Māmuļa bija ļoti skaista, gudra, ieturēta, izglītota sieviete. Viņai par godu tika komponēti skaņdarbi, redzēju notis ar veltījumiem, mākslinieki dāvināja gleznas. Viena no gleznām ir saglabājusies un atrodas pie manis. Es nekad nebiju redzējusi, ka viņa nebūtu sakopta. Arī mājā vairākas reizes dienā mainīja tērpus – rītam, dienas darbiem, vakara atpūtai. Viņai pat rotas bija mājas, ielas un ikdienas, iestāžu apmeklējumiem un, protams, izejamās. Garderobē bija 2 kostīmi un viens mētelis, novalkāti līdz tam, ka spīdēja cauri, bet vienmēr izskatījās eleganti, kas bieži izsauca apkārtējo skaudību.

Māmuļa: Irmgarde Zelma Anna  Krauksta- Ķestere, dz.Džonsons, dzimusi 1904.gadā Suvalkā.  Ģimenē bijuši 6 bērni. Pēc tautības - vāciete. Vecvectēvs nodarbojies ar biznesu. Ģimene dzīvoja Polijā, Latvijā un līdz 1917.g.revolūcijai Krievijā –Sanktpēterburgā, kur vecmāmiņa apmeklēja meitenēm vienīgi iespējamo augstākās izglītības iestādi “Институт благородных девиц”. Pēc tam –atgriezās Latvijā –Rīgā.

Vecmāmiņa pārvaldījusi 5 svešvalodas, spēlējusi lielo tenisu, dejojusi, nodarbojusies ar jāšanas sportu, brīnišķīgi spēlējusi klavieres, pieklājīgi dziedājusi, piepratusi dažādus rokdarbus un brīnišķīgi gatavojusi. Un vēl, viņai piemita dziednieces spējas. Bieži paredzēja situācijas, tulkoja sapņus, ārstēja cilvēkus. Atceros, ka daudzus palīdzību lūdzējus izārstēja no rozes. Vēl tagad, ļoti nopietnās situācijas, viņa mani brīdina.

16 gadu vecumā māmuļa izdota pie vīra, ar kuru pat pazīstama nebija –Genādija Krauksta, Latvijas armijas virsnieka. Laulībā piedzima 2 bērni: dēls Genādijs un mana mamma –Brigita. Attiecības laulībā, pēc vecmāmiņas stāstītā, bijušas nepieņemamas un viņa ar 2 bērniem uz rokām, aizgājusi, un astoņus gadus viena audzinājusi bērnus Tad satikusi savu otro vīru Leonīdu Ķesteru. Stāstīja, ka laimīgāka laika viņas dzīvē nav bijis. Sakritis viss - domas, vēlmes, mērķi. Leonīds bija saistīts ar biznesu, ieņēma augstu posteni, brīvajā laikā brīnišķīgi spēlējis vijoli. Laulībā piedzima meitas:  Arianna un  Ināra, kurai nebija lemts izdzīvot Sibirijā.

Bet idille nebija ilga. Vecmāmiņa visu mūžu sev nevarēja piedot, ka atbalstījusi Leo iestāšanos aizsargos, bija palikušas šaubas, ja nu, tomēr..., ja  varbūt...

Tad nāca 1941.gads.  Atgriežoties no teātra, mežģīņu kleitā un samta kurpītēs, mājās jau gaidīja... bērni gulēja. Laiks bija –pusstunda, līdzi paņemt drīkstēja 200 gr. uz katru bērnu un viss, kā visiem: vagoni - bads, nāve, pazemojumi. Vajadzēja viest kultūru mazattīstītos nostūros, tā tika paziņots. Vilcienā vecmāmiņa uzzināja, ka gaida Ināriņu. Leo nonāca Soļikamskā. No kurienes neatgriezās. Mans vectēvs un viņu vecākais dēls, mans onkulis, Genādijs, kuram bija 14 gadu –vācu armijā. Vecmāmiņa ar meitenēm –Sibīrijas ziemeļos. Īsti nezinu kur sākās viņu moku ceļš, jo ģimenē daudz ko slēpa, ne tikai ārpus mājas. Ja atrada kādu vecu fotogrāfiju, saplēsa un sadedzināja. Attālie radi, jo tuvākie visi bija izmētāti pa visu pasauli bez iespējas atgriezties, vai nu likvidēti, no mums novērsās. Pirms izsūtīšanas mums tika ierādīts dzīvoklis mūsu mājā. Māmuļa bija tur izmitinājusi kādu radu ģimeni, kuri pēc atgriešanās, neatvēra durvis, jo viņiem bija bērni.

Māmuļai Sibīrijā bija jāgāž mežs. Viņa redzēja ciema padomē plakātus, kuros bija attēlots, kā tas darāms... Pusgada laikā nomira gandrīz visas viņas brigādes locekles. Māmuļa teica, ka palīdzējis tas, ka viņa daudz sportojusi. Piedzima Ināriņa, visai drīz saslimstot ar kādu infekciju, nonākusi slimnīcā. Māmuļa visu ko varējusi dabūt ēdamu, nesusi uz slimnīcu. Par laulības gredzenu varējis dabūt kartupeļu spaini, bet rotas drīz beigušās, jo lielāko daļu vajadzējis atstāt uz klavierēm Rīgā. Viņu nelaida klāt pie bērna. Kādu nakti māmuļa redz sapni, ka dārzā pie slimnīcas ir divas dobes, viena sazaļo, bet otra –palikusi tukša. No rīta paziņoja –Ināriņa mirusi. Slimnīcas māsiņa barojusi savu meitu ar atnesto pārtiku.

Pakāpeniski pārējie ģimenes locekļi pārvietojušies arvien tālāk no polārā loka. Māmuļa nopirkusi šujmašīnu Podoļska, (kuru joprojām glabāju, padomju laikā arī lietoju) un sāka apšūt “komandiršas”. Staigājot pa ciemiem, gan apšūt, gan valodas un mūziku mācot. Kādas kuram bija tās vajadzības, kultūru apgūstot. Mājā būt sanāca ļoti reti, saimniecību vajadzējis uzraudzīt manai mammai.

 1953.gadā mira Staļins. Daudzi tautieši sāka posties mājup. Mūsu ģimenei gan aizmirsa paziņot, ka esam reabilitēti, to uzzinājām tikai 1991.gadā.Tā mana ģimene   nolēma atgriezties slepeni. Ariannu  jau agrāk aizsūtīja uz Rīgu pie māmuļas vīramātes. Māmuļa, mamma un es nonācām Rīgā.

Un atkal viss kā pārējiem: darbā neņēma, dzīvot nebija kur, ēst un mugurā vilkt nebija ko. Beidzot mamma dabūja Ādažos skolotājas vietu. Dzīvojam vienas mājas bēniņos - viss bija vienā telpā, ’’ērtības’’ ārā. Māmuļa neilgi bija muzikālā audzinātāja bērnudārzā, bet no turienes arī izdzina. Viņa joprojām apšuva dāmas, ārstēja cilvēkus un vadīja saimniecību, audzināja mani un brāli, kurš piedzima Rīgā. Viņa tēvs atbrauca no Timirjazevas pēc kāda laika un apprecēja mammu. Skaitījās, ka viņš ir arī mans tēvs. Es sāku strādāt no 6 gadu vecuma, pasniedzu mūzikas stundas sliņķiem, kuri netika līdzi mūzikas skolas programmai,10 gados sāku šūt, adīt un tamborēt sev un radiem. Esmu pateicīga liktenim un vecākiem, ka varu paļauties uz sevi, ka stingri stāvu uz kājām, ka tikšu galā ar jebkuru situāciju. Paldies par visu, ko esmu sasniegusi dzīvē.