‘’Zinu, 25. marts. Nekad to neaizmirsīšu. Atmiņu dienās atmiņas sāp. Atkal tam visam jāiziet cauri. Veikalā ieraudzīju kakao paciņu ar uzrakstu “Laima”. Apstājos kā brīnumā. Tik daudzu tūkstošu kilometru tālumā. Vai labvēlība, vai lai mūs sāpinātu? Nopirku. Ja būs iespēja, pirkšu arī turpmāk. Uz svētkiem un atmiņu dienām. Šodien izvārīju. Izcepu saldās kviesīšu “ļepjoškas”. Ieēdīsim , dzersim kakao, pasēdēsim. Mūsu vienīgais dzīvnieks – kaķene- atnes peli un raud, ka nav kam dot. Kaķēnu nokodis lielais kaimiņu suns. Man sāpīgi: ir kam dot, bet nav ko dot, kā vajadzētu augošiem bērniem. Tikai griķi, kule izdīgušo sīko kviesīšu ir nopelnīti. Kartupeļi izslīka. Lai nebūtu jāiet citur malt, nopirku rokas dzirnavas. Atdevu gultas segu. Un atkal jādomā – mans godīgi sastrādātais palika tur, citiem. Par ko? Bērniem nav dzimtenes, tēva māju, jāaug nabadzībā. Mans Dievs, mana sirdsapziņa krūtīs kliedz: “Tas netaisni, tas nepareizi!”

Vai esat sajutuši, kā smaržo piens slaucot? Agrāk es to nezināju. Man kā grieķu teiku Tantāla mokas. Kolhozs nedrīkst pienu izrakstīt, jo parādā valstij. Lai varētu strādāt, par savu darbu es ņemu sev tiesību kaut mutē ieslaukt. Es neaptraipītu savu sirdsapziņu, ja sirdsapziņa to neatļautu. Man nebija grēks, ja kādreiz varēja bērniem pasniegt krūzīti piena. Man tā nebija zagšana, bet jādara zagšus. Par dažiem litriem esot doti gadi cietumā. Jādzīvo un jāizdzīvo! Man jāizaudzē bērni strādājot.

Pirmo paņēma viņu (vīru Artūru Preisu). Pēc četriem gadiem aizveda mūs. Manī šalko kā atmiņu plūdi, apkārt šņāc atmiņu vētras. Mājā biju viena. Bērni skolā, mamma ciemos pie brāļa. Pusčetros bruņoti vīri necilvēcīgi dauzās pie durvīm. Atstāj klāt sargu, paši aizbrauc tālāk. Kas būs? Aresti. Par ko? Kur paliks bērni? Kas šajās stundās jāpārdzīvo! Tad uz trijiem ceļiem jau stāv pajūgu rindas, pilnas ar cilvēkiem. Ienāk leitnants un nolasa: “Po prikazu Vilisa Lacisa”. Cik pa krieviski saprotu – uz citu dzīvesvietu. Būt gatavai četrdesmit minūtēs, sajūgt zirgus. Viss sagriezās. Sapratu un nesapratu. Visi ļaujas aizvest. Dzīvības dēļ. Bērnu dēļ. Bērnus kā cālēnus salasa no skolām. Ja kāds to visu būtu nofilmējis! Zilā rīta dūmakā palika viss: mājas, dzīve, nākotne. Mans četrpadsmit gadu darbs. Aizbraucot neskatījos atpakaļ - tā sena ticība. Apbruņots zaldāts stāv uz sliecēm un saka: “Nebēdājiet, gan jau dzīvosiet. Arī mēs no Ukrainas tā braucām, kad man bija trīspadsmit gadi.” Uz skolu, uz izpildkomiteju, tad uz staciju. Saule riet pār Cesvaines kalniem. Liekas, viņa noriet pār visu. Tad jau ieslēgti vagonā. Visu nakti rūc mašīnas, pajūgu troksnis, cilvēku balsis. Lādē cilvēkus. Mēs guļam uz kailas nāras cieti blakus viens otram. Mums blakus mana draudzes skolas skolotāja. Miegs nenāk. Jau rīts. Ir mazs lodziņš. Ārā spoža saule, spirgts rīts. Pulksten divpadsmitos mūsu ešelons sāka braukt. Visi sākām dziedāt “Dievs kungs ir mūsu stiprā pils”, to lielo Mārtiņa Lutera ticības dziesmu. Likās – viss ešelons dzied. Kā izklausījās tiem, kuri dzirdēja? Kā jutās tie, kuri visu to organizēja?

Pusnaktī pārbraucam robežu. Braucam pa nakti. Pa labi lodziņā blāzmojas pamale. Uz Ziemeļiem? Tikai ne tur! Bērnu dēļ. Vorkuta un Karaganda bija briesmīgi vietu vārdi. Vislielākajos sāpju un izmisuma brīžos, kad ved projām no mājām un nav neviena, kas varētu glābt, vajag kam ticēt, uz ko paļauties, pie kā pieķerties. Es zinu gatavus šos vārdus, kurus gadsimtiem cilvēki teikuši, pēc glābšanas saucot. Es zinu, pārmetu krustu un, lūdzot, piesaucu: “Dievs, esi žēlīgs! Pasargi, palīdzi, Dievs!”.

Atmosties, atmosties kā no ļauna sapņa! Vairs nekad tā neesmu vēlējusies atmosties. Bet atmodas nebija. Tas nebija sapnis, tā bija īstenība. Nu ešelons brauc uz rītiem, tālāk un tālāk. Dienām un naktīm. Priekšā tikai sliedes. Naktī, braucot caur Urālu tuneļiem, tāda savāda duna, it kā trūkst gaisa. Liekas, jau dzīvi būtu zem zemes aprakti. Ne tikai atmiņa, viss augums glabā šo sajūtu. Visu ceļu, riteņiem ritot, mūsu sirds domas, lūdzot, skanēja: ”Atgriezties! Atgriezties!” Bet dzelži, sitoties kopā, ļauni atbildēja: “Nekad! Nekad!”

Garš bija mūsu ešelons. Kad sliedes meta loku apkārt kalnu ielejai, ešelona abi gali bija kopā, mēs pa vidu.  Varēja saskaitīt 80 vagonus, kurus elsdamas vilka divas lokomotīves. Cik daudz sāpju un mīlestības šajos 80 vagonos! Ja kādreiz kāds ko arī pateiks, cik daudz paliks nepateiktā un noklusētā.

Mēs ešelonā, preču lopu vagonos. Attieksme kā pret lopiem: pabaroti, ešelons apturēts mežā, lai visi kāpj ārā. Zem vagoniem “mazā mājiņa”. Kā izsmiekls par cilvēcīgām kauna jūtām. Braucām trīs nedēļas neizģērbušies, apkrituši ar slimībām, caurejām, utīm. Kauns par to runāt. Latvietis nekad nav bijis utains. Bet ešelonā – visi. Kur varēja celties! Mākslīgi savairotas un jau iepriekš ielaistas vagonos? Var grēkot, tā domājot, bet lielāks grēks tiem, kuru dēļ tā bija. Nevarēja tikt vaļā no šīs nelaimes. Dusts saujām tika bērts aiz drēbēm. Aiz Urāliem deva tikai hlorētu ūdeni –laikam par daudz bija saslimušo. Arī es saslimu. Irkutskā priekš mums bija atvērta pirts. Mūžā to neaizmirsīšu. Tur Baikāla ūdenī nomazgājos tīra, dzēru, dzēru, dzēru un paliku vesela. Lai svētīts Baikāls, Baikāla ūdens un Irkutskas pirts.

Tigda. Mūsu pēdējā stacija. Iepriekšējā stacijā Gonžā atkabināja desmit vagonus. No Tigdas desmit vagoni aizbrauca vēl tālāk. Bija jāizlādējas lielā laukumā. Tur, Lieldienu naktī, zem aukstām, zvaigžņotām debesīm, kurinājām ugunskurus, dziedājām un raudājām. “Svēts mantojums…” skanēja dziesma. Kā Dievkalpojums. Skatījos zvaigznēs. Polārā zvaigzne. Zinu debess puses. Zinu, kur dzimtene. Priekšā vēl ceļš līdz turienei, kur mums būs jāpaliek. Mēs visi vēlējāmies būt kopā – kopā dzīvot un strādāt. Ar mašīnām visus aizved uz Ovsjanku. Kur būs ceļam gals? Lai kur – man jābūt stiprai. Man jāizaudzina bērni – mani putniņi, kamēr paši lidos.

Ovsjankā visus izdala pa Zejas rajona kolhoziem. Vēl iepriekš, naktī visiem bija jāparakstās, ka labprātīgi un uz visiem laikiem atstāju Latviju. Atkal visu nakti negulēju. Trīs reizes izstāvēju rindu – viens cilvēks priekšā, aizeju un atkal no rindas gala. Pie galda sēž jauniņš sarkanarmietis, dokumentu izpildītājs. Izprasa visus radurakstus. Negribu, ka pieraksta brāli, ka krusttēvs Amerikā. Rītā steigā, kad jābrauc, cits pie galda. Pieraksta vīru un māti. Parakstot roka trīc tā, kā vēl nekad nav trīcējusi. Nu pēdējais brauciens. Sākot ceļu lika līdzi ņemt cirvi un zāģi. Pa ceļam skatījos, ja aug labi koki, tad arī zeme ir laba. Baidījos, ka izlaidīs mūs mežā. Labi, ka pie cilvēkiem.

Te drīz jau gads būs nodzīvots, ziema būs aizvadīta. Vasaras nometnē rītos modināja naktssargs. Rudenī, ziemā grūti. Bail aizgulēties. Kā saberzti stikli, tā acīs duras neizgulēts miegs. Cik labi būtu, ja būtu uzticams draugs - modinātājs pulkstenis. Atmiņā puteņo sniegi. Dienā kā baltas čūskas, pa sniegu locīdamās, lien puteņu vērpetes. Baltās mēnessnaktīs balti puteņi sajauc debesis ar zemi. Vieni skrejoši, virpuļojoši sniegi – purga. Tādās naktīs tāds savāds nemiers, nenāk miegs. Nav zvaigžņu, nezini laiku. Šajos vējos, puteņos , purgā dažreiz ir dziļā naktī aiziets uz fermu. Rīta dūmakā uz Zejas jādzirda govis. Jāizcērt āliņģis un silē ūdens. Ledus ciets kā čuguns, dzelzs stanga smaga, auksta. Apdedzina, ja kailai rokai nākas pieskarties. Pa Zeju skrien dedzinošs vējš. Pa ziemu liekas, kāds leduskalns būtu sacirsts. Kad ledussilē ielaists ūdens, govis pašas aiziet , padzeras un nāk atpakaļ. Grūti lopiņiem. Mēs tā nepieraduši. Man pa nakti jāiet uz fermu gulēt. Priekšsēdētājs pavēl, jo govīm sāk dzimt teliņi.

Pirms gada sapulces ciemiņus no rajona veda apskatīt fermu. Rajona sekretārs atpalika no citiem un sāka ar mani sarunāties. Teicu: “ Esam laikam vissliktākajā kolhozā?” Viņš atbildēja : “Nekur nav labi, visur tāpat.” Vasarā prasīju priekšsēdētājam , kāpēc kolhozniekiem nedod svētdienu. Viņš atbildēja, ka kolhozniekam atpūtas nevajag. It kā kolhoznieks nebūtu tāds pats cilvēks, kā citi. Visiem vajadzētu vienādi kā cilvēkiem dzīvot. Mums, fermā strādājot, nav ne svētdienu, ne svētku, ne brīvdienu. Ir tikai darbdienas. Kādreiz sajūk nedēļas dienas. Mūsu darbs ir Dzimtenei, bet Dzimtene mūs, kolhozniekus,  mazāk mīl kā pilsētas un rūpniecības strādniekus. Kolhoznieks ir kā notiesāts. Viņš nevar un nedrīkst no kolhoza aiziet, tam nav pases, nav nekādu dokumentu. Un nav nekādas izpeļņas.

Divus mēnešus nodzīvojām kopā ar bijušo mājas saimnieku un viņa ģimeni. Skaisti uzklāta gulta, bet tur neviens neguļ, visi uz grīdas. Saimnieks saka: “Kad man maize, kartupeļi, kāposti, tomāti un sēnes – man nekā nevajag”. Tomēr vajag. Bija vēl govs – tātad arī piens. Govs bija iemācīta iejūgta vilkt vezumu. Ar to brauca pēc malkas. Vienā ziemas rīta agrumā  bija visu mantu sakrāvuši ragavās un tumsā aizbraukuši - aizbēguši no kolhoza.’

No Lūcijas Preises vēstules mātei Bertai Zupānei 1950.g.februārī:.
‘’Pērkot māju meklēju tādu, kura nav dārga, no kuras nav tālu ferma, kur ir aka. Māja ir uzkalniņā netālu no Zejas krasta. Mūsu daļā ir aka ar vindu. Akai apkārt ievas. Pavasarī būs ziedi, vasarā - zaļums. Istabā četras sienas, jāsaka, nekā nav. Viss primitīvi uztaisīts – galds, sols, kur apsēsties. Veikalā nevar nopirkt lampu, lai gaišs un bērni var sagatavot skolas uzdevumus. Gultas nav. Mūsu guļasvieta  - uz četriem bluķīšiem uzsistas “drankas” (plēsti dēlīši – jumtu klājamais materiāls). Istabā bleķa krāsniņa. Kurinot istaba ātri sasilst un pēc – ātri atdziest. Dubultlogu nav. No taigas malkai atved veselu baļķi. Par to atskaita no darbadienām. Pašiem ir jāsazāģē. Zāģēt iznāk pa tumsu, kad visi esam mājās. Koks sasalis ciets kā kauls. Skaldot blāzmo uguns.

Te kartupeļus glabā istabā zem grīdas izraktā bedrē. Mums nav ne lādes, ne skapja. Mantas stāv istabas kaktā maisos. Produkti, cik viņu ir, nolikti pagultē pasta paciņu kastītēs. Mums pavalgs – no tavām (mātes Bertas Zupānes) paciņām. Līdz šim vēl turējās no līdzpaņemtā. Ja ir nauda, cukuru var nopirkt, cik grib pa 10 rubļiem kilogramā.

Ziepju gan nav. Mums pašvārītās ir līdzi. Bija gadījies labs zaldātiņš, sabēra maisā. Viņš nesa visu, ko redzēja un lika ragavās. Arī Tavus kreklus un brunčus bija ielicis. Iznesis bija arī kurvīti ar olām. Vēl vējlukturis bija vezumā ielikts. Tagad fermā ap to varavīkšņo aukstā migla. Visas govis saslaucu vienā spainī. Pa slaukšanas laiku viss piens ir sasalis, tikai vidū vēl šķidrs. Lai izmērītu, vajag izkausēt. Kad vedam mēslus, tie, ragavās metot, skan it kā būtu no dzelzs.’’

Jāņa Preiss vēstule no izsūtījuma Sverdlovskas apg. Tagilā, meitai Dzidrai Amūras apg. Umļekanā 1955.gadā:
”Mīļo Meitukiņ!
Vakar saņēmu Tavu vēstuli no devītā septembra rakstīto. Par viņu mīļš, mīļš paldies! Kā ta nu šo laiku man ir gājis? Kad septiņpadsmitā septembrī nosūtīju Tev naudu, saslimu. Iepriekšējā dienā saņēmu Tavu vēstuli, viņu lasīju daudz, daudz reižu un glāstīju viņu. Bija tāda sajūta, ka Tu pati būtu pie manis.. Bij tik labi.. Ar domām par Tevi aizmigu. Rītā, kad pamodos, bij auksti. Drebuļi drebināja kaulus. Sāpēt nekas nesāpēja. Bet jutos slikti. Pārbaudīju temperatūru. Bija trīsdesmit astoņi un divas strīpiņas. Bij sestdiena, negribēju ne par ko slimot. Izdzēru dažus pulverus, palika drusku labāk, gāju uz darbu, jo katra diena dārga, nedrīkstu slimot. Nu lai kā. Nedrīkstu pagurt, nedrīkstu pakrist, kamēr Tu, meitiņ, mani gaidi.
Visu mīļu! Tavs Tētuks.”

Bertas Zupānes vēstule no Latvijas meitai Lūcijai Preisei uz izsūtījuma vietu Amūras apg. Umļekanā. 1950..g. vidū:
‘’Labdien Mīļie tālumā!
Gribas atkal kaut ko uzrakstīt, kaut gan no jums neesmu nekādas vēstules dabūjusi, kamēr 6. septembrī rakstīto. Kad kaut ko jaunu dzirdu, gribas uzrakstīt.
Runā, ka jūs visi braukšot uz dzimteni, tikai ne reizē, bet pēc alfabēta.. Tad jau jūsu kārta tik drīz nebūs. Jo, kaut gan alfabēta kārtību esmu aizmirsusi, tomēr P burts ir beigu galā. Tātad ar A burtu pirmie braukšot.
Vairākas Praulēniešu ģimenes pavasarī esot atbraukušas un tikušas savās mājās, kolhozs devis govi un kartupeļu sēklu. Par citu nezinu, b4et kolhozniekiem tik ņēma visus zirgus, vienu govi atstāja ģimenei, jaunlopus un aitas atstāja pašiem, tāpat cūkas, sivēnus un vistas. Ja jau jums to visu atdos – govi, vērsīti un telīti gadu vecu un visas vistas, tad jau var dzīvot.’’

‘’Jau noturēta gada sapulce. Nu zināms – man sastrādātas 333 darba dienas. Darīti visi iespējamie darbi. Krita daudz lopu un man bija jādīrā. Tiem pat pie nierēm nebija ne cīpsliņas tauku. Dabūju 500 kg griķu un 120 kg sīko, izdīgušo kviesīšu kopā ar sīkiem ledus gabaliņiem. Smalko kviesīšu miltus samīcām ar ūdeni cietā mīklā un cepam kā pankūkas uz bleķa krāsniņas. Ir saldas, garšīgas. Tās cepam tikai svētdienās. Citās dienās tāpat cepam no griķu miltiem. Tāda šoziem mūsu maize. Badā jau neesam. No griķiem maļam miltus, rupjākus un smalkākus putraimus. Cepam pankūkas, saucamās “ļepjoškas”, vārām šķidras un biezas putras.''

Ciemā stāv liela, augsta, no baļķiem krustveidā būvēta celtne. Bijusī pareizticīgo baznīca. Tā vairs nav baznīca, tagad saucas klubs. Tur rāda kino, vakaros jaunie dejo. Es laikam vēl ilgi tur nevarēšu ieiet. Godbijībai vajadzētu būt pret celtni, pret citu cilvēku ticību. Tāds tas laiks.

Vienmēr domāju par dzimteni. Bet, ja ļautu aizbraukt, būtu jāpaliek. Vajag biļetes. Ja nu aizvestu atpakaļ…

Himna rītā un vakarā. Karogs. Atbalss, viļņojot aizskan pār kalniem – sopkām. Gribas pārvērsties skaņās, skaņai līdzi aizskanēt tālu, tālu. Uz dzimteni. Svēts sapnis par dzimteni, mīlestību, nākotni.

Baltais āboliņš. Dzirdēt, sajust ar visu būti savu valodu: pa radio, cilvēkos, stacijā. Atsmaržoja smarža no pagātnes dārza. No bērnības. Ābeļziedu, ābolu. Vissaldāk smaržo ābeļziedi, vēl liepziedi. Te smaržo tikai ievas un kreimenes. Kreimeņu likteņsmarža.''

Kā taureņi uz uguni, tā mūsu domas, mēs paši dodamies uz dzimtenes pusi. Uz kartes dzimtenes kontūras sapnī staro.’’