Margaritas Fetleres (Kumizovas) atmiņas
22. jūlijs, 2019 pl. 20:57,
Nav komentāru
Latvijas Okupācijas muzejs.Margarita Fetlere (Kumizova).
Fetleru ģimene – tēvs Roberts, māte Tatjana, bērni Boriss, Juris, Irina, Margarita, Mirta – deportēta 1941. gada 14. jūnijā no Rīgas. Roberts Fetlers tika nosūtīts uz ieslodzījuma vietu Molotovas apgabala Usoļjes labošanas darbu nometnē, kur mira 1941. gada 1. oktobrī. Dēli Boriss un Juris Fetleri tika nosūtīti uz nometinājuma vietu Novosibirskas apgabala Vasjuganas rajonā, kur Boriss mira 1941. gada 31. oktobrī un Juris – 1943. gada 4. jūlijā. Māte Tatjana ar meitām Irinu, Margaritu un Mirtu tika nometinātas Krasnojarskas novada Tasejevas rajonā un Igarkā, kur atradās nometinājumā līdz 1956. gada 29. septembrim.
‘’Kad 1940. gada mainījās vara, neviens nevarēja iedomāties, ka paies vēl gads un pienāks 1941.gada 13.jūnijs. Tā ir diena, ko es atceros, kad mēs vakariņojām, tas bija mūsu ģimenes pēdējais vakars. Bet 14.jūnijā no rīta pie mums atnāca 7 cilvēki: divi bruņotie, četri miliči.
Man bija 10 gadi, un to rītu es atceros visu mūžu. Mēs vēl gulējām, mamma aizgāja uz veikalu, papus vēl mājas bija, brāļi arī bija vēl mājās. Man bija divi brāļi. Mūsu ģimenē bija 8 cilvēki, kopā ar mums vēl mammas māsa dzīvoja.
Nu un tad atnāca tā diena, 14.jūnija rīts. Papus gribēja jautāt, bet viņam pat nedeva vārda, viņam teica priekšā: „ Nejautājiet, par ko, kāpēc. Ir tāda pavēle no Maskavas. Jūs esat sarakstā uz izsūtīšanu. Vienu stundu laika sagatavošanai.” Tad jau arī mamma: „Kā tad tā? Vai par vienu stundu var sagatavoties?” – „ Neņemiet neko daudz, tik un tā, kad šķērsosiet robežu, jums visu lieko atņems”. Pat pulksteni nolika, liekas, modinātāju, un uzņēma laiku. Un skatās, lai būtu tieši stunda.
Visi apjuka ... ģērbties ..., no gultas ..., pakot ..., saiņot... Bet mammas māsa, viņas nebija sarakstos, viņa varēja palikt. Es atceros, viņa tā raudāja ... Bet šie tikai smaidīja, šie četri miliči. Ja, un vēl kad mamma aizgāja uz veikalu, viņas laulības gredzens bija uz nakts galdiņa, bet tagad skatās – vairs nav. Viņa saka miličiem: „ Atdodiet gredzenu, tas ir laulības gredzens”. Bet šie it ka nemaz nedzird, klusē. Viens no miličiem pievāca, viņiem arī pistoles bija ... Divi stāvēja pie durvīm, lai mēs nevarētu iziet ārā. Viens bija sarkanarmietis, tāds jauns, otrais civila uzvalkā, arī ar pistoli. Nu, atceros, papam slikti palika, viņš iedzēra ūdeni. Kaut kas uz nervu pamata. Pēc tam viņš mums tikai teica „Paciešaties, bērni, neraudiet, paciešaties ... ” Tā viņš teica, un vairāk viņš neko neteica...
Kravas mašīna jau stāvēja ārā, pie durvīm.
Ja, vēl atceros... Kad jau tā sagatavošanas stunda bija pagājusi, mamma vēl vienu koferi gribēja sasiet ar auklu. Bet viens no miličiem saka – viss. Paņēma to koferi un nogrūda nost. „Šo jūs neņemsiet ” – viņš teica.
Pēc tam mums lika kāpt augšā mašīnā – papus, mamma, Boriss, Juris, Ira, Mirta un es, - es biju pēdējā. Tāds labs laiks ārā, jūnija sākums... Ceriņi ziedēja ... Un mūs saka vest uz staciju [Torņakalns]. Nu mēs no sākuma nezinājām, mēs domājam, ka tikai mūs vienus ved. Domājam, par ko? Kāpēc? Visi bijām apjukuši. Bet pēc tam, piebraucam pie stacijas – tur jau garš ešelons, kravas vagoni, pilni ar cilvēkiem, bet mašīnas vēl piebrauc, un piebrauc, un šos vagonus atkal ver vaļā, konvojnieki visur stāv ... Un vēl atceros, ka mamma nevarēja vagonā iekāpt, viņa bija ziemas mēteli uzvilkusi, tāpēc, ka mums teica, lai ņemam ziemas apģērbu. Ziemas mētelis jūnijā.
Bet tur iekšā jau daudz cilvēku bija. Kad mūs iekrāva, viņi durvis atkal aizvēra. Iekšā vagonā bija ļoti tumšs. Kravas vagons, nāras. Blakus vēl cilvēki, bērni, pieaugušie. Es nezinu, cik daudz tur bija cilvēku, bet vagons bija pārpildīts. Stāvējām un gaidījām, kas būs tālāk. Daudz vīriešu vagonā bija. Pēc tam vīrieši sāka dauzīt durvis: „Kāpēc jūs turat mūs šeit tik ilgi? Atveriet durvis!” Bet viņi neatvēra durvis. No rīta iespundēja iekšā, visu dienu turēja vagonā. Ēst jau gribējās. Uz tualeti nevarēja aiziet. Vagonā to uztaisīja no diviem dēļiem.
Bet uz vakara pusi, atvēra durvis un nokomandēja :” Visi vīrieši, ejiet uz citiem vagoniem”. Bet vīrieši saka – „Ne, mēs neiesim, mēs paliksim kopā ar mūsu ģimenēm, kopā brauksim”. „Nē, jūs iesiet”, - „Nē, mēs neiesim, varat šaut mūs uz vietas”. To es atceros. Nu tad viņi atkal aizver durvis ciet, pēc tam, pēc kādas pusstundas, atkal atver un nokomandēja: „Ejiet laukā visi, visi līdz pēdējam, šis vagons vispār nebrauks”.
Nu, ja jau nebraucam, visi sāk kāpt ārā no vagona. Lietus smidzināja... Iznācām laukā, bet tur jau daudz sliežu ceļu, citi vagoni sagatavoti, arī kravas vagoni. Un tad viņi uzreiz norādīja: „Šajos vagonos tikai sievietes un bērni, bet vīrieši – citos, tālāk”. Tad mēs nolēmām, ka ar tēvu būs brāļi. Bet ar mantām sanāca ... Mēs gribējām sadalīt, bet apsardze teica: „Uz vietas visi kopā būsiet”. Tad mēs brāļiem atdevām vairāk mantu, bet mums palika vieglāka nasta, ja jau tika apsolīts, ka uz vietas visi kopā ... Un sanāca, ka mūsu sieviešu drēbes palika pie brāļiem un tēva. Bet nebija mums lemts būt atkal visiem kopā...
Izbraucām 15. jūnijā. Pa ceļam mums deva maizi, tādus ķieģeļus, deva arī kaut kādu zupu. Bet trauku mums nebija. Konservu bundžu izmantojām šķīvja vietā.
Tā mūs veda... Mēs braucam jau apmēram nedēļu, kad mums paziņoja – karš sācies. Mums jau neteica, bet tie, kuri bija augšējās nārās, tie sadzirdēja, ko konvojnieki sava starpā stacijā runā, ka karš ir sācies. Tad viena sieviete saka: „Varbūt mūs vēdīs atpakaļ, jo jau karš ir sācies?” Un mēs stāvam, stāvam – nebraucam. Ilgi-ilgi stāvējām. Bet pēc tam tomēr vilciens iekustējās, sākam braukt tālāk uz austrumiem. Un tad atkal mūsu ešelons sāka apstāties. Pretim kara vilcieni, ar zaldātiem. Arī kravas vagonos. Zirgus, tankus uz fronti veda. Bet mūs uz citu fronti ved. Tie zaldāti uz mums skatās, mēs uz viņiem. Viņi brīnās: Kas tas ir? Kas tie par cilvēkiem? No kurienes? Bet pēc tam, visās stacijās, kur mūsu vilcienam vajadzēja apstāties, kāds vecāks konvojnieks vienmēr steidzas jau paziņot, ja kādi cilvēki aiz ziņkārības gribēja pieiet klāt tuvāk, viņš tiem teica – lai klāt nenāk, lai nebūtu nekādu sarunu. Mūs nevienu no vagona ārā nelaida, tikai ja kāds ūdeni palūdz, tad diviem cilvēkiem no vagona atļāva, kopā ar konvojnieku. Trīs nedēļas braucam, 15.jūnijā izbraucām, 3.jūlijā bijām Kanskā.’’
Mani brāļi bija aiz Novosibirskas uz ziemeļiem, Vasjuganas rajons, ciemats Novij Tevrizs. Es to adresi atceros no galvas. Vecākais brālis, Boriss, uzreiz 1941.gadā jau bija miris. Mēs to nejauši uzzinājām. Vienai sievietei, kas arī bija mūsu vagonā, no Kanskas izdevās aizbraukt uz turieni, uz to kolhozu, kur viņas dēls bija... Nezinu, kā viņa to dabūja zināt. Kaut kāda veidā viņas dēls viņai to paziņoja. Un tad, tā sieviete no turienes manai mammai atsūtīja atklātni, kur bija rakstīts „ ... mans dēls ir kopā ar jūsu dēlu”, - un tur bija arī adrese. Un tad mēs jau uzrakstījām Jurim. Viņš atbildēja, bet par vecāko brāli – ne vārda. Mamma doma, kāpēc par vecāko brāli nekas nav uzrakstīts? Bet Juris viņu apglabājis jau. Un neko par to nav uzrakstījis. Pēc tam, ar otro vēstuli, tāda neliela zīmīte izkrita no konverta, latviešu valodā, vecākai māsai Irai adresēta, lai tikai viņa varētu izlasīt. Ira to vēstuli saņēma no saimnieces, bet cilvēki jau ziņkārīgi, uzreiz ieraudzīja, kas tā par zīmīti ? Un kāpēc viņa to atsevišķi izlasīja?
Bet Juris tur rakstījis: „Mammai pagaidām nesaki, pēc tam kaut kā uzmanīgi pateiksi, ka Boriss vairs nav starp dzīvajiem.” Nu, varbūt māsa uzreiz neko nebūtu teikusi, viņa klusēja. Bet saimniece, pie kuras mēs dzīvojam, pateica mammai: „ Bija vēl kaut kāda zīmīte, tur kaut kas bija rakstīts ...” Tad mamma sāka Irai vaicāt, kas tā par zīmīti, kas tur bija rakstīts ?” Tad jau Ira teica „Boriss ir miris, Juris viņu apglabājis”. Nu tad mēs visi sākam raudāt. Bija 1941.gada rudens, varbūt jau ziema. Mēs visu dienu noraudājām. Tad saimniece saka :” Nu ko, jūs visu dienu tā arī raudāsiet ? ” Bet mēs raudājām, neko neēdam. Pēc tam atnāca viena sieviete, no mūsu vagona, sāka mūs mierināt.
Bet par tēvu ...Mamma visu laiku cerēja, ka viņš ir dzīvs. Un tikai pēc kara, 1948. gada dabūjām zināt, kura lēģerī viņš bija – Soļikamskā. Tad mamma uzrakstīja uz turieni, bet viņai atbildēja „Viņš sen jau vairs nav dzīvs”. Es toreiz no skolas atnācu, skatos, mamma raud. Es viņai jautāju: „Kāpēc tu raudi ? – „Atnāca atbilde...”. Bet es jau, nezinu kāpēc, neraudāju vairs ... Mamma raudāja, bet es jau vairs nē ... Mēs nezinām, vai nošāva viņu, vai kā citādi ... Varbūt viņam ar sirdi slikti palika, vīriešus taču vēl pratināja, deva kaut ko parakstīt. Kaut kāds 58.pants. Jūnijā mūs izveda, un viņš laikam uzreiz, jau rudenī bija miris. Viņam 49 gadi palika 5.junijā. Un tas ir viss, visa viņa dzīve ..
Kad padomju vara ienāca, mans tēvs kaut kur kantorī strādāja, arī kaut kāda redakcijā... Bet Latvijas laikā viņš bija mācītājs. Viņš arī Anglijā bijis, jaunības gados.
Mēs nezinām, kur viņš ir apglabāts. Tur, lēģeros, Soļikamskā, katru dienu mira desmitiem cilvēku, viņus pa vienam neapglabāja, bet visus kopā ... Brāļu kapi, tā var teikt ...’’