Māmiņas vēstules no Sibīrijas 1946 - 1957. - Rīga, 2020. - 528 lpp.

Grāmatas idejas autore: Rita Margita Garklāva

 
"Mātes un meitas sarakste ilgusi 11 gadu garumā. Ritas Margitas vēstules māmiņai nav saglabājušās, bet mātes vēstules, no brīža, kad Rita (it kā bārene) atstāja Sibīriju, izdevās saglabāt. Pārkāpjot jau 80 gadu slieksni, Rita Margita visas 224 māmiņas vēstules rūpīgi pārrakstīja datorrakstā un ļoti vēlējās ar tām dalīties. Vēstuļu oriģinālus Rita Margita nodevusi glabāšanā Okupācijas muzejā, Rīgā." 

Marta Putniņa 1957.gada 14.maijā, pēc 16 Sibīrijā pavadītaiem gadiem, beidzot atgriezās Latvijā. Lai kā to vēlētos, "Gumzās" Marta nedrīkstēja atgriezties. Savas mājas viņa atguva vien pēc gadiem 30. . 

"Mājās taču vienmēr bijis ar ko pacienāt, un tad pēkšņi, tur tālumā, tik beztiesisks, pazemots nabags vairs esi, sev atrauto maizes gabaliņu gribi bērnam aizsūtīt, bet brigadieris atņem. Līdz padusēm aukstā ūdenī zvejā brienot, zivi līdzi paņemt nedrīksti. Vari turpat dzīvu apēst - tava. Un ēsts. Tā uz visu mūžu palicis trešās šķiras cilvēka pazemojums un salauzta pašcieņa.

Kādreiz te, "Gumzās" - vīratēva un vectēva mājās, izskatījies pavisam citādāk, deviņas ēkas te bijušas. Lielu kūti 1939.gadā uzcēluši, jaunus jumtus ēkām uzlikuši. Tādas ēkas bijušas, ka skan. Kur nu viss? Šķūņus, klētis pēc kara kolhozs malkā noplēsis. Māja vien palikusi, un tai pašai jumts jāliek, citādi vecais uzkritīs uz kakla. Lai tagad atdod postā aizlaisto!
Tagad viss jāsāk no gala.
Vien raugi, pie "Gumzām" zied Martas mīļākās puķes, no kurām reiz abas ar Ritu kādā saulrietā gājušas atvadīties. Tik narcises tomēr zied. Zied." 

   

Katalogs: "Mēs neaizmirsīsim... 1939. - 1991." izdots 2021 gadā

Edmunds Būmanis, Laimdota Podze

Mūsu pienākums ir saglabāt padomju varas represijās cietušo cilvēku pierakstītās atmiņu klades, dienasgrāmatas, nosūtītās vēstules, un pats galvenais – izdotās grāmatas. To cilvēku piedzīvoto, kuri mainīgajos dzīves apstākļos saglabāja ticību sev, saviem spēkiem un ticību brīvai Latvijai.

Tikai pēc 1991.gada neatkarības atjaunošanas, tūkstošiem cilvēku pārdzīvotais deportācijās,  izsūtījumā, nāves nometnēs, tam sekojošās piecdesmit gadu okupācijas, šo cilvēku uzrakstītās un slepus glabātās atmiņas, atrada ceļus pie lasītājiem. Mūsu pārliecība – vēl šodien ģimeņu arhīvos atrodas vēstures liecības, kas satur neatkārtojamu stāstu, neatkārtojamu piedzīvojumu.       

Pirmās sarunas ar Edmundu Būmani, pirmās tikšanas reizes pārsteidza ar viņa zināšanu apjomu, izdomas plašumu un padarītā darba daudzumu. Edmunda uzsāktais darbs pie kataloga veidošanas ir nozīmīgs darbs dokumentālajā pētniecībā. Esam pēdējā paaudze, kura tieši ir piedzīvojusi saskari ar lielo vēsturi, tā ir mūsu paaudzes dzīvā liecība un garīgais mantojums nākotnes paaudzēm.

Iesākot darbu pie grāmatu apzināšanas, redzējām, ka daļa izdoto grāmatu nemaz nenonāk bibliotēku grāmatu plauktos. Tam iemesli vairāki – mazs izdoto eksemplāru skaits, izdotas pagastos uz vietas un netika tālāk izplatītas. Labā ziņa ir tā, ka arī šie darbi atrodami mūsu katalogā.. Atrast, ieraudzīt, saglabāt – tas ir mūsu uzdevums. Katrs dokumentētais materiāls, kas ietverts katalogā: “Mēs neaizmirsīsim... 1939. – 1991.” satur patiesu, klātesošu izziņas informāciju, kuras patieso vērtību apliecinās nākamās paaudzes.

Laimdota Podze

Egons Smuidris Snipke "Kamēr atmiņa neviļ" Sibīrija 1949. - 1956.

Grāmata ir Egona Snipkes septiņos izsūtījuma gados pieredzētais Sibīrijā - ar jaunieša acīm un sirdi uztvertais, piecdesmit Padomju varas gados dziļi dvēselē paslēptais un nobrieduša cilvēka divu gadu garumā uzrakstītais atmiņu stāsts - atklāti, patiesi un skarbi.

Izlasiet manuskriptu, kas tika atsūtīts uz LPRA mājas lapu 2019.gada 4.maijā::

Priekšvārda vietā:   

Kā “ledaina elpa” dur pakausī šīs ievaddaļas noslēdzošais jautājums: “Kas viņi bija. Deportētāji?” Šis jautājums aizvien vēl ir palicis līdz galam neatbildēts. Savā apcerējumā cauri personīgās dzīves, cauri savas ģimenes un cauri daudzu latviešu cilvēku politisko un varas struktūru asiņainajos dzirnakmeņos lauzto likteņu skarbo realitāti, no 20. gadsimta otrās puses, es nonākšu līdz šodienai – 21. gadsimta sākumam. Bet nu paliek retoriskais jautājums: “Uz kurieni mēs ejam”? Vai mēs katrs un ikviens zinām atbildi uz šo jautājumu? Vajadzētu būt tā, ka savā atmiņā glabātos priekšstatos mēs labāk vai sliktāk zinām gan savu, gan savas dzimtas, gan savas tautas pagātni. Taču piebildīšu – labi, ja zinām. Lielākā, vai mazākā mērā mēs, varbūt, zinām tikai savas tagadnes dzīvi un notikumus. Bet kas būs nākotnē? Kas būs rīt? Kas būs tūlīt – pēc mirkļa? Pēc šī mirkļa, kas vēl pēc mirkļa jau būs pagātne. To zina vien Dievs! Un tādēļ es tikai lieku reizi šeit rakstu visiem sen zināmu patiesību – “Tautai, kura nezina savu pagātni, nav nākotnes''                                                                                                                             

Šajā Dieva izredzētajā pasaulē es atnācu pa diviem ceļiem. Tas viens bija Saules apmirdzētais manu tālu senču - vectētiņu ceļš. Tas otrs bija Laimas noliktais manu tālu senču - vecmāmiņu ceļš. Katrs cilvēks, kā Dieva sūtīts indivīds, ir vienreizēja parādība. Mēs nekļūdīgi zinām, ka otrs tieši tāds cilvēks uz šīs planētas Zeme nekad vairs nenāks. Tāpēc varam uzskatīt, ka katra cilvēka nodzīvotais dzīves stāsts arī ir vienreizējs. Man dzīvei atvēlētais laika sprīdis iekrita ļoti smagā un nelabvēlīgā laikā visai latviešu tautai. Bet tā nu tas ir, ka, atskatoties tālu atpakaļ, mums nākas konstatēt, ka katras paaudzes atvēlētajā laikā cilvēku dzīvi ir skāris vismaz viens, bet parasti gan vairāki lieli sabiedriski – politiski satricinājumi. Kad es, nu jau nodzīvojis ilgu mūžu, nonācu līdz nozīmīgam punktam un manī nobrieda doma par to, ka es savu dzīves stāstu varētu atstāt redzamā, vai pareizāk,  rakstītā mantojumā, es apstājos pie problēmas. Vispirms – es neesmu rakstnieks. Un ko tad es gribētu rakstīt? Sava laikmeta enciklopēdiju? Sava laika hroniku? Varbūt vienkārši – savas dzīves ne īpaši iepriecinošo atstāstu?

Kādā pārdomu brīdī manas domas aizlidoja uz šķietami, tepat vien, pavisam netālu esošo Vidzemes skaistuli – Cēsu pilsētu. Savās domās es it kā  sarunājos ar labu, gudru un visādā ziņā daudzu cilvēku iecienītu un iemīļotu Cēsu Tautas teātra aktieri, 1941. gada 14. jūnijā, kā divgadīgu bērnu aizrestotu lopu vagonu ešelonā uz Sibīriju izsūtīto Gunti Eglīti. No savas korespondences sadaļas “Sibīrijas likteņa bērnu stasti”, es atvēru  virspusē guļošo, pirms laba laika man domāto vēstuli. Tik patiesi godājamais cilvēks Guntis Eglītis, būdams par mani tikai vienu gadu jaunāks, taču savā bērnībā bijis pakļauts daudz nežēlīgākam liktenim ne kā es, raksta: “Manās rokās nokļuva anketa, kurā jautāts, vai tiešām izsūtījuma laikā bija tikai bēdas un ne mazākā prieciņa?” Kā atbilde, kādā rindkopā tālāk: … “priecājos, ka man ir mamma, ka lec saule un arī riet, ka barakā ir silti, kaut arī reti, ka ir vēl tādi paši bērni, kā es … . Daudz grūtāk, daudz smagāk bija bērniem un jauniešiem, kuri bija vecumā (1941. gada 14. jūnijā) no 5 līdz 16 …  Šiem bērniem bija ar ko salīdzināt, viņi atcerējās, ka pasaulē ir daudz savādāka bērnība, jaunība, ka ir savs tētis, ka ir pilns galds ar pārtiku, ir daudz rotaļlietu... Pēkšņi jāredz, ka mīļotam tētim norauj no pirksta gredzenu – laulības simbolu, kopā ar ādu, uzliek roku dzelžus un aizved uz netālu stāvošo restoto lopu vagonu”.

Un tad, pirms es sāku rakstīt savu iecerēto likteņa stāstu, it kā kaut kur no dziļām zemapziņas dzīlēm manī ienāca apskaidrība. Varbūt precīzāk varētu sacīt – piemiņas apliecināšana,  pienākuma un  goda apziņa pret tiem latviešu cilvēkiem, kuri otrreizējā 1949. gada 25. marta noziedzīgajā un varmācīgajā aizvešanā  arī nonāca skarbā un svešā izsūtījumu zemē – Sibīrijā. Piemiņas apliecināšana tiem maniem likteņa biedriem, kuriem savu skarbo likteņa stāstu nebija atļauts  nedz izstāstīt un uzrakstīt, nedz arī, lemts  izstāstīt un uzrakstīt, pirms tie aizgāja Mūžības ceļā. Šo savas bērnības un jaunības dienu stāstu, kā nežēlīgas varas ļauni nozagtu, iespējams, arī šodien grūti ir izstāstīt un uzrakstīt daudziem tiem politiski represētiem nu jau veciem cilvēkiem, kuri tad bija mazi bērni. Kaut arī pie visa tajā laikā valdījušā ļaunuma, – cilvēciskās kategorijās skatoties, mūsu katra bērnība taču ir mūsu dzīves visskaistākais laiks. Tā vismaz būtu jābūt. Tāpēc, pirms Augstais Dievs mani sauc mūžības ceļā, un kamēr es to vēl varu, es uzskatu par savu pienākumu rakstīt. Rakstīt tāpēc, lai šādu sāpīgu atmiņu stāstu nekad vairs nebūtu jāraksta mūsu bērniem un mūsu mazbērniem.

Šī nebūs vienkārši lasāma grāmata jebkuram lasītājam. Šī grāmata nebūs grāmata rakstīta kā manas tautas grēksūdze. Tajā cauri netaisnīgiem pazemojumiem, pāri darījumiem, sāpēm un ciešanām būs mīlestība pret cilvēkiem. Tajā būs latviešu cilvēku mīlestība vienam pret otru. Tajā būs mīlestība pret mūsu “ciešanu un vaidu zemē Sibīrijā” dzīvojošiem cilvēkiem, kuri bieži parādīja savas vienkāršās krievu cilvēku dvēseles atvērtību un iejūtību. Tajā būs mīlestība pret to vienīgo, kas palīdzēja izdzīvot. Tajā būs mīlestība pret visu mūsu sargātāju  Mūžīgo Dievu. Tajā būs bezgala liela uzticība un mīlestība pret manu Tēvzemi Latviju.  Un tomēr, - ja kādam gadīsies visu manis uzrakstīto lasīt, tad vietās, kur radušās šaubas, drīkst uzskatīt, ka sākusies fantazēšana un, man pašam to neapzinoties, uz ļoti skarbiem pārdzīvojumiem balstītu, kaut arī  rakstnieks nebūdams, es esmu, gandrīz vai, sācis rakstīt romānu, kas tomēr nekādā ziņā nav romāns. Tas būs  likteņa stāsts, kuru lasot, kādam dažbrīd  kaklā, varbūt, sakāps tāda, kā kamola sajūta. Tas būs likteņa stāsts, kuru lasot kādam emocionāli jūtīgākam cilvēkam varbūt arī noritēs pa asarai. Tas būs mans un daudzu citu latviešu cilvēku likteņu stāsts, kādu, aizrestotos lopu vagonos noziedzīgi uz Sibīriju izsūtīta, pārdzīvoja mūsdienu terminoloģijā sauktā - “Politiski represētā” latviešu tautas daļa. Tā būs pret Padomju Savienību (Krieviju, kā likumīgu PSRS mantinieci), vērsta apsūdzība par 1940. gada 17. jūnijā nelikumīgi un noziedzīgi pastrādāto manas Tēvzemes Latvijas okupāciju. Tā būs apsūdzība par  ilgus gadus Latvijā, bet īpaši par 1949. gada 25. marta Sibīrijas izsūtījumā padomju varas izdarītiem noziegumiem pret manu latviešu tautu.                                               
                                                      Sagrāve:
Priecīgā pavasarīgā skrējienā vējš aiztraucās pāri apžuvušam un jau siltos saules staros sasildītam laukam. Nedabūjis pat kārtīgi ieskrieties, tas atsitās pret lielu kārklu krūmāju patālā grāvmalā. Kā dusmīgs meža vecis nošņācies un noskurinājies, krūmājs negantniekam vējam lika, kaut tikai nelielu brīdi, norimties. Nedrīkstēja taču tādam skrējējam un aurotājam atļaut pilnu vaļu. Visu laiku tikai skrienot un skrienot, tas varēja iztraucēt bites. Aplidojot tikko uzziedējušos pūpolus, tās tos rūpīgi apstaigāja un ar maigajām bišu kājiņām katru pateicībā noglāstot, savos groziņos vāca smaržīgos dzeltenos ziedputekšņus, kas būs laba un barojoša maize vēl kūniņās auklētiem bišu bērniem. Par katru mīļu glāstu, smaržīgie  pūpoli bitēm pateicās, atdodot tām arī visu savās krātuvītēs iekrāto saldo nektāru. Bišu mājiņās pārnests, nogatavināts un kļuvis par zeltainu medu, saskrullētās ūsās pat neaizķeroties, tas dos veselību pašam šo mazo kukainīšu pavēlniekam un valdniekam – biškopim.

Rūpīgi sastrādātajā papuves zemē, tajā pavasarī saimnieka iesētie un izaugušie zirņi, pēc nokulšanas rudenī, deva bagātīgu ražu. Par laimi 1948. gadā  pākšaugi nebija iekļauti ar nodokli apliekamo lauksaimniecisko kultūru sarakstā. Var jau būt, ka pagasta okšķeriem, kuri gāja apsekot vai ir izpildīts uzliktais sējas plāns, kas un cik kurā laukā bija iesēts, šis lauks pagāja neuzskaitīts. Bet, ja tā padomā, tad pareizi vien būs bijis, jo pākšaugi, nu tie paši zirņi, taču nebija labība.  

Mūsu “Strautiņu” saimniecībai tika noteikts budžu jeb kulaku statuss. 1948. gadā uzliktais valsts nodoklis priekš tāda mēroga saimniecības kā mūsējā, ar 12 hektāriem aramzemes, bija nesamērīgi augsts. Bez visa tā, kas bija jānodod natūrā, vēl bija jāsamaksā  28 tūkstoši tā laika krievu naudā. Šāds augsts nodoklis tika noteikts ar nolūku, lai izputinātu tāpat jau nesenā kara rezultātā novārdzināto “Strautiņu” saimniecību. Uz noteiktā termiņa beigām, kā maksimāli iespējamo no komunistu “drakoniski” uzliktā nodokļa, samaksāja 25 tūkstošus rubļu. Krievu okupantu vara, visus turot par muļķiem, melojot gan savai tautai, gan  Pasaulei, meloja arī Latvijā. 1940. gadā, okupējot Latviju, tā solīja, ka Baltijas valstīs kolhozus (kolektīvās saimniecības) netaisīs. Taču savu melīgo solījumu nepildīja. Latvijā pirmie kolhozi, ja atmiņa neviļ, uzradās jau 1947.gadā. Mūsu pusē, Cīravā, konkrētāk “Vidus muižā”, pirmais kolhozs “piespiedu – brīvprātīgi” tika veidots 1948.– 1949.  gadu mijā.

No bērnības man ir atmiņā pa lielākai daļai nepatīkamais, bet dažkārt arī uzjautrinošais, tajā laikā cilvēku runātais un piedzīvotais. Turpat kaimiņu Dzērves pagastā tūlīt pēc kara uzradās komunistu partijas atsūtītā idejiskā kārtībniece. Tā bija, iedzīvotājus biedējošā baigā plintniece, Dzērves partordze (partijas organizatore) Anna Brūvere. Tipiska čekistu skolu izgājusi un šīs skolas iemācītu viszemākā intelektuālā līmeņa ideoloģiskā darba pieredzi ieguvusi kaut kur Krievijā. Pēc sava ārēja veidola  atbaidoša, nesimpātiska. To īpaši pastiprināja čekistes uniforma ar neiztrūkstoši vienmēr pie siksnas piestiprināto revolvera maksti. Ārdoties kā traka, šī “čekas plinšu sieva” necieta pat vismazāko nepakļaušanos. Pie jebkāda iebilduma sākās bļaustīšanās un neķītra lamāšanās. Lielās bļaustīšanās un lamāšanās tūrēs valodas kultūrā nekādas robežas nepastāvēja. Sakāpinoties, šī ārdīšanās pārgāja bezkaunīgā “mātes” valodā. Komunistiskā ideoloģija un neķītra “matuškas” valoda – tās šīs atbaidošā veidola sievietes leksikā viena otru pretīgi papildināja. Sasniedzot kulmināciju, pašai to neapjaušot un iegūstot ķēmīgu, draudīgu, pat komisku izskatu, izspūrušiem, nezin kad pēdējo reizi mazgātiem matiem, kvēlojot sarkanai kā čekistu aizdedzinātai lāpai, sekoja  draudīgs bļāviens: “Es šaušu!”.         

Lasīt tālāk »

"PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā 1940 - 1991 gads"

Dokumentu krājuma “PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā 1940 – 1991.gads” uzdevums ir atklāt PSRS okupācijas armijas zaldātu un viņu komandieru izdarītos noziegumus pret Latvijas mierīgajiem pamatiedzīvotājiem, viņu personīgo un valsts mantu. Dokumenti atklāj, kā PSRS slepeni gatavoja iebrukumu Baltijas valstīs, ar kādu klaju patvaļu visos okupācijas gados, ar neskaitāmiem kriminālnoziegumiem, ar impērisku attieksmi militāristi izturējās pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem.
Šis dokumentu krājums ir viena no vissmagākajām apsūdzībām PSRS valdošajam totalitārajam režīmam Baltijas valstīs.

Grāmatas autors: Jānis Riekstiņš (1942) ir vēsturnieks,
ilggadējs Latvijas Valsts Arhīva darbinieks,
daudzu dokumentu krājumu un grāmatu autors,
Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Grāmatas elektroniskā versija pieejama:: www.okupacijaszaudejumi.lv sadaļā Pētījumi.

Latvijas klusie varoņi. Sirdsapziņas ugunskurs

‘’Sirdsapziņas ugunskurs’’ ievietotie stāsti:

Par neatkarīgu valsti un tās bērniem.
Jānis Jansons – (1890 – 1945)
’1943.gada 9.maijā Cēsu valsts ģimnāzijas saime rīkoja izlaidumu, jau trešo zem Latvijai naidīgās varas smacējošā sloga. Vēl 1942.gada izlaiduma ģimnāzijas aktu zālē bija noformēta atbilstoši nacistiskās varas prasībām, taču pēc gada Hitlera ģīmetne un kāškrusta karogs pie svētku zāles sienas netika pielikts. Ģimnāzijas direktors bija pieņēmis drosmīgu lēmumu.’’

Cildens kalpotājs
Voldemārs Plāmšis - (1907 – 1978)
‘’1944.gada rudenī Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Liezēres draudzes bija nonākušas neapskaužamā situācijā: mācītājs devies bēgļu gaitās, dievnami sagrauti. Jau tā paša gada izskaņā jaunais mācītājs ieradās Piebalgā, lai pildītu sava amata pienākumu. Viņam bija 37 gadi, un viņu sauca Voldemārs Plāmsis.’’

Dodiet mums brīvu dienu!
Laimonis Krievāns – (1923 – 1941)
Arvīds Rumpāns – (1923 – 1942)
‘’1940.gada 18.novembrī Dzērbenes Lauksaimniecības skolā bija parasta mācību diena, jo padomju okupācijas vara bija aizliegusi svinēt valsts neatkarības svētkus. Par spīti aizliegumam svētku sajūtu skolā radīja paši skolēni. Viņi pauda savu brīvo gribu, iestājoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Divi no svinību iniciatoriem bija septiņpadsmitgadīgie Laimonis Krivāns no Sinoles pagasta un Arvīds Rumpāns no Alsviķu pagasta.’’

‘’Tētis man nebija mācījis nodot cilvēkus.’’
Jūlijs Skrapcis – (1888 – 1953)
Aina Liepiņa (dz. Skrapce) 1928 – 2018
Gaida Ķirsone (dz. Skrapce) 1930
‘’Jūlija un Annas Skrapču ģimenē no 1926. līdz 1930. gadam piedzima trīs meitas – Ilga, Aina un Gaida. Otrā pasaules kara un pirmajos padomju okupācijas gados šosejas tuvums atnesa gan draudus, gan postu, gan neapsīkstošu lūdzēju straumi, kas bez mitas plūda iekšā pagalmā. Pastarīte Gaida atceras, kā mamma cepa maizīti, bet nekad nespēja piecept tā, lai pašiem nepietrūktu.”

Latvieši, mēs nedrīkstam pazust un iznīkt, mums jāpastāv.
Kārlis Plaudis (1919 – 1946)
‘’1946.gada naktī no 9.uz 10. Februāri Rīgas apriņķa Ķēču pagasta Annas ciema izpildkomitejā ielauzās trīs bruņoti vīrieši un izdemolēja nesen iekārtoto PSRS Augstākās padomes vēlēšanu iecirkni. Demolētāju rīcība nebija nejauša, viņi pildīja ‘’Latvijas Nacionālās partizānu apvienības’’ štāba pavēli un īstenoja 1945.gada novembra beigās izstrādāto vēlēšanu boikota plānu. Viens no demolētajiem bija divdesmit divus gadus vecais Kārlis Zariņš no Ķēču pagasta.’’    

Elīna Kalniņa Cēsīs ir izveidojusi nelielu, bet ļoti iedvesmojošu muzeju, kas stāsta par dažiem Cēsu novada varoņiem cīņā pret okupācijas varām, un reizē tā ir piemiņas vieta tiem daudzajiem cēsniekiem, kuri okupācijas varu nogalināti atdusas nezināmos kapos. Tādi muzeji kā šis, varētu rasties ikkatrā Latvijas pilsētā, jo simtiem un tūkstošiem līdzīgu varoņu bija katrā Latvijas novadā.
Ne visi Elīnas Kalniņas “Sirdsapziņas ugunskurs’’ muzeja varoņi ir klusi, nedz atsevišķu cilvēku glābēji, bet dotajos apstākļos glābjami bija ne tikai cilvēki, bet arī pašcieņa.
Stāsti ir par pašcieņu...
                                                                                                        Pēteris Bolšaitis   
Latvijas klusie varoņi” ir cilvēki ar lielo burtu. Viņi bijuši un joprojām ir līdzās mums, par spīti svešu varu īstenotajai vardarbībai un sabiedrībā sētajām bailēm un noklusējumam vairāku gadu desmitu garumā. Ārēji atturīgi, bet patiesi varonīgi ir bijuši šie cilvēki un viņu darbi, kas šajā grāmatā atdzimst no jauna un ļauj izdzīvot šo laiku mums visiem kopā.
                                                                                                     Dr. Hist. Uldis Neiburgs

"Mēs nepadevāmies"

2019.gada 7.maijā, Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba ‘’Sarma’’ tulkojums angļu valodā ‘’Mēs nepadevāmies’’ agrāk izdotajai grāmatai ‘’Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’’.

Anotācija:

This book provides an insight into the clandestine activities that students of the Alūksne Gymnasium conducted as part of their youth resistance movements Tālavas sili and Dzimtenes sili in the middle of the 20th century in Latvia. These pages of post-World War II occupation history teach us what is love for one's homeland and self-sacrifice for one’s nation and country without asking anything in return. These young people demonstrated a lot of courage and confidence. For their devotion and love for their homeland they paid the highest price – with their freedom, as well as their lives.

The e-version of the book is freely available here.

Grāmatas elektroniskā versija pieejama šeit.

Dzintra Geka "Skola Sibīrijā"

Grāmatā apkopoti interviju fragmenti no 1941. un 1949. gadā izsūtīto cilvēku atmiņu stāstiem.

Šalc Tālavas un Dzimtenes sili

Šajā grāmatā ir apkopotas atmiņas par notikumiem 20. gs. vidū Alūksnes vidusskolā, kur drošsirdīgi jaunieši izveidoja nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili”. Grāmatā atmiņu stāstu formā ir pastāstīts par šo pretošanās kustību jauniešu darbību, mērķiem, mīlestību un sirdsdegsmi par savu dzimteni, izciesto nodevību, izieto sāpju ceļu daudzu gadu garumā, ciešanām, necilvēcīgo darbu un badu gulaga stingrā režīma un nāves nometnēs. Cik daudz drosmes un pārliecības vajadzēja šiem jauniešiem! Viņi nededzināja un nespridzināja, viņi neiztērēja tūkstošus saviem mērķiem. Viņi darīja to, ko spēja un mācēja. Bet viņi samaksāja par savu pārliecību un dzimtenes mīlestību visdārgāko cenu – ar savu brīvību, veselību un arī dzīvību. Šī ir mūsu Latvijas, mūsu tautas rūgtā un sāpīgā vēsture.

15. maija Latvija

2017. gada 20. oktobrī Latvijas Kara muzejā notika vēsturnieku kolektīva (I. Butulis, I. Feldmanis, Ē. Jēkabsons, I. Lipša, A. Stranga,  J. Taurēns, A. Zunda) sarakstītās grāmatas ''15. maija Latvija''  (izd. Latvijas Mediji) atklāšana. 

Grāmatā  vispusīgi aplūkoti tie aspekti, kuru dēļ Ulmaņlaiki palikuši tautas atmiņā- situācija pasaulē, kas veicināja K.Ulmaņa 15. maija apvērsumu, tā norise, politiskā sistēma pēc apvērsuma (tā atškiras ar tautas rosīgumu un apskaužamu komunikāciju starp valdību un tautu).

Grāmatas recenzija pieejama šeit.

Grāmatu iespējams saņemt mājās ar piegādi, to iegādājoties Latvijas Avīzes internetveikalā.

Alfrēds Bērziņš. Labie gadi. Pirms un pēc 15.maija