Ruta Grēviņa (Jātniece), izsūtīta 1941.gada 14.jūnijā

30.gados mans tēvs paralēli saimniekošanai Rundālē, sāka saimniekot arī tēva mājās, jo viņa vecākiem saimniecības vadīšana kļuva par grūtu. Tā kā tēva mājās visas ēkas bija vecas, tad viņš sāka tās atjaunot: 1934.gadā uzcēla jaunu dzīvojamo māju, 1935./36. atjaunoja lopu kūti un klēti, 1938. gadā uzcēla tiem laikiem modernu seklo cūku kūti, lai varētu audzēt bekonus, bet 1939.gadā divu dzīvokļu kalpu māju. Uz tēva mājām mēs pārcēlāmies dzīvot 1937. gadā, kad nomira tēva māte Līze. 1938.gadā tēvs iegādājās traktoru un kūlīšu sējēju, kas deva iespēju samazināt zirgu skaitu un arī vajadzību pēc darbaspēka. Saimniecības galvenie ienākumi bija no bekona cūku pārdošanas „Bekona eksportam”. Cūku barošu un to uzraudzīšanu mana mamma neuzticēja nevienam.

Mūsu ceļš uz Sibīriju:

Vecāku sekmīgo saimniekošanu pārtrauca PSRS okupācija, kas 1940.gadā atņēma pusi zemes, bet 1941.gada 14.jūnijā visu, ielādējot smagajā automašīnā pārtikas grozu un mūsu mantas un nepasakot, ka ģimene tiks šķirta. Iecavas preču stacijā tēvu aizsauca ar visu ģimenes naudu, bet mūs palikušos: vecotēvu, mammu, mani (8gadi), brāli Gunāru (5gadi) un brāli Jāni (1gads un 10 mēneši), iegrūžot vagonā ar pāris saiņiem drēbju un pārtikas grozu, pārējos saiņus aizvedot nezināmā virzienā, sakot, ka tie mums nebūšot vajadzīgi. Vilciena sastāvs, ar kuru mums bija jābrauc sastāvēja no tādiem pašiem vagoniem, kādos zemnieki arī mans tēvs, pirms dažiem mēnešiem, bija ielādējuši lopus, sūtīšanai uz Krieviju. Šoreiz šajos vagonos bija jākāpj pašiem, kuriem tagad bija aizrestoti logi, iekšā iebūvētas divu stāvu nāras uz katru vagona galu, un pa vidu koka kaste, kurai vidū bija caurums – tualete bez kāda nožogojuma, kaut vagonā tomēr bija jaunekļi, dažam no viņiem bija gandrīz 20 gadu. Vienā šādā vagonā bijām ielādēti arī mēs. Vagonā bijām 25 cilvēki, vecākais bija mūsu vecaistēvs, bet jaunākā mūsu kaimiņienes Gludiņa kundzes meitiņa Grācija, kura tikko bija palikusi 3 mēnešus veca. Pirmās stundās bija dzirdamas tikai raudas un šņuksti, ko pa brīžam pārtrauca mazo bērnu brēcieni, kas gribēja ēst, bet mātēm krūtis bija tukšas. Lielākie bērni saprata māšu sarunas, un piespiedušies pie viņām klusēja. Visi gaidīja vīrus un tēvus. Šīs gaidas nomāca ēstgribu. Tikai vakarpusē katra ģimene sāka iepazīties ar savu mantu. Tad izrādījās, ka mums nav neviena palaga, bet ir vīriešu apakšbikses, citam atkal nebija maizes, jo tā bija iejaukta abrā utt. Sākās maiņa. Mēs tikām pie 2 palagiem, bet pretim nebija, ko dot, jo bija bērnu drēbītes un vīriešu veļa, kas nevienam nebija vajadzīga. Kā vēlāk Sibīrijā izrādījās, tad tēva biezās skujiņu rakstā austās auduma apakšbikses bija ļoti vērtīgas, jo varēja pasargāt no odiem un moskītiem ne tikai manu mammu, bet draugu ģimeņu sievietes. Sibīrijā vasarās vajadzēja tā saģērbties, lai nepaliktu kaila neviena ķermeņa daļa arī seja (uz tās tika uzvilkts tīkliņš), izņemot rokas, kas tika ieziestas ar darvu. Ar darvu tika ieziestas arī drēbes. Tikai tā varēja pasargāties no odu un moskītu uzbrukumiem.  Brauciens līdz Sibīrijai ilga gandrīz mēnesi. Pārmaiņus pa dienu varējām tikt pie vienīgā aizrestotā stiklotā lodziņa, pa kuru redzējām neapkoptos tīrumus un retus, slikta auguma labības laukus. Visi runāja par to, ka mūs sagaida bads. Vagonā bija karst un trūka gaisa. Guļamvietas bija ļoti šauras. Gulēt vajadzēja nostiepjoties, jo citādi kādam varēja pietrūkt guļamvietas.

Mūsu vagona gala mērķis bija lielo politisko ieslodzīto lēģeru pilsēta Ačinska. Tajā mūs izvietoja aiz augsta dēļu un dzeloņstiepļu žoga, kurā bija daži šķūņi, bet tajos jau mitinājās poļu tautības izsūtītie, kas jau bija paspējuši apaugt ar utīm, jo nebija mazgājušies vairāk kā mēnesi. Dažas latviešu ģimenes tomēr iekārtojās blakus poļiem, bet mēs palikām zem klajas debess gandrīz veselu mēnesi. Šajā laikā mūs mazgāja ražīgais Sibīrijas lietus, sildīja karstā jūlija saule, un naktīs apspīdēja mēness. Mums nebija ļauts iziet ārpus žoga. Tiem, kam bija nauda, pa žoga spraugu varēja nopirkt kādu ogu vai sakni. Mūsu ģimenei visa nauda palika pie tēva, tāpēc iztikām ar to, ko deva valsts: prosas putra, kaut kāda zupa, kas bija uzlabota ar nelielu eļļa piejaukumu. Te satikām tēva un mātes radus, draugu un kaimiņu ģimenes. Lielākā daļa mūsu radu un paziņu sieviešu un bērnu, ko izsūtīja no Bauskas rajona, atgriezās, bet no vīriešiem nezinu nevienu, kas būtu izturējis Vjatlāgera režīmu un uzturu. Kā 20.gs. 90. gadu sākumā uzzināju, tad šīs vīriešu nometinājuma vietas galvenais priekšnieks ir bijis Levinsons, latviešu nometnes priekšnieks Didarenko, komisijā, kas izskatīja ieslodzīto lietas Kacs, Djačenko u.c.

Ceļš uz kolhozu „Novaja taiga”un dzīve tajā:
Apmēram pēc mēneša pie mūsu žoga sāka no kolhoziem un sovhoziem braukt pēc darbiniekiem. Tā kā manai mammai bija trīs mazgadīgi bērni, vecaistēvs un tāds pats stāvoklis bija mana tēva draugu ģimenēs, tad mūs ilgi neviens neizvēlējās. Beidzot mūs 4 ģimenes: [Cinovska kundzi - tanti Jūliju (29 g.), ar dēlu Ojāru (3 g. un 5mēn.), meitu Daci (6 mēn.) un tantes Jūlijas mammu ap 60 gadus vecu; Pranka kundzi - Ērikas tanti ar meitām Mairitu 6gadi un Andu 4gadi, Gludiņa kundzi ar dēlu (vārdu neatceros) un meitu Grāciju 3mēneši vecu izvēlējās viens neliels, atpalicis kolhozs, kur labību pļāva ar sirpjiem. Lai līdz tam nokļūtu bija 100km vai vairāk bija jābrauc pa bezceļu. Rati  briesmīgi kratījās uz koku saknēm vai sacirstiem zariem, kuri bija salikti, lai varētu     izbraukt dūksnaino ceļu vai šķērsot strautus, jo tiltu pār upītēm nebija. Dažām upēm braucot pāri, ūdens smēlās gandrīz ratos. Apmēram pusceļā līdz mūsu nākamai dzīves vietai, es biju galīgi savārgusi un mani atstāja Kazuļskas slimnīcā, jo caureja un vemšana, kas sāka mocīt jau Ačinskā, bija kļuvušas kritiskas. Kā slimnīcā mammai pateica, man esot dizentērija. Mammai bija jāizšķiras, ko ar mani darīt. Viņai palīdzēja to izdarīt pārējās mammas, jo viņas mani vērtēja no veselā saprāta viedokļa. Tā mani atstāja Kazuļskas slimnīcā, kas bija neliela no baļķiem celta koka ēka. Mani ievietoja istabā, kurā bija 4 gultas. Sievietēm, kas tur gulēja ļoti gribējās par mani kaut ko uzzināt, bet es neko nevarēju atbildēt uz viņu jautājumiem, jo nepratu nevienu vārdu krieviski, bet tikai raudāju. Man likās, ka vairs nekad neredzēšu savu mammu un brāļus, ka apkārt ir tikai ļauni cilvēki. Sākumā pret visiem izturējos ļoti noraidoši un neko neēdu, lai nebūtu slikta dūša. Zāles, ko deva, bija ļoti rūgtas. Iespējams, ka tās bija vērmeles un vēl kādas ripiņas. Pēc pāris dienām jau sāka gribēties ēst un pieņēmu pat kaimiņienes piedāvātās zilenes. Pa lielākai daļai man deva ēst putras. Sevišķi man negaršoja prosas putra. Tā man atgādināja zāģu skaidas. Liels bija mans prieks, kad pēc 3 nedēļām man pakaļ atbrauca mamma un es viņu atkal satiku.

“Novaja taiga” bija neliela sādža, kurā bija 10 koka guļbūves mājas un pāris pirtis, klēts, veikals, kurā bija „vodka” un tajā saņēmām arī savu maizes devu [0,8 kg strādājošie un 0.4 kg nestrādājošie], skola. Katras mājas dārzam apkārt bija kāršu žogs, lai govis to neizbradātu, jo tās neviens neganīja. Divās no ciema mājām izvietoja mūs: vienā dzīvojām mēs ar tantes Jūlijas ģimeni, bet otrā Pranku un Gludiņu ģimenes. Visa māja sastāvēja no vienas telpas, kuru divās daļās sadalīja krievu krāsns ar muti uz ieejas durvju pusi. Krievu krāsns kalpoja par istabas sasildīšanas un arī ēst vārīšanas ierīci. Krāsns priekšpusē bija galds no kaut kādiem dēļiem sasists un sols, bet aiz krāsns tik vien bija telpas kā 9 guļamvietu iekārtošanai uz grīdas. Tās bija izveidotas no aptēstiem koka gulošiem klučiem, uz kuriem blīvi bija saliktas koka kārtiņas. Par matraci kalpoja nekulstīti lini, kurus kolhoza priekšsēdētājs atļāva saplūkt kolhoza tīrumā, kad sākās sals [līdz tam gulējām uz grīdas]. Vienā braucienā pēc liniem mamma paņēma līdzi arī mani, lai varētu vairāk uzkraut uz vezuma un es to kaut kā saturētu, jo vezumu nebija ar ko  sasiet. Iznāca tā, ka braucot pāri strautam vezums sasvērās uz vienu pusi un es iekritu strautā, kurā jau pa virsu bija plāna ledus kārtiņa, bet mājas bija vēl kādus pāris km. Tad mamma dzina zirgu, cik vien varēja un man vajadzēja skriet, lai tiktu pajūgam līdzi. Tiku cauri bez iesnām, jo mājās mani ieģērba sausās drānās un uzdzina izkurinātas krāsns augšā.
Ikdienas maizes deva bija par maz, lai apmierinātu mūsu ēstgribu, jo vairāk jau nekā mums nedeva par iepriekš minēto maizes devu. Lai iegūtu kādu litru piena vai medus burku, mamma sāka šķirties no mantām, bez kurām varēja iztikt, piemēram, zīda lakata, kas krievu kaimiņienei ļoti patika un bija gadījuma pēc paņēmies līdzi mantām un citām lietām. Kolhoza priekšsēdētājs atļāva lasīt vārpas (auzu, miežu), kūlām linsēklas no mammas saplūktiem liniem, kā arī pēc darba mammai izģērbjoties no tēva apakšbiksēm gandrīz vienmēr izkrita kulīte ar kaut kādiem graudiem, kas bija piesieta pie vēdera, jo viņa pa rudens pusi strādāja pie to tīrīšanas. Vienu reizi nākot ar kulīti uz vēdera mājās, tantei Jūlijai tā atāķējās tieši kolhoza priekšsēdētaja logu priekšā. Viņa saķēra to it kā lielās vēdera sāpēs un sakumpusi pārnāca mājās, jo citādi varēja draudēt liels sods. Kolhoza priekšsēdētājs to bija redzējis un apjautājās, kas bija noticis, ka tante Jūlija    pēkšņi tā sakumpa. Viņa pateica, ka pēkšņi sācis ļoti sāpēt vēders un priekšnieks šim stāstiņam noticēja, jo zināja, ka visi darbā pārtiek no graudiem un apēdot lielākas devas, sekas var būt tieši šādas.

Mans uzdevums kā lielākam bērnam ģimenē, bija palīdzēt tantes Jūlijas mammai pieskatīt manus brāļus Gunāru un Jāni, kas tad vēl bija diezgan kustīgi. Viņus varēja izlaist ārā tikai uz palieveņa, kas bija diezgan augsts, jo pa sādžu brīvi klejoja govis un mūsu māja bija bez žoga. Manos uzdevumos bija arī uzraudzīt veļu, kas tika žāvēta uz kaimiņmājas žoga. Kādu reizi ieraugu, ka viena govs sāk zelēt vienu veļas gabalu, es metos šai govij virsū un gribēju tai apģērba gabalu atņemt, jo es taču biju lauku meitene, kas no lopiem nebaidījās. Bet krievu lopi nebija pieradināti pie glāstiem. Tie bija mežonīgi, ēda visu, ko varēja sameklēt, jo uz pavasara pusi tiem bieži trūka barības un tāpēc tie tika baroti pat ar papīru. Šī mežonīgā govs man metas virsū. Es uz žoga augšā. Labi, ka tā sāka badīt žogu ne mani. Mani izglāba tantes Jūlijas mamma, kas istabā bija izdzirdējusi izmisīgus kliedzienus. No tās reizes pie mūsu mājas stāvēja ļoti gara vica, ar kuru govis varēju dzīt prom stāvot uz lieveņa.

Pirmajā septembrī man, kā vienīgam skolas vecuma bērnam, bija jāsāk iet skolā. Skola atradās divreiz vai pat trīs reizes lielākā guļbūves ēkā kā mūsu dzīvojamā māja, un tajā mācījās 6 klašu skolēni kopskaitā ap 15 – 20 pie viena skolotāja. Mana klātbūtne skolā zināmā mērā traucēja normālu darbu, kas jau tā bija apgrūtināts. Skolotāja man pēc bildītēm mācīja lietu nosaukumus un šo vārdu izrunu. Krievu valodu man palīdzēja apgūt arī mani klasesbiedri, kas mani bieži pacienāja ar līdzpaņemtiem kāļiem, burkāniem vai rāceņiem, pasakot kā tos krieviski sauc. Janvārī, kad mūs no šīs sādžas sūtīja prom, es jau pratu labi sarunāties ar saviem vienaudžiem un manā liecībā bija tikai 5 (liecība bija rakstīta uz rūtiņpapīra lapas, kas bija izplēsta no burtnīcas).
Vēl pirms mūsu pārsūtīšanas uz citu vietu 1941.g. 25. decembrī nomira vectēvs Pēteris Jātnieks, kas nelielu nogurumu sajuta tikai vienu dienu. Zārks viņam tika sasists no vienas vecas mājas jumta dēļiem un ar lielām grūtībām ierakts “Novaja taiga” kapsētā. Par kapsētu te liecināja vienīgi kapu kopiņu pauguriņi, no kuriem dažam apkārt bija nelobītu bērza kāršu žogs. Neviens kapus nekopa. Uz kapiem uzaugušo zāli laiku pa laikam nograuza govis.

Dzīve speciāli represētajiem izveidotajā meža sādžā „Vertabagašetā”:
1942.g.janvāra beigās visas latviešu ģimenes no šī kolhoza sūtīja prom, jo kolhozam nebija darba, ko dot, ne arī maizes. Atkal ar zirgu mūs veda 100 km līdz Ačinskai. Tur tika komplektēts vilciens ar latviešu ģimenēm no daudziem Ačinskas apgabala kolhoziem un sūtīts tālāk uz austrumiem. Vagonā mēs bijām kopā tikai ar tantes Jūlijas ģimeni no mūsu novadnieku pulciņa un ģimenēm no Vidzemes. Pranku un Gludiņu ģimenes brauca citā vagonā un Sibīrijā vairs viņas nesatikām. Lai gan ceļu veicām nelielu, tomēr vagonā pavadījām vairāk par nedēļu. Sievietes dancināja tasīti un zīlēja nākotni. Cīlīša kundzei tasīte teica, ka nedrīkst kāpt laukā no vagona, tad mēs tiksim vesti uz mājām. Atbraucot Kanskas pilsētā, kas bija liels dzelzceļa un ieslodzīto izmetinājumu (lēģeru) mezgls ilgi nekāpām no vagona ārā, iekams nesāka mums piedraudēt ar represijām. Visas mūsu vagona ģimenes nosūtīja uz jaunizveidotu sveķu tecināšanas sādžu “Vertabagašetu”, kas atradās kādi 40 km uz ziemeļiem no Sibīrijas dzelzceļa un 20 km no dzelzceļa atzara galapunkta “Rešeti”, ko bija izbūvējuši cietumnieki sveķu izvešanai.  

Vertabagašetu bija uzcēluši cietumnieki speciāli izsūtītajiem:
Tā atradās paugurā ar skatu uz taigu, kas ir slapjš mežs un kurā aug egles, baltegles, ciedres, zemi upeņu un jāņogu krūmi. Taiga mums vasarā kalpoja arī par tualeti, jo divās būdiņās, kas bija sasistas no dēļiem un nelielo bedri, ātri bija pilnas. Ziemā tam nolūkam kalpoja spainis, kura saturu izlēja turpat mājas priekšā, jo dziļā sniega dēļ, kas bija ap 1m, to tālu aiznest nevarēja. Vertabagašetā bija direktora māja, bērnudārzs, skola, klubs, veikals, maizes ceptuve, māja meistariem ar četriem dzīvokļiem, zirgu stallis, aka un 3 barakas, katrai no kurām bija 4 palieveņi un no katra palieveņa varēja ieiet divās istabās. Vienā barakā jau dzīvoja izsūtītie karēļi, otrā izvietoja latviešus, bet trešajā 1942.g. vasarā atveda kalmikus. Tos mūsu sievietēm vajadzēja audzināt, jo viņi savas darīšanas varēja nokārtot jebkurā vietā pat pie akas. Kalmiki kā ziemā tā vasarā staigāja jērādas kažokos ar jērādas cepuri galvā. Mēs atkal turpinājām dzīvot kopā ar tantes Jūlijas ģimeni. Vēl mūsu istabā ievietoja Tobisa kundzi, kas bija viena pati. Mūsu palieveņa otrā istabā dzīvoja Kraukļa kundze ar divām meitām Dzidru un Rasmu, Purgaiļa kundze ar meitu Ilgu un dēlu Juri, Buša kungs ar draudzeni, kuras uzvārdu neatceros. Visi viņi un arī Tobisa kundze pēc 2 gadiem tika aizsūtīti prom no mūsu sādžas (daži uz ziemeļiem, bet citi uz austrumiem), kur Kraukļa un Purgaiļa kundzes un Juris it kā esot miruši, bet par Buša kungu un viņa draudzeni nekā nezinu. Blakus palieveņa istabās dzīvoja M.Cīlīša kundze ar 2 meitām Rutu un Zaigu. Zaiga drīz nomira, bet Ruta ar savu mammu atgriezās. Ar viņām vienā istabā dzīvoja Lintera kundze ar meitu Līgu, pameitu Birutu un padēlu Valdi. Visa ģimene atgriezās Latvijā: Līga kļuva par medmāsu, bet Biruta ar Valdi strādāja par tramvaju vadītājiem. Vēl tā paša palieveņa istabās dzīvoja Dāvis kundze ar meitu Ināru un dēlu Juri. Viņi visi atgriezās Latvijā, un meita strādāja par tramvaja vadītāju. Mūsu barakā vēl dzīvoja Vītola kundze ar 4 bērniem, Lauvas kundze ar dēlu, Ervalda kundze ar divām meitām, no kurām vecākā Astrīda nomira Sibīrijā, bet jaunākā Dzintra atgriezās Latvijā un strādāja par grāmatvedi, Kušķa kundze ar dēlu, Zīles kundze ar dēliem Jāni un Jēkabu, otra Cīlīša kundze ar meitu Irēnu un Melkus kundze ar meitu Ritu un dēlu Elmāru. Par viņu likteņiem neko nezinu.