‘’Mūs izsūtīja tāpēc, ka tēvs bija aizsargs un naktī pēc 1940.gada bieži bija prom. Mūs izveda plikus un nesagatavotus. 1945.gadā man bija 8 gadi, sāku iet 1.klasē, bet nebija drēbju. Mēs mācījāmies labi, mums padevās. 1955.gadā pabeidzu Pirovskas vidusskolu, mērķis bija iekļūt Pedagoģiskajā institūtā Krasnojarskā. Ar vaļēju mašīnu 300 km braucām uz kursiem un eksāmeniem. Sēdējām uz mucām un braucām.

Noliku eksāmenus, uzņēma, bet bija noteikums, ja iestāsies – izdos pasi. Tas bija stimuls, lai tiktu uz Latviju. Galvenā doma – tikt uz Latviju! Institūtā man nedeva kopmītni. Mūs divas pie sevis paņēma ebreji. Man jau bija 18.gadu, tiku pie pases. Sarakstījos ar tanti Liepājā. Tur bija Pedagoģiskais institūts, pēc 1.kursa gribēju pārcelties uz Liepāju. Kad gāju saņemt dokumentus, pie kursa manu dokumentu nebija.

Latvijā atgriezās 1956.gada 16.augustā.’’

2018. gada vasarā piepildījās mans sapnis, es piedalījos Dzintras Gekas organizētajā braucienā uz Sibīriju. No visiem brauciena dalībniekiem biju pati vecākā. Biju noraizējusies, vai tikšu grupai līdzi un nebūšu par nastu. Grupa bija draudzīga, jaunie, ne tik jaunie man un arī pārējām sievietēm sniedza palīdzību, ja redzēja, ka tā ir vajadzīga. Vairāki grupas dalībnieki braucienā piedalījās atkārtoti, viens otru labi iepazinuši. Gekas kundze rūpējās par mums visiem, redzēja katra dalībnieka noskaņojumu. Tā ir liela māka.

Vietu, kur biju izsūtīta es un mana ģimene, man nav bijusi iespēja apmeklēt, bet tāda doma vēl ir aktuāla. Interesanti bija apskatīt arī citu likteņa biedru izsūtījuma vietas, iepazīties ar viņu dzīvi izsūtījumā. Neizdzēšamu iespaidu atstāja Alda Krūmiņa stāsts par traģisko bērnību. Gribu teikt: ‘’Tā rūdījās tērauds!’’

Vēl tagad skan ausīs Zintas Gmizo izsauciens: ‘’Mana māja!’. Tādas emocijas nav bieži sastopamas. Tiem Sibīrijas bērniem, kuri paši dabūja cīnīties par savu izdzīvošanu, ir ko teikt, bet tādu ar katru gadu paliek arvien mazāk...

Redzējām, iepazināmies ar pilsētu Blagoveščenska, tās cilvēkiem, baznīcu, topošo muzeju – kurā daudz priekšmetu no manas bērnības. Īstā krievu krāsns ar visiem piederumiem, patvāris, trauki no bērzu tāss. Katrs Amūras bērns iedzen baļķī savu naglu (labi izdomāts).

Amūra – skaista un plaša, vienā krasta pusē Krievija, otrā krastā Ķīna. Zeja – strauja un nemierīga upe, kalni un tikšanās ar kazakiem. Vladivostoka – pilsēta un osta ar savu vēsturi, piemineklis pirmajai sievietei kapteinei, teātris, piemiņas siena represijās cietušajiem. 

Jau tālumā Kamčatka – kalnu grēdas ar sniegotajām vulkānu virsotnēm, mēģinājām sasniegt vienu no virsotnēm, jūlija mēnesī ejot pa sniegotu ceļu. Starp kalniem milzīgas sniega kupenas, mākoņi saplūst ar kūstošā sniega tvaiku, iespaidīgi. Esmu pateicīga liktenim par redzēto dabas krāšņumu, ka bija iespēja vēl kaut ko tik iespaidīgu redzēt.