Diena, kuru nevar aizmirst - Ivara Kaļķa atmiņu stāsts
Latvijas Politiski
represēto apvienības vadītājam Ivaram Kaļķim 25. marts pirms teju 70 gadiem
joprojām ir spilgtā atmiņā, jo todien viņu, septiņgadīgu puiku, kopā ar māti,
vecomāti, brāli un māsu izveda kā «kulakus» uz Sibīriju.
«Atceros to dienu, jo
to nemaz tā nevar aizmirst,» uzsākot savu atmiņu stāstu, teic I. Kaļķis. Tolaik
dzīvojis ar ģimeni Kurzemes pusē - Liepājas apriņķa Vaiņodes pagastā. Pēc tā
laika «mēriem» viņi skaitījās «kulaki» - zemnieki, kuriem piederēja paliels
zemes gabals, tāpēc nonākuši izvedamo sarakstos.
Ceļš uz Sibīriju
25. martā ceļu uz
Sibīriju sāka māte Anna, tēvamāte Anlīze, kurai tolaik bija 78 gadi, un trīs
bērni: deviņgadīgā māsa Aira, septiņgadīgais Ivars un trīsgadīgais Arnis. Pirms
trim mēnešiem dzimušo māsu Irīdu, kas nebija izvedamo sarakstā, māte izlēmusi
atstāt pie radiem. Tēvs tolaik bijis apcietinājumā, jo tika sodīts par nodokļu
parādu (tie bija uzlikti tādi, ka patiesībā gribēdams tos nevarēja nomaksāt).
Atminoties, kā aizvesti uz Priekules staciju, no kurienes tālāk ceļš vedis uz
Sibīriju - pār Urālu kalniem līdz pat Omskas apgabalam. Kalačinskas stacijā
izvestie sadalīti pa dažādiem kolhoziem. Protams, kopsaimniecību priekšsēži
pirmās paņēmuši tās ģimenes, kur bija darbspējīgi vīrieši un jaunieši. Ivara
māte un vecāmāte ar trim maziem bērniem palika pašam sliktākajam kolhozam, kas
atradās Dobrovoļskas sādžā.
Izglābj paciņas no
Latvijas
Pirmais gads bijis
īpaši sūrs, jo no mājām nekas daudz nebija paņemts līdzi. Izglābuši radi, kas
sūtījuši paciņas ar produktiem un naudu. Vienubrīd, kad sagriezies tāds
putenis, ka pasts nestrādāja, māte ļoti lūgusi Dievu, lai uzlabotos laika
apstākļi un varētu saņemt kārtējo sūtījumu. Arī dzīves apstākļi bija skarbi -
māja, kurā ielaisti dzīvot, bijusi tik šķirbaina, ka nespējuši sakurināt,
kartupeļi uz grīdas sasala. Bērniem uz nakti sēja lupatās satītus sakarsētus
ķieģeļus pie kājām, lai nesastingtu ragā. Pēc pāris gadiem, kad tēvs bija
izcietis cietumsodu, viņš izlēmis doties pie ģimenes, jo viņa lūgumu, kas tika
adresēts toreizējiem varasvīriem Augustam Kirhenšteinam un Vilim Lācim un ko
parakstījis arī ciema priekšsēdētājs un vēl citi pagasta iedzīvotāji, atbrīvot
ģimeni - noraidīja.
Tāpat kā pārējiem, tēvam atņemti visi dokumenti un vajadzēja parakstīties
par neizbraukšanu. Kad viņš dabūjis darbu rajona centra skolā par saimniecības
daļas vadītāju un arī mamma tur paņemta par apkopēju, tad jau varējuši nedaudz
uzelpot. Vecāmāte gan drīz nomirusi un tur arī apglabāta. Sākuši abi ar māsu
iet skolā. Protams, mācības bija krieviski, bet tas lielas grūtības nesagādāja,
jo Ivars runāt ielauzījies jau pirmajā izsūtījuma vasarā. Pabeidzis
septiņgadīgo skolu, un tad jau bija pienācis 1956. gads, kad tika atļauts
atgriezties Latvijā. Izsūtījuma vietā vēlreiz pabijis kopā ar dēlu, vedeklu un
brāli pirms desmit gadiem. Atraduši arī māju, kurā dzīvojuši. Vecāsmātes kapu
gan nespējuši sameklēt, uzgājuši vien citu latviešu atdusas vietas.
Darbīgs un sabiedriski
aktīvs
Kad atbraukuši atpakaļ
uz Latviju, bija jāizvēlas - turpināt izglītoties krievu skolā vai tomēr
latviešu. Zinot daudzus, kas izvēlējušies skoloties krieviski, bet viņš - ne,
lai gan Vaiņodē, kur bijusi liela karaspēka daļa, bijusi krievu vidusskola.
Latviešu valodu nācies apgūt no jauna, un pirmajā pusgadā diktāti bijuši
gandrīz sarkani, cik daudz tur bijis kļūdu. Par laimi, palīdzējusi pamatskolā
apgūtā vācu valoda, proti, latīņu alfabēts, bet tik un tā pa vidu jaukušies
krievu burti. Pa četriem vidusskolas gadiem latviešu valodu iemācījies tiktāl,
ka varējis stāties augstskolā - latviešu plūsmā. Izstudējis precīzās mehānikas
aparātbūvi Rīgas Politehniskajā institūtā. Līdz pat pēdējam kursam nav izjutis
to, ka būtu atšķirīgs no citiem, taču pēc valsts sadales, kas viņu norīkoja uz
radioaparātu rūpnīcu Alfa, un diplomdarba aizstāvēšanas pēkšņi
saņēmis ziņu, ka darbavieta no viņa atsakās. Bijis skaidrs, ka slepenajā
rūpnīcā viņš nav vēlams. Arī diplomu nav saņēmis kopā ar citiem un darbu
sameklējis pats - Ogres trikotāžas kombinātā.
Intervēja: Aisma Orupe