusi Jelgavas klasisko ģimnāziju un ļoti gribēja studēt, bet tajā pašā gadā pēkšņi nomira viņas tēvs. Tāpēc viņa bija palikusi strādāt tēva mājās, jo tām vajadzēja strādniekus. Viņa nespēja samaksāt arī studiju maksu, jo tēva māju saimniecībai bija daudz visādu vajadzību.

30.gados mans tēvs paralēli saimniekošanai Rundālē, sāka saimniekot arī tēva mājās, jo viņa vecākiem saimniecības vadīšana kļuva par grūtu. Tā kā tēva mājās visas ēkas bija vecas, tad viņš sāka tās atjaunot: 1934.gadā uzcēla jaunu dzīvojamo māju, 1935./36. atjaunoja lopu kūti un klēti, 1938. gadā uzcēla tiem laikiem modernu seklo cūku kūti, lai varētu audzēt bekonus, bet 1939.gadā divu dzīvokļu kalpu māju. Uz tēva mājām mēs pārcēlāmies dzīvot 1937. gadā, kad nomira tēva māte Līze. 1938.gadā tēvs iegādājās traktoru un kūlīšu sējēju, kas deva iespēju samazināt zirgu skaitu un arī vajadzību pēc darbaspēka. Saimniecības galvenie ienākumi bija no bekona cūku pārdošanas „Bekona eksportam”. Cūku barošu un to uzraudzīšanu mana mamma neuzticēja nevienam.

Mūsu ceļš uz Sibīriju:

Vecāku sekmīgo saimniekošanu pārtrauca PSRS okupācija, kas 1940.gadā atņēma pusi zemes, bet 1941.gada 14.jūnijā visu, ielādējot smagajā automašīnā pārtikas grozu un mūsu mantas un nepasakot, ka ģimene tiks šķirta. Iecavas preču stacijā tēvu aizsauca ar visu ģimenes naudu, bet mūs palikušos: vecotēvu, mammu, mani (8gadi), brāli Gunāru (5gadi) un brāli Jāni (1gads un 10 mēneši), iegrūžot vagonā ar pāris saiņiem drēbju un pārtikas grozu, pārējos saiņus aizvedot nezināmā virzienā, sakot, ka tie mums nebūšot vajadzīgi. Vilciena sastāvs, ar kuru mums bija jābrauc sastāvēja no tādiem pašiem vagoniem, kādos zemnieki arī mans tēvs, pirms dažiem mēnešiem, bija ielādējuši lopus, sūtīšanai uz Krieviju. Šoreiz šajos vagonos bija jākāpj pašiem, kuriem tagad bija aizrestoti logi, iekšā iebūvētas divu stāvu nāras uz katru vagona galu, un pa vidu koka kaste, kurai vidū bija caurums – tualete bez kāda nožogojuma, kaut vagonā tomēr bija jaunekļi, dažam no viņiem bija gandrīz 20 gadu. Vienā šādā vagonā bijām ielādēti arī mēs. Vagonā bijām 25 cilvēki, vecākais bija mūsu vecaistēvs, bet jaunākā mūsu kaimiņienes Gludiņa kundzes meitiņa Grācija, kura tikko bija palikusi 3 mēnešus veca. Pirmās stundās bija dzirdamas tikai raudas un šņuksti, ko pa brīžam pārtrauca mazo bērnu brēcieni, kas gribēja ēst, bet mātēm krūtis bija tukšas. Lielākie bērni saprata māšu sarunas, un piespiedušies pie viņām klusēja. Visi gaidīja vīrus un tēvus. Šīs gaidas nomāca ēstgribu. Tikai vakarpusē katra ģimene sāka iepazīties ar savu mantu. Tad izrādījās, ka mums nav neviena palaga, bet ir vīriešu apakšbikses, citam atkal nebija maizes, jo tā bija iejaukta abrā utt. Sākās maiņa. Mēs tikām pie 2 palagiem, bet pretim nebija, ko dot, jo bija bērnu drēbītes un vīriešu veļa, kas nevienam nebija vajadzīga. Kā vēlāk Sibīrijā izrādījās, tad tēva biezās skujiņu rakstā austās auduma apakšbikses bija ļoti vērtīgas, jo varēja pasargāt no odiem un moskītiem ne tikai manu mammu, bet draugu ģimeņu sievietes. Sibīrijā vasarās vajadzēja tā saģērbties, lai nepaliktu kaila neviena ķermeņa daļa arī seja (uz tās tika uzvilkts tīkliņš), izņemot rokas, kas tika ieziestas ar darvu. Ar darvu tika ieziestas arī drēbes. Tikai tā varēja pasargāties no odu un moskītu uzbrukumiem. Brauciens līdz Sibīrijai ilga gandrīz mēnesi. Pārmaiņus pa dienu varējām tikt pie vienīgā aizrestotā stiklotā lodziņa, pa kuru redzējām neapkoptos tīrumus un retus, slikta auguma labības laukus. Visi runāja par to, ka mūs sagaida bads. Vagonā bija karst un trūka gaisa. Guļamvietas bija ļoti šauras. Gulēt vajadzēja nostiepjoties, jo citādi kādam varēja pietrūkt guļamvietas.

Ēdiens bija pāris spaiņu dienā kaut kādas prosas biezputras vai zupas, karsta ūdens spainis, ko mums vagonā iesvieda vēlās vakara stundās, kad mazie bērni jau gulēja un viņus nevarēja pamodināt, bet otrā rītā jau viss bija saskābis. Bērniem sākās caureja.

Mūsu vagona gala mērķis bija lielo politisko ieslodzīto lēģeru pilsēta Ačinska. Tajā mūs izvietoja aiz augsta dēļu un dzeloņstiepļu žoga, kurā bija daži šķūņi, bet tajos jau mitinājās poļu tautības izsūtītie, kas jau bija paspējuši apaugt ar utīm, jo nebija mazgājušies vairāk kā mēnesi. Dažas latviešu ģimenes tomēr iekārtojās blakus poļiem, bet mēs palikām zem klajas debess gandrīz veselu mēnesi. Šajā laikā mūs mazgāja ražīgais Sibīrijas lietus, sildīja karstā jūlija saule, un naktīs apspīdēja mēness. Mums nebija ļauts iziet ārpus žoga. Tiem, kam bija nauda, pa žoga spraugu varēja nopirkt kādu ogu vai sakni. Mūsu ģimenei visa nauda palika pie tēva, tāpēc iztikām ar to, ko deva valsts: prosas putra, kaut kāda zupa, kas bija uzlabota ar nelielu eļļa piejaukumu. Te satikām tēva un mātes radus, draugu un kaimiņu ģimenes. Lielākā daļa mūsu radu un paziņu sieviešu un bērnu, ko izsūtīja no Bauskas rajona, atgriezās, bet no vīriešiem nezinu nevienu, kas būtu izturējis Vjatlāgera režīmu un uzturu. Kā 20.gs. 90. gadu sākumā uzzināju, tad šīs vīriešu nometinājuma vietas galvenais priekšnieks ir bijis Levinsons, latviešu nometnes priekšnieks Didarenko, komisijā, kas izskatīja ieslodzīto lietas Kacs, Djačenko u.c.

Ceļš uz kolhozu „Novaja taiga”un dzīve tajā:
Apmēram pēc mēneša pie mūsu žoga sāka no kolhoziem un sovhoziem braukt pēc darbiniekiem. Tā kā manai mammai bija trīs mazgadīgi bērni, vecaistēvs un tāds pats stāvoklis bija mana tēva draugu ģimenēs, tad mūs ilgi neviens neizvēlējās. Beidzot mūs 4 ģimenes: [Cinovska kundzi - tanti Jūliju (29 g.), ar dēlu Ojāru (3 g. un 5mēn.), meitu Daci (6 mēn.) un tantes Jūlijas mammu ap 60 gadus vecu; Pranka kundzi - Ērikas tanti ar meitām Mairitu 6gadi un Andu 4gadi, Gludiņa kundzi ar dēlu (vārdu neatceros) un meitu Grāciju 3mēneši vecu izvēlējās viens neliels, atpalicis kolhozs, kur labību pļāva ar sirpjiem. Lai līdz tam nokļūtu bija 100km vai vairāk bija jābrauc pa bezceļu. Rati briesmīgi kratījās uz koku saknēm vai sacirstiem zariem, kuri bija salikti, lai varētu izbraukt dūksnaino ceļu vai šķērsot strautus, jo tiltu pār upītēm nebija. Dažām upēm braucot pāri, ūdens smēlās gandrīz ratos. Apmēram pusceļā līdz mūsu nākamai dzīves vietai, es biju galīgi savārgusi un mani atstāja Kazuļskas slimnīcā, jo caureja un vemšana, kas sāka mocīt jau Ačinskā, bija kļuvušas kritiskas. Kā slimnīcā mammai pateica, man esot dizentērija. Mammai bija jāizšķiras, ko ar mani darīt. Viņai palīdzēja to izdarīt pārējās mammas, jo viņas mani vērtēja no veselā saprāta viedokļa. Tā mani atstāja Kazuļskas slimnīcā, kas bija neliela no baļķiem celta koka ēka. Mani ievietoja istabā, kurā bija 4 gultas. Sievietēm, kas tur gulēja ļoti gribējās par mani kaut ko uzzināt, bet es neko nevarēju atbildēt uz viņu jautājumiem, jo nepratu nevienu vārdu krieviski, bet tikai raudāju. Man likās, ka vairs nekad neredzēšu savu mammu un brāļus, ka apkārt ir tikai ļauni cilvēki. Sākumā pret visiem izturējos ļoti noraidoši un neko neēdu, lai nebūtu slikta dūša. Zāles, ko deva, bija ļoti rūgtas. Iespējams, ka tās bija vērmeles un vēl kādas ripiņas. Pēc pāris dienām jau sāka gribēties ēst un pieņēmu pat kaimiņienes piedāvātās zilenes. Pa lielākai daļai man deva ēst putras. Sevišķi man negaršoja prosas putra. Tā man atgādināja zāģu skaidas. Liels bija mans prieks, kad pēc 3 nedēļām man pakaļ atbrauca mamma un es viņu atkal satiku.

Lasīt tālāk »

Šo brīdi es gaidīju sešdesmit gadus.

13. sep. 2019, Nav komentāru

Irina Krauksta (Jeļisejeva) dzimusi 1957.gada februārī
Tomskas apg. Timirjazevā.

Trīsdesmit gadus esmu sapņojusi par iespēju būt savā dzimšanas vietā. Arvien kaut kas nojuka un beidzot – acīm redzot, bija pienācis īstais brīdis, kad man tika ļauts savienot sevī - dzimteni un dzimto vietu. Šo brīdi es gaidīju 60 gadus. Pateicoties Dzintrai Gekai un Fondam ”Sibirijas bērni” sapnis ir realizējies. Galvenais nosacījums bija - ļoti gribēt un pacietīgi gaidīt!
Tas ir mans ilgais ceļš pie sevis, jo Timirjazevā ir pirmais mans piesaistes punkts zemes virsū. Vienmēr esmu sevī sajutusi šīs divas puses. No vienas puses es dziļi esmu Latvijā, man šī zeme ir tuva, tā ir manu senču dzimtene un manas īstās mājas. Esmu te nodzīvojusi visu savu apzināto mūžu.

Vienmēr esmu sevī sajutusi Sibīrijas spēku, savas saknes Sibīrijā, jo dzimtā vieta iespaido gan cilvēka raksturu, gan likteni. Īpaši bīstamās un sarežģītās dzīves situācijās esmu piesaukusi arī šo zemi palīgā, jo Latvija jau bija man līdzās. Un jāsaka, ka tā mani spēcināja un palīdzēja. Grūti noformulēt tās sajūtas, kuras piedzīvoju nostājoties uz savas dzimtās zemes, vietas, pie Timirjazevas bijušās ciema padomes ēkas sliekšņa.
Ciema padome Timirjazovā.

Es tur jūtos savējā, cik dīvaini tas arī neizklausītos. Un vietējie iedzīvotāji vairākas reizes teica –“Вы, какая-то ,удивительно своя.” Es vienmēr esmu sapņojusi šai zemei piekļauties, izraudāt savas likstas un paņemt līdz uz Latviju mazliet savas dzimtās zemes, kura mani spēcinās un sargās.

Tikšanās ar Sarmīti Bajevu no Pāles.

Tagad šajā ēkā dzīvo Sarmīte Bajeva ar dēlu, kura tika izsūtīta no Pāles 1941.gadā. Cik mīļi un silti viņa mūs sagaidīja! Uzdāvinot ciema fotogrāfiju, Sarmīte dalījās atmiņās - viņa bijusi ciema padomes sekretāre, kad mani atnesuši reģistrēt.

Sagadīšanās? Tur mani arī pārdēvēja par Irinu, jo nav jau ko saukt bērnu suņa vārdā. Man deva vārdu Irmgarde, par godu vecmammai, ko saucām par māmuļu. Pateicoties viņai esmu izdzīvojusi. Es nācu pasaulē 1957.gada februārī, jaunajā, nesen uzceltajā dzemdību namā, kurš šodien nav saglabājies. Bijusi sestdiena, pirmā pēc pasludinātajām divām brīvdienām, tāpēc dzemdību namā neviena nebija, pat apkalpojošā personāla. Piedzimu ļoti vārga, ar daudzām pataloģijām un bez zīšanas refleksa. Vietējās tantes teica, ka neesmu dzīvotāja un jāmet ārā. Māmuļa (vecmamma) nepiekrita, viņa mani savāca, baroja ar pienu no pipetes, katru rītu piecēla agri, neļāva vārtīties gultā, jo tas atņemot spēku. Jāguļ bija uz dēļiem. Vingrināja mani, lika aukstā dušā, veda uz koriģējošās vingrošanas nodarbībām, poliklīnikām, jo slimoju bez pārtraukuma, uz dejām, mūzikas skolu u.t.t. Katru dienu pēc skolas, mājās mūs gaidīja klāts pusdienu galds, svinīgos brīžos ar baltu galdautu, ikdienā –ar tautas rakstiem, salvetēm gredzenos un ziediem vāzītē.

Viņa bija mans sargeņģelis. Kur tāds gribas spēks un pacietība! Un mīlestība! Mana māmuļa joprojām ir mana dzīves skolotāja. Daudzās situācijās domāju –kā māmuļa darītu? Pusaudžu gados brīnījos, kā var neatbildēt uz pazemojumiem un necieņu, kā var mīlēt, ja tev dara pāri un manu prāt’, ar tevi nerēķinās. Cik eleganti var iedot “kukuli”, atrast ceļu pie ikviena.

Irmgarde - mana vecmāmiņa, kuru saucu par māmuļu.

Māmuļa bija ļoti skaista, gudra, ieturēta, izglītota sieviete. Viņai par godu tika komponēti skaņdarbi, redzēju notis ar veltījumiem, mākslinieki dāvināja gleznas. Viena no gleznām ir saglabājusies un atrodas pie manis. Es nekad nebiju redzējusi, ka viņa nebūtu sakopta. Arī mājā vairākas reizes dienā mainīja tērpus – rītam, dienas darbiem, vakara atpūtai. Viņai pat rotas bija mājas, ielas un ikdienas, iestāžu apmeklējumiem un, protams, izejamās. Garderobē bija 2 kostīmi un viens mētelis, novalkāti līdz tam, ka spīdēja cauri, bet vienmēr izskatījās eleganti, kas bieži izsauca apkārtējo skaudību.

Māmuļa: Irmgarde Zelma Anna Krauksta- Ķestere, dz.Džonsons, dzimusi 1904.gadā Suvalkā. Ģimenē bijuši 6 bērni. Pēc tautības - vāciete. Vecvectēvs nodarbojies ar biznesu. Ģimene dzīvoja Polijā, Latvijā un līdz 1917.g.revolūcijai Krievijā –Sanktpēterburgā, kur vecmāmiņa apmeklēja meitenēm vienīgi iespējamo augstākās izglītības iestādi “Институт благородных девиц”. Pēc tam –atgriezās Latvijā –Rīgā.

Vecmāmiņa pārvaldījusi 5 svešvalodas, spēlējusi lielo tenisu, dejojusi, nodarbojusies ar jāšanas sportu, brīnišķīgi spēlējusi klavieres, pieklājīgi dziedājusi, piepratusi dažādus rokdarbus un brīnišķīgi gatavojusi. Un vēl, viņai piemita dziednieces spējas. Bieži paredzēja situācijas, tulkoja sapņus, ārstēja cilvēkus. Atceros, ka daudzus palīdzību lūdzējus izārstēja no rozes. Vēl tagad, ļoti nopietnās situācijas, viņa mani brīdina.

16 gadu vecumā māmuļa izdota pie vīra, ar kuru pat pazīstama nebija –Genādija Krauksta, Latvijas armijas virsnieka. Laulībā piedzima 2 bērni: dēls Genādijs un mana mamma –Brigita. Attiecības laulībā, pēc vecmāmiņas stāstītā, bijušas nepieņemamas un viņa ar 2 bērniem uz rokām, aizgājusi, un astoņus gadus viena audzinājusi bērnus Tad satikusi savu otro vīru Leonīdu Ķesteru. Stāstīja, ka laimīgāka laika viņas dzīvē nav bijis. Sakritis viss - domas, vēlmes, mērķi. Leonīds bija saistīts ar biznesu, ieņēma augstu posteni, brīvajā laikā brīnišķīgi spēlējis vijoli. Laulībā piedzima meitas: Arianna un Ināra, kurai nebija lemts izdzīvot Sibirijā.

Bet idille nebija ilga. Vecmāmiņa visu mūžu sev nevarēja piedot, ka atbalstījusi Leo iestāšanos aizsargos, bija palikušas šaubas, ja nu, tomēr..., ja varbūt...

Tad nāca 1941.gads. Atgriežoties no teātra, mežģīņu kleitā un samta kurpītēs, mājās jau gaidīja... bērni gulēja. Laiks bija –pusstunda, līdzi paņemt drīkstēja 200 gr. uz katru bērnu un viss, kā visiem: vagoni - bads, nāve, pazemojumi. Vajadzēja viest kultūru mazattīstītos nostūros, tā tika paziņots. Vilcienā vecmāmiņa uzzināja, ka gaida Ināriņu. Leo nonāca Soļikamskā. No kurienes neatgriezās. Mans vectēvs un viņu vecākais dēls, mans onkulis, Genādijs, kuram bija 14 gadu –vācu armijā. Vecmāmiņa ar meitenēm –Sibīrijas ziemeļos. Īsti nezinu kur sākās viņu moku ceļš, jo ģimenē daudz ko slēpa, ne tikai ārpus mājas. Ja atrada kādu vecu fotogrāfiju, saplēsa un sadedzināja. Attālie radi, jo tuvākie visi bija izmētāti pa visu pasauli bez iespējas atgriezties, vai nu likvidēti, no mums novērsās. Pirms izsūtīšanas mums tika ierādīts dzīvoklis mūsu mājā. Māmuļa bija tur izmitinājusi kādu radu ģimeni, kuri pēc atgriešanās, neatvēra durvis, jo viņiem bija bērni.

Māmuļai Sibīrijā bija jāgāž mežs. Viņa redzēja ciema padomē plakātus, kuros bija attēlots, kā tas darāms... Pusgada laikā nomira gandrīz visas viņas brigādes locekles. Māmuļa teica, ka palīdzējis tas, ka viņa daudz sportojusi. Piedzima Ināriņa, visai drīz saslimstot ar kādu infekciju, nonākusi slimnīcā. Māmuļa visu ko varējusi dabūt ēdamu, nesusi uz slimnīcu. Par laulības gredzenu varējis dabūt kartupeļu spaini, bet rotas drīz beigušās, jo lielāko daļu vajadzējis atstāt uz klavierēm Rīgā. Viņu nelaida klāt pie bērna. Kādu nakti māmuļa redz sapni, ka dārzā pie slimnīcas ir divas dobes, viena sazaļo, bet otra –palikusi tukša. No rīta paziņoja –Ināriņa mirusi. Slimnīcas māsiņa barojusi savu meitu ar atnesto pārtiku.

Pakāpeniski pārējie ģimenes locekļi pārvietojušies arvien tālāk no polārā loka. Māmuļa nopirkusi šujmašīnu Podoļska, (kuru joprojām glabāju, padomju laikā arī lietoju) un sāka apšūt “komandiršas”. Staigājot pa ciemiem, gan apšūt, gan valodas un mūziku mācot. Kādas kuram bija tās vajadzības, kultūru apgūstot. Mājā būt sanāca ļoti reti, saimniecību vajadzējis uzraudzīt manai mammai.

1953.gadā mira Staļins. Daudzi tautieši sāka posties mājup. Mūsu ģimenei gan aizmirsa paziņot, ka esam reabilitēti, to uzzinājām tikai 1991.gadā.Tā mana ģimene nolēma atgriezties slepeni. Ariannu jau agrāk aizsūtīja uz Rīgu pie māmuļas vīramātes. Māmuļa, mamma un es nonācām Rīgā.

Un atkal viss kā pārējiem: darbā neņēma, dzīvot nebija kur, ēst un mugurā vilkt nebija ko. Beidzot mamma dabūja Ādažos skolotājas vietu. Dzīvojam vienas mājas bēniņos - viss bija vienā telpā, ’’ērtības’’ ārā. Māmuļa neilgi bija muzikālā audzinātāja bērnudārzā, bet no turienes arī izdzina. Viņa joprojām apšuva dāmas, ārstēja cilvēkus un vadīja saimniecību, audzināja mani un brāli, kurš piedzima Rīgā. Viņa tēvs atbrauca no Timirjazevas pēc kāda laika un apprecēja mammu. Skaitījās, ka viņš ir arī mans tēvs. Es sāku strādāt no 6 gadu vecuma, pasniedzu mūzikas stundas sliņķiem, kuri netika līdzi mūzikas skolas programmai,10 gados sāku šūt, adīt un tamborēt sev un radiem. Esmu pateicīga liktenim un vecākiem, ka varu paļauties uz sevi, ka stingri stāvu uz kājām, ka tikšu galā ar jebkuru situāciju. Paldies par visu, ko esmu sasniegusi dzīvē.

Marijas Lazdānes atmiņas

28. jūl. 2019, Nav komentāru

Bijušās Daugavpils apr. Vārkavas pagasta Mazkursīšu 4 klasīgās pamatskolas skolotājas Marijas Lazdānes atmiņas par 1949. gada 25. martu.
Izvedējas stāsts:
‘’Strādāju kā skolotāja Mazkursīšu pamatskolā. 1949. gada 24. martā divas šīs skolas skolotājas tikām uzaicinātas uz Vārkavu uz sanāksmi. Neierasties uz sanāksmi nedrīkstēja, tāda bija pavēle. Nezinājām, par ko būs sanāksme, bet bija jāiet, jo skolotājam jābūt apzinīgam. Ceļš no Kursīšiem līdz Vārkavai nebija īsais. Gājām kājām pa izmirkušu lauku ceļu, apavu arī nebija piemērotu. Kad sasniedzām Vārkavu, mūs pārsteidza daudzi formās tērpti cilvēki. Bijām naivas un daudz ko nesapratām.

Ieradāmies skolas telpās, kur sajutām kaut ko briesmīgu. Gribējām doties projām, kad pamanījām, ka pie ārējām durvīm un logiem stāv bruņoti vīri. Ārā vairs nelaida. Domājām, ka mēs visi esam arestēti. Tumsai iestājoties, mūs uzrunāja krievu valodā un paziņoja, ka šonakt tikšot organizēta vietējo cilvēku izvešana. Šeit atrodoties tie, kuru uzdevums būšot ap0rakstīt mājās paliekošo inventāru un aktu nodot valdībai.

Ziņa bija drausmīga. Atceros, cik bija šausmīgi, kad vienam starp mums esošajiem pēc paziņojuma saņemšanas sākās krītamās kaites lēkme. Telpa bija tumša, palīdzības nebija nekādas. Viss redzētais likās kā ellē. Un tā visu nakti. Uz rīta pusi tikām formēti grupās un ievietoti vaļējās smagajās automašīnās. Es braucu ar vairākiem karavīriem apakšpulkveža vadībā. Gaismai austot tuvojāmies Kursīšu skolai, lika izkāpt. Domāju, ka tagad iesim pēc manas mammas, kura dzīvoja pie manis skolā, bet tēvs bija izsūtīts uz Urāliem. Nē, pagājām garām un tuvojāmies Mačānu sādžai, kur dzīvoja mana draudzene Tekla Onckule. Bargais liktenis bija viņu skāris. Apakšpulkvedis atļāva atvadīties. Pēc tam ilgi sarakstījāmies.

Devāmies tālāk līdz sasniedzām Antona Praņevska māju. Arī tur tika dota pavēle posties ceļā. Pēc tam devāmies uz Zosiniem pie manas māsas vīra brāļa Lāča Jura. Ienākot mājās, nesastapām neviena cilvēka. Uz sliekšņa redzējām spaini ar kūpošiem kartupeļiem, kas bija domāti lopiņu barošanai. Vaļā bija visas mājas un citu ēku durvis. Iegājām šķūnī un pēkšņi kļuva tik grūti, ka lūdzu atļauju nokrist uz siena. Neatļāva. Lika doties atpakaļ pie Praņevska. Šeit redzēju cilvēkus, kuri nekur negribēja doties. Teica, lai šaujot uz vietas. Sāku cilvēkus drošināt, pārliecināt par to, par ko nebiju pārliecināta pati. Atceros, ka līdzi ieliku sīpolus un vadmalas baķi, kuru mājas ļaudis negribēja ņemt, jo neticēja, ka būs vajadzīgs. Kad biju sarakstījusi visu atlikušo mantu, lūdzu priekšniekam atļauju aiziet uz savu dzīvokli skolā paēst. To man atļāva.

Ejot mājās, ceļā sastapu savu skolēnu vecākus ar izmisušām sejām un atklātu pārmetumu. Viņi jautāja, kā es varēju gadīties šajā briesmīgajā darbā. Centos stāstīt cilvēkiem, kā tas notika, bet vēl šodien nezinu, vai viņi man noticēja.

Kas gan varēja turēties pretī tā laika varai?!

Tā beidzās šis briesmīgais manā dzīvē melnais nakts rēgs, ko nevaru aizmirst visu mūžu.’’

Lūcijas Preises atmiņas

22. jūl. 2019, Nav komentāru

Lūcija Preise dzimusi 1908.gadā, Madonas apr. Liezeres pag. Andrēnos, mirusi 2003 Preiļos. Viņas vīrs Jānis Arturs Preiss jau 1945. gadā no jaunās varas bija izpelnījies toreiz tik bieži sastopamo 58. pantu, jo Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs. Dokumentos tā arī rakstīts, ka Lūcija Preise ar meitu Dzidru un dēlu Daini izvedami no Latvijas kā nacionālista ģimenes locekļi. Manta konfiscējama.

Lūciju Preisi 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Amūras apgabala Umļekanu, par piedzīvoto izsūtījumā- burtnīcās tapusi atmiņu grāmata:
‘’IR TĀDS CIEMS – UMĻEKĀNS.’’
‘’Uzdevums Jaunajā 1988. gadā no manis pašas. Jāpieraksta pilna mana pēdējā dienasgrāmata. Tā iesākta pirms 53 gadiem. Papīrs jau būs sadzeltējis. Sākumā rakstīts ar tinti un spalvu. Vēl priekšā pildspalvu laiks, arī jau pagājis. Nu rakstīšu ar lodīšspalvu. Un reiz arī šis pēdējais ieraksts būs vēsture.
Atmiņā puteņo sniegi, salst istabā aiz aizledojušām rūtīm, salst ārā zem zvaigznēm, vējos. Un karst – zem saules un darbā. Jāiztur, kaut tirpst un sāp rokas, ik solī sāp kājas. Es gribu palikt latvietis cik ilgi vien var. Bērnos un vēl tālāk. Nav vairs man māju un laikam ilgi vēl nebūs. Manā mājā es nejūtos mājās. Nav dzimtenes, nav tevis. Es latviete un tur tālu mana mazā dzimtene. Garā redzu, kā uz kartes kontūras un staro tām pāri svēts spožums.
Ar ko iesākas dzimtene? Ar māti, tēvu, tuviem cilvēkiem, māju. Caur grāmatām pasaule ienāk mūsos un mēs pasaulē. Ar skolu. Ar dzīvi.
“Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Mēs kā koki, izrauti no savas zemes, negaisā aiznesti projām. Tevi (domāts vīrs Arturs Preiss) tur Urālu smagā zeme, man lielāki tālumi – pūš Amūras vēji, skalo Zejas ūdeņi. Zeme, zeltā mirdzoša, bet smaga. Mūsu atvasītes ar mani. Kā rīts ar sauli- uz Tevi iet mans sveiciens. Paši mēs paliekam tāli, kā Solveiga un Pērs Gints. Kā Sīriuss un Polārā zvaigzne, kas netiek kopā.
Ar dziesmu un mūziku dzīva un stipra ir palikusi latviešu tauta, vergojot septiņi simti gadus. Mums arī vajag skanēt un dziedāt. Mīlestība sajauc un vieno tautas. Mums divas valodas. Es varētu dziedāt par Gauju, par Daugavu, bet esmu pie Zejas, pie Umļekāna. Jāņugunis augstākā sopkā. Un atspīd pretī no citas sopkas. Aiz Algačana. It kā dzird dziesmu. Sirds iepukstas gaidās. Viņi redz mūsu jāņugunis, viņi atnāks. Jāņu nakti visus gaida. Bet viņi ir tālu. Un īsa ir Jāņu nakts.
Negribētu gulēt zem šīs zemes. Tā, kaut zeltaina, bet smaga. Tik daudzi jau te apgūlušies. Desmit kapi. Ja man te būtu jāgulstas- kaut vienu sauju mūsu kapsētas baltās smilts! Lai atsūta pasta paciņā. Cik viegli tad būtu gulēt!

Aprīļa pelēkumam pāri pa nakti uzsnidzis balts, balts sniegs. Mana vienīgā dzimtene. Nesaindē sevi ar naidu. Lai cik grūti ir bijis, man ir cienība pret valsti, pret tiem ,kas viņu vada. Dzimtenes zeme, dzimtenes debesis, dzimtenes saule, dzimtenes gaiss. Es gadiem krāju spēku kā “žeņ –šeņ”.Tāds laiks, kad vajag, lai ticētu, lai uzticētos, bet pagātnes asiņu un kauna traipi neaizmirstos. Nav statistikas, cik moku ceļos aizbrauca, cik palika gulēt svešā zemē, cik atgriezās. Nevainīgam nodarīta netaisnība. Nodarīts pāri. Cik ciests tā visa vārdā, lai nākamām paaudzēm būtu taisnība, laime, miers. Par to, ka es mīlēju, mans laikmets man lika ciest. Bez manas vainas, bez apvainojuma, bez tiesas – kā savējie sit nākamās taisnības vārdā. Ir jau agrāk bijuši mocekļi. Bet kamdēļ bērnus?
Nav dzīves, tikai darbs. Jāiztur. Ar ticību, ka bērniem tā nebūs, tiem jātiek tālāk. Par ko tik bargs šis laiks? Šai zemei (Sibīrija) tiks darīts pāri mums aizejot. Bet tai zemei (Latvija) no kuras mēs atrauti, jau tika darīts pāri. Mēs neesam nedzīvi roboti- kur vajag un kā vajag, novietot. Mēs dzīvi cilvēki, ar sirdi un dvēseli mīlam savu Latviju. Ir sapnis atgriezties, sapnis būt atkal kopā ar savu tautu. Uz turieni skrien domas un skrietu paši , kā naktstauriņi uz uguni. Te barga un bagāta Nākotnes zeme. Reiz uz Zejas uzcels spēkstaciju, plūdu vairs nebūs. Paliks ziemas aukstums un vasaras karstums, bez maiguma pavasari un rudeņi. Iemīlēta kā otra dzimtene. Te bērni var apmaldīties un palikt, mēs vienmēr ceļu uz dzimteni zināsim un atradīsim. Mēs kā gājputni, kas rudenī aizlidojuši, pavasarī atgriežas. Viņu rindai pakaļ gribas stiep savas rokas, gribas lidot un aizlidot uz savu dzimteni.
Kā vārdā mēs te? Par ko? Kāds mans noziegums? Manas sirdsapziņas priekšā man vainas nav. Kā vārdā tas darīts. Taisnības vārdā. Nav tādas taisnības. Nākotnes vārdā? Es gribēju šo nākotni celt. Vai tie svešie, kas manā vietā, labāki, mīļāki?
Mīļā dzimtene! Skolā mācīti dzejnieku vārdi. Nu izjusti un izsāpēti. Un tālumā īsti saprasti. Var iemācīties tos teikt. Bezgala mīļotā zeme…
Latviešu piemiņu Umļekānā vajadzētu atstāt. Granītā iegravēt. Te granītu nav. No agrākiem laikiem sauca: Darbiņa māja, Čelbačos :Tumša lauks. Māja paliek veca, vārds aizmirstas, lauks tiek saarts kopā ar citiem laukiem. Palika desmit latviešu kapi – tie nolīdzināsies.
Atmiņā redzu miežu druvu, kā tīra zelta viļņi. Blakus zaļa birztala “Zaķusala”. Dzirdi kā auzas skan. Kā kviešu kūlīti sienot kopā san kā bišu spiets. Rudzu zilivioletzaļie viļņi – tādai jābūt jūrai. Rudzu ziedā auglība kūp. Tad statiņu rindas. Katrai statiņai, kā cilvēkam, sava seja. Man liekas, nevar būt viens bez otra – cilvēks bez zemes, zeme bez cilvēka. Cilvēkam vajag no kā dzīvot. Sākot ar aparto vagu, tad sēklu pa saujai iesēt zemē. No dīgstošiem asniem līdz pļaujamai druvai ir ar skatu, ar sirdi glāstīts. Vēlāk ar rokām – pļaujot, kraujot un kuļot. Pa vagu gāja pakaļ arklam un zirgam zemes piebirušās pastalās. Kājas smagas, esi vienots ar zemi.. Vai tagad zemi tā mīlēs?
“Caur sidraba birzi gāju.” Dzimtene, māt, vai tu tā gribēji, vai tā ir sveša griba? Sapnī bijām laimīgi, bijām mājās. Nav vairs mums tur māju.

Lielā Dzimtene mani atzīst par cienīgu būt pirmajā un otrajā rajona pirmrindnieku salidojumā Zejā. Tas mans darbs. Cilvēks ir viņa darbs. Darbs parāda, kas ir cilvēks. To jūtam mēs visi, kas še kopā.. Bija pat skolnieki. Dejoja zēns un meitene. Plakāti uz sarkanas drēbes pie sienas ”Komunizm molodostj mira – jevo vozvoditj molodim”.
Grieķu teiku Sizifs nosodīts ar mūžīgi nepadarāmo : akmens jāveļ kalnā. Uzvelts, tas noveļas un tā no gala. Tā man manas darba dienas. Nu diena galā, bet rītā viss jāsāk no gala. Paēdam vakariņas. Ir pēdējais līdzpaņemtais gaļas gabaliņš. Griez no kuras malas, no kura stūra gribi, iet mazumā. Labi, ka mamma atsūta paciņas. Sviesta kilogramu aizzīmēju pa nedēļām, dienām, lai pavalga pietiek visam mēnesim. Vēl paciņā bija balta vilnas dzija. Te tā naudas vērtībā, jo katras sievas un meitas sapnis – balts, adīts vilnas lakats. Te aitu nav. Pavasarī vajadzēs pirkt sēklai kartupeļus, bet tik un tā glabāšu, lai Dzidrai var noadīt baltu vilnas lakatu. Vēl – Dzidrai gatavas pastalas. Ir labi, ja cita nav, ko kājās ģērbt. Te tādas nav redzētas. Skolā smejas – šamane, burve, ragana. Sāpīgi, bet jāpacieš. Darbā latvieši vienmēr gājuši pastalās. Kurpes, zābaki – goda apavs. Bija dziesma “Dar man tēvis pastaliņas…”. Manā skolas laikā lielākā daļa gāja pastalās. Tas bija pēc I pasaules kara. Pēc II pasaules kara tāpat bija grūti ar apaviem. Par to nevajag kaunēties. Kauns, ja nemācās.’’

‘’Zinu, 25. marts. Nekad to neaizmirsīšu. Atmiņu dienās atmiņas sāp. Atkal tam visam jāiziet cauri. Veikalā ieraudzīju kakao paciņu ar uzrakstu “Laima”. Apstājos kā brīnumā. Tik daudzu tūkstošu kilometru tālumā. Vai labvēlība, vai lai mūs sāpinātu? Nopirku. Ja būs iespēja, pirkšu arī turpmāk. Uz svētkiem un atmiņu dienām. Šodien izvārīju. Izcepu saldās kviesīšu “ļepjoškas”. Ieēdīsim , dzersim kakao, pasēdēsim. Mūsu vienīgais dzīvnieks – kaķene- atnes peli un raud, ka nav kam dot. Kaķēnu nokodis lielais kaimiņu suns. Man sāpīgi: ir kam dot, bet nav ko dot, kā vajadzētu augošiem bērniem. Tikai griķi, kule izdīgušo sīko kviesīšu ir nopelnīti. Kartupeļi izslīka. Lai nebūtu jāiet citur malt, nopirku rokas dzirnavas. Atdevu gultas segu. Un atkal jādomā – mans godīgi sastrādātais palika tur, citiem. Par ko? Bērniem nav dzimtenes, tēva māju, jāaug nabadzībā. Mans Dievs, mana sirdsapziņa krūtīs kliedz: “Tas netaisni, tas nepareizi!”

Vai esat sajutuši, kā smaržo piens slaucot? Agrāk es to nezināju. Man kā grieķu teiku Tantāla mokas. Kolhozs nedrīkst pienu izrakstīt, jo parādā valstij. Lai varētu strādāt, par savu darbu es ņemu sev tiesību kaut mutē ieslaukt. Es neaptraipītu savu sirdsapziņu, ja sirdsapziņa to neatļautu. Man nebija grēks, ja kādreiz varēja bērniem pasniegt krūzīti piena. Man tā nebija zagšana, bet jādara zagšus. Par dažiem litriem esot doti gadi cietumā. Jādzīvo un jāizdzīvo! Man jāizaudzē bērni strādājot.

Pirmo paņēma viņu (vīru Artūru Preisu). Pēc četriem gadiem aizveda mūs. Manī šalko kā atmiņu plūdi, apkārt šņāc atmiņu vētras. Mājā biju viena. Bērni skolā, mamma ciemos pie brāļa. Pusčetros bruņoti vīri necilvēcīgi dauzās pie durvīm. Atstāj klāt sargu, paši aizbrauc tālāk. Kas būs? Aresti. Par ko? Kur paliks bērni? Kas šajās stundās jāpārdzīvo! Tad uz trijiem ceļiem jau stāv pajūgu rindas, pilnas ar cilvēkiem. Ienāk leitnants un nolasa: “Po prikazu Vilisa Lacisa”. Cik pa krieviski saprotu – uz citu dzīvesvietu. Būt gatavai četrdesmit minūtēs, sajūgt zirgus. Viss sagriezās. Sapratu un nesapratu. Visi ļaujas aizvest. Dzīvības dēļ. Bērnu dēļ. Bērnus kā cālēnus salasa no skolām. Ja kāds to visu būtu nofilmējis! Zilā rīta dūmakā palika viss: mājas, dzīve, nākotne. Mans četrpadsmit gadu darbs. Aizbraucot neskatījos atpakaļ - tā sena ticība. Apbruņots zaldāts stāv uz sliecēm un saka: “Nebēdājiet, gan jau dzīvosiet. Arī mēs no Ukrainas tā braucām, kad man bija trīspadsmit gadi.” Uz skolu, uz izpildkomiteju, tad uz staciju. Saule riet pār Cesvaines kalniem. Liekas, viņa noriet pār visu. Tad jau ieslēgti vagonā. Visu nakti rūc mašīnas, pajūgu troksnis, cilvēku balsis. Lādē cilvēkus. Mēs guļam uz kailas nāras cieti blakus viens otram. Mums blakus mana draudzes skolas skolotāja. Miegs nenāk. Jau rīts. Ir mazs lodziņš. Ārā spoža saule, spirgts rīts. Pulksten divpadsmitos mūsu ešelons sāka braukt. Visi sākām dziedāt “Dievs kungs ir mūsu stiprā pils”, to lielo Mārtiņa Lutera ticības dziesmu. Likās – viss ešelons dzied. Kā izklausījās tiem, kuri dzirdēja? Kā jutās tie, kuri visu to organizēja?

Pusnaktī pārbraucam robežu. Braucam pa nakti. Pa labi lodziņā blāzmojas pamale. Uz Ziemeļiem? Tikai ne tur! Bērnu dēļ. Vorkuta un Karaganda bija briesmīgi vietu vārdi. Vislielākajos sāpju un izmisuma brīžos, kad ved projām no mājām un nav neviena, kas varētu glābt, vajag kam ticēt, uz ko paļauties, pie kā pieķerties. Es zinu gatavus šos vārdus, kurus gadsimtiem cilvēki teikuši, pēc glābšanas saucot. Es zinu, pārmetu krustu un, lūdzot, piesaucu: “Dievs, esi žēlīgs! Pasargi, palīdzi, Dievs!”.

Atmosties, atmosties kā no ļauna sapņa! Vairs nekad tā neesmu vēlējusies atmosties. Bet atmodas nebija. Tas nebija sapnis, tā bija īstenība. Nu ešelons brauc uz rītiem, tālāk un tālāk. Dienām un naktīm. Priekšā tikai sliedes. Naktī, braucot caur Urālu tuneļiem, tāda savāda duna, it kā trūkst gaisa. Liekas, jau dzīvi būtu zem zemes aprakti. Ne tikai atmiņa, viss augums glabā šo sajūtu. Visu ceļu, riteņiem ritot, mūsu sirds domas, lūdzot, skanēja: ”Atgriezties! Atgriezties!” Bet dzelži, sitoties kopā, ļauni atbildēja: “Nekad! Nekad!”

Garš bija mūsu ešelons. Kad sliedes meta loku apkārt kalnu ielejai, ešelona abi gali bija kopā, mēs pa vidu. Varēja saskaitīt 80 vagonus, kurus elsdamas vilka divas lokomotīves. Cik daudz sāpju un mīlestības šajos 80 vagonos! Ja kādreiz kāds ko arī pateiks, cik daudz paliks nepateiktā un noklusētā.

Mēs ešelonā, preču lopu vagonos. Attieksme kā pret lopiem: pabaroti, ešelons apturēts mežā, lai visi kāpj ārā. Zem vagoniem “mazā mājiņa”. Kā izsmiekls par cilvēcīgām kauna jūtām. Braucām trīs nedēļas neizģērbušies, apkrituši ar slimībām, caurejām, utīm. Kauns par to runāt. Latvietis nekad nav bijis utains. Bet ešelonā – visi. Kur varēja celties! Mākslīgi savairotas un jau iepriekš ielaistas vagonos? Var grēkot, tā domājot, bet lielāks grēks tiem, kuru dēļ tā bija. Nevarēja tikt vaļā no šīs nelaimes. Dusts saujām tika bērts aiz drēbēm. Aiz Urāliem deva tikai hlorētu ūdeni –laikam par daudz bija saslimušo. Arī es saslimu. Irkutskā priekš mums bija atvērta pirts. Mūžā to neaizmirsīšu. Tur Baikāla ūdenī nomazgājos tīra, dzēru, dzēru, dzēru un paliku vesela. Lai svētīts Baikāls, Baikāla ūdens un Irkutskas pirts.

Tigda. Mūsu pēdējā stacija. Iepriekšējā stacijā Gonžā atkabināja desmit vagonus. No Tigdas desmit vagoni aizbrauca vēl tālāk. Bija jāizlādējas lielā laukumā. Tur, Lieldienu naktī, zem aukstām, zvaigžņotām debesīm, kurinājām ugunskurus, dziedājām un raudājām. “Svēts mantojums…” skanēja dziesma. Kā Dievkalpojums. Skatījos zvaigznēs. Polārā zvaigzne. Zinu debess puses. Zinu, kur dzimtene. Priekšā vēl ceļš līdz turienei, kur mums būs jāpaliek. Mēs visi vēlējāmies būt kopā – kopā dzīvot un strādāt. Ar mašīnām visus aizved uz Ovsjanku. Kur būs ceļam gals? Lai kur – man jābūt stiprai. Man jāizaudzina bērni – mani putniņi, kamēr paši lidos.

Ovsjankā visus izdala pa Zejas rajona kolhoziem. Vēl iepriekš, naktī visiem bija jāparakstās, ka labprātīgi un uz visiem laikiem atstāju Latviju. Atkal visu nakti negulēju. Trīs reizes izstāvēju rindu – viens cilvēks priekšā, aizeju un atkal no rindas gala. Pie galda sēž jauniņš sarkanarmietis, dokumentu izpildītājs. Izprasa visus radurakstus. Negribu, ka pieraksta brāli, ka krusttēvs Amerikā. Rītā steigā, kad jābrauc, cits pie galda. Pieraksta vīru un māti. Parakstot roka trīc tā, kā vēl nekad nav trīcējusi. Nu pēdējais brauciens. Sākot ceļu lika līdzi ņemt cirvi un zāģi. Pa ceļam skatījos, ja aug labi koki, tad arī zeme ir laba. Baidījos, ka izlaidīs mūs mežā. Labi, ka pie cilvēkiem.

Te drīz jau gads būs nodzīvots, ziema būs aizvadīta. Vasaras nometnē rītos modināja naktssargs. Rudenī, ziemā grūti. Bail aizgulēties. Kā saberzti stikli, tā acīs duras neizgulēts miegs. Cik labi būtu, ja būtu uzticams draugs - modinātājs pulkstenis. Atmiņā puteņo sniegi. Dienā kā baltas čūskas, pa sniegu locīdamās, lien puteņu vērpetes. Baltās mēnessnaktīs balti puteņi sajauc debesis ar zemi. Vieni skrejoši, virpuļojoši sniegi – purga. Tādās naktīs tāds savāds nemiers, nenāk miegs. Nav zvaigžņu, nezini laiku. Šajos vējos, puteņos , purgā dažreiz ir dziļā naktī aiziets uz fermu. Rīta dūmakā uz Zejas jādzirda govis. Jāizcērt āliņģis un silē ūdens. Ledus ciets kā čuguns, dzelzs stanga smaga, auksta. Apdedzina, ja kailai rokai nākas pieskarties. Pa Zeju skrien dedzinošs vējš. Pa ziemu liekas, kāds leduskalns būtu sacirsts. Kad ledussilē ielaists ūdens, govis pašas aiziet , padzeras un nāk atpakaļ. Grūti lopiņiem. Mēs tā nepieraduši. Man pa nakti jāiet uz fermu gulēt. Priekšsēdētājs pavēl, jo govīm sāk dzimt teliņi.

Pirms gada sapulces ciemiņus no rajona veda apskatīt fermu. Rajona sekretārs atpalika no citiem un sāka ar mani sarunāties. Teicu: “ Esam laikam vissliktākajā kolhozā?” Viņš atbildēja : “Nekur nav labi, visur tāpat.” Vasarā prasīju priekšsēdētājam , kāpēc kolhozniekiem nedod svētdienu. Viņš atbildēja, ka kolhozniekam atpūtas nevajag. It kā kolhoznieks nebūtu tāds pats cilvēks, kā citi. Visiem vajadzētu vienādi kā cilvēkiem dzīvot. Mums, fermā strādājot, nav ne svētdienu, ne svētku, ne brīvdienu. Ir tikai darbdienas. Kādreiz sajūk nedēļas dienas. Mūsu darbs ir Dzimtenei, bet Dzimtene mūs, kolhozniekus, mazāk mīl kā pilsētas un rūpniecības strādniekus. Kolhoznieks ir kā notiesāts. Viņš nevar un nedrīkst no kolhoza aiziet, tam nav pases, nav nekādu dokumentu. Un nav nekādas izpeļņas.

Divus mēnešus nodzīvojām kopā ar bijušo mājas saimnieku un viņa ģimeni. Skaisti uzklāta gulta, bet tur neviens neguļ, visi uz grīdas. Saimnieks saka: “Kad man maize, kartupeļi, kāposti, tomāti un sēnes – man nekā nevajag”. Tomēr vajag. Bija vēl govs – tātad arī piens. Govs bija iemācīta iejūgta vilkt vezumu. Ar to brauca pēc malkas. Vienā ziemas rīta agrumā bija visu mantu sakrāvuši ragavās un tumsā aizbraukuši - aizbēguši no kolhoza.’

No Lūcijas Preises vēstules mātei Bertai Zupānei 1950.g.februārī:.
‘’Pērkot māju meklēju tādu, kura nav dārga, no kuras nav tālu ferma, kur ir aka. Māja ir uzkalniņā netālu no Zejas krasta. Mūsu daļā ir aka ar vindu. Akai apkārt ievas. Pavasarī būs ziedi, vasarā - zaļums. Istabā četras sienas, jāsaka, nekā nav. Viss primitīvi uztaisīts – galds, sols, kur apsēsties. Veikalā nevar nopirkt lampu, lai gaišs un bērni var sagatavot skolas uzdevumus. Gultas nav. Mūsu guļasvieta - uz četriem bluķīšiem uzsistas “drankas” (plēsti dēlīši – jumtu klājamais materiāls). Istabā bleķa krāsniņa. Kurinot istaba ātri sasilst un pēc – ātri atdziest. Dubultlogu nav. No taigas malkai atved veselu baļķi. Par to atskaita no darbadienām. Pašiem ir jāsazāģē. Zāģēt iznāk pa tumsu, kad visi esam mājās. Koks sasalis ciets kā kauls. Skaldot blāzmo uguns.

Te kartupeļus glabā istabā zem grīdas izraktā bedrē. Mums nav ne lādes, ne skapja. Mantas stāv istabas kaktā maisos. Produkti, cik viņu ir, nolikti pagultē pasta paciņu kastītēs. Mums pavalgs – no tavām (mātes Bertas Zupānes) paciņām. Līdz šim vēl turējās no līdzpaņemtā. Ja ir nauda, cukuru var nopirkt, cik grib pa 10 rubļiem kilogramā.

Ziepju gan nav. Mums pašvārītās ir līdzi. Bija gadījies labs zaldātiņš, sabēra maisā. Viņš nesa visu, ko redzēja un lika ragavās. Arī Tavus kreklus un brunčus bija ielicis. Iznesis bija arī kurvīti ar olām. Vēl vējlukturis bija vezumā ielikts. Tagad fermā ap to varavīkšņo aukstā migla. Visas govis saslaucu vienā spainī. Pa slaukšanas laiku viss piens ir sasalis, tikai vidū vēl šķidrs. Lai izmērītu, vajag izkausēt. Kad vedam mēslus, tie, ragavās metot, skan it kā būtu no dzelzs.’’

Jāņa Preiss vēstule no izsūtījuma Sverdlovskas apg. Tagilā, meitai Dzidrai Amūras apg. Umļekanā 1955.gadā:
”Mīļo Meitukiņ!
Vakar saņēmu Tavu vēstuli no devītā septembra rakstīto. Par viņu mīļš, mīļš paldies! Kā ta nu šo laiku man ir gājis? Kad septiņpadsmitā septembrī nosūtīju Tev naudu, saslimu. Iepriekšējā dienā saņēmu Tavu vēstuli, viņu lasīju daudz, daudz reižu un glāstīju viņu. Bija tāda sajūta, ka Tu pati būtu pie manis.. Bij tik labi.. Ar domām par Tevi aizmigu. Rītā, kad pamodos, bij auksti. Drebuļi drebināja kaulus. Sāpēt nekas nesāpēja. Bet jutos slikti. Pārbaudīju temperatūru. Bija trīsdesmit astoņi un divas strīpiņas. Bij sestdiena, negribēju ne par ko slimot. Izdzēru dažus pulverus, palika drusku labāk, gāju uz darbu, jo katra diena dārga, nedrīkstu slimot. Nu lai kā. Nedrīkstu pagurt, nedrīkstu pakrist, kamēr Tu, meitiņ, mani gaidi.
Visu mīļu! Tavs Tētuks.”

Bertas Zupānes vēstule no Latvijas meitai Lūcijai Preisei uz izsūtījuma vietu Amūras apg. Umļekanā. 1950..g. vidū:
‘’Labdien Mīļie tālumā!
Gribas atkal kaut ko uzrakstīt, kaut gan no jums neesmu nekādas vēstules dabūjusi, kamēr 6. septembrī rakstīto. Kad kaut ko jaunu dzirdu, gribas uzrakstīt.
Runā, ka jūs visi braukšot uz dzimteni, tikai ne reizē, bet pēc alfabēta.. Tad jau jūsu kārta tik drīz nebūs. Jo, kaut gan alfabēta kārtību esmu aizmirsusi, tomēr P burts ir beigu galā. Tātad ar A burtu pirmie braukšot.
Vairākas Praulēniešu ģimenes pavasarī esot atbraukušas un tikušas savās mājās, kolhozs devis govi un kartupeļu sēklu. Par citu nezinu, b4et kolhozniekiem tik ņēma visus zirgus, vienu govi atstāja ģimenei, jaunlopus un aitas atstāja pašiem, tāpat cūkas, sivēnus un vistas. Ja jau jums to visu atdos – govi, vērsīti un telīti gadu vecu un visas vistas, tad jau var dzīvot.’’

‘’Jau noturēta gada sapulce. Nu zināms – man sastrādātas 333 darba dienas. Darīti visi iespējamie darbi. Krita daudz lopu un man bija jādīrā. Tiem pat pie nierēm nebija ne cīpsliņas tauku. Dabūju 500 kg griķu un 120 kg sīko, izdīgušo kviesīšu kopā ar sīkiem ledus gabaliņiem. Smalko kviesīšu miltus samīcām ar ūdeni cietā mīklā un cepam kā pankūkas uz bleķa krāsniņas. Ir saldas, garšīgas. Tās cepam tikai svētdienās. Citās dienās tāpat cepam no griķu miltiem. Tāda šoziem mūsu maize. Badā jau neesam. No griķiem maļam miltus, rupjākus un smalkākus putraimus. Cepam pankūkas, saucamās “ļepjoškas”, vārām šķidras un biezas putras.''

Ciemā stāv liela, augsta, no baļķiem krustveidā būvēta celtne. Bijusī pareizticīgo baznīca. Tā vairs nav baznīca, tagad saucas klubs. Tur rāda kino, vakaros jaunie dejo. Es laikam vēl ilgi tur nevarēšu ieiet. Godbijībai vajadzētu būt pret celtni, pret citu cilvēku ticību. Tāds tas laiks.

Vienmēr domāju par dzimteni. Bet, ja ļautu aizbraukt, būtu jāpaliek. Vajag biļetes. Ja nu aizvestu atpakaļ…

Himna rītā un vakarā. Karogs. Atbalss, viļņojot aizskan pār kalniem – sopkām. Gribas pārvērsties skaņās, skaņai līdzi aizskanēt tālu, tālu. Uz dzimteni. Svēts sapnis par dzimteni, mīlestību, nākotni.

Baltais āboliņš. Dzirdēt, sajust ar visu būti savu valodu: pa radio, cilvēkos, stacijā. Atsmaržoja smarža no pagātnes dārza. No bērnības. Ābeļziedu, ābolu. Vissaldāk smaržo ābeļziedi, vēl liepziedi. Te smaržo tikai ievas un kreimenes. Kreimeņu likteņsmarža.''

Kā taureņi uz uguni, tā mūsu domas, mēs paši dodamies uz dzimtenes pusi. Uz kartes dzimtenes kontūras sapnī staro.’’

Margaritas Fetleres (Kumizovas) atmiņas

22. jūl. 2019, Nav komentāru

Latvijas Okupācijas muzejs.

Margarita Fetlere (Kumizova).
Fetleru ģimene – tēvs Roberts, māte Tatjana, bērni Boriss, Juris, Irina, Margarita, Mirta – deportēta 1941. gada 14. jūnijā no Rīgas. Roberts Fetlers tika nosūtīts uz ieslodzījuma vietu Molotovas apgabala Usoļjes labošanas darbu nometnē, kur mira 1941. gada 1. oktobrī. Dēli Boriss un Juris Fetleri tika nosūtīti uz nometinājuma vietu Novosibirskas apgabala Vasjuganas rajonā, kur Boriss mira 1941. gada 31. oktobrī un Juris – 1943. gada 4. jūlijā. Māte Tatjana ar meitām Irinu, Margaritu un Mirtu tika nometinātas Krasnojarskas novada Tasejevas rajonā un Igarkā, kur atradās nometinājumā līdz 1956. gada 29. septembrim.
‘’Kad 1940. gada mainījās vara, neviens nevarēja iedomāties, ka paies vēl gads un pienāks 1941.gada 13.jūnijs. Tā ir diena, ko es atceros, kad mēs vakariņojām, tas bija mūsu ģimenes pēdējais vakars. Bet 14.jūnijā no rīta pie mums atnāca 7 cilvēki: divi bruņotie, četri miliči.
Man bija 10 gadi, un to rītu es atceros visu mūžu. Mēs vēl gulējām, mamma aizgāja uz veikalu, papus vēl mājas bija, brāļi arī bija vēl mājās. Man bija divi brāļi. Mūsu ģimenē bija 8 cilvēki, kopā ar mums vēl mammas māsa dzīvoja.
Nu un tad atnāca tā diena, 14.jūnija rīts. Papus gribēja jautāt, bet viņam pat nedeva vārda, viņam teica priekšā: „ Nejautājiet, par ko, kāpēc. Ir tāda pavēle no Maskavas. Jūs esat sarakstā uz izsūtīšanu. Vienu stundu laika sagatavošanai.” Tad jau arī mamma: „Kā tad tā? Vai par vienu stundu var sagatavoties?” – „ Neņemiet neko daudz, tik un tā, kad šķērsosiet robežu, jums visu lieko atņems”. Pat pulksteni nolika, liekas, modinātāju, un uzņēma laiku. Un skatās, lai būtu tieši stunda.
Visi apjuka ... ģērbties ..., no gultas ..., pakot ..., saiņot... Bet mammas māsa, viņas nebija sarakstos, viņa varēja palikt. Es atceros, viņa tā raudāja ... Bet šie tikai smaidīja, šie četri miliči. Ja, un vēl kad mamma aizgāja uz veikalu, viņas laulības gredzens bija uz nakts galdiņa, bet tagad skatās – vairs nav. Viņa saka miličiem: „ Atdodiet gredzenu, tas ir laulības gredzens”. Bet šie it ka nemaz nedzird, klusē. Viens no miličiem pievāca, viņiem arī pistoles bija ... Divi stāvēja pie durvīm, lai mēs nevarētu iziet ārā. Viens bija sarkanarmietis, tāds jauns, otrais civila uzvalkā, arī ar pistoli. Nu, atceros, papam slikti palika, viņš iedzēra ūdeni. Kaut kas uz nervu pamata. Pēc tam viņš mums tikai teica „Paciešaties, bērni, neraudiet, paciešaties ... ” Tā viņš teica, un vairāk viņš neko neteica...
Kravas mašīna jau stāvēja ārā, pie durvīm.
Ja, vēl atceros... Kad jau tā sagatavošanas stunda bija pagājusi, mamma vēl vienu koferi gribēja sasiet ar auklu. Bet viens no miličiem saka – viss. Paņēma to koferi un nogrūda nost. „Šo jūs neņemsiet ” – viņš teica.
Pēc tam mums lika kāpt augšā mašīnā – papus, mamma, Boriss, Juris, Ira, Mirta un es, - es biju pēdējā. Tāds labs laiks ārā, jūnija sākums... Ceriņi ziedēja ... Un mūs saka vest uz staciju [Torņakalns]. Nu mēs no sākuma nezinājām, mēs domājam, ka tikai mūs vienus ved. Domājam, par ko? Kāpēc? Visi bijām apjukuši. Bet pēc tam, piebraucam pie stacijas – tur jau garš ešelons, kravas vagoni, pilni ar cilvēkiem, bet mašīnas vēl piebrauc, un piebrauc, un šos vagonus atkal ver vaļā, konvojnieki visur stāv ... Un vēl atceros, ka mamma nevarēja vagonā iekāpt, viņa bija ziemas mēteli uzvilkusi, tāpēc, ka mums teica, lai ņemam ziemas apģērbu. Ziemas mētelis jūnijā.
Bet tur iekšā jau daudz cilvēku bija. Kad mūs iekrāva, viņi durvis atkal aizvēra. Iekšā vagonā bija ļoti tumšs. Kravas vagons, nāras. Blakus vēl cilvēki, bērni, pieaugušie. Es nezinu, cik daudz tur bija cilvēku, bet vagons bija pārpildīts. Stāvējām un gaidījām, kas būs tālāk. Daudz vīriešu vagonā bija. Pēc tam vīrieši sāka dauzīt durvis: „Kāpēc jūs turat mūs šeit tik ilgi? Atveriet durvis!” Bet viņi neatvēra durvis. No rīta iespundēja iekšā, visu dienu turēja vagonā. Ēst jau gribējās. Uz tualeti nevarēja aiziet. Vagonā to uztaisīja no diviem dēļiem.
Bet uz vakara pusi, atvēra durvis un nokomandēja :” Visi vīrieši, ejiet uz citiem vagoniem”. Bet vīrieši saka – „Ne, mēs neiesim, mēs paliksim kopā ar mūsu ģimenēm, kopā brauksim”. „Nē, jūs iesiet”, - „Nē, mēs neiesim, varat šaut mūs uz vietas”. To es atceros. Nu tad viņi atkal aizver durvis ciet, pēc tam, pēc kādas pusstundas, atkal atver un nokomandēja: „Ejiet laukā visi, visi līdz pēdējam, šis vagons vispār nebrauks”.
Nu, ja jau nebraucam, visi sāk kāpt ārā no vagona. Lietus smidzināja... Iznācām laukā, bet tur jau daudz sliežu ceļu, citi vagoni sagatavoti, arī kravas vagoni. Un tad viņi uzreiz norādīja: „Šajos vagonos tikai sievietes un bērni, bet vīrieši – citos, tālāk”. Tad mēs nolēmām, ka ar tēvu būs brāļi. Bet ar mantām sanāca ... Mēs gribējām sadalīt, bet apsardze teica: „Uz vietas visi kopā būsiet”. Tad mēs brāļiem atdevām vairāk mantu, bet mums palika vieglāka nasta, ja jau tika apsolīts, ka uz vietas visi kopā ... Un sanāca, ka mūsu sieviešu drēbes palika pie brāļiem un tēva. Bet nebija mums lemts būt atkal visiem kopā...
Izbraucām 15. jūnijā. Pa ceļam mums deva maizi, tādus ķieģeļus, deva arī kaut kādu zupu. Bet trauku mums nebija. Konservu bundžu izmantojām šķīvja vietā.
Tā mūs veda... Mēs braucam jau apmēram nedēļu, kad mums paziņoja – karš sācies. Mums jau neteica, bet tie, kuri bija augšējās nārās, tie sadzirdēja, ko konvojnieki sava starpā stacijā runā, ka karš ir sācies. Tad viena sieviete saka: „Varbūt mūs vēdīs atpakaļ, jo jau karš ir sācies?” Un mēs stāvam, stāvam – nebraucam. Ilgi-ilgi stāvējām. Bet pēc tam tomēr vilciens iekustējās, sākam braukt tālāk uz austrumiem. Un tad atkal mūsu ešelons sāka apstāties. Pretim kara vilcieni, ar zaldātiem. Arī kravas vagonos. Zirgus, tankus uz fronti veda. Bet mūs uz citu fronti ved. Tie zaldāti uz mums skatās, mēs uz viņiem. Viņi brīnās: Kas tas ir? Kas tie par cilvēkiem? No kurienes? Bet pēc tam, visās stacijās, kur mūsu vilcienam vajadzēja apstāties, kāds vecāks konvojnieks vienmēr steidzas jau paziņot, ja kādi cilvēki aiz ziņkārības gribēja pieiet klāt tuvāk, viņš tiem teica – lai klāt nenāk, lai nebūtu nekādu sarunu. Mūs nevienu no vagona ārā nelaida, tikai ja kāds ūdeni palūdz, tad diviem cilvēkiem no vagona atļāva, kopā ar konvojnieku. Trīs nedēļas braucam, 15.jūnijā izbraucām, 3.jūlijā bijām Kanskā.’’
Mani brāļi bija aiz Novosibirskas uz ziemeļiem, Vasjuganas rajons, ciemats Novij Tevrizs. Es to adresi atceros no galvas. Vecākais brālis, Boriss, uzreiz 1941.gadā jau bija miris. Mēs to nejauši uzzinājām. Vienai sievietei, kas arī bija mūsu vagonā, no Kanskas izdevās aizbraukt uz turieni, uz to kolhozu, kur viņas dēls bija... Nezinu, kā viņa to dabūja zināt. Kaut kāda veidā viņas dēls viņai to paziņoja. Un tad, tā sieviete no turienes manai mammai atsūtīja atklātni, kur bija rakstīts „ ... mans dēls ir kopā ar jūsu dēlu”, - un tur bija arī adrese. Un tad mēs jau uzrakstījām Jurim. Viņš atbildēja, bet par vecāko brāli – ne vārda. Mamma doma, kāpēc par vecāko brāli nekas nav uzrakstīts? Bet Juris viņu apglabājis jau. Un neko par to nav uzrakstījis. Pēc tam, ar otro vēstuli, tāda neliela zīmīte izkrita no konverta, latviešu valodā, vecākai māsai Irai adresēta, lai tikai viņa varētu izlasīt. Ira to vēstuli saņēma no saimnieces, bet cilvēki jau ziņkārīgi, uzreiz ieraudzīja, kas tā par zīmīti ? Un kāpēc viņa to atsevišķi izlasīja?
Bet Juris tur rakstījis: „Mammai pagaidām nesaki, pēc tam kaut kā uzmanīgi pateiksi, ka Boriss vairs nav starp dzīvajiem.” Nu, varbūt māsa uzreiz neko nebūtu teikusi, viņa klusēja. Bet saimniece, pie kuras mēs dzīvojam, pateica mammai: „ Bija vēl kaut kāda zīmīte, tur kaut kas bija rakstīts ...” Tad mamma sāka Irai vaicāt, kas tā par zīmīti, kas tur bija rakstīts ?” Tad jau Ira teica „Boriss ir miris, Juris viņu apglabājis”. Nu tad mēs visi sākam raudāt. Bija 1941.gada rudens, varbūt jau ziema. Mēs visu dienu noraudājām. Tad saimniece saka :” Nu ko, jūs visu dienu tā arī raudāsiet ? ” Bet mēs raudājām, neko neēdam. Pēc tam atnāca viena sieviete, no mūsu vagona, sāka mūs mierināt.
Bet par tēvu ...Mamma visu laiku cerēja, ka viņš ir dzīvs. Un tikai pēc kara, 1948. gada dabūjām zināt, kura lēģerī viņš bija – Soļikamskā. Tad mamma uzrakstīja uz turieni, bet viņai atbildēja „Viņš sen jau vairs nav dzīvs”. Es toreiz no skolas atnācu, skatos, mamma raud. Es viņai jautāju: „Kāpēc tu raudi ? – „Atnāca atbilde...”. Bet es jau, nezinu kāpēc, neraudāju vairs ... Mamma raudāja, bet es jau vairs nē ... Mēs nezinām, vai nošāva viņu, vai kā citādi ... Varbūt viņam ar sirdi slikti palika, vīriešus taču vēl pratināja, deva kaut ko parakstīt. Kaut kāds 58.pants. Jūnijā mūs izveda, un viņš laikam uzreiz, jau rudenī bija miris. Viņam 49 gadi palika 5.junijā. Un tas ir viss, visa viņa dzīve ..
Kad padomju vara ienāca, mans tēvs kaut kur kantorī strādāja, arī kaut kāda redakcijā... Bet Latvijas laikā viņš bija mācītājs. Viņš arī Anglijā bijis, jaunības gados.
Mēs nezinām, kur viņš ir apglabāts. Tur, lēģeros, Soļikamskā, katru dienu mira desmitiem cilvēku, viņus pa vienam neapglabāja, bet visus kopā ... Brāļu kapi, tā var teikt ...’’

Paulīnas Vanagas (Anspokas) atmiņas

22. jūl. 2019, Nav komentāru

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs.

Paulīna Vanaga (Anspoka), dzimusi (1913-2014 ), Preiļu pagasta Puncuļu sādžā.
‘’Mans vīrs Voicehs Vanags strādāja Preiļos policijā par vecāko kārtībnieku līdz 1940. gada apvērsumam. Dzīvojām Preiļos aiz parka, sarkanā ķieģeļu mājiņā. Tur blakus bija izrakts dīķis, apkārt tam bija iedalīta zeme. Stādījām dārzu un apkopām to. Pēc padomju okupācijas vīru atlaida no darba. Braucām pie mana tēva uz Puncuļu sādžu Pieniņu apkaimē, kur palīdzējām tēva saimniecībā.. Daugavpilī šajā laikā taisīja aerodromu, vajadzēja braukt šķūtīs. Vīrs Voicehs aizbrauca tēva vietā ar viņa zirgiem. No turienes viņu paņēma 1941. gada 14. jūnijā. Mani šajā rītā modināja ar mazu gaismiņu bruņoti vīri. Man bija divas mazas meitenes, dzimušas 1936. un 1938. gadā.

Bruņotie vīri pavēlēja man savākt mantas un bērnus. Paņēmu līdzi čemodānu, pāris gultas palagu, bērnu drēbītes, astoņus rubļus naudas. Kaimiņiem lika sajūgt zirgu. Siena ratos mani ar mazajām meitenēm aizveda uz Pundurieni, kur jau gaidīja mašīna. Mašīna veda uz Preiļu po9licijas iecirkni, no turienes uz Aglonas staciju, kur jau bija daudz tautas un uz sliedēm stāvēja lopu vagoni. Daudz cilvēku stacijā bija no Rēzeknes, starp tiem arī Kozlovski, kuru publikācijas šodien sastopamas presē. Sievietes un bērnus izvietoja vagonos atsevišķi no vīriem.

Teica, ka mūsu vīri būs kopā ar mums, bet, kad aizbraucām uz Daugavpili, dzirdējām, ka vagonus atkabina. Tad mūs aizveda uz Krasnojarskas novada Kanskas pilsētu, kur bija jāguļ skolā. Cilvēki sablīvējušies viens pie otra, vietas bija maz, bērni raudāja. Rītā izšķiroja, kam uz kurieni doties. Pakaļ atbrauca pajūgi, lai vestu uz kolhoziem. Mūs aizveda uz Dzeržinskas rajona Makarovo sādžu. Tur sagaidīja bēdīga aina: zirgi – karā, vīrieši – karā, mājās palikuši sešpadsmit gadīgi puišeļi un sešdesmitgadīgi vecīši. Lauki aizauguši ar nezālēm.

Saimnieki pie sevis dzīvot labprātāk ņēma tos, kam līdzi bija dārglietas, vērtīgas mantas. Man līdzi bija tikai astoņi rubļi naudas. Mans pirmais darbs izsūtījumā bija ravēšana. Sākumā deva maizīti – 300 gramus trijiem cilvēkiem – man un diviem bērniem. Vēlāk maizi nedeva, ēdām zāli. Bērni lasīja upeņu lapas, vārījām un ēdām balodeņu zupu. Ēdām arī koka skaidas, piejaucot kādu sauju miltu. Maizi dabūjām tikai pēc kara. Dzīves un darba apstākļi bija baigi. Ziemā ar istabas čībām braucu darbā uz mežu.

1946. gadā sākās Latvijā dzimušo deportēto bērnu reevakuācija uz Latvijas bērnu namiem. Es sapratu, ka manas meitas, paliekot te, būs lemtas bada nāvei. Tāpēc, iepriekš sarakstoties ar vecākiem, nolēmu, ka sūtīšu viņas uz dzimteni. Meiteņu, kuras uz Sibīriju tika aizvestas trīs un piecu gadu vecumā, veselība bija iedragāta. Valentīna un Antoņina atgriezās pie vecmammas Puncuļos, kamēr es mājās atgriezos tikai 1957. gadā.

1949. gadā es aizbraucu no kolhoza uz Dzeržinsku un sāku strādāt pienotavā. Biju vismaz paēdusi.

Zirdziņu, ar kuru vīrs Voicehs bija aizbraucis šķūtīs uz Daugavpili, vēlāk kaimiņi atdzina uz vecāku mājām, bet savu vīru tā arī vairāk nesastapu. Kad ceļā uz Sibīriju bija tāda iespēja, vīrs Voicehs pienāca pie vagona un pajautāja, vai bērni ir līdzi. Viņš man atdeva vecās darba drēbes. Vēlāk viņa vecais kažociņš labi noderēja, kad mežā bija jāiet zāģēt kokus.

Manu vīru apglabāja Sibīrijā, viņš mira jau 1941. gada oktobrī Soļikamskā. Tā bija neizsakāmi grūta – bada nāve.

No Preiļu policijas iecirkņa uz Vjatlagu 1941. gadā tika aizvests Peisahovskis Ivans, Aglonas stacijas priekšnieks Vitolds Austrums. Viņa kundze Olga Austruma bija izsūtīta kopā ar mani uz Krasnojarskas apgabala Dzeržinskas rajonu.

Vēl šodien domāju, ka uz Sibīriju līdzi paņemtā lūgšanu grāmata “Uz augšu sirdis” un no Romas atvestais rožukronis bija tie, kas palīdzēja izglābties no nāves un atgriezties dzimtenē.

Bet ir lietas, ko nevar atgriezt atpakaļ. Tā ir mana izpostītā ģimene. Es nezinu sava vīra kapa vietu. Es nevarēju audzināt, apmīļot un skolot savas mazās meitiņas. Vienpadsmit gadus es par viņām tikai zināju, bet neredzēju, nevarēju ne sarāt, ne vajadzīgajā brīdī palīdzēt ar padomu. Kad 1957. gadā atgriezos Latvijā, manas mazās meitiņas bija jau lielas un, man par vislielāko sāpi, svešas.

Šodien visvairāk pārdzīvoju nevis Sibīrijā pārciestās mokas un badu, bet to, ko nevarēju iedot saviem bērniem – savu mātes mīlestību un padomu.’’

Lība Zukule - brauciens uz Sibīriju 2018.gadā.

24. jūn. 2019, Nav komentāru

Fonda "Sibīrijas bērni" ceļotājus pie viesnīcas vaktē Krievijas drošībnieku auto.

Lība Zukule dzimusi 1951.gada janvāra mēnesī, Omskas apg. Tjukalinskas raj. Ferma Nr.3

Ne visiem ceļotājiem izdodas ieraudzīt bērnības laika liecības vai satikt ļaudis, kas vēl atceras latviešus Sibīrijā.. Lībai Zukulei, kuras piecu cilvēku ģimeni 1949. gadā no Seces stacijas aizgādāja uz Omskas apgabalu, līdzi krustmātes zīmēts plāns, kurā sīki atzīmēti tolaik svarīgākie izsūtījuma vietas objekti – skola, veikals, sovhoza pienotava, ferma, “roģilovka”, tur esot dzimuši ne tikai lopiņi, bet arī cilvēki. Maz palicis no tā laika būvēm, sovhoza manta pēc savienības izjukšanas izputināta. Izsūtīto baraku būves vietā Lība atrod pļavu, kapu vietā – atkritumu izgāztuvi. No divām latviešu ģimenēm, kas sādžā palikušas uz dzīvi, viņai izdodas satikt Emmu Bahirevu, meitas uzvārdā Vītoliņu, kas Sibīrijā kopā ar vecākiem un abiem brāļiem nonākusi desmit gadu vecumā. Būtu arī viņas ģimene atgriezusies dzimtenē, ja ne tēva slimība. Apprecējusies ar krievu, piedzimuši divi bērni, kur nu vairs skriesi. Brāļi gan, kā kunga dūšā, tā allaž gatavi braucēji. Ņemšot traktoru un cauri visai Krievijai – uz Latviju, solījis tas, kurš strādājis Čeļabinskas traktoru rūpnīcā. Tagad abi brašuļi aizsaulē, stāsta Emmas kundze, taču arī viņa joprojām auklējot sapni par Latviju – kā gribētos vēl reizi tikt savā dzimtajā pusē.

Lība Zukule, pieraksta Emmas stāstīto savā dzimšanas vietā.
Tālāk turpina Lība: Mums atkal sekoja – arī pēdējā ceļojuma dienā Omskā fonda “Sibīrijas bērni” ceļotājus pie viesnīcas vaktēja Krievijas drošībnieku auto. Pēc pamatīga policijas uzlidojuma Tjukaļinskas rajona sādžā šķita, ka būs likušies mierā, taču nē. Visu garo ceļu līdz Valentīnas Supes ģimenes izsūtījuma vietai Jevsjukiem aiz autobusa brauca automobilis, kuru Skaidrītes Jumiķes dēls Kaspars bija ievērojis jau iepriekš.

Šoreiz tikai sekoja, bet iepriekšējā dienā pie ciema, kur Lība cerēja sazīmēt savas bērnības laika vietas, gaidīja patruļdienests: “Kur braucat, ar kādu mērķi, kāpēc filmējat?” policists izjautāja ceļotājus. Sevišķu interesi izrādot par Aivara Lubānieša kameru: ”Viss privātai vajadzībai .’’– operators nebija ar pliku roku ņemams, bet kārtības sargi neatstājās. Pēc pusstundas ieradās priekšnieks un sekoja tie paši jautājumi.

Kā vēlāk atklājas, arī Krasnojarskas apgabalā jau nākamajā dienā pēc latviešu apciemojuma Federālā drošības dienesta vīri ieradušies pie ģimenes, kas uzņēma un izguldīja ceļiniekus. Izjautājuši krustu šķērsu. Brauciena organizatorei Dzintrai Gekai jāatzīst, ka pastiprināta drošībnieku uzmanība vietējiem ļaudīm liek izturēties arvien piesardzīgāk pret Latvijas ciemiņiem. “Tā braukt nevar,” viņa nosaka, vai maz turpināt ekspedīciju rīkošanu.

Sibīriju atstājam dalītām jūtām – līdzās sirsnīgiem tikšanās brīžiem ar tautiešiem, radiem un paziņām, izstaigātām bērnības un jaunības takām, svētbrīžiem pie latviešu atdusas vietām arī rūgtums. par necieņu pret ļaudīm, kas mērojuši tālu ceļu, lai pieminētu savus mīļos, par cilvēkiem, kuri ļauj grozīt savus prātus pēc Kremļa stabules, un viņu valsti, kuru joprojām savās rokās tur Latvijai naidīga vara.

Ārija Kārkliņa - brauciens uz Blagoveščensku

11. jūn. 2019, Nav komentāru

Ārija Kārkliņa (Kūna), dzimusi 1949.gada 4.oktobrī, Krievijā, Amūras apgabalā, Zavitinskas rajonā, Podolovskas sādžā.

Pārdomas par braucienu uz Blagoveščensku 2018.gada jūlijā.

Manu ģimeni izsūtīja 1949. gada 25. martā – vecmāmiņu Zentu Kūnu, mammu – Ausmu Kūnu, mātes brāļus – Pēteri Kūnu un Kārli Kūnu. Vectēvu – Pēteri Kūnu, aizsargu, Jaunburtnieku pagastā arestēja 1944. gada septembrī. Viņš arī bija piedalījies 1920. gadā Latgales atbrīvošanā no „lieliniekiem”. Miris 1945. gada 9. maijā Krievijā lēģerī. Latvijā vectēvam un vecmammai piederēja saimniecība „Jaunķīši”. Dibinoties kolhozam ‘’Bērzaine’’, Kūna Zenta daļu no lopiem, darba rīkiem un ražu nodeva komunistiem, bet 1949. gadā tomēr izsūtīja uz Amūras apgabalu. Sākumā nomitināja Zavitinskas rajona Podolovskas sādžā, pēc tam pārcēla uz Blagoveščensku, nodarbinot celtniecībā. Man jau skolas gados radās jautājumi – par ko izsūtīja, ko sliktu bija izdarījuši mani senči utt.

Otrā no kreisās Ārija Kārkliņa.
2018. gadā fonds „Sibīrijas bērni” organizēja braucienu uz Tālajiem Austrumiem. Arī mūs – trīs valmierietes – uzrunāja Dzintra Geka. Mēs – Ārija Kārkliņa, Zinta Gmizo un Māra Lasmane pieteicāmies, un piekritām šim braucienam. Gribējām atcerēties, apmeklēt tās vietas, kur piedzimām un augām, kur pagāja agrā bērnība, uz kurieni kā „tautas ienaidniekus” izsūtīja mūsu ģimenes, kur necilvēcīgos apstākļos dzīvoja un strādāja mūsu senči. Viņi vienmēr dzīvoja ar cerību atgriezties Tēvzemē – Latvijā.

No kreisās: Zinta Gmizo, Māra Lasmane, Ārija Kārkliņa..
Mūsu grupā bija 32 cilvēki, kuri tika izsūtīti uz Amūras apgabalu un kuriem kāds no tuviniekiem apglabāts svešumā. Visiem bija vēlēšanās apmeklēt nometinājuma vietas. Blagoveščenskas lidostā mūs sagaidīja gide Jeļena Rudakova ar sālsmaizi un vietējās kazaku organizācijas pārstāvji. Leonīds Žuravļovs – pētnieks par izsūtītajiem latviešiem. Pateicoties tieši kazaku organizācijai, mēs, grupa no Latvijas, varējām ierasties Amūras apgabalā. Bija arī organizētas tikšanās Blagoveščenskas bibliotēkā ar Krievijas politiski represēto asociācijas Amūras nodaļas vadītāju Žuravļovu. Amūras krastā kazaku svētvietā mūs lūdza iestādīt kociņus atmiņai par saviem senčiem un mums pašiem.

Tālumā dzelzceļš un bērnības sajūtas.
Tuvojoties tām vietām Blagoveščenskā, kur kādreiz dzīvoju bērnībā, iekšēji sajutu, ka esmu te bijusi, te pagājuši dzīves pirmie seši gadi. Sirds sāka sāpēt, un nāca raudiens. Ieraudzīju dzelzceļa sliedes netālu no Oktobra ielas, kurām pāri dzinām personīgās kaziņas ganīties un pļavu. Atcerējos arī mazās mājeles cilvēka augumā, taču mēs dzīvojām divstāvu koka mājā. Arī bedres uz ielām un peļķes likās tās pašas. Izstaigājām ielu, bet tieši māju ar 5. numuru neatradām, jo šeit bijusi māju pārnumerācija. Runājoties ar vietējo iedzīvotāju Tatjanu, viņa atcerējās, ka mamma stāstījusi par latviešu strādīgumu un čaklumu, ka bijuši iekopti mazdārziņi, kuros izaudzēts pats nepieciešamākais. Šeit zeme ļoti auglīga. Tagad apkārtējos laukos un pilsētas nomalē jūtama pamestība, aizauguši lauki un ganības.
Pie Blagoveščenskas redzējām nelielus sojas laukus. Pilsētas centrs sakopts, Amūras augstajos, stāvajos krastos bagāto ļaužu pilsveida nami.

.Amūras apgabalā - piemineklis represētajiem.
Pilsētas centrālajā parkā apmeklējām pieminekli represijās cietušajiem. No 1920. – 1960. gadam padomju vara represijās iznīcinājusi vairāk nekā 100 tūkstošus Amūras iedzīvotāju. Izstaigājām Amūras krastmalu, kas kādreiz bija šaura, tagad plata un mūsdienīga. Satikām latviešu pēctečus – Lepinu (Lapiņu) Pāvilu – (Maijas dēlu), tagad stalts puisis ar divām augstākām izglītībām. Bijis arī Latvijā. Esmu pateicīga Dzintrai Gekai un fondam „Sibīrijas bērni”, ka varēju tur būt un atcerēties, kā un kur pagāja bērnība. Cik labi, ka mūsu vecāki atveda atpakaļ Latvijā, Dzimtenē, ka nepalikām tur – svešumā.

Lauras Zeimes atmiņu stāsts

27. mai. 2019, Nav komentāru

Laura Zeime

dzimusi 1937.gadā, Liepājas apriņķī.
Izsūtīta 1941.gada 14.jūnijā, uz Krasnojarskas novada Pirovskas rajona, Beļskas ciemu.

‘’Mūs izsūtīja tāpēc, ka tēvs bija aizsargs un naktī pēc 1940.gada bieži bija prom. Mūs izveda plikus un nesagatavotus. 1945.gadā man bija 8 gadi, sāku iet 1.klasē, bet nebija drēbju. Mēs mācījāmies labi, mums padevās. 1955.gadā pabeidzu Pirovskas vidusskolu, mērķis bija iekļūt Pedagoģiskajā institūtā Krasnojarskā. Ar vaļēju mašīnu 300 km braucām uz kursiem un eksāmeniem. Sēdējām uz mucām un braucām.

Noliku eksāmenus, uzņēma, bet bija noteikums, ja iestāsies – izdos pasi. Tas bija stimuls, lai tiktu uz Latviju. Galvenā doma – tikt uz Latviju! Institūtā man nedeva kopmītni. Mūs divas pie sevis paņēma ebreji. Man jau bija 18.gadu, tiku pie pases. Sarakstījos ar tanti Liepājā. Tur bija Pedagoģiskais institūts, pēc 1.kursa gribēju pārcelties uz Liepāju. Kad gāju saņemt dokumentus, pie kursa manu dokumentu nebija.

Latvijā atgriezās 1956.gada 16.augustā.’’

2018. gada vasarā piepildījās mans sapnis, es piedalījos Dzintras Gekas organizētajā braucienā uz Sibīriju. No visiem brauciena dalībniekiem biju pati vecākā. Biju noraizējusies, vai tikšu grupai līdzi un nebūšu par nastu. Grupa bija draudzīga, jaunie, ne tik jaunie man un arī pārējām sievietēm sniedza palīdzību, ja redzēja, ka tā ir vajadzīga. Vairāki grupas dalībnieki braucienā piedalījās atkārtoti, viens otru labi iepazinuši. Gekas kundze rūpējās par mums visiem, redzēja katra dalībnieka noskaņojumu. Tā ir liela māka.

Vietu, kur biju izsūtīta es un mana ģimene, man nav bijusi iespēja apmeklēt, bet tāda doma vēl ir aktuāla. Interesanti bija apskatīt arī citu likteņa biedru izsūtījuma vietas, iepazīties ar viņu dzīvi izsūtījumā. Neizdzēšamu iespaidu atstāja Alda Krūmiņa stāsts par traģisko bērnību. Gribu teikt: ‘’Tā rūdījās tērauds!’’

Vēl tagad skan ausīs Zintas Gmizo izsauciens: ‘’Mana māja!’. Tādas emocijas nav bieži sastopamas. Tiem Sibīrijas bērniem, kuri paši dabūja cīnīties par savu izdzīvošanu, ir ko teikt, bet tādu ar katru gadu paliek arvien mazāk...

Redzējām, iepazināmies ar pilsētu Blagoveščenska, tās cilvēkiem, baznīcu, topošo muzeju – kurā daudz priekšmetu no manas bērnības. Īstā krievu krāsns ar visiem piederumiem, patvāris, trauki no bērzu tāss. Katrs Amūras bērns iedzen baļķī savu naglu (labi izdomāts).

Amūra – skaista un plaša, vienā krasta pusē Krievija, otrā krastā Ķīna. Zeja – strauja un nemierīga upe, kalni un tikšanās ar kazakiem. Vladivostoka – pilsēta un osta ar savu vēsturi, piemineklis pirmajai sievietei kapteinei, teātris, piemiņas siena represijās cietušajiem.

Jau tālumā Kamčatka – kalnu grēdas ar sniegotajām vulkānu virsotnēm, mēģinājām sasniegt vienu no virsotnēm, jūlija mēnesī ejot pa sniegotu ceļu. Starp kalniem milzīgas sniega kupenas, mākoņi saplūst ar kūstošā sniega tvaiku, iespaidīgi. Esmu pateicīga liktenim par redzēto dabas krāšņumu, ka bija iespēja vēl kaut ko tik iespaidīgu redzēt.

Pa visu ceļojuma laiku neredzēju nevienu apstrādātu lauku, tikai mazdārziņus. Zāle vasarā netiek pļauta, aizauguši pagalmi un kapsētas, tas viss atstāj skumju iespaidu, pat atbaida. Sirdī iezogas lepnums par Latviju! Kopumā - esmu pateicīga liktenim, ka pēc 15 Sibīrijā pavadītajiem gadiem, esmu atgriezusies savā dzimtenē – Latvijā.

Grāmata ''Šalc Tālavas un Dzimtenes sili'' par Alūksnes rajona jauniešiem-pretošanās kustības dalībniekiem un viņu likteņiem

6. jan. 2019, Nav komentāru

Šajā grāmatā ir apkopotas atmiņas par notikumiem 20. gs. vidū Alūksnes vidusskolā, kur drošsirdīgi jaunieši izveidoja nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili”. Grāmatā atmiņu stāstu formā ir pastāstīts par šo pretošanās kustību jauniešu darbību, mērķiem, mīlestību un sirdsdegsmi par savu dzimteni, izciesto nodevību, izieto sāpju ceļu daudzu gadu garumā, ciešanām, necilvēcīgo darbu un badu gulaga stingrā režīma un nāves nometnēs. Cik daudz drosmes un pārliecības vajadzēja šiem jauniešiem! Viņi nededzināja un nespridzināja, viņi neiztērēja tūkstošus saviem mērķiem. Viņi darīja to, ko spēja un mācēja. Bet viņi samaksāja par savu pārliecību un dzimtenes mīlestību visdārgāko cenu – ar savu brīvību, veselību un arī dzīvību. Šī ir mūsu Latvijas, mūsu tautas rūgtā un sāpīgā vēsture.

salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf

Diena, kuru nevar aizmirst - Ivara Kaļķa atmiņu stāsts

25. apr. 2018, Nav komentāru

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājam Ivaram Kaļķim 25. marts pirms teju 70 gadiem joprojām ir spilgtā atmiņā, jo todien viņu, septiņgadīgu puiku, kopā ar māti, vecomāti, brāli un māsu izveda kā «kulakus» uz Sibīriju.

«Atceros to dienu, jo to nemaz tā nevar aizmirst,» uzsākot savu atmiņu stāstu, teic I. Kaļķis. Tolaik dzīvojis ar ģimeni Kurzemes pusē - Liepājas apriņķa Vaiņodes pagastā. Pēc tā laika «mēriem» viņi skaitījās «kulaki» - zemnieki, kuriem piederēja paliels zemes gabals, tāpēc nonākuši izvedamo sarakstos.

Ceļš uz Sibīriju

25. martā ceļu uz Sibīriju sāka māte Anna, tēvamāte Anlīze, kurai tolaik bija 78 gadi, un trīs bērni: deviņgadīgā māsa Aira, septiņgadīgais Ivars un trīsgadīgais Arnis. Pirms trim mēnešiem dzimušo māsu Irīdu, kas nebija izvedamo sarakstā, māte izlēmusi atstāt pie radiem. Tēvs tolaik bijis apcietinājumā, jo tika sodīts par nodokļu parādu (tie bija uzlikti tādi, ka patiesībā gribēdams tos nevarēja nomaksāt). Atminoties, kā aizvesti uz Priekules staciju, no kurienes tālāk ceļš vedis uz Sibīriju - pār Urālu kalniem līdz pat Omskas apgabalam. Kalačinskas stacijā izvestie sadalīti pa dažādiem kolhoziem. Protams, kopsaimniecību priekšsēži pirmās paņēmuši tās ģimenes, kur bija darbspējīgi vīrieši un jaunieši. Ivara māte un vecāmāte ar trim maziem bērniem palika pašam sliktākajam kolhozam, kas atradās Dobrovoļskas sādžā.

Izglābj paciņas no Latvijas

Pirmais gads bijis īpaši sūrs, jo no mājām nekas daudz nebija paņemts līdzi. Izglābuši radi, kas sūtījuši paciņas ar produktiem un naudu. Vienubrīd, kad sagriezies tāds putenis, ka pasts nestrādāja, māte ļoti lūgusi Dievu, lai uzlabotos laika apstākļi un varētu saņemt kārtējo sūtījumu. Arī dzīves apstākļi bija skarbi - māja, kurā ielaisti dzīvot, bijusi tik šķirbaina, ka nespējuši sakurināt, kartupeļi uz grīdas sasala. Bērniem uz nakti sēja lupatās satītus sakarsētus ķieģeļus pie kājām, lai nesastingtu ragā. Pēc pāris gadiem, kad tēvs bija izcietis cietumsodu, viņš izlēmis doties pie ģimenes, jo viņa lūgumu, kas tika adresēts toreizējiem varasvīriem Augustam Kirhenšteinam un Vilim Lācim un ko parakstījis arī ciema priekšsēdētājs un vēl citi pagasta iedzīvotāji, atbrīvot ģimeni - noraidīja.

Tāpat kā pārējiem, tēvam atņemti visi dokumenti un vajadzēja parakstīties par neizbraukšanu. Kad viņš dabūjis darbu rajona centra skolā par saimniecības daļas vadītāju un arī mamma tur paņemta par apkopēju, tad jau varējuši nedaudz uzelpot. Vecāmāte gan drīz nomirusi un tur arī apglabāta. Sākuši abi ar māsu iet skolā. Protams, mācības bija krieviski, bet tas lielas grūtības nesagādāja, jo Ivars runāt ielauzījies jau pirmajā izsūtījuma vasarā. Pabeidzis septiņgadīgo skolu, un tad jau bija pienācis 1956. gads, kad tika atļauts atgriezties Latvijā. Izsūtījuma vietā vēlreiz pabijis kopā ar dēlu, vedeklu un brāli pirms desmit gadiem. Atraduši arī māju, kurā dzīvojuši. Vecāsmātes kapu gan nespējuši sameklēt, uzgājuši vien citu latviešu atdusas vietas.

Darbīgs un sabiedriski aktīvs

Kad atbraukuši atpakaļ uz Latviju, bija jāizvēlas - turpināt izglītoties krievu skolā vai tomēr latviešu. Zinot daudzus, kas izvēlējušies skoloties krieviski, bet viņš - ne, lai gan Vaiņodē, kur bijusi liela karaspēka daļa, bijusi krievu vidusskola. Latviešu valodu nācies apgūt no jauna, un pirmajā pusgadā diktāti bijuši gandrīz sarkani, cik daudz tur bijis kļūdu. Par laimi, palīdzējusi pamatskolā apgūtā vācu valoda, proti, latīņu alfabēts, bet tik un tā pa vidu jaukušies krievu burti. Pa četriem vidusskolas gadiem latviešu valodu iemācījies tiktāl, ka varējis stāties augstskolā - latviešu plūsmā. Izstudējis precīzās mehānikas aparātbūvi Rīgas Politehniskajā institūtā. Līdz pat pēdējam kursam nav izjutis to, ka būtu atšķirīgs no citiem, taču pēc valsts sadales, kas viņu norīkoja uz radioaparātu rūpnīcu Alfa, un diplomdarba aizstāvēšanas pēkšņi saņēmis ziņu, ka darbavieta no viņa atsakās. Bijis skaidrs, ka slepenajā rūpnīcā viņš nav vēlams. Arī diplomu nav saņēmis kopā ar citiem un darbu sameklējis pats - Ogres trikotāžas kombinātā.

Tā sākusies viņa dzīve Ogrē, kur arī izveidota sava ģimene un pagājis viss darba mūžs. Sākoties Atmodai, iesaistījies sabiedriskās aktivitātēs. Ne velti pirms pieciem gadiem Ivaram Kaļķim piešķirts Ogres goda pilsoņa nosaukums. Bijis pirmais Atmodas laiku Ogres pilsētas galva. Vairākus gadus bijis Ogres politiski represēto kluba valdē, līdz 2004. gadā kļuva par kluba priekšsēdētāju. Pērn ievēlēts par Latvijas Politiski represēto apvienības vadītāju. Pateicoties viņam, sakārtota represēto piemiņas vieta Ogrē.

Intervēja: Aisma Orupe

Gitas Mālmanes Gādigas atmiņu stāsts

12. apr. 2018, Nav komentāru

Man gribas savas atmiņas sākt ar veltījumu manai Dzimtenei...

Manā Dzimtenē
Zila debess, zelta saule,
Druvas saulē zeltītas.
Balti bērzi, tumši sili,
Manā mīļā Dzimtenē.
Pagātne mums tumša, drūma
Atmiņtakās ejam turp.
Lūk, es redzu bāra bērnus,
Krimtot cietu pelavmaizi.
Saule bāru žēlotāja
Gaismu lēja, tumsu kāva,
Senie pilskalni un gravas
Sirmas teikas klusi glabā.
Cēlās tauta, droša, stipra,
Cēlās strēlnieks sarkanais,
Naida varu projām dzina,
Brīvi nesa Dzimtenei.
Daudz pār tevi, dzimtā zeme,
Asaru un asins lietas,
Daudz ir kluso varoņkapu
Zināmu un nezināmu.
Ja vēl kādreiz tumsas gari,
Sauli ēno, karu grib,
Atbilde būs vienmēr droša:
Mieru sargāt Dzimtenē!
Lai pār dzimtās zemes laukiem,
Saules zeltā druvas mirdz
Un ikkatrā lauku sētā,
Dziesmas darbam, mieram skan!
Zila debess, zelta saule,
Druvas saulē zeltītas,
Balti bērzi, tumši sili,
Manā mīļā Dzimtenē!

Tā kā manas mammas pirmais vīrs krita karā, tad esmu viņam veltījusi šo dzeju...

Ievainotais karavīrs
Te ievainots kāds,
Klusās sāpēs
Ar nāvi cīnās.
Tam elpas trūkst
Un nāves murgos,
Redz viņš mājas,
Kur māmuliņa viena skumst.
Māt, tu un Dzimtene!
Viņš sauc un kājās trauc...
Tad nespēks –
Acīs pēdējais dzīvības kvēls...
Dej sniega pārslas,
Vējš dziesmu dzied
Pēdējo tam,
Kas nu ir kluss.
Skan salūts pār uzvaru
Un karogi plīvo!

Manas atmiņas ir balstītas uz mammas nostāstiem. Manu mammu sauca Lūcija Gādiga. Viņa dzimusi 1911.gadā. Mirusi 1994.gadā.

Tēvu sauca Emiljans Gādigs. Dzimis 1919.gadā. Miris 1984.gadā. Viņi dzīvoja Valmieras apriņķa Arakstes pagastā - "Lejassolteru " mājās. Mammas vecākiem bija liela saimniecība ar vairāk kā 60h zemi, vairākām govīm, zirgiem un citiem lopiem. Bija dažādākas tehnikas mašīnas - kuļmašīna, sējmašīna utt.

Mamma strādāja par skolotāju Arakstes pamatskolā. Viņa bija aktīva sabiedriskā darba organizatore. Piedalijās dažādākos pasākumos, vadīja deju kolektīvus un dramatiskos kolektīvus. Ar zirgiem viņa brauca ar savu kolektīvu uz Rīgu, lai piedalītos Dziesmu un deju svētkos. Mamma bija Rūjienas pagasta “Vanagu” organizācijas priekšniece.

Atceros, kā mamma stāstīja.....

1949.gada 25.martā agri no rīta ieradās vairāki kolhoza varas pārstāvji un lika ātri saģērbties. Teica, ka būs jābrauc līdzi. Viņi deva pusstundu laika, lai savāktu mantas, ko ņemt līdz .Mammai no bailēm piemetās caureja. Viņa gribēja aiziet uz tualeti ,bet vīri neļāva. Viens teica: "Dirs tepat spanģī! " Mamma novilka bikses, nometa brunčus un laida spainī, ka blīkš!

Lopus savāca un aizveda pagasta vecākais. Mammas mammu līdzi neņēma, to izdzina no mājas un aizslēdza mājas durvis. Tad viņa bija tikusi ārā un bija kājām aizgājusi uz Jeru pagastu – 20 km pie sava dēla. Vecāmāte bija ļoti gribējusi braukt līdzi, bet pagasta kungi teikuši, ka viņa nav sarakstā un neņēmuši līdzi.

Mamma bija paņēmusi līdzi tikai kanniņā pienu, jo brālim tobrīd bija tikai 8 mēneši. Vinš dzimis 1948.gada 1. jūnijā. Brālis bija slims ar plaušu karsoni, viņam bija 40 grādu temperatūra. Pagasta vīri uz to nereaģēja. Lika visiem ātri kāpt mašīnā. Tad viņus aizveda uz Valmieras dzelzceļa staciju, tad tālāk uz Sķirotavas staciju. Šķirotavā visus ielādēja lopu vagonos un veda nezināmā virzienā divas nedēļas. Apstākļi bija drausmīgi! Pateicoties vecāku gādībai mans slimais brālītis, tomēr, izdzīvoja!

Krievijā manus vecākus un brālīti nosūtīja uz Tomskas apgabalu, Asinas rajonu, Novikovkas sādžu. Tur mamma tikpat kā nestrādāja, vina dzīvoja mājās un pieskatīja bērnus. Vēlāk māte sāka piestrādāt skolā par mājturības skolotāju. No Latvijas viņas brālis sūtīja paciņas ar dažādākām augu un puķu sēklām. Viņa tās iesēja un krievu tantēm bija ko brīnīties. Skolā viņas klase bija vienmēr pilna ar skaistiem ziediem. Krieviem pie mājām nekādas puķes neauga. Mamma kaimiņiem palīdzēja iekātot apkārtni. Tā kā mamma bija studējusi teologiju, viņa Krievijā salaulāja vairākas latviešu ģimenes un arī izvadīja pēdējā gaitā daudzus mirušos latviešus.

Tēvs strādāja gaterī, piedalījās arī HES celtniecībā. No sākuma, pēc atbrauakšanas Krievijā, vecāki dzīvoja kopā ar citām latviešu ģimenēm vienā mazā istabiņā. Pēc trim gadiem viņi nedaudz iedzīvojās, sāka paši celt klētis, kūtis. Viņiem bija arī govs. Vēlāk viņi nopirka mazu mājiņu, kurai apkārt izveidoja skaistu dārziņu ar sakņaugiem, puķēm, kokiem.

1953.gadā mammai piedzima meitiņa - Lolita. Viņa dzima mājās. Apstākļi bija ļoti grūti. Māsiņa nodzīvoja tikai divas nedēļas un nomira. viņu apglabāja netālu no mājas kapiņos. Ilgu laiku, tas jau bija pēc

atgriešanās Latvijā, viņu kopa viena krievu saimniece. Kad saimniece nomira, tad arī vairs neviens nekopa.

Tagad noteikti tā vairs nav, nolīdzināts. Man ļoti žēl, ka nezinu, kur viņa apglabāta.

Māsiņas piemiņai veltu šīs nelielās dzejas rindiņas...

Mežmalā klusā starp sūnām
Stāv mazās māsiņas kaps,
Pār kuru kā ziedoņa dvēsmu,
Vējš dziesmu dzied.
Kapu tai nepušķo rozes,
Viņa vientuļa,
Bet ne aizmirsta tur dus...
Viss kluss.
Šur tur tik iedziedas putniņš,
Kas viņai šūpuļdziesmu dzied.

Es piedzimu 1955.gada 29.augustā. Brālim Alnim tolaik bija 7 gadiņi. Es, protams, neko neatceros no tiem laikiem. Vienīgais, ka man ir bildes un mates nostāsti. Mēs esam bildēs visi četri - mamma, tētis, brālis un es. saglabājušās bildes no tiem laikiem. Varu kavēties atmiņās no bildēm.

Pavēli par mūsu ģimenes atbrīvošanu parakstīja 1957.gada 25.maijā. Tā kā nebija naudas, tad uz Latviju atbraucām tikai 17. jūlijā. Man tobrīd bija 1,5 gadiņš, bet brālim 8 gadi. Viņš Krievijā jau gāja 1.klasē.

Kad atbraucām uz Latviju , no sākuma dzīvojām pie manas vecāsmātes, jo mūsu mājā dzīvoja citas ģimenes. Vēlāk tikām atpakaļ savās mājās ‘’Lejassolteros". Lopi un tehnika tad jau bija izpārdoti un aizvesti, bet māja bija stipri izlaupīta un nolaista.

Pēc pusgada 1957.gada 16.novembrī piedzima mammai meitiņa- Kaija.

Tā kā mamma pēc profesijas bija skolotāja, tad vēlējās atkal strādāt savā profesijā. Valmieras rajona vadība viņai darbu nedeva un izsmēja, sakot ka viņa esot tautas nodevēja. Viņu nosūtīja strādāt uz Bauskas rajonu – tagad Jelgavas rajonu – Lielsesavas palīgskolu.

Anitas Eglītes atmiņu stāsts

9. apr. 2018, Nav komentāru

‘’Latvijas Arhīvu’’ pielikuma ‘’Represēto saraksts’’ 1995. gada 4. Numurā ievietotie dati liecina, ka laikā no 1949. gada 25. Līdz 29. martam no Valkas apriņķa izsūtītas 663 ģimenes, no tām 555 ģimenes kā kulaki, bet 108 ģimenes kā buržuāziskie nacionālisti. Kopskaitā – 2131 cilvēks. Viņu vidū bijuši 158 bērni vecumā līdz 7 gadiem, no 7 līdz 16 gadiem – 368, no 16 līdz 60 gadiem – 1141, vecāki par 60 gadiem – 464 cilvēki. Palsmanes pagastā izsūtīto skaits bijis 171, gandrīz visi no viņiem izsūtīti uz Tomskas apgabala Zirjanskas rajonu.

No Palsmenes pagasta ‘’Jaunlielmežu’’ mājām izsūtītas: Bērzkalne Karlīna Voldemāra meita, dzim 1911. gada, viņas mazā, 1944. gadā dzimusī meitiņa Anita Bērzkalne un 1879. gadā dzimusī Vīramāte Emīlija Bērzkalne. Vēl šai pašā lietā ar Nr. 3764 par "atbalstu nacionālistiskajiem bandītiem" izsūtītas Karlīnas māsa Lekse Emma Voldemāra meita, dzim. 1900. gadā, un viņu abu māte Lekse Kristīne, dzim. 1879. gadā.

Anitai tagad ir cits uzvārds (Eglīte), jauka ģimene, aizvadīts saturīgs darba mūžs, taču nodarītā netaisnība kā samilzusi skabarga ik pa brīdim sevi atgādina un sāp joprojām.

Vai tev ir kas saglabājies atmiņā par toreizējo izsūtīšanu?

Tikai atseviški uzplaiksnījumi, toties jo spilgti. Labi atceros to miglaino rītu un salīkušu zaldāta stāvu pie škūnīša, kad citi iebruka istabā un mums bija jāsavācas pusstundas laikā.

Prātā palicis arī brauciens automašīnas kravas kastē uz Valku. Tur mūs sadzina tumša vagonā ar aizrestotiem lodziņiem, kurā jau bija daudz cilvēku. Kādam bija līdzpaņemta svece, tās gaismiņa nemierīgi līpinājās vagona stūrī. Kad ešelons pēc ilgas stāvēšanas smagi nokratījāš un lēnītēm sakustējās, visi sāka dziedāt ‘’Dievs kungs ir mūsu stiprā pils’’. Vēl tagad, kad baznīcā dzied šo dziesmu, man pārskrien drebuļi, iztēlē es spilgti saredzu sīko sveces liesmiņu un to bezgalīgo tumsu, kas šoden man škiet kā materializējies izmisums.

Vagona grīdā cauruma nebija, tika lietots smirdošs spainis, un tas pats vienmēr bija pilns. Nācās pacietīgi gaidīt, kad ešelonu apturēja un visus sadzina kārtot dabiskāš vajadzības uz sliedēm zem vagoniem, Zaldāts ar flinti stāvēja klāt. Man jau tur vietas pietika, nezinu, kā bija lielajiem.

Kad bijām aizbraukuši galā, pavasara šķīdoņā dēļ pirmās pāris nedēļas nācās nodzīvot nometnes barakās. Mēs ar mammu tikām gulēt nāru augšstāvā. Plosījās dizentērija. No rītiem es no sava otrā stāva palūrēju pāri lāvas malai un itin bezkaislīgi secināju: ‘'Tas ir tāds dzeltens un nekustas – tātad nomiris, tas arī tāpat un vēl tas tur tālāk.’’ Vēlāk viņus aizvāca projām. Nekādu šāusmu vai pārdzīvojumu manā bērna prātā toreiz nebija.

Un tomēr, kā tu būdama vēl pavisam mazs bērnelis, uztvēri šo tik briesmīgo pāridarījumu?

Kad dzīvojām jau sādžā, kāda krievu sieviņa, laikam jau mani žēlodama, paretam atnesa pa krūzītei piena, lai glābtu no bada. Es nevarēju to pienu iedzert, vienkārši nespēju norīt nevienu malku, jo tas bija – „krievu piens!’’ Mamma mēģināja mani pierunāt, lūdzās, pat uzdeva ar žagariem, nekas nelīdzēja. Tad esot izdevies pārliecināt mani pienu tomēr iedzert, iestāstot, ka to atnesusi latviešu tantiņa. Tik daudz apjēgas, ka latviešiem taču nebija govju, man vēl nebija.

Kur jūs nometināja uz dzīvi?

Tomskas apgabala Zirjanskas rajona Dubrovkas sādžā, tajā dzīvoja ap 500 nabadzīgu sievu un bērnu. Sākumā manīju tikai divus vīriešus invalīdus. Vienam trūka roka, otram nebija kāja, bet sievu vidū viņi bija itin cienīti.

Vēlāk no puišeļiem izauga jauno vīriešu paaudze, nobadināta un tāda visai gaudena. Vismaz kādi 30 no iedzīvotājiem bija izsūtītie: tatāri, vācieši, moldāvi, latvieši.

Mēs dzīvojām sādžas galā, ko sauca par ‘’tatarku’’, jo mājas bija cēluši izsūtītie tatāri. Aiz mūsu mājas bija vēl viena māja, un tad tūlīt sākās mežs. Taigā auga atsevišķas koku skupsnas, vietumis tik balti bērzi, ka malku nesot piedurknes apbira kā ar krītu. No tāsīm vietējie taisīja saimniecības traukus, mēs reizēm tāsis izmantojām rakstīšanai. Auga arī apses un skujkoki, zem kokiem bija tik bieza zāle, ka sēnes varēja pamanīt tikai tad, kad gandrīz uzkāpa tām virsū. Ziedēja neparasti skaistas puķes – smaržīgas dzeltenās lilijas, mums zināmās ‘’sviesta bumbas’’, tikai koši oranžā krāsā, ko tur sauca ‘’ogoņki’’, lillīgi ķeizarkroņi, kuru sakneņi bija ēdami. Kamēr musējie iemācījās tos pienācīgi sagatavot, daudzi saindējās. Taigā auga visādas zālītes, kas pirmajos gados bija mūsu galvenais uzturs.

Kā tev gāja ar mācībām skolā?

Dubrovkā bija septiņgadīgā skola, bērnu gan visās klasēs pamaz. Skolotāji bieži mainījās, laikam arī vairums no viņiem bija no izsūtītajiem. Skolā bija vienīgais sādžas pulkstenis, tāds uzvelkamais ar bumbām, un tam pašam bija tikai minūšu rādītājs. Kad zināmās minūtes bija noskaitītas, noskandināja zvanu un mācību stunda bija beigusies. Uz skolu parasti nekavējām, šķiet, ka laiku apjauta pēc gaiļu dziedāšanas.

Skolā mums patika, dauzījāmies līdz nemaņai, īpaši pusdienlaikos, kad skolotāja aizgāja apkopt savus lopiņus. Ko ēst gan nebija ne skolā, ne mājās. Tikko iemācijos rakstīt, viens no maniem pirmajiem rakstu darbiem bija vēstule ar adresi ‘’Moskva, Kremļ, tovarišču Staļinu’’. Lielie protams, uzrakstīja priekšā, bet es cītīgi parrakstīju lūgumu apžēlot mūs un tēvu, rakstīju vairākkārt. Nezinu, vai tas bija manu vēstuļu nopelns, bet tēvam, pēc iznākšanas no meža, piespriestos 25 gadus un 5 gadus bez tiesībām samazināja līdz 10 gadiem un 2 gadiem bez tiesībām. Sākumā viņš bija izsūtīts uz Komi APSR, bet pēdējā ieslodzījuma vieta bija Dubrovas lēģeris Mordovijā, dīvainas sagadīšanās pēc, vieta ar tādu pašu nosaukumu kā mūsu sādža. Viņu amnestēja 1958. gada 23. maijā, reabilitēja 1991. gada 2. decembrī.

Kāpēc jūs ar mammu tur noturēja tik ilgi? Vecāmāte un mammas māsa Kristīne un Emma Lekses tika atbrīvotas 1956. gada 5. jūnijā, bet tēvs Jānis Bērzkalns, kura ‘’vainas’’ dēļ jūs tikāt izsūtītas, jau bija atgriezies Latvijā, bet jūs atbrīvošanas apliecību saņēmāt tikai 1960. gada 17. februārī.

Neviens mums nekad to netika paskaidrojis. Vecmāmiņa tik ļoti negribēja gulēt smagajā Sibīrijas zemē, kur pāri kapu kopiņām bradā cūkas un citi lopi. Viņa karsti un bezcerīgi ilgojās atgriezties Latvijā, tika stāstījusi man par Vidzemes kapsētām, kur smiltis esot gaišas un vieglas, taču viņa nomira jau 1955. gada 31. augustā, nācās vien apglabāt viņu sādžas kapsētā, piekalnītē, latviešu rindā. Tagad droši vien kopiņa vairs nebūtu atrodama, viss pamests un aizaudzis.

Mamma strādāja kolhozā, mani sūtīja mācīties vidusskola uz Zirjansku. Tur no mūsu sādžas apmēram 20 km attālumā bija 11 klašu skola. Pa izdangātu meža ceļu turp mēs gājām 4 vai pat visas 5 stundas, mājup parasti nokļuvām pa trim stundām. Gājām vairāki kopā, jo bija bail no vilkiem. Reiz putenī gandrīz nosalu, tā negribējāš pēc apsēšanās vairs celties augšā, mani izglāba draudzene Ruta Bērtiņa, kas purināja un vilka līdzi brist tālāk.

Skolas laikā pa nedēļu paliku Zirjanskā nakšņot pie kādas pensionētas skolotājas. Viņas znots savā ģimenē bija deviņpadsmitais bērns, izdzīvojuši no lielā pulka gan bija tikai trīs, tas vien liecina par turienes apstākļiem un medicīnas līmeni.

Bet cilvēki bija labi, ar stingrām tradīcijām, ar savu goda izpratni. Lai cik būtu nabadzīgi, viesi bez tējas nekad projām nepalaida, nedēļu pēc Lieldienām uz ‘’krasnajas gorkas’’ vienmēr tika sarīkots cienasts, kuru izmantojām arī mēs – izsūtīto bērni. Visi sādžas ļaudis vienmēr tikai aicināti, kad kādam aizgājējam dzēra bēres. Tāpat visus cienāja arī uz ‘’pominkām’’, kad zināmu laiku pēc bērēm pieminēja mirušos. Bez mazākās šaubu ēnas viņi ticēja, ka katrā mājā dzīvo mājas gars – ‘’domovoi’’, bet taigas biezoknī mitinās nešpetns meža gars – ‘’ļesovoi’’, kas nomaldījušos vilina un vadāuz riņķi vien. Ar laiku pieradām un iemācījāmies tiem noticēt arī mēs.

Kādas bija izjūtas pēc atgriešanās Latvijā

Māju vairs nebija, nekādu dokumentu arī mums nebija, bez pases nevarēja dabūt pierakstu, bet bez pieraksta nevarēja dabūt darbu un nokārtot dokumentus. Kādu laiku mitinājāmies pie radiniekiem. Tad mums uz brīdi izdevās pierakstītites pie paziņām privātmāja Siguldā un ar grūtībām izklapatot izziņu par manis piedzimšanas faktu, pēc tam saņēmu arī pasi. Beidzot mammai laimējās dabūt sētnieka vietu Klusajā ielā, alga bija 30 rbļ. mēnesī, varējām ievākties savā vienistabas dzīvoklītī, gan bez jebkādām ērtībām. Tajā mēs dzīvojām vēl tad, kad biju jau precējusies un uz mana rasējamā dēļa atradās vienīgā vietiņa mazās meitiņas pārtīšanai.

Pabeidzu divas pēdējās klases Rīgas 15. vidusskolā, pēc tam studēju Ļeningradas Sakaru institūtā. Strādāju VEFā un Zinātņu Akadēmijā.

Tās bija mācību iestādes ar krievu mācību valodu. Kā tu apguvi tik sulīgu un izteiksmīgu latviešu valodu?

To pašu man jautāja eksaminētājas, kad 1994. gadā man bija jākārto latviešu valodas eksāmens, lai kļūtu par ierēdņu kandidātu un varētu strādāt VID Latgales priekšpilsētas nodaļā. Viņas smējās locīdamās, kad es izklāstīju visu savu latviešu valodas mācību pieredzi. Vecmāmiņa no nezin kur sadabūtas ābeces mācīja man latviski lasīt – boksterēt. Man tas šausmīgi nepatika, es visu laiku ar kvēlu ilgošanos skatījos uz viņas briļļu rāmīti, kurā knapi turējās viens stikliņš .Mana vienīgā vēlēšanās bija – kaut stikliņs izkristu un pazustu. Un tā patiesi notika: stikliņš izkrita, ieripoja spraugā starp grīdas dēļiem un droši vien iekrita pagrabā zem mājas. Briļļu vairs nebija un manas latviešu valodas mācības līdz ar to bija beigušās. Bet, ja nopietni, tad latviešu valoda ir mana dzimtā valoda, labi protu krieviski un Sibīrijā tīri labi iemācījos vāciski. Ar vienu no izsūtītajām vāciešu ģimenēm, kas tagad dzīvo Vācijā, vēl arvien paretam sazinos. Gribētos kopā ar viņiem vēlreiz aizbraukt uz tām vietām, kur pagājusi mūsu bērnība.

Kāda šodien ir tava attieksme pret visu notikušo?

Es personīgi spētu piedot man nodarīto un nekādi nevaru saprast, kāpēc šodien vēl būtu jātiesā tie vecīši, lai kurā pusē viņi būtu karojuši, kas tapat pēc īsa brītiņa stāsies Dieva tiesas priekša. Bet meitas man saka, ka es no tiem ‘’Staļina režģiem’’ tik un tā netieku laukā. Tas zīmogs ir uz visu mūžu.

Visvairāk es neciešu liekulību un savtīgumu. Šogad 16. februārī Politiski represēto apvienība rīkoja tikšanos ar Rīgas Domes pārstāvjiem no ‘’Latvijas ceļa’’, kas nepārprotami notika priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros. Pēc tam bija uzklāts varens galds, kur netrūka nēģīšu un citādu labumu, bet es, tāpat kā toreiz bērnībā, nespēju norīt ne kumosa. Vari man ticēt, tā nebija izlikšanās.

Foto: Anita Bērzkalne (Eglīte) 2. rindā 1. no kreisās puses 1955. gadā Tomskas apgabala Zirjanskas rajona Dubrovkā

Intervēja: Dzintra Vīksna

Ainas Metas Mūsiņas atmiņu stāsts

29. mar. 2018, Nav komentāru

Es, Aina Meta Mūsiņa, piedzimu 1933.g.rudenī.

Tēvs – grāmatvedis Liepājas Valsts bankā, Māte – skolotāja, agri ņēma mani līdz uz skolu, kas bija blakus Liepājas teātrim (tagas tās nav, to nopostīja kara laikā), mēs dzīvojām bankas ēkas dzīvoklī, pretī teātrim. Es agri, bez piepūles, iemācījos 5 gadu vecumā lasīt un rēķināt.

Kad 1941.gada rudenī, jau Čulimas krastā Svetloobovo, kur mūs izsūtīja 14. Jūnijā, atkal gāju 1.klasē, man atlika iemācīties valodu – krievu valodu. Pirmā skolotāja tur man bija Danilova Olga Aleksejevna – man pāri nedarīja, bija draudzīga manai Mātei, kas ļoti smagi strādāja kolhoza darbos. Tā laika dzīves grūtības pakāpi es apzināties vēl nemācēju. Bija bada gadi, bija auksti, bet karu nepiedzīvojām. Mana Māte, kopā ar citām no Lietuvas, panāca, ka atļāva man braukt studēt uz Krasnojarsku. Pievienojās arī divi zēni no Lietuvas. Ar nokavēšanos kārtojām iestājeksāmenus mežsaimniecīas augstskolā. Man bija liels brīnums, ka pasauca studēt Krasnojarskas pedagoģiskajā augstkolā. Jau iepriekš tur ieejot man atteica iespēju tur studēt, tomēr noprasīja kādā specialitātē vēlētos mācīties , es bez vilcināšanās, pārliecināti izdvesu: tikai fizmatos. Tas, šķiet bija izšķirošais moments manā dzīvē, kas sākās vairāk kā pusgadsimtu atpakaļ – 1951.gadā. Mācījos labi, iztiku ar stipendiju: to maksāja, ja students mācījās tikai “labi un teicami” – 5 (pēc piecu baļļu sistēmas). Visus četrus Valsts eksāmenus izlaidumā nokārtoju teicami, tomēr “sarkano” diploma man nedeva – bija iemesls atrasts atteikšanu tādam diplomam. 1953.gada rudenī, pēc Staļina nāves, man izsniedza pasi. Ar to beidzās mans “specpereseļenca” statuss un varēju pārvietoties ne tikai 50km rādiusa attālumos. Mammai tādas iespējas nebija. Beidzot augstskolu vajadzēja 3 gadus nostrādāt kādā no skolām, kur trūka pasniedzēja. Tā bija maksa par iespēju mācīties. Toreiz par mācībām nevajadzēja maksāt naudu, to vajadzēja atlīdzināt ar darbu. Piedāvāja 3-4 darba vietas. Es izvēlējos Podtesovo Jeņisejas rajonā, kur ziemā remontēja kuģus, kuri vasarā peldēja pa Jeņiseju līdz Karskas jūrai, līdz Diksona salai, aiz polārā loka. Tur redzēju kā saulīte pusnakts vidū nenorietēja aiz horizonta.

Pirmā atvaļinājuma laikā atbraucu uz Latviju, kas man apziņā bija izveidojusies kā “Viņpasaule”, kā laimības zeme uz kuru var tiekties un tiekties, bet nav sasniedzama. Otrā atvaļinājumā atvedu savu māsu uz Rīgu. Viņa tikko bija beigusi vidusskolu. Un trešā atvaļinājumā atbraucu kopā ar Māti. Tā 1958.gadā atgriezās Dzimtenē.

Liepājā, dzīvot un strādāt, mūs nelaida, jo tā bija PSRS valsts robežas pilsēta. Mātei iedeva pasi 1959.gadā Hruščova laikā. Par mūsu sociālo stāvokli pasēs bija “iekodētas” zīmes. Rīgā varēja strādāt tikai kuri bija pilsētā pierakstīti un pierakstīja tos, kuri Rīgā strādāja. Šo melon apli man pārraut neizdevās un sāku meklēt darbu citur, līdz pat Zilupei. Kad biju piekususi un nomocījusies savos meklējumos, nopirku biļeti uz vilcienu, lai brauktu atpakaļ. Iekāpu vilcienā, atstājot Mammu vienu raudot, un braucu prom no savas “sapņu zemes”. Pļaviņās vai Skrīveros vilciens pieturēja, es paķēru savu čemodānu un izkāpu. Tad gan sajutu laimību, ka esmu kaut ko ļoti pareizu izdarījusi. Otrās dienas rīta pusē biju pie Mātes. Abas mēs vēl ilgi raudājām. Neatceros, kā nāca piedāvājums strādāt Džūkstē. Vairāk ne par ko neprātojot aizbraucām uz Džūksti. Ar tādu piedzīvojumu un pārdzīvojumu bagāžu sāku strādāt Džūkstes vidusskolā, kur 1958-1959.gadā bija otrais vidusskolas izlaidums.

Skolas telpas bija garā vienstāvu mājā, kur pirms sāka strādāt skola, bija veco ļaužu patversme. Ēka bija ar vairāk kā 1m biezām sienām, jo būvēta bija no laukakmeņiem. Fizikas kabinets bija iebūvēts bēniņos otrā ēkas galā, turp gāju uz mācības stundu pa dēļu klātu trotuāru visas ēkas garumā. Tur nostrādāju gandrīz divus gadus. Pa to laiku būvēja jaunu, baltu, skaistu skolu un dzīvojamo māju skolotājiem. Tos divus gadus dzīvojām Erzamos mazā istabiņā ar virtuvi. Man ar Mammu pietika. Pie mājas bija dārziņš kur izauga saknes, kartupeļi. Māsa mācījās un dzīvoja Rīgā.

Mācību gada sākumā un arī ziemā man gāja grūti, Mamma man un māsai bija saglabājusi latviešu sarunu valodu, bet fizikas terminus, fizikālo procesu apceru izklāstu latviešu valodā nekad nebija dzirdējusi. Un pēkšņi bija jāvar mācīt bērniem, jauniešiem fiziku latviešu valodā..

Viņu pacietība nebija bezgalīga. Manu valodas trūkumu, stostīšanos stundās ne visi varēja paciest, īpaši apdāvinātākie. Disciplīna stundās bija gauži vāja – mētāja papīrīšus, sarunājās, ritināja diega spolītes, darīja kas katram labāk patika. Skolotāju kolektīvs, dabīgi, arī norobežojās no manīm. Mamma man ļoti palīdzēja to visu pārvarēt. Es skaļi lasīju mācību grāmatu, gatavojoties stundām skaļi runāju to plānojot un rasktīju arī. 1959.gada pavasarī sajutu, ka visu attieksme pret mani ir mainījusies uz labo. Atmiņā ir palicis kāds notikums vecā skolā – kad ne pirmo reizi izraidīju no stundas Jāni A., jo viņš nevarēja paciest manu neintereesanto stunsu, es pati izgāju no stundas laikam, raudādama. Viņš panāca mani pie trepēm, lai atvainotos. Tad es neizturēju un izrunāju, ka neesmu vainīga, ka mūs 1941.gadā izsūtīja un es neprotu labi runāt, stāstīt fiziku latviski. Acīs man bija asaras. Kopš tā brīža manā klasē un citās arī varēju strādāt labāk, pavasarī runāju, stāstīju kursu jau labi. Tā nostrādāju Džūkstē 7 gadus. Mācīju vēl elektrotehnikas pamatus, astronomiju un īsu laiciņu matemātiku.

Mums bija radio mezgls junās skolas telpās, kur gatavojām ziņojumus, foto pulciņā izgatavojām pirmās krāsainās fotogrāfijas, stādījām koku gatvi no pasta līdz jaunajai skolai, vismaz reizi gadā gājām vērot zvaigžņotās debeis, gājām pārgājienos no Džūkstes līdz Ziemassvētku kauju vietām, braucām ekskursijās uz Cēsīm, Rīgu. Rīgā bijām metāla lietuves cehā, Rīgas radioraidītāju iestādē, TEC – termoelektrocentrālē. Fizikas kabinets arī bija labi apgādāts, varējām veikt vajadzīgos laboratorijas darbus un demonstrācijas stundās. Lai labāk apgūtu valodu, primās trīs vasaras braucu uz kvalifikācijas celšanas kursiem.

1964.gadā manai māsai piedzima pirmais bērniņš – Ieviņa un Mamma aizbrauca no Džūkstes uz Rīgu auklet mazmeitiņu. Es paliku viena visu 1964-1965. Mācību gadu. Ziemā dzīvoklī auksti un vientuļi. Tā es 1965.gada rudenī atvadījos no Džūkstes un atceļoju uz Rīgu. Rīgā nostrādāju līdz 1993.gadam. Patlaban saņemu pensiju, citu ienākumu nav.

Tagad savu atmiņu vācelīti aizveru,
Lai pagātnē vairs nekavētos.
Laiks domāt uz priekšu!
Uz nākamību!