Māte Genovefa Kozule (Vaivode, 1920-1984) un tēvs Antons Kozulis (1926-1979) bija izsūtīti no Daugavpils apr. Preiļu pag. Punduriņu sādžas. Izsūtījumā piedzima Natālijas māsas Regīna (1955) un Anna (1957) un brālis Aleksandrs (1953), miris pēc 6 mēnešiem. ar plaušu karsoni.

No labās: Natālija, māsa Regīna, māsīca Nellija, brālēns Aleksandrs, māsīcas Ņina un Valentīna.
Pirmā atmiņa no Sibīrijas ir brālīša bēres. Bija liels sals. Natālijai neļāva iet ārā. Pa sniegotu lauku divi vīrieši aiznesa koka kastīti. Uz kapiem. Mājās bija sanākuši  vietējie latvieši atvadīties no mazā Aleksandra. Ienāca pastnieks un ienesa vēstuli. To izlasījuši visi sāka raudāt. Izrādījās, Krasnojarskas cietumā ir mirusi tēva māte Helēna Kozule. Viņas kapavieta nav zināma arī šodien. Nākošā atmiņa ir no tēvamāsas Monikas Kozules stāstītā. Natālija piedzima drīz pēc izsūtīšanas. Ēst nebija ko. Tēvs zaga pienu. To pamanīja vietējā krieviete. Viņa atnāca un apsolīja, ka pienu katru dienu atstās pie tuvākajiem krūmiem, tikai lai nezog. Isiļkulā bija daudz tomātu un saulespuķu. Augļu koku nebija nekādu. Bērni iemācījās tomātus ēst kā ābolus, pie izdevības pārkaisot ar cukuru. Cukurs bija lielos gabalos. To tēvs atveda no meža griešanas darbiem taigā, aptuveni 100 km attālumā no mājām. 

Ziemassvētkos baba (mātes māte) uz Sibīriju parasti sūtīja paciņu. Tajā bija āboli un viens egles zars. Āboli bija iepakoti sienā, tāpēc labi saglabājušies. Granšteins. Šodien, kad paņemu mutē ābolu „Granšteins”, uzreiz atmiņā nāk Sibīrija. Pēc ceturtā, Sibīrijā pavadītā gada bijām mazliet iedzīvojušies. Miltu bija daudz, jo tos tēvs nopelnīja uz darba dienām graudu veidā. Māte cepa bulkas ar skābenēm. Neatceros, vai lietoja raugu, bet mīkla bija kā raudzēta. Gaļas vietā tos pildīja ar skābenēm. Dažreiz cepa skābeņu plātsmaizi. Ja bija, pārkaisīja ar cukuru, ja ne, ēda tāpat. Bija skāba, bet garšīga. Vēl atceros, ka šādu plātsmaizi cepa ar ievu ogām. Tas bija labākais ēdiens.

Kāda skumja atmiņa. 1957. gadā dzima māsa Anna. Dzemdības notika mājas apstākļos. Ārsts atradās 40 km attālumā. Bija dziļa ziema – 27. februāris. Laukā milzīgas sniega kupenas. Mātei dzemdībās radās problēmas, viņa pazaudēja daudz asiņu. Izglāba kolhoza priekšsēdētājs. Viņš iedeva mašīnu un šoferi, kurs prata izbraukt pa dziļo sniegu. Māti veda uz slimnīcu. Tas notika naktī. Mūs ar māsu tēvs piecēla no miega un lika atvadoties māti noskūpstīt. No bailēm sastingu – mātei lūpas bija zilas un aukstas kā ledus, kā toreiz mirušajam brālītim. Domāju, arī mamma ir mirusi. Sāku raudāt. Nomierināt mani nevarēja arī visu nākošo dienu kaimiņiene Maša, kura mūs pieskatīja, kamēr tēvs bija slimnīcā pie mammas. Tēvs atgriezās vakarā un pastāstīja, ka mammai labāk. Slimnīcā viņa pavadīja veselu mēnesi.

Vēl kādu reizi pie mums bija atbraukusi ciemos tēva māsa Anna Kozule  (Krasnojarskas cietumā mirušās vecmammas meita)  no cietuma Intā ar savu meitiņu Valentīnu. Vecāki ar radinieci devās uz tuvējiem kapiem pie brālīša Aleksandra . Mūs ar māsīcu Valentīnu atstāja mājās pieskatīt mazo māsiņu Regīnu, kura nebija gadu veca. Es zināju, kur mājās ir noslēpts cukurs. Atradu to un abas ar Valentīnu grauzām lielos gabalus tā, ka smaganas sāka asiņot. Par māsiņu aizmirsām. Bet viņa bija izrāpojusi ārā no istabas un aizrāpojusi līdz kubulam pagalmā. Kubuls bija apgāzies, māsiņa zem tā apakšā. Bija brēkusi tā, ka vecāki atskrēja no kapiem, bet mēs - aukles to nedzirdējām. Dabūjām pamatīgas sutas.

 Rotaļlietu Sibīrijā nebija. Spēlējāmies ar dažādām lauskām. Tie bija mūsu trauki. No melnās, auglīgās zemes veidojām un cepām pankūkas. Reizēm tās arī pagaršojām.Tēva brālim bija daudz bērnu. Ar tiem spēlējām paslēpes milzīgajos saulespuķu laukos. Vēl atceros stepi. Milzīga. Tēvs plkst. 6.00 no rīta aizbrauca art, bet ap plkst. 12.00 atgriezās, nodzinis tikai vienu vagu. Tad man bija jānes tēvam pusdienas.

Sāku iet pirmajā klasē. Skola bija „ekstra” ēka, jo būvēta no koka. Pārējās bija zemļankas – velēnu celtnes. Skolā bija četras klases, mācījās dažādu tautību bērni – leiši, igauņi, vācieši. Mācības notika krievu valodā. Visām klasēm bija viena skolotāja. Viņas vecmāmiņa bija no Latvijas 20. gs. sāk. izceļojusi uz  Sibīriju. Natālijai skolotāja uzdāvināja 20.gs. 30. g. izdotu ābeci, lai mācītos latviski. Natālija mājās arī iemācījās. Sibīrijā Natālija pabeidza 2 klases, bet, atgriezusies Latvijā, vēlreiz sāka iet skolā no pirmās klases.

Kādu dienu uz skolu Natālija bija milzīgi uzpucējusies. Māte tajā laikā atradās slimnīcā ar mazo māsiņu un Natālija ar sevi tika galā pati. Mammai no Latvijas bija atsūtītas zīda zeķes. Natālija uzvilka tās, sasēja ar bantēm. Lai būtu vēl skaistāk – uzvilka arī puķainu vasaras kleitu un ziemas laikā devās uz skolu. Nezin kāpēc skolotājai tas nepatika, viņa sūtīja Natāliju uz mājām pārģērbties. No apaviem Natālija atceras tikai velteņus ziemā. Pavasarī, vasarā un agrā rudenī skrēja basām kājām, arī uz skolu. 5 gadu vecumā tēvs Natālijai nopirka skaistu kažociņu, no susliku ādiņām sašūtu.

Vēl atmiņā palicis Latvijā pavadītais atvaļinājuma mēnesis 1955. gadā. Šī gada 27. jūlijā bija piedzimusi māsiņa, bet uz Ziemassvētkiem tēvs par labu darbu dabūja mēnesi atvaļinājuma. Brauca visi, ar pusgadu veco māsiņu. Natālija bija sapucēta ar garu mēteli, kas ne visai patika. Brauca ar vilcienu, ilgi. Pa ceļam Natālija pirmo reizi ieraudzīja dzīvas eglītes, ne tikai vecmammas no Latvijas sūtīto zariņu.

Iebrauca Rēzeknē. Sagaidīja mātes brālis ar „bobiku”.  Paņēma Natāliju rokās, pacēla gaisā un raudāja. Natālija gan nesaprata, kāpēc. Rēzeknē Natālija pirmo reizi ieraudzīja bērnu rotaļlietas un koka zirdziņu, jo mammai ar bērniem stacijā bija jānakšņo bērnu istabā.

Sagaidīja babiņa Veronika Vaivode Preiļu pag. Rumpos (tagad Riebiņu novads). Natāliju un māsas nokrustīja Pieniņu baznīcā mācītājs Kiseļevskis. Sibīrijā bērni bija krustīti pa savai modei. Natālijas vectēva brālis Aloizs Vaivods bija mācītājs. Viņš uz Sibīriju bija aizsūtījis svētīto ūdeni. Mamma tad nu ar to krustīja ne vien savus, bet arī apkārtējos bērnus. Latvijā Natālijai bija prieks par krustību cienastu, bet vēl lielāks -par jaunajiem krustvecākiem. Kūmās bija tēva māsīca Vjakse (Sk. Annas Bernānes māte) un tēva brālēns Jānis Anspoks. Pēc mēneša visi devās atpakaļ uz Omskas apgabala Isiļkulas raj. Losevu, kur pavadīja vēl četrus gadus.