Egons Smuidris Snipke "Kamēr atmiņa neviļ" Sibīrija 1949. - 1956.

Kā “ledaina elpa” dur pakausī šīs ievaddaļas noslēdzošais jautājums: “Kas viņi bija. Deportētāji?” Šis jautājums aizvien vēl ir palicis līdz galam neatbildēts. Savā apcerējumā cauri personīgās dzīves, cauri savas ģimenes un cauri daudzu latviešu cilvēku politisko un varas struktūru asiņainajos dzirnakmeņos lauzto likteņu skarbo realitāti, no 20. gadsimta otrās puses, es nonākšu līdz šodienai – 21. gadsimta sākumam. Bet nu paliek retoriskais jautājums: “Uz kurieni mēs ejam”? Vai mēs katrs un ikviens zinām atbildi uz šo jautājumu? Vajadzētu būt tā, ka savā atmiņā glabātos priekšstatos mēs labāk vai sliktāk zinām gan savu, gan savas dzimtas, gan savas tautas pagātni. Taču piebildīšu – labi, ja zinām. Lielākā, vai mazākā mērā mēs, varbūt, zinām tikai savas tagadnes dzīvi un notikumus. Bet kas būs nākotnē? Kas būs rīt? Kas būs tūlīt – pēc mirkļa? Pēc šī mirkļa, kas vēl pēc mirkļa jau būs pagātne. To zina vien Dievs! Un tādēļ es tikai lieku reizi šeit rakstu visiem sen zināmu patiesību – “Tautai, kura nezina savu pagātni, nav nākotnes''                                                                                                                             

Šajā Dieva izredzētajā pasaulē es atnācu pa diviem ceļiem. Tas viens bija Saules apmirdzētais manu tālu senču - vectētiņu ceļš. Tas otrs bija Laimas noliktais manu tālu senču - vecmāmiņu ceļš. Katrs cilvēks, kā Dieva sūtīts indivīds, ir vienreizēja parādība. Mēs nekļūdīgi zinām, ka otrs tieši tāds cilvēks uz šīs planētas Zeme nekad vairs nenāks. Tāpēc varam uzskatīt, ka katra cilvēka nodzīvotais dzīves stāsts arī ir vienreizējs. Man dzīvei atvēlētais laika sprīdis iekrita ļoti smagā un nelabvēlīgā laikā visai latviešu tautai. Bet tā nu tas ir, ka, atskatoties tālu atpakaļ, mums nākas konstatēt, ka katras paaudzes atvēlētajā laikā cilvēku dzīvi ir skāris vismaz viens, bet parasti gan vairāki lieli sabiedriski – politiski satricinājumi. Kad es, nu jau nodzīvojis ilgu mūžu, nonācu līdz nozīmīgam punktam un manī nobrieda doma par to, ka es savu dzīves stāstu varētu atstāt redzamā, vai pareizāk,  rakstītā mantojumā, es apstājos pie problēmas. Vispirms – es neesmu rakstnieks. Un ko tad es gribētu rakstīt? Sava laikmeta enciklopēdiju? Sava laika hroniku? Varbūt vienkārši – savas dzīves ne īpaši iepriecinošo atstāstu?

Kādā pārdomu brīdī manas domas aizlidoja uz šķietami, tepat vien, pavisam netālu esošo Vidzemes skaistuli – Cēsu pilsētu. Savās domās es it kā  sarunājos ar labu, gudru un visādā ziņā daudzu cilvēku iecienītu un iemīļotu Cēsu Tautas teātra aktieri, 1941. gada 14. jūnijā, kā divgadīgu bērnu aizrestotu lopu vagonu ešelonā uz Sibīriju izsūtīto Gunti Eglīti. No savas korespondences sadaļas “Sibīrijas likteņa bērnu stasti”, es atvēru  virspusē guļošo, pirms laba laika man domāto vēstuli. Tik patiesi godājamais cilvēks Guntis Eglītis, būdams par mani tikai vienu gadu jaunāks, taču savā bērnībā bijis pakļauts daudz nežēlīgākam liktenim ne kā es, raksta: “Manās rokās nokļuva anketa, kurā jautāts, vai tiešām izsūtījuma laikā bija tikai bēdas un ne mazākā prieciņa?” Kā atbilde, kādā rindkopā tālāk: … “priecājos, ka man ir mamma, ka lec saule un arī riet, ka barakā ir silti, kaut arī reti, ka ir vēl tādi paši bērni, kā es … . Daudz grūtāk, daudz smagāk bija bērniem un jauniešiem, kuri bija vecumā (1941. gada 14. jūnijā) no 5 līdz 16 …  Šiem bērniem bija ar ko salīdzināt, viņi atcerējās, ka pasaulē ir daudz savādāka bērnība, jaunība, ka ir savs tētis, ka ir pilns galds ar pārtiku, ir daudz rotaļlietu... Pēkšņi jāredz, ka mīļotam tētim norauj no pirksta gredzenu – laulības simbolu, kopā ar ādu, uzliek roku dzelžus un aizved uz netālu stāvošo restoto lopu vagonu”.

Un tad, pirms es sāku rakstīt savu iecerēto likteņa stāstu, it kā kaut kur no dziļām zemapziņas dzīlēm manī ienāca apskaidrība. Varbūt precīzāk varētu sacīt – piemiņas apliecināšana,  pienākuma un  goda apziņa pret tiem latviešu cilvēkiem, kuri otrreizējā 1949. gada 25. marta noziedzīgajā un varmācīgajā aizvešanā  arī nonāca skarbā un svešā izsūtījumu zemē – Sibīrijā. Piemiņas apliecināšana tiem maniem likteņa biedriem, kuriem savu skarbo likteņa stāstu nebija atļauts  nedz izstāstīt un uzrakstīt, nedz arī, lemts  izstāstīt un uzrakstīt, pirms tie aizgāja Mūžības ceļā. Šo savas bērnības un jaunības dienu stāstu, kā nežēlīgas varas ļauni nozagtu, iespējams, arī šodien grūti ir izstāstīt un uzrakstīt daudziem tiem politiski represētiem nu jau veciem cilvēkiem, kuri tad bija mazi bērni. Kaut arī pie visa tajā laikā valdījušā ļaunuma, – cilvēciskās kategorijās skatoties, mūsu katra bērnība taču ir mūsu dzīves visskaistākais laiks. Tā vismaz būtu jābūt. Tāpēc, pirms Augstais Dievs mani sauc mūžības ceļā, un kamēr es to vēl varu, es uzskatu par savu pienākumu rakstīt. Rakstīt tāpēc, lai šādu sāpīgu atmiņu stāstu nekad vairs nebūtu jāraksta mūsu bērniem un mūsu mazbērniem.

Šī nebūs vienkārši lasāma grāmata jebkuram lasītājam. Šī grāmata nebūs grāmata rakstīta kā manas tautas grēksūdze. Tajā cauri netaisnīgiem pazemojumiem, pāri darījumiem, sāpēm un ciešanām būs mīlestība pret cilvēkiem. Tajā būs latviešu cilvēku mīlestība vienam pret otru. Tajā būs mīlestība pret mūsu “ciešanu un vaidu zemē Sibīrijā” dzīvojošiem cilvēkiem, kuri bieži parādīja savas vienkāršās krievu cilvēku dvēseles atvērtību un iejūtību. Tajā būs mīlestība pret to vienīgo, kas palīdzēja izdzīvot. Tajā būs mīlestība pret visu mūsu sargātāju  Mūžīgo Dievu. Tajā būs bezgala liela uzticība un mīlestība pret manu Tēvzemi Latviju.  Un tomēr, - ja kādam gadīsies visu manis uzrakstīto lasīt, tad vietās, kur radušās šaubas, drīkst uzskatīt, ka sākusies fantazēšana un, man pašam to neapzinoties, uz ļoti skarbiem pārdzīvojumiem balstītu, kaut arī  rakstnieks nebūdams, es esmu, gandrīz vai, sācis rakstīt romānu, kas tomēr nekādā ziņā nav romāns. Tas būs  likteņa stāsts, kuru lasot, kādam dažbrīd  kaklā, varbūt, sakāps tāda, kā kamola sajūta. Tas būs likteņa stāsts, kuru lasot kādam emocionāli jūtīgākam cilvēkam varbūt arī noritēs pa asarai. Tas būs mans un daudzu citu latviešu cilvēku likteņu stāsts, kādu, aizrestotos lopu vagonos noziedzīgi uz Sibīriju izsūtīta, pārdzīvoja mūsdienu terminoloģijā sauktā - “Politiski represētā” latviešu tautas daļa. Tā būs pret Padomju Savienību (Krieviju, kā likumīgu PSRS mantinieci), vērsta apsūdzība par 1940. gada 17. jūnijā nelikumīgi un noziedzīgi pastrādāto manas Tēvzemes Latvijas okupāciju. Tā būs apsūdzība par  ilgus gadus Latvijā, bet īpaši par 1949. gada 25. marta Sibīrijas izsūtījumā padomju varas izdarītiem noziegumiem pret manu latviešu tautu.                                               
                                                      Sagrāve:
Priecīgā pavasarīgā skrējienā vējš aiztraucās pāri apžuvušam un jau siltos saules staros sasildītam laukam. Nedabūjis pat kārtīgi ieskrieties, tas atsitās pret lielu kārklu krūmāju patālā grāvmalā. Kā dusmīgs meža vecis nošņācies un noskurinājies, krūmājs negantniekam vējam lika, kaut tikai nelielu brīdi, norimties. Nedrīkstēja taču tādam skrējējam un aurotājam atļaut pilnu vaļu. Visu laiku tikai skrienot un skrienot, tas varēja iztraucēt bites. Aplidojot tikko uzziedējušos pūpolus, tās tos rūpīgi apstaigāja un ar maigajām bišu kājiņām katru pateicībā noglāstot, savos groziņos vāca smaržīgos dzeltenos ziedputekšņus, kas būs laba un barojoša maize vēl kūniņās auklētiem bišu bērniem. Par katru mīļu glāstu, smaržīgie  pūpoli bitēm pateicās, atdodot tām arī visu savās krātuvītēs iekrāto saldo nektāru. Bišu mājiņās pārnests, nogatavināts un kļuvis par zeltainu medu, saskrullētās ūsās pat neaizķeroties, tas dos veselību pašam šo mazo kukainīšu pavēlniekam un valdniekam – biškopim.

Rūpīgi sastrādātajā papuves zemē, tajā pavasarī saimnieka iesētie un izaugušie zirņi, pēc nokulšanas rudenī, deva bagātīgu ražu. Par laimi 1948. gadā  pākšaugi nebija iekļauti ar nodokli apliekamo lauksaimniecisko kultūru sarakstā. Var jau būt, ka pagasta okšķeriem, kuri gāja apsekot vai ir izpildīts uzliktais sējas plāns, kas un cik kurā laukā bija iesēts, šis lauks pagāja neuzskaitīts. Bet, ja tā padomā, tad pareizi vien būs bijis, jo pākšaugi, nu tie paši zirņi, taču nebija labība.  

Mūsu “Strautiņu” saimniecībai tika noteikts budžu jeb kulaku statuss. 1948. gadā uzliktais valsts nodoklis priekš tāda mēroga saimniecības kā mūsējā, ar 12 hektāriem aramzemes, bija nesamērīgi augsts. Bez visa tā, kas bija jānodod natūrā, vēl bija jāsamaksā  28 tūkstoši tā laika krievu naudā. Šāds augsts nodoklis tika noteikts ar nolūku, lai izputinātu tāpat jau nesenā kara rezultātā novārdzināto “Strautiņu” saimniecību. Uz noteiktā termiņa beigām, kā maksimāli iespējamo no komunistu “drakoniski” uzliktā nodokļa, samaksāja 25 tūkstošus rubļu. Krievu okupantu vara, visus turot par muļķiem, melojot gan savai tautai, gan  Pasaulei, meloja arī Latvijā. 1940. gadā, okupējot Latviju, tā solīja, ka Baltijas valstīs kolhozus (kolektīvās saimniecības) netaisīs. Taču savu melīgo solījumu nepildīja. Latvijā pirmie kolhozi, ja atmiņa neviļ, uzradās jau 1947.gadā. Mūsu pusē, Cīravā, konkrētāk “Vidus muižā”, pirmais kolhozs “piespiedu – brīvprātīgi” tika veidots 1948.– 1949.  gadu mijā.

No bērnības man ir atmiņā pa lielākai daļai nepatīkamais, bet dažkārt arī uzjautrinošais, tajā laikā cilvēku runātais un piedzīvotais. Turpat kaimiņu Dzērves pagastā tūlīt pēc kara uzradās komunistu partijas atsūtītā idejiskā kārtībniece. Tā bija, iedzīvotājus biedējošā baigā plintniece, Dzērves partordze (partijas organizatore) Anna Brūvere. Tipiska čekistu skolu izgājusi un šīs skolas iemācītu viszemākā intelektuālā līmeņa ideoloģiskā darba pieredzi ieguvusi kaut kur Krievijā. Pēc sava ārēja veidola  atbaidoša, nesimpātiska. To īpaši pastiprināja čekistes uniforma ar neiztrūkstoši vienmēr pie siksnas piestiprināto revolvera maksti. Ārdoties kā traka, šī “čekas plinšu sieva” necieta pat vismazāko nepakļaušanos. Pie jebkāda iebilduma sākās bļaustīšanās un neķītra lamāšanās. Lielās bļaustīšanās un lamāšanās tūrēs valodas kultūrā nekādas robežas nepastāvēja. Sakāpinoties, šī ārdīšanās pārgāja bezkaunīgā “mātes” valodā. Komunistiskā ideoloģija un neķītra “matuškas” valoda – tās šīs atbaidošā veidola sievietes leksikā viena otru pretīgi papildināja. Sasniedzot kulmināciju, pašai to neapjaušot un iegūstot ķēmīgu, draudīgu, pat komisku izskatu, izspūrušiem, nezin kad pēdējo reizi mazgātiem matiem, kvēlojot sarkanai kā čekistu aizdedzinātai lāpai, sekoja  draudīgs bļāviens: “Es šaušu!”.         

                          Paliec sveika, baltā bērzu birze …                      

Čekisti “Strautiņu” mājām bija pienākuši paslepus. Slapstoties, tā klusu, nemanāmi pa taku no “Avotiņu” māju puses. Tā bija bruņotu izdzimteņu taktika. Nogriežoties no lielceļa un braucot uz “Strautiņiem” pa māju ceļu atklātā apvidū, šos bruņotos “noziedzniekus – cilvēku izvedējus” mūsu māju ļaudis būtu ieraudzījuši jau puskilometru no mājām. Iznāca, ka noziedznieki – čekisti, vārda vistiešākajā nozīmē, “Strautiņus” ieņēma kā “bandīti – teroristi”. Tikai vēlāk, pēc noteiktā laika, pa “Strautiņu” ceļu uz leju brauca kāds nelietīgs tips – tāds sīks vīrelis divzirgu pajūgā.

Pēkšņi spēcīgs, apdullinošs spēriens pa durvīm. Ar draudīgi rokās satvertu revolveru atspērtajās durvīs stāvēja Cīravas pagasta partorgs Olšteins un aiz viņa ar paceltām šautenēm divi čekas zaldāti.  Biedējoši un pavēloši krievu valodā noskanēja partorga izsauktā pavēle “Vsem stojaķ!” (Visiem stāvēt). Kā jauns, izbijies puika kājās pielēca vectēvs un palika stāvot pie plīts. Vecmāmiņa izbīlī neveikli pakrita stūrī un kaut kā ilgi nevarēja piecelties. Māte pārbijusies sastinga, stāvot otras istabas durvīs. Meitenītes ļoti pārbijušās  raudāja un, trīcot no bailēm, stāvēja pie gultas. Mazā Rita gribēja skriet pie mammas. Bet noskanēja barga pavēle, kas bērnu pārbiedēja un piespieda palikt uz vietas. Lielā māsa Silvija apkampa mazo Ritu un pievilka cieši sev klāt. Reksītis, nepaspējis pat ierieties, iespruka virtuves pagaldē un, ik pa brīžam smilkstot un trīcot, vairs nerādījās. Pārbīlis! Panika! Mazu bērnu raudas! Pieaugušo šņuksti! Šoks visaugstākā pakāpē!

Vectēvs, būdams 70 gadu vecumā, tik vien spēja, kā pats saģērbties ceļam.  Mugurā viņš bija uzvilcis savu biezo vadmalas pārvelkamo fraku. Vectēvs, būdams jau tik vecs un no visa notikušā satriekts, nebija spējīgs neko ne domāt, ne arī darīt. Akli paļaujoties likteņa varai, viņš vienaldzīgi apsēdās ierastā vietā uz sava malkas klucīša pie plīts.  Bet cīruļi, kaut kāda neredzama spēka ielīksmoti, cits pakaļ citam šāvās augstu debesīs. Un tikai dziedāja! Un tikai dziedāja! Kas tādam pavasarīga prieka pārņemtam putnēnam bēdas par to, ka tepat blakus bija dziļa traģēdija. Bet zirdziņi, kā laiku atskaitīdami, turpināja vienmērīgi likt soli aiz soļa. Un atkal vectēvs: “Paliec sveika, baltā bēr... ” .  Balss pārtrūka pusvārdā. Dziesma palika pusdziedāta. Krūtis žņaudza bezgalīgas sāpes un žēlums, sāpes un žēlums, žēlums un sā--ā---ā--ā-----pes.

Šodien es saprotu savu vectēvu. Es saprotu, ko savās sāpēs viņš domāja. Atmuguriski sēžot ratos, viņš redzēja, kā soli pa solim, metru pa metram, attālinājās viņa no pašiem pamatu pamatiem veidotā sēta.      No Cīravas Izpildkomitejas iznāca kaut kāds augstāka ranga “šiška”. Ātri nomainījās konvoja zaldāti. Iznākušais virsnieks iesēdās auto kabīnē blakus šoferim. Nu jau mūs, kā “lielus noziedzniekus”, konvojēja četri citas operatīvās grupas kārtīgi apbruņoti zaldāti. Ieročus turot gatavībā šāvienam, katrā kravas kastes stūrī uz atvāžamā sēdekļa sēdēja pa vienam čekas apsargam. Viss  bija gatavs tālākai braukšanai. Gaidīja tikai komandu.  
                               Par Dzimteni dziesma man sērīgi skan …                                   

Tajā laikā, daudz ko pat neapjēdzot, savaldīties, savākties, sakoncentrēt visus fiziskos un garīgos spēkus savu bērnu, savu tuvinieku izdzīvošanai. Savākt savus garīgos spēkus šausmu un ārprāta apstākļos. Tas bija šausmīgi, mežonīgi un normāla cilvēka prātam neaptverami. Pārvietojoties čekistu “cietumā uz riteņiem”, pa ceļam nomirušo mazo bērnu līķīši, lai tos tūlīt nepakamptu zvēri vai plēsīgie putni, cieši satīti tajā, ko nu tādos apstākļos mātes varēja sataustīt un kas pa rokai trāpījās, vienā laikā ar kārtējo “plikdibeņu  izrādi” zem čekista uzraudzības, kā beigti kucēni tika atstāti zem dzelzceļa malas krūmāja. Neļaujot nevienam uzkavēties, ledains, kā polārā vēja pūtiens,  svešā mēlē uzkliegts skanēja čekista – konvoja zaldāta sauciens: “Vsem v vagon!” (visiem  vagonā).  Kā pati nāve auksts ieroča stobrs pieskārās pie izmisumā raudošās sievietes pleca, kad viņa nevarēja atrauties no maza, balta vīstoklīša turpat krūmāja pacerē. “Nu! Vsem v vagon!”

Bet īstās nedienas pieaugušiem sākas ar to brīdi, kad bērni cits pēc cita sāka prasīt pēc ēdamā. Nu visi meklēja rokā un raisīja vaļā savas līdzi paķertās kules, kurās bija kaut kas ēdams. Tad nu no pieticīgām, steigā sasietām pārtikas nastiņām meklēja ar ko apmierināt izsalkušās bērnu mutes. Vienam otram bija kaut cik labāk. Bet citiem tajās kulītēs īpaši nekas nebija līdzi paņemts. Šausmīgā izbīlī no bruņotiem svešiem zaldātiem, viss tas lielais “budžu speķis” bija palicis kambarī karājoties uz vadža. Bet ko nu?  Es pēc sevis un savā dzīvē izbaudītā varu teikt, ka ar 1949. gada 26. marta rītu sākās gadiem ilgā izsalkuma sajūta. Īpaši mokoši to izjuta augošie bērni. Cik ļoti gribējās ēst! Es to ļoti labi atceros. Lai tāds cilvēka bērns būtu laimīgs, tad vienīgā vēlēšanās bija – kaut tikai reizi, kā senāk pie omammas uzklāta virtuves galda, dabūt kārtīgi paēst. Tikai vienu, vienīgu reizi! To atceroties, mūsdienās, kad no pārbagātās maizes daudzveidības mēs esam izlepuši, gribas jautāt: “Vai tik tiešam ir vajadzīgi tik dramatiski likteņa triecieni, lai cilvēki dievbijīgi sāktu cienīt savu dienišķo maizi?” Lai cik cilvēku šīs zemes dzīvē tik dramatiski brīži nekad nepiemeklētu, kopš viņš apzinās savu Dievu, svētā lūgšanā ir sakramentāli vārdi: “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien …”.

Asi nožļerkstēja atrautais un krītošais vagona aizslēga kloķis. Spalgi atskanēja pavēloša komanda: “Vsem vihoģiķ!” (visiem izkāpt). Augšā palika tikai galēji veci, pārvietoties nespējīgi, vai arī uz “aiziešanu” slimi cilvēki. Tupus rāpus pa neērtām vagona kāpnītēm, cits ātrāk, cits, kas vecs, pavisam lēnītēm, lieli un mazi, meitenes, meitas, jaunekļi un puiši, sievas un vīri, visi nobijušies rāpās lejā.  Spiežoties citam pie cita, visi drūzmējās vagona kāpnīšu pakājē. Sekoja nākamā pavēle: “Vsem v odnu šerengu v doļ vagona stanovisj!” (Visiem vienā rindā vagona garumā stāties!) Cilvēku iebiedēšanai – tipiski bargi, militāri. Un, galvenais – “po sovetski” (padomiski).  “Nevienam nav atļauts iziet no savas vietas” – draudošā balsī krieviski nokomandēja čekists, kad visi bija, kaut arī pārbijušies, taču pakļāvīgi nomierinājušies. “Kategoriski aizliegts līst zem vagoniem”. Vārdu sakot, pēc padomju lēģeru zvērīgo uzraugu, čekistu “suņu” skolās mācītā: “Šag v pravo, šag v ļevo – ščitāju pobeg. Streļaju bez preduprežģeņija” (Solis pa labi, solis pa kreisi – uzskatu par bēgšana. Šauju bez brīdinājuma). Tad riktīgi, jēli krieviski: “Ķepeŗ, komu nado, vi možētķe posraķ. Vremja – tri minūti”. (Tagad, kam vajag,  jūs varat pa…st. Laiks – trīs minūtes). Turpat, kur katrs stāvēja, tur viņam bija atļauts pietupties un darīt savu darāmo. Priekšā, lai būtu pārskatāmi, piecu sešu soļu atstatumā no šo nokaunējušos un nelaimīgo tupošo cilvēku garās rindas, ik pa gabalam stāvēja  konvoja zaldāti, kuri turēja šautenes šāviena gatavībā. Nevarēja saprast, no kā šiem krievu armijas formās tērptiem nekauņām bija tik briesmīgi jābaidās? Ar ko tad varēja šaut šie nevainīgie cilvēki?  Vienīgi varbūt ar savām, līdz sāpēm pārlādētām “rudzu bisēm”? Bet tās taču izlādējās, pat lāgā nepaspējot raušus bikses nolaist. Stiepti, it kā uzjautrinoši, sekoja pavēle: “Ko-o-oņ-čaķ!” (Beigt).

Nožēlojami! Pazemojoši! Tik drausmīgi pazemojoši! Kauns! Ka-a-a-uns!! Nebija nekādas iespējas sevi kaut elementāri apkopt. Vienkārši nebija ar ko. Un bija taču pavēle – beigt! Neko darīt. Ar to brīdi šīs kopīgās “izd…sināšanas” pavēles bija trakoti lopiskas. Un galēji antihigiēniskas. Visa ceļa laikā ne reizi nebija iespējams nomazgāt rokas. “Nu kur tu, sieva – lops tāds  lieni? Vai tevi ar ieroča laidi jādzen barā?” Ak, tev ir kauns? Padomju cilvēkam ne no kā nav kauns! Ja mīļotā komunistu partija prasa un pavēl, tad tam padomju cilvēkam arī savu pliku pakaļu jārāda vien bija gan Kompartijai, gan pašam velnam, kas tā pati Kompartija jau arī bija. Un, ja kāds no tiem “perversiem draņķiem” nepaspēja pietiekami apmierināt savu ziņkāri, aplūkojot parādei atstieptos letiņu kulaku dibenus (un ne tikai), tad nu jāsamierinās bija ar to, cik paspēja. Atskanēja komandu: “Ko-o-o-nčaķ!” (Beigt). Un, ja tā prātīgi padomāja, priekš kam tad ilgāk? Vēl līdz Amūras apgabalam bija veselas trīs nedēļas jābrauc. Tātad šādas “pliko pakaļu izrādes” bija iespēja vērot un novērot vēl ilgi katru dienu. Tfū, tfu..ū! Ak kauns? Kāds tur kauns! Un vai tad “lopiem – buržujiem” vispār drīkstēja būt kauns? Un tā lieta ar tiem plikiem dibeniem bija ļoti nopietna. Komunistu valdībai un čekai nebija svarīgi, vai tā bija liela vai maza, jauna vai veca pakaļa, ka tikai, ierindā tupot, tika ievērota tāda kārtība, lai visas un viss būtu redzams. Kā jau rakstīju – bargs sods bija tai “pakaļai”, ja kāda sadomāja līst zem vagona. Un ja nu kāds ar savu pliko  d…su tik tiešām  būtu aizbēdzis? Tāpēc vēlreiz jautājums – kas tad būtu atbildējis? Kas tad būtu atbildējis!

Un te pēkšņi aizkustinošs, sirdi sažņaudzošs pārsteigums. Uz Rudbāržu stacijas perona bija sapulcējies vietējais pūtēju orķestris. Tas skumji spēlēja atvadu melodijas. Es droši varu teikt, ka tik liela, caur asarām plūstoša mīlestība pret saviem nezin uz kurieni nolemtībai vestiem tautiešiem Latvijā nekur citur nebija. Tik liela, tauru skaņās izpausta mīlestība! Varbūt kāds no to spēlmaņu pēctečiem pēc manis kādreiz lasīs šeit rakstīto. Es, 20. gadsimta otrajā pusē Latvijā atzītā un cieņu iemantojušā mākslinieciski un vizuāli labā pūtēju orķestra “KULDĪGA” ilggadējais diriģents, Egons Snipke, dziļā cieņā un pateicībā noliecu savu sirmo galvu, godinot to sen jau dzimtenes smiltājā dusošo pūtēju – muzikantu piemiņu. Tie bija vīri, kuri tajā baigajā komunisma terora laikā nenobijās, bet uzdrošinājās atnākt un publiski paust savu attieksmi un līdzjūtību nolemtībai nezināmā ceļā aizvestai savas latviešu tautas daļai. Bet vilciens, smagi elsodams un sērīgi melnu dūmu mutuļus mezdams, tik trauca un trauca tālāk Dievam vien zināmā mūsu nolemtības tumsā. Mana Dzimtene Latvija!  Mūsu  Dzimtene Latvija! Par visu visdārgākā! Par visu vismīļākā! Par visu visskaistākā!

                                 Tik gara, kā mūžība, vilkās diena …

 Es apzinos, ka uzrakstīt uz papīra visa tā drūmā brauciena aprakstu nebūs viegli. Nebūs viegli tāpēc, ka uzrakstīt visu, tad divās (citiem trijās un pat četrās) nedēļās notikušo vienā ieslodzīto lopu vagonā, kad katru dienu bija vienas un tās pašas ciešanas, vienas un tās pašas nomācošās problēmas, viens un tas pats “sarkano noziedznieku – teroristu” noteiktais diennakts režīms, viena un tā pati katras dienas bezcerība un nolemtības sajūta, faktiski ir gandrīz neiespējami. Lai man piedod lasītājs šī mokoši grūtā pārdzīvojuma dažbrīd neērto interpretāciju. Bet es riskēšu. Protams, nevar izprast visu tik daudzo latviešu “likteņa pabērnu” pārdzīvoto, neizprotot noziedzīgo padomju laiku, kuru reglamentēja noziedzīgās Padomju valdības tikpat noziedzīgie tā laika likumi un pavēles, kuras nežēlīgi un paklausīgi pret mums īstenoja to izpildītāji – čekisti. Terors? Jā, tas bija padomju varas terors, vērsts pret mierīgiem Latvijas cilvēkiem.

Visus pār ņēmušais ārkārtīgais nogurums, no vagona apakšas plūstošais vienmērīgais, ritmiskais monotonais dzelzceļa skaņu fons un vagonu šūpošanās ieaijāja nelaimīgo mocekļu augumus un spējas kaut kam pretoties. Sablīvētā cilvēku gūzmā  katrs palika pozā, kāda nu kuram bija ērtāka – dažs kūkumu uzmetis, dažs sakņupis un pret kaut kādu paunu atspiedies, cits pusguļus, kāds cits – kājas pamīšus ievietojis starp pretī guļošā kājām, ka tikai kaut nedaudz dabūtu atlaisties un mēģināt kādu mirklīti atslēgties. Ļoti lielās bailēs un pāri cilvēku izturībai bija aizgājusi tik ļoti grūtā diena. Jaunie puiši – Nikolajs, Vitolds un es, vēl tikai tāds “puģelis”, kaut kādus paltrakus sev virsū uzsvieduši, no aukstuma drebinoties snaudām uz nāru plikajiem, neēvelētajiem dēļiem. Mazais aizrestotais, bet neaizstiklotais vagona lodziņš bija turpat mūsu otrā stāva nāras malā. Tad nu, virzoties dziļā nakts tumsā un tikpat dziļā visu šo mocekļu neziņas tumsā, vagoniem kratoties un zvāļojoties, sākās nesteidzīga kustība uz priekšu. Draudēja neizturēt nervu pārspriedze. Iekšā pūta drēgna, mitra gaisa plūsma. Pēc kāda laika paskatījāmies lodziņa caurumā. Bija jūtama blāva austoša rīta gaisma. Pēc nenoteikta laika iesvilpās lokomotīve. Lielākie puiši pielīda tuvāk lodziņam. Uz stacijas sienas cauri rīta miglai neskaidri bija salasāms uzraksts ZILUPE. Pēc neilga laika lopu vagonos iesprostoto latviešu mocekļu vilciena sastāvs šķērsoja mūsu Tēvzemes Latvijas robežu.

Bija pagājušas 24 stundas kopš pēdējās, konvoja cītīgi uzraudzītās kolektīvās pad…nas. “Staļinisko virumu” sastrēbušies, tie tur krātiņā iesprostotie “buržuji un kulaki”, bikses rokās turot, nezin kāpēc trakoti sāka vaidēt. Tur nu gan mīļotā padomju vara neko nevarēja palīdzēt. Ja kāds jau laicīgi savu aristokrātisko vēderu nebija pratis pieradināt pie īstas proletariāta (lasi “zeka” – cietumnieka) paikas – ko tur varēja palīdzēt? Necilvēcīgi traģiskais ar komisko vienā laikā! Un tā, laiku pa laikam. Bet smiekli nevienam gan tad nenāca. Vairāk toties asaras un lūgšanās pēc “atpestīšanas”. Iekšas darīja savu darāmo. Un tajā reizē tās daudziem izteica protestu. Nu īstu un “ģiftīgu” latviešu zemnieka vēdera protestu par tādu “padomju maltīti”. Maliņā, pie vagona durvīm novietotā “šinder parikte” jau pildījās gandrīz pilna. Pa visu vagonu izplatījās sastāvējuša urīna un tikko no cilvēku iekšām izspertu šķidru  ekskrementu smārds. Gatavā inkvizīcija! Tā pat ar lopiem nedara. Latviešu saimnieks savu sunīti gan palaiž laukā pačurāt un pakakāt.

Aiz mums pēc šādas vilcienu apstāšanās, Krievijas staciju dzelzceļa sliežu ceļu malā palika katra latvieša atstātais “klucis”. Cik daudz šādu, mazo tautu mocekļu  ešelonu, krustām šķērsām izgāja cauri visai Krievijai!  Varenai Krievijai, tās zemi visu laiku piespiedu kārtā “piecūkojot”. Par to domājot, arī ap dūšu, tā pavisam vulgāri sakot, palika “sūdīgi”. Un tad atskanēja neapvaldītā naidā uz mums vērsti saucieni: “Fašisti! Prokļātije fašisti! Tak vam vsem nado. Vseh vas zastreļiķ! Fašistkaja svoloč!” (Fašisti! Nolādētie fašisti! Tā jums visiem vajag. Visus jūs nošaut. Fašistiskie izdzimteņi!). Tādos, mums nesaprotama atklāta naida un uzbrukuma apstākļos, mēs visi savu “uzstāšanos” un “salutēšanu” tā kārtīgi, līdz pilnīgai kulminācijai, nemaz nedabūjām novest. Mēs – daudzi izbijušies, palikām, kā saka, “pusratā”. Kāds zemisks tips no satracinātā pūļa, paķēris pie kājām gadījušos cietu sablietēta sniega gabalu, pieskrējis tuvāk pie mums tik bezpalīdzīgā pozā tupošiem, to lielā niknumā svieda uz mūsu pusi. Tas sāpīgi trāpīja pa plecu kādai vecai sievietei. Tās reizes smirdīgā “izrāde” draudēja beigties pavisam riebīgi. Pie visas smirdoņas, no niknuma pārņemtā pūļa turpat mūsu pašu sū..os varēja sagaidīt uzbrukumu un asiņainu, nepatīkamu mūsu piekaušanu. Nu gandrīz vai kinofilmas skata vērta tuvcīņa starp krievu “vatņikiem” un latviešu “sūdpakaļām”.

Maskējoties zem jēdziena – padomju vara – , krievu valdība izdeva citu pēc citas pavēles, kuras izpildot, “rusifikācijas” vārdā  nežēlīgi tika īstenoti baigi, asiņaini noziegumi pret savas valsts – PSRS dažādām tautām. Un vēlreiz par to pašu. Kāpēc, vispārinot, -  krievu? Bet secinājumi un atbilde seko paši no sevis. Pavēles un rīkojumi taču nāca no krievu valdības Krievijas galvaspilsētā Maskavā. Un citu tautību cilvēki lielākā savā daļā tika izsūtīti arī uz Krieviju. GULAGA nāves nometnēs viņus ieslodzīja arī Krievijā. Masveidā viņus nogalināja arī Krievijā. Un padomju laiku sabiedrības saprotošākie un redzošākie cilvēki, tā sauktie disidenti, savas režīmu atmaskojošās grāmatas slepus uzrakstīja arī Krievijā. Un atradās ceļi, pa kuriem tās, izdotas ārzemēs, atpakaļ atnāca arī uz Krieviju. Un tikpat slepus tās lasīja krievu cilvēki arī Krievijā (un ne tikai). Tieši Krievijā ir jāmeklē atbilde uz pašu krievu uzdoto jautājumu – no kurienes ir nākusi tā viņus  izbrīnījusī “Rusofobija”, kā arī vispārinājums – krievu.

Ir tāds jēdziens kā “nācijas vēsturiskā atmiņa”. Tad, lūk  – “russi” paši, nolikuši zem sava “vecākā brāļa” papēža citas tautas, caur meliem un liekulību pret sevi pavērsa to, par ko paši pasaules priekšā šodien taisnojas un izliekas brīnāmies. Paši pret sevi pavērsa citu tautu (īpaši mazo tautu) necieņu un arī naidu. Mūsu mokpilnā dzīve “lopu krātiņā” ritēja nu jau zināmajā gliemeža lēnajā gaitā. Ar savu Dieva doto cilvēcisko kaunīgumu, aizvien vēl mēģinot slēpties vagona puskrēslā, nespējot izturēt, katram laiku pa laikam nācās papildināt smirdīgo “parašu” pie durvīm. Pabraucis kādu gabalu, vilciens atkal stāvēja uz blakus sliedēm. Tad pēkšņi atskanēja gaidītais, nu jau ierastais, skarbi ķērcošais, gari stieptais “kīī-pjāā-took!” Vīri tvēra toverus un gaidīja, kurā brīdī visvēlīgi pavērsies vagona aizbīdāmo durvju spraudziņa. Ūdens! Šī dievišķā valgme! Vienmēr nabadzīgi, normēti, nepietiekamā daudzumā. Tikai pa malciņiem. Tikai pa malciņiem vien. Padomju cilvēkam jāiemācās dzīvot taupīgi. Lielajā padomju dzimtenē taču viss notika pēc partijas noteiktā plāna. Ak tad latviešu budži nevar savus aristokrātiskos dibenus  nomazgāt? Ko nu par tādiem sīkumiem! Gan jau jūs sapratīsiet, ka padomju cilvēks, kā īpaša Homo sapiens suga, pat ar nemazgātu pakaļu varēja celt “komunisma gaišo ēku”. Tā nu iznāk, ka aprakstot tad raksturīgās situācijas, visur acu priekšā tādas “šmucīgas” padarīšanas vien rēgojas. Bet tāda bija tajā šķietami īsajā, bet tajā pašā nepanesami garajā laikā piedzīvotā un arī pārdzīvotā realitāte.

No savas Tēvzemes izdzītā latviešu – “bāra bērnu tauta”, pazemota un zemāk par zāli zemē iedzīta, ja vēl būtu bijis spēka, nu varēja dziedāt to seno laiku vecāsmātes dziedāto dziesmu ar “sarkanai varmācībai” pielāgoto tekstu: “Krimta jēlu kompart’ maizi, kipjatokā mērcēdama”. Kaut būtu tikai dažus piņģerotus vairāk to “kipjatoku” iedevuši! Tad mēs būtu varējuši  mēģināt to sāļi rūgto pēcgaršu mutē noskalot. Mēs centāmies neaizmirst, kā nāsīs kairi smaržoja no sentēvu laikiem kājām mītā, vecmāmiņas rokām abrā mīcītā, uz zemnieku galda noliktā “svētā dievišķā un dienišķā maize”. “Arājiņi, ecētāji maizi mina kājiņāmi. Tū – lū, tū – lū...“ Tā – smeldzīgā melodijā ievītā senā latvju tautas daina. Ai, tu!! Sapņos auklētā, pat tajās nežēlīgajās dienās neaizmirstā nostalģiskā, senatnes latvju zemes kopēja skaudrā  romantika!

Tfu! Ta, jods parāvis! Kāda te romantika? Pie durvju stenderes taču rūga iecerētas viena mirkļa atriebes “sūdu bumba”.  Un, tomēr… Un tomēr… Par uzdrošināšanos, par tādu, vēl tikai priekšā stāvošu  uzdrīkstēšanos bažīgs bija prāts. Kas sekos tālāk par tādu rīcību?  Atriebes stunda tuvojās. Uz ko tad īsti, sevī smīnēdami, riktējās latviešu zēni? Viss sieviešu dzimums savā sievišķīgā bezpalīdzībā un dziļā iedzimta kauna izjūtā vairījās acis skatam pacelt uz augšu. Bet mūsu vīri bija kaut ko pamanījuši. Pēc iepriekšējā dienā gandrīz vai notikušas sadursmes starp “vatņikiem” un “plikdibeņiem”,  daļēji bija nomainīts, vai arī vietām samainīts konvojs. Nu kā tad tā? Tie iepriekšējie, ik pa gabalu stāvošie, nu jau bija tikpat kā “savējie”. Bet no diviem apbruņotiem jauniem mūsu konvoja zaldātiem, viens ar aziātiskiem sejas pantiem, izrādījās vareni “lūrīgs”. Krieviem ir tāds trāpīgs teiciens – “čto ustāvilsja” (“ko sastellējies”, vai “ko blenz”). Mūsu vīri esot tam “šķielacim” nikni saukuši: “Ko blenz, č…ča tāds! Tinies mājās un, ja tev tur ir kāda, kas rāda, lūri uz savu č…ņu šķībām pakaļām un greizām p…nēm”. Bet šis, protams, nevarēja saprast mūsu puišu pa pusei krieviski, pa pusei latviski viņa virzienā raidītos saucienus. Tas “greizacis” tā bija “salūrējies un safantazējies”, ka kādā brīdī sāka tā dīvaini uz vietas mīņāties. Acis iepletis un nemirkšķinot, pēkšņi ar pusatvērtu muti sastinga, kā pārakmeņojies. Bet tad atslābis, plecos sagumis, bailīgi sāka lūrēt te uz vienu, te uz otru pusi. Taču jau laikam šim, no tādas, kaut arī naturālu un netīru skatu saskatīšanās, bija radies “baigais čuk…is kaifs”. Nu, totālākā perversija! Padomju laikos teiktu: “nu č….ča taču paliek č….ča”. Tfu! Kaut jods viņu būtu parāvis! Maitas gabals tāds! Tam “lūriķim” pat pa purnu nevarēja sadot. Paši būtu dabūjuši lodi plikā pakaļā, vai pa galvu ar šautenes laidi. Pēc pavēles: “Končaķ” (beigt), kārtējo reizi bija steigšus jārauj augšā savi pampari un jārāpjas augšā  pa vagona stāvām dzelzs trepītēm. Pēc tam kaunīgi salīduši savās “sušķu” netīrajās migās, mēģinājām nomierināties un “samierināties”. Ko mēs varējām darīt? Neko.

Noziedznieku vilciens” un tā lopu vagonu garais sastāvs pēc Maskavas valdības noteiktā maršruta, savas gaitas ātrumā ieturot mērenību, virzījās uz priekšu. Kā jau visu laiku tik drausmīgā ceļā, vagonā brēkuļoja un dažbrīd niķojās mazi un arī lielāki netīri,  nemazgāti un neapmazgāti bērni. Un pārējais viss tas pats, par ko jau bija rakstīts iepriekš. Cilvēkam, pašam to nepiedzīvojušam, tādu elli ir neiespējami pat iztēloties.

Pēkšņi kārtējo reizi durvīs tika atrauta neliela sprauga. Sieviete armijas frencī pa spraugu vagonā iebīdīja kaut kādu paku. Nopakaļus spalgā balsī tika nobļauts: “Ēto vam dļa saņitarnoi obrabotki. Eto proķiv všeij. Razģeļīķe sāmi” (Tas jums sanitārai apstrādei. Tas ir pret utīm. Sadaliet paši). Kāds apkaunojums! Vēl viens pazemojums. Utis! Kurš kārtīgs latvietis stāstīs otram, ka viņu apsēdušas utis? Protams, tādā netīrībā un antisanitāros apstākļos droši vien, ka tā arī bija. Latviešu “budzis”! Individuālists tāds! Gnīda tāds! Viņš pat utis uzskatīja tikai par savām. Un kāpēc arī lai neuzskatītu? Jau no seniem laikiem tautas valodā ir teiciens: “Katram pašam sava uts ir vistuvākā”. Bet turpmāk tomēr tā nebija vis. Tāpat kā viss pārējais, Padomju Krievijā arī utis bija visu kopējs “īpašums”. Latviešus pielīdzināja utainiem krieviem? Ārprāts! Tas nu bija pa traku! Bet par to es droši vien uzrakstīšu kaut kad vēlāk.

Un tā nu izrādījās, ka, kopš tika iebraukts Āzijas kontinentā, izmainījās arī dienas laika sadalījums. Šajā kontinentā pa ceļam bija jānobrauc lielāki gabali, jo palielinājās attālumi starp apdzīvotām vietām. Un tā nu “kipjatoka” reizes sakrita ar “dienišķās paikas” reizēm, vienā pieturā.

Kā jau rakstīju iepriekš, šis nolādētais “ceļš uz nekurieni” visus bija ārkārtīgi novārdzinājis. Un bieži likās, ka rītu var arī nesagaidīt. Līdz nemaņai nogurdinātā stāvoklī astotā aprīļa pievakarē mūsu ģimeni pēkšņi piemeklēja liela nelaime. Ar ļoti augstu temperatūru un drudzi saslima lielākā māsa Silvija. Nav vārdu, lai izteiktu to izmisumu, kādu pārdzīvoja mūsu mammīte, tētiņš un visa mūsu ģimene situācijā, kad augstā temperatūrā un drudzī murgojot,  bērna ķermenis gandrīz vai dega kopā. Nebija ne lāsītes ūdens, lai bērnam kaut tikai pārkaltušās lūpiņas apslapinātu. Mātes iekšējā balss sauca:

Slimā meitene drudzī pa laikam raudāja un brīžiem no jauna ieslīga bezsamaņā. Pēc kāda laika nedaudz atbīdījās vagona durvis un pa nelielo spraugu vagonā iekāpa konvoja zaldāts, kāda sieviete ar sarkanā krusta somu pār plecu un aiz viņas vēl viens zaldāts. Iekāpējiem bija tāds kā izbrīns: “Ko tie te ārdās?” Sieviete teica, ka viņa esot ešelona medicīnas māsa. Kaut kā, caur asarām un vaimanām, mammai izdevās paskaidrot stāvokli un parādīt galīgi slimo, vārgo, drudzī un ugunīs bezpalīdzīgi gulošo bērnu. Meitenei kaut ko iespricēja. Iedeva kaut kādu pulverīti. Domājams, ka tas varēja būt aspirīns. Noteica devu un laiku iedzeramām zālēm. Vēlreiz pieteica pēc noteiktā laika iedzert pusi no atstātā pulverīša. Pateica arī, ka bērnam jāguļ mierā un tas jāsarga no aukstuma.  Kad mamma paskaidroja, ka nav ne piliena ūdens, ar ko pulverīti iedzert, svešā sieviete, kā no citas planētas nokritusi, izbrīnīta iesaucās: “Jums nav ūdens?“ Tad vēlreiz: “Kā? Un jums tik tiešām nav ūdens?” Sasodītā sarkano neliešu un varmāku necilvēciskā “vientiesība”.  Pat nesolīja kaut kādu palīdzību, lai ūdeni pagādātu. Tikai solīja, kad būs lielā pietura, tad atnākšot. Solīja arī, ka, līdzko būs iespējams, izsauks autotransportu, lai slimo meiteni varētu aizvest uz slimnīcu. Kāda liekuļota “padomiska cilvēcība” visā tajā necilvēcīgajā noziegumā! Sarkanie slepkavas! Izdzimteņi! Visi aizgāja. Cerība? Vai bezcerība? Dievs vien to zināja...

Kāds labs, cienījams pavecāks vīrietis pasniedza aiztaupītu pusi krūzītes ūdeni, kuru vēl sadalīja uz pusēm. Māsiņai Silvijai pēc otrās iedzertās zāļu devas nedaudz samazinājās draudīgais karstums. Bet tas laiks! Nu, kāpēc tas laiks vilkās tik gausi?

Daudzus gadus vēlāk, kad mēs jau bijām atgriezušies Latvijā, mums – netaisnīgi dzīves nedienu salauztiem, beigās izdeva parakstītu papīru ar štempeli un slēdzienu: “Nepamatoti izsūtīts”. Še tev, latvieti, nu bija! Cik vienkārši!!

                                           Svešā sāpju zemē Sibīrijā:

Kā nikns zvērs, izdvešot pēdējās elsas pirms būs rimis izšķirošais brauciens, traktors, metot riebīgus dūmu mutuļus, vilka zem mums nelāgi krakstošo sniega “šļūcamrīku”. Dažbrīd likās, ka ar mašīneļļām apķepušais, smagi pukšķošais vilcējs neizturēs un sabruks. Kā pārmocīta dzīva būtne, tas tik tiešām vienā brīdī apklusa un vairs nekustēja no vietas. Bezpalīdzīgi plātīdami rokas, tam “spītniekam” apkārt lēkāja divi nosmulēti, eļļainās “fufaikās” ģērbušies vīreļi. Tie, paķēruši dzinēja uzstartējamo kurbuli, jautājoši savstarpēji saskatījās. Viens no viņiem slaidi nospļāvies, kaut kādus “spēcinošus” burvja vārdus nikni pār lūpām izmetis, mēģināja saniķojušos agregātu dabūt pie dzīvības. Savstarpēji mainoties, “pārkurbulējušies”, aizelsušies un aiz nespēka uz mirkli apstājušies, tie nevarēja saprast, kuru tajā ķibelē. Tādā nesaprašanā viņi laiku pa laikam niknus skatus meta gan viens uz otru, gan uz to dzelzs spītnieku, gan arī uz mums

Un, tavu brīnumu! Krietnu brīdi savas dzelzs miesas atpūtinājis un laikam taču, nobijies no trakoti neķītrās lamāšanās, kaut arī negribīgi, tas “velna spītnieks”, sprauslādams un aizelsdamies, sāka parādīt dzīvības pazīmes. Gandrīz kā dzīva būtne. Motors  aizrīdamies, šķaudot un nespēdams uzņemt apgriezienus, aizvien vēl nebija sagatavojies, lai visu savu smago traktora dzelzs masu ar viņa astē sēdošo “dzīvo kravu” dzītu tālāk stepē.           

Pa garo ielu mūs ieveda kaut kādā pavisam citā vidē. Pēc straujas krēslošanas pienāca arī tumsa. Ēku kontūras, lai arī apgrūtināti, tumsā varēja, ja ne saskatīt, tad vismaz nojaust. Tur bija kaut kādas divas garas mājas. Dažā logā spīdēja blāva petrolejas lampas gaisma. Nostāk no vietas, kur mūsu stepes sniegu “šļūcamparikte” apstājās, bija sapulcējies vietējo cilvēku pūlis. Bija liela ziņkāre redzēt tādu retu  gadījumu, kad atved kaut kādus “padomju tautas ienaidniekus”. Likās, ka pūlis kaut kā nervozi dūca. Varēja gandrīz vai domāt, ka tur, tālā “glubinkā”, tiem vietējiem bija bail no tādiem neredzētiem cilvēkiem – “zvēriem”, kā mēs. Drīz vien sapratām, kāpēc. Kā izrādījās vēlāk, tad “ģerevņas” iedzīvotāju primitīvajā vidē bija izplatītas runas, ka no Eiropas tiek atvesti “fašisti”. Un, vispār, tur vienkāršos cilvēkos pilnīgi atklāti bija izveidots priekšstats, ka ik katrs, kurš nebija krievs, bija “fašists”. Tāpēc no pūļa puses pret mums bija jūtama aizdomu pilna attieksme. Domājams gan, ka augstākie priekšnieki īsto “patiesību” zināja. Viņi zināja to, ka cauri lieliem attālumiem tika atvesti nevainīgi cilvēki – vergi. Un tas taču bija pats svarīgākais. Sevišķi apstākļos, kad Krievijā pēc aizgājušā kara trūka kvalificēta darba spēka. Ar replikām un tik ierastajiem krievu “daiļrunības” vārdiem tajā vakarā mūs gan neviens neaizskāra. Atklāti par fašistiem saukt arī vairījās. Tas viss vēl bija priekšā, vēlākā laikā. No citas ēkas puses pie mums pienāca vairāki cilvēki armijas uniformās un sāka saukt jau dzirdēto “bistro, bistro” un  vēl kaut kādus paskubinošus vārdus. Tad nu mēs sapratām, ka tālāk ceļa nebūs. Beidzot, tik nomokoši ilgi vedot, mēs bijām atvesti uz NEKURIENI. Svešu, skarbu un nemīlīgu mūsu turpmāko sāpju un likteņa zemi.

Vai mēs tur bijām gaidīti? Varēja domāt, ka jā. Par to liecināja arī sapulcējušos dažādo cilvēku pūlis. No svešām valodām sapratām, ka tās mājas sauc par “barakām”. Visus pārējos no mūsu “latviešu budžu” kompānijas ar visām savām “pekelēm” čekists – uzraugs un viņa pavadoņi aizveda uz vienu no barakām. Otrs uzraugs arī mūsu ģimenei lika savākt visas mūsu mantas un tad aizveda uz otru baraku. Kāda laime! Un atkal jau tāpat, kā pirms tam citās reizēs, līdz pēdējo spēku izsīkumam izmocītiem, apzinoties skarbo realitāti, domās tomēr iemaldījās dziļi slēpts, situācijai neatbilstošs  dramatisks izsauciens: “Cik cilvēkam maz vajadzīgs, lai viņš sajustos laimīgs!” Laimīgs? Priekš mums tā bija maz mierinoša laime. Visu laiku neatstāja domas un jautājums – kur ir mūsu mamma ar slimo māsiņu Silviju?

Ļoti gribējās ēst un kaut mazdrusciņ padzerties. Bet nebija ūdens. Vecmāmiņa lielās kules pašā dziļumā meklēja kaut mazu kripatiņu, ar ko remdināt mūsu izsalkumu. Pagāja kāds laika sprīdis, kurā mums atļāva nedaudz atjēgties. Tad vienā brīdī pa pavērto durvju spraugu atskanēja pavēle: “Vsem sobratsja u kantori” (visiem sapulcēties pie kantora).

Mazākie un arī jau lielākie bērneļi, savu pieaugušo cilvēku stērbelēs ieķērušies, turējās pie saviem tuvākajiem. Bija lielas bailes. Pa kantora durvīm noteiktā solī iznāca neliela auguma vīrietis, ģērbies čekista uniformā. Mums par lielu pārsteigumu, lai arī varbūt pārāk uzkrītoši skaļi, bet toties necerēti pieklājīgi viņš ar visiem mums pūlī stāvošiem sasveicinājās. Tā gribējās ticēt, ka no stāvokļa, kad mēs bijām “nulle” vai, labākajā gadījumā, “lopi”, mēs atkal tiksim uzskatīti par cilvēkiem. Militārpersonas mums izrādītais sasveicināšanās žests viesa cerības. Tas čekists  tūlīt stādījās priekšā, nosaucot savu dienesta pakāpi, ka arī savu vārdu un uzvārdu. Tas bija čekists Čerepānovs. Un, ilgāk neko negaidot, viņš ķērās, kā saka, pie lietas. Mums tika paziņota ļoti būtiska informācija. Viņš turpmāk vienmēr un visur būšot mūs uzraugošā augstākā militārpersona – komandants. Viņš, turienes apstākļos, būšot arī mūsu drošību garantējošā persona. Tad jau nedaudz oficiālāk paziņoja, ka tā vieta, kurā mēs atradāmies, esot mūsu nometināšanai noteikta, vadoties pēc PSRS valdības pavēles (tādas un tādas). Ar pieminēto PSRS valdības lēmumu mēs jau esot iepazīstināti, uzsākot mūsu izvešanu.  Mēs esot atvesti uz vietu, kuras adrese bija – Omskas apgabals, Goŗkovskojes (Gorkovskas) rajons, Astīrovkas sādža.  Sovhoza numurs 157.  Sovhozam esot arī nosaukums – “Ikonņikovskij”. Sādža, kurā mēs bijām atvesti, esot nosauktā sovhoza cents.  Un tālāk sekoja pati galvenā informācija. Mums paziņoja mūsu “Geto” robežas. Ļoti oficiāli un uzsvērti komandants pateica: “Vam razrešeno peremsčtsja toļko v preģelah Goŗkovskovo rajona” (Jums pārvietoties ir atļauts tikai Goŗkovskas rajona robežās). Ārpus noteiktās teritorijas drīkstēs pārvietoties tikai tad, ja par to tiks informēts komandants un pārvietošanās, ja tāda tik tiešām  būs vajadzīga, drīkstēs notikt tikai komandanta pavadībā. Jebkāda patvaļa šajā lietā tiks bargi sodīta pēc likuma (tika nosaukti likuma paragrāfi un panti). Tāds esot Padomju Savienības valdības rīkojums.

Un tā, pakļaujoties “padomju geto” bargajiem likumiem, latvieši noteiktos datumos divas reizes mēnesī kā pasaules “vislielākie noziedznieki” bailīgi stāvēja rindā  čekas kalpa – komandanta  Čerepānova durvju priekšā. Stāvēja pazemīgi, klusāk par klusu, lai ar savu parakstu apliecinātu, ka līdz tam konkrētam reģistrēšanās datumam vēl nebija sadomājuši un paspējuši aizbēgt no ierādītās soda vietas, no ierādītās “plašās dzimtenes”. Ta..a, jods lai būtu parāvis un simtkārt uzspēris gaisā visu to nolādēto godīgu cilvēku inkvizīcijas “sarkano noziedznieku Impēriju”! Kaut visbriesmīgākās mokās pie sava tuvākā brāļa – sātana visnežēlīgākās elles ugunīs būtu sadedzis tās Impērijas galvenais lielinkvizitors – Staļins!

Smilkstot (raudot), kā nezin par ko pērienu dabūjuši suņi, iedzīti norādītā aplokā (geto) un savā beztiesiskumā nolīdzināti zemāk par zemi, mēs centāmies, cik vien ātri bija iespējams, ielīst savā midzenī. Midzenī? Kā citādi varēja nosaukt vienu ierādītu kaktu, kurā nebija pat guļam lāviņas. Kurā bija tikai plikas pelēkas sienas, uz palodzes slāviski zila veca, blāvu gaismu izstarojoša petrolejas lampa un viens izļodzīts, uz sabrukšanu esošs, no neēvelētiem dēļu gabaliem pa krieviskai modei “ķap-ļap” sastiķēts ķeblis. Stūros, gar sienām un uz palodzes (lai neļautu ļauniem rēgiem lūrēt iekšā) bija salikta priekš astoņiem cilvēkiem ģimenē tik nabadzīgā turpmākā iedzīve. Un visam tam “bardakam” pa starpai stāvus, tupus, rāpus vai guļus dzīvi cilvēki – mana ģimene. Mana ģimene! Raudoša, ar bezspēkā nolaistām rokām, izsalkusi, pārgurusi – bez jeb kādām rītdienas cerībām. Nožēlojami! Traģiski! Vēl jo vairāk traģiski, ka mēs bijām līdz izmisumam neziņā. Bet kur bija mūsu mamma? Kur bija mūsu māsiņa (meitiņa)?

Kopš tikšanās ar mūsu  “drošības garantu” – komandantu, mums bija zināmas visas mūsu “spec pereseļencu” tiesības, vai, pareizāk sakot – beztiesības (“spec  pereseļenci vai “spec poseļenci” – spec nometinātie). Tādu terminu mums noteiktam statusam mēs lasām Maskavā krievu valdības izdotās pavēlēs.

Un tu, latvieti! Tev, tad iebiedētam un beztiesiskam, tika atgādināts, lai tu nemaz nedomā skatīties atpakaļ uz savu “mazo un iedomāti mīlēto Latviju”. Tu labāk būtu priecājies un domājis par to, kā  tālāk dzīvot un izdzīvot tajā, tev dotajā, “lielajā Dzimtenē”. Lai tu vēl, vēlreiz un uz mūžīgiem laikiem to atcerētos  – priekš tā bija komandants, kura papīros divas reizes mēnesī tu atstāji savu personīgo parakstu, lai apliecinātu to, ka visu esi sapratis. Un, lieci to sev aiz auss – ne jau tā, tikai uz kādu laiku. Uz mūžu! Uz mūžu!

Dzīvot! Ko nozīmēja dzīvot, iemestiem svešā, iespējams, pat naidīgā vidē? Mēs,  mazāki un lielāki bērni, vēderus braucīdami aiz drausmīgā izsalkuma činkstējām un raudājām. Iekšas gandrīz vai griezās otrādi.

Nu, redzi, latvieti! Nekad nespļauj liktenim bārdā! Cik labi bija, kad pa lopu vagona durvju spraugu iebīdīja tos, lai arī nosmulētos, spaiņus ar Staļina “viru”. Un par  velti! Un “Staļina kūka”. Un arī par velti! Bet ko nu? Tavi bērni, tajā tur kaktā, izsalkuši palika raudot! Domā nu, tu, “latviešu budzi”!

Tajā 1949. gada 10. aprīļa pavakarē pie loga, atspiedies pret palodzi uz ļodzīgā ķebļa, domās iegrimis, ilgi nerunīgs sēdēja tēvs. Mēs visi pavisam klusu gaidījām viņu kaut ko svarīgu sakām. Uz otra, kaut kāda sēžamā, tēvs sev blakus bija apsēdinājis savu dēlu – 16 gadīgo Vitoldu. Sāpīgi smeldza jautājums: “Kur ir mūsu mamma? Kur ir Silvija?”. Tajā mūsu ģimenes, tā moderni sakot, “konsīlijā”, bija jāizrunā, kā būs turpmāk. Vai tu raudi, vai smejies – ar nākošo dienu sāksies jauna dzīve.

Kā vīrs ar vīru blakus sēdēja tēvs un dēls. Dēlam savu cieto zemnieka roku uz ceļgala uzlicis, tēvs ar godpilnu cieņu raudzījās viņa vēl tik bērnišķīgajā sejā un runāja. Runāja par tikko notikušo grūtumu pilno braucienu. Runāja par priekšā stāvošo, tajā brīdī prātam pat neaptveramo, dzīvi (eksistenci). Runāja par 16 gadīgam jauneklim nolaupīto jaunību, kad bija jāturpina izglītība tik spilgti redzamajā, dabas dotajā fizikas jomas izpratnē un tieksmē izzināt visas tās gudrības. Norūpējies par visu tālāk nezināmo, tēvs runāja nosvērti un lēni. Viņam blakus sēdēja puisis –  dēls, savā būtībā taču vēl bērns. Kad es cauri gadu desmitu tālēm savā acu priekšā redzu to vakaru un savās ausīs it kā dzirdu sava tēva rūpju pilno, klusināto balsi, man ir grūti rakstīt, jo kaklā kāpj smeldzīgs atmiņu kamols un miglojas acu skats. Tajā vakarā tika runāts, izrunāts un norunāts. Nākamajā rītā tēvs savu dēlu ņēma sev līdzi uz smēdi. Vitoldam bija paredzēts grūts kalēja palīga – uzsitēja darbs. Izdzīvošanas vārdā – sūras dienišķās maizes pelnītāja darbs mūsu lielai ģimenei. Bez romantiskiem jaunības sapņiem. No skolas sola 7. klasē paņemtam, skarbā svešā Sibīrijas zemē viņam nu bija jāstājas smagā  darbā. Tā cieņa – tā patiesi cilvēciskā cieņa, pateicība un mīlestība pret savu tēvu un savu brāli Vitoldu, kurš savu jaunību ziedoja tam, lai es un mani tuvākie cilvēki varētu izdzīvot un (kam bija lemts) atgriezties, arī tā vienmēr ir bijusi kā pamats, kurš deva spēku manā nu jau ilgajā mūžā.

Visi tie vīri mēģināja veidot kaut cik necik lietišķu sarunu. Bet, tā kā nedz mans tēvs, nedz arī brālis neprata  “lielās brāļu tautas valodu”, tad nekāda saruna nesanāca. Labāk par vārdiem visu pateica pats turpmākais darbs. Tā patiesi augstā meistarība, ar kādu mans tēvs cilāja pašu galveno savu darba rīku – kalēja āmuru, runāja skaidrāk pat par visiem daiļskanīgajiem (tikai ne turienes “maķ” leksikā) vārdiem. Aizsteidzoties laikam un notikumiem priekšā, pateikšu tos cildinošos vārdus, ar kādiem turienes “tehniskie” vīri, manam tēvam, uzsākot strādāt pie kalēja laktas, jau pašā sākumā atsaucās par viņa darbu: “Jesļi Ivan kujot, to tam sļesaŗu napiļņikom delaķ užē ņēčevo” (ja Ivans kaļ, tad tur atslēdzniekam ar vīli nav vairs ko darīt). Tik precīzs kalēja – mana tēva – “zelta roku” darbs! Tāds bija latviešu cilvēku no senčiem ieaudzinātais darba tikums. Tur vārdi nebija vajadzīgi. Un tieši tas bija tas pamats, kāpēc latvieši turienes “komunisma cēlāju sabiedrībā” ļoti īsā laikā iemantoja patiesu cieņu. Paaudžu paaudzēs mantotais mūsu senču darba tikums, mazai latviešu nācijai bija tā lielā vērtība, kura ātri salauza tos stereotipus, kādus naidīgā padomju propaganda pret mums, latviešiem, bija izveidojusi turienes krievu sabiedrībā. Bargajā Sibīrijas izsūtījumā tieši šī mūsu latviešu tautas lielā vērtība, visādā ziņā mentāli slinkai turienes krievu lielai daļai, īsā laikā lika atteikties no tā naida, kādu pret mums kultivēja čekistu vara. Noziedzīga vara, kuras plānos bija mūs salauzt un pakļaut iznīcībai, asimilējot krievos.

Mēs bijām bezspēcīgi pret to, ka mūs, uz svešu zemi izsūtītus, uzskatīja un arī atklāti sauca par fašistiem. Mūsu stingrā uzskaite, biežā reģistrēšanās pie čekista – komandanta, kā arī mums noteiktie ierobežojumi turienes sabiedrībā radīja pilnīgu un galīgu pārliecību, ka PSRS valdības savai tautai stāstītais atbilst patiesībai. Naids pret fašistiem! Vispārējais viedoklis – katrs, kurš nebija krievs, bija fašists! Svoloči (nelieši)! Saprotama lieta, taču! Un kā lai nebūtu naids? Tikko smagi pārciestais karš no visas plašās Krievijas, Sibīriju ieskaitot, kā “gaļas mašīnā “ bija sarāvis iekšā, samalis vai par mūža invalīdiem pataisījis lielāko daļu vīrišķā dzimuma cilvēkus.

Kompartijas lozungs taču bija – “Nāvi fašistiem”! Kā tad tā? Krievu sievietēm vīri, brāļi un tēvi krituši karā. Bet tām fašistenēm, ne vienai vien, bija smuki vīri un dēli – lieli puiši! Tas īsti negāja kopā ar padomju cilvēka loģiku. Tas tā nebija labi! Un tas galīgi nebija arī “po sovetski” (padomiski). Skaidrs, ka ienaidnieki! Skaidrs, ka fašisti!

Trešā diena Sibīrijas sādžā “Astīrovka”! To vietu par “ģerevņu” saukt it kā vairs negribējās. Kā ne kā – tā taču bija mūsu turpmākā dzīves vieta uz “mūžīgiem laikiem”. Tikpat kā “savas mājas”. Tas bija pavisam nopietni.

Nostādīti skarbās dzīves realitātes priekšā, visas tur sastaptās grūtības mēs bijām spiesti pieņemt. Ekstremālos apstākļos, faktiski no jauna, bija jāmācās, ja ne dzīvot, tad vismaz izdzīvot un kaut kā eksistēt. Kā jau rakstīju, dzīvoklī bija auksti. Bet latviskā domas gaita meklēja ceļu, kā visu cik necik atvieglot. Vectēvam par lielu prieku, starp mūsu necilām mantām līdzi bija patrāpījies paķert nelielu cirvīti, kurš “Strautiņos” parasti atradās pie plīts. Tā patālāk no sādžas viņš bija noskatījis kaut kādu tumšu ieplaku, vēlāk izrādījās, ka purvu. Nākamajā rītā, kamēr saules stari vēl nebija paspējuši sairdināt jau pavasarīgi čagano sniega segu, viņš agri piecēlās, paņēma cirvi un kaut kādu raupju saiti. Pēc dažām stundām vectēvs pārradās mājās ar lielu nešlavu. Tajā bija bezzarainas, taisnas kārklu klūgas.

Kāds prieks! Kāds liels, liels prieks! Kopš  mūsu nomitināšanas  Astīrovkas sādžā bija pagājušas sešas dienas. Savās mājās sagaidījām mūsu tik mīļo, mīļo mammīti! Mājās sagaidījām savu mīļo māsiņu Silviju! Māmiņa – kā saulīte! Māsiņa – kā saulstariņš. Mīļums un siltums visiem sirdīs, mīļums un siltums reizē ar to arī mājās. Un kāds prieks!

Tas lops tāds! Tāpat, kā viņa saimnieks, neko nesaprotot no “pieklājības, kultūras un sanitārijas”, sarijies auksto ūdeni, turpat pie akas, kā jau lopam pienākas, pie tās pašas reizes “iezīmēja” arī savu teritoriju. Nu tā, lai pārējie lopi zinātu, ka šim lopam citā reizē arī bija tiesības tur būt. Kā jau turienes dzīvē. Lopiem lopiskas tiesības. Cilvēkiem arī “lopiskas” tiesības. Gan sadzīviskās nepieciešamības, gan ziņkārības vadītiem, pakāpeniski nācās iepazīt savas turpmākās dzīves “citadeli”. Vispirms jau, kur vien skaties, neiedomājami liela netīrība. Es kaut kur pieminēju to īsto raksturojumu. Nu visīstākais “sūdu” ciems. Nekur nebija  konkrēta vieta, kur nokārtot savas dabiskās vajadzības.

Atmetot pie malas visus noziedzīgos, pazemojošos un lēta darbaspēka vai pat vergu epitetus, visā tajā drūmajā situācijā, priekš turienes nabadzīgajiem apstākļiem, mums tika ierādīts, lai arī ļoti pieticīgs, tomēr atsevišķs dzīvoklītis. Mēs bijām nonākuši lielas Sibīrijas graudkopības un lopkopības saimniecības centrā. Kā jau visur Krievijas pelēkajās “ģerevņās” bija ierasts, arī tajā daudz kur dominēja zilas krāsas akcenti.

Mūsu priekšnieku ciematam varēja gandrīz vai dot apzīmējumu “Sarkano ciems”, bet pareizāk laikam būtu – “Sarkanās buržuāzijas ciems”. Tas no visas pārējās pelēkās “gerevņas” bija atsevišķs sektors, pa kuru parastai “ģerevenščinai” (sādženiešiem) nebija “jāvazājās”. Pēc būtības –  neraksturīgi krievu sādžām. Gandrīz vai kā izredzētiem. Nu, kā nekā, tās mājas bija domātas tā sauktā “sabiedrības krējuma” – “sarkano kungu” labākas dzīves nodrošināšanai. No visām mājām, stipri vien nostāk, bērzu ieskauta, atradās, pēc rangiem ņemot, paša augstākā – sovhoza direktora māja. Priekš Sibīrijas varēja sacīt, ka “lepni”. Tur bija arī māja, kurā dzīvoja čekists - mūsu komandants un galvenais uzraugs, manis jau pieminētais biedrs Čerepānovs. Vieta bija izvēlēta tā, lai atrastos pavisam tuvu saviem uzraudzībā nodotajiem. Nu tā, lai mēs vienmēr būtu “zem acīm”. Nu tā, lai mums būtu bijāšana. Visur tika teikts, ka padomju iekārtā kungu nebija. Bija tikai “biedri”. Tas jau nekas, ka kāds arī bija pārāks “biedru biedrs”, priviliģētāks par citiem (kā rakstīja Orvels: “Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem”).

Mums, latviešiem, tas bija tik neierasti. Vērsis (latvieši teica – bullis) pēc savas būtības ir tāds gauss, kustēties negribīgs, taču stiprs lops, kurš tā uzturēšanā ir ļoti mazprasīgs un pieticīgs. Un kad to izdevās iekustināt, tad lēni, lēni savā gaitā vilkās uz priekšu. Tas gāja visur, kur tik to dzina. Dieva radītā daba visur ir nepārspējami skaista! Bija jau aprīļa mēneša vidus. Spoži spīdēja saule. No pažobelēm pilēja aprīļa pilieni. Sildošā saule, pilošās pažobeles un gaidāmā dabas atmoda, tas viss iekvēlināja arī cilvēciskās kaislības. “Lauksaimniecības skolā” cita par citu skaistākas meitas. Cik tajā  dzīvē tomēr viss bija netaisnīgi. Tur kur pavasarim nākot jau saplaukušas tik skaistas puķes, nebija atbilstoša vecuma kavalieru, kuri tās noplūktu. Tas nolādētais “deficīts”. Deficīts, kā jau deficīts. Pats padomju cilvēks izaudzis, kā deficīta cilvēks. Deficīts visur un visā – tā padomju cilvēka dzīves ikdiena. Deficīts arī tur, nu tajā …hmmm?
Urrā! Lai dzīvo partija un padomju valdība! Lai dzīvo 1. Maijs – starptautiskā darbaļaužu solidaritātes diena! Urrrā! Vēl jau gan no lielā izsūtījuma pārdzīvojuma neatguvušies un bailīgi arī, mēs tomēr dabūjām redzēt mums tik neierasto, tā saukto, turienes kultūru. Priekš mums galīgi sveši bija krievu 1. Maija svētki. Tajos viņu “sarkanajos” svētkos vēl tā īsti izbaudīt visu to “burvību” nevarēja.        

Es, tā aizkavējies pagātnes atmiņās un vienlaikus aizrāvies un arī iegājis azartā ar modernām lietām,  beigās visam tomēr uzlikšu vienu treknu… Nu bet ko? Nu, bet ko tad īsti? Visam tam manis uzburtajam greznumam pāri gāja viena nesmuka “fiška”! Tu, cilvēks, stāvēji veikalā rindā. Bet tev priekšā, lepni savus “buferus” izslējusi, savas sarkanās lūpas šmakstinādama un melnās acis blisinādami, stāvēja tāda manis jau aprakstītā skaistule. A, viņai pa fufaikas iešuvēm, kā pa labi veidotu taku “lepni” staigāja pa kādai “bondžai”. Un citā reizē citai “skaistulei” – tas pats. Eh! Ta, velns parāvis! Bet ko tad nu tu, tāds latvieti, varēji brīnīties? Vai tad tu turienes apstākļos pats uz sevi nemaz nepaskatījies? Labiņais, tāds! Ak tad kauns? Nu pagaidi tikai! Par to mēs vēl parunāsim tālāk!

Par godu lielajiem 1. Maija svētkiem mūsu mājās uzradās pirmā “mēbele”. “Zavhozs” (saimniecības vadītājs) atnesa no bērza dēļiem, malās ar visām tāsīm, sanaglotu virsmu un divus četrkāju “āžus”. Uz tiem, uzliekot virsmu, veidojās guļamā  lāva. Tā bija pirmā “gulta”, uz kuras visus izsūtījuma gadus naktīs pēc smagā dienas darba gulēja mūsu tēvs. Sākām  paskatīties arī nedaudz tālāk par savu nožēlojamo sadzīvi.

Bet vēl svarīgāk par visu sociālisma (komunisma pirmais etaps) celšanu bija tas, ka es, tāds izstīdzējis “diegabiksis”, saņēmu savu pirmo paša nopelnīto algu. Tos 140 rubļus (14 latus) es tūlīt atdevu mammai. Un kāds man bija lepnums, ka es ar saviem nopelnītiem nieka grašiem varēju papildināt mūsu, tik nabadzīgo, pārtikas grozu! Diezin vai mūsdienās kāds jaunietis to ir spējīgs saprast. Lielā nabadzībā gausi ritēja dienas. Katra jauna diena nāca ar savu jaunu rūpju nastu. Mums klājās ļoti grūti. Lai arī bija vasara, visas ģimenes uzmanība bija veltīta māsiņai Silvijai. Bija skaidri redzams, ka bērna organisms smagi pārdzīvo tik krasās pārmaiņas. Tā latviskā identitāte bija laba lieta. Tikai, noslēgušies savā identitātē, mēs,  sovhoza centrā vēl palikušie latvieši, sitāmies kā pliki pa nātrēm, lai uzveiktu trūkumu un badu. Tur Sibīrijā mēs, tie “identiskie” latvieši, cits par citu kārāki, tvērām jebkuru ziņu no Dzimtenes, dažkārt pat kopīgi lasot saņemtās vēstulītes. Daudz kaut ko bija jāiemācās uzrakstīt zemtekstos un dažādi variētās frāzēs. Kā, nekā – cenzūra taču! Kā jau tas pats par sevi bija saprotams, cenzūra īpaši uzmanīja “tautas ienaidniekus”!
Latvietim, tādam “durakam”, tad tikai “pielēca”, kas tās bija pa pakām, ko toreiz tajā “velnišķīgajā” ceļojumā iegrūda caur vagona bīdāmo durvju spraugu. Vietējā “Seļpo” bodē arī bija tādas pašas pelēkas paciņas ar uzrakstu “Dust DDT”. Tas tad beidzot apskaidroja prātu. Tad nebija vairs ko slēpties. Atklāti un skaidri, reizi pa visām reizēm. Mēs tur, plašajā Krievzemē, cīnījāmies ar visāda veida utīm. Bet “letiņš” – tas “latviešu budzis” – bija iedomājies, ka viņam, kā saka, “tikai tā sava uts bija vistuvākā”. Ka tā bija slēpjama padusē tā, lai tikai neviens par to neuzzinātu. Saprotams, ka latviešu cilvēka tikumība neatļāva pat ar citiem līdzīgā “ķezā” nonākušiem runāt par tādām lietām. Nu, kauns taču! Bet padomju cilvēks domāja citādāk. Viņš domāja “po sovetski”.

Un tev, latvieti, ar savu iedomāto lepnību un identitāti, tur, tajā “mīļajā Sibīrijā”, turpmāk tādu iedomātu noslēpumu nebija ko turēt tikai pie sevis. Tas viss taču bija “vsjo nāše” (viss mūsu). Mūsu gan “široka strana moja rodnāja” (varen plaša mana zeme dzimtā). Mūsu arī celtais sociālisms un komunisms. Un tās utis arī mūsu! Vsjo nāše! Vsjo sovetskoje! (Viss mūsu! Viss padomju!) Un priekš kā bija DDT? Un priekš kā bija zaļgani pelēkā “dezkamera”? Vsjo nāše! Vsjo sovetskoje!

Un tā nu iepazinuši un jau izbaudījuši vienu otru “labumu”, ar ko turpmāk būs jāsadzīvo, bijām pavadījuši pirmo izsūtījuma vasaru. Pazemojuma un satraukuma  pilnas bija tās dienas, kad ik pēc divām nedēļām, kā īstiem noziedzniekiem bija jāstāv rindā pie čekista – komandanta durvīm, lai ar savu atrādīšanos un parakstu apliecinātu, ka iedzīti savā “geto aplokā” bijām bez brīvības alkām un paklausīgi. Pazemojoši? Jā! Bet par ko? Tā arī nesapratām, kādu noziegumu latvieši bija izdarījuši. Nolādētie! Maitas tādi! Sarkanie asins suņi! Apskatoties apkārt un aprunājoties, izrādījās, ka turienes iedzīvotāji lielā savā daļā bija dažādu tautību “lielās brāļu krievu tautas” no savas tēvzemes padzīti cilvēki. Vieni necilvēcīgos apstākļos nomiruši, citi izdzīvojuši un nacionalitātēs sajaukušies ar “lielo brāli”, taču tāpat atrodoties komandantūras uzskaitē.

Latviešiem satiekoties, savstarpējās sarunas vienmēr saistījās tikai ar Latviju. Visi, protams, bija neizpratnē par notikušo izsūtīšanu. Valdīja tikai viena doma, ka ir noticis kaut kāds pārpratums. Nu tā taču nevarēja un galvenais, nedrīkstēja būt, ka cilvēkus tā vienkārši, pat bez tiesas sprieduma, ņēma un sadzina lopu vagonus un aizveda uz no mūžseniem laikiem biedējošo zemi – Sibīriju.

Es, nedaudz paaudzies kluss, pieklājīgs puika, ļoti iepatikos jau pieminētai krievietei Praskovjas (Pašas) tantei. Mūsu dzīvoklim pretī dzīvojošie Ivans un Praskovja Knierikovi bija tie krievu cilvēki, uz kuriem pilnīgi varēja attiecināt teicienu – īsti krievu dvēseles cilvēki – sibīrieši.

….skanēja aicinājumi uz vēl lielākām darba uzvarām par godu Oktobra 32. gadadienai. Un, protams, neizpalika arī naids pret ienaidniekiem – kapitālistiem, kuri savā skaudībā visādi traucēja celt komunismu.

Tik ilgi bija gaidīts! Un tad, ierāvis kārtējo iedvesmojošo devu no “graņonkas”, cepuri uz pakausi atstūmis, cekulu uz pieres izbīdījis, spēlmanis uzsāka senu krievu valsi “Na sopkah Mandžūriji” (Mandžūrijas kalnos). Beidzot klubā gāja vaļā “guļanka”! Padomju laika kinofilmās daudz redzēti skati, kad viena ar otru dejo sievietes. Tas bija tas, ko es jau rakstīju par karu. Sāpes varēja remdināt tikai alkohols. Krievu mentalitātes cilvēkiem ir ļoti izteikta nepieciešamība, kā tautā saka, “čupoties”. It sevišķi vienoja kopēja traģēdija. Un sievietēm tā bija liela, savās sāpēs neizmērojama traģēdija. Tāpēc uz kopējo pulcēšanās vietu nāca ne tikai jaunas skaistules. Nāca daudzas bēdu sagrauztas, savas bezcerības un apātijas nomāktas, sevi neuzpucējušas, nevīžīgi ģērbušās gan jaunas, gan padzīvojušas bez vīriem palikušās  sievas. Nāca, lai alkohola apreibinātas, mahorkas tabakas dūmu apdullinātas uz kādu brīdi aizmirstos. Un, protams, bezizvēles apstākļos, savā vienaldzībā kādā vaļīgākā dabisko dzenuļu brīdī, varbūt, sev piesaistīt kādu piekritēju. Šķībi un greizi veči, kuriem nebija padomju rubļu. Tie dzēra to, ko vecenes mājās piena kannās bija uzraudzējušas.  Nu, “brašku” (brāgu) taču! “Braška” –  tas turienes krieviem visos gadījumos bija vispopulārākais dzēriens. Uhh, kas par  riktīgu “ļurļaku”! Kad to sadzērās, tad bija varena dūša, varens dullums un, protams, vēl varenāks stulbums. “Brašku” sadzeroties, gars dumpojās un brieda “revolucionāra situācija”.  Garmoškas  “ņēgāšana”, častuškas, pļaskas, meitu ķerstīšana, to spiegšana, piedzērušos sieviešu vaimanas, veču lamāšanās. Viss tas vienā vietā un vienā laikā. Nu īsts “ļembasts”! Nu īsti sarkani revolūcijas svētki! Un, kā jau tas dzīvē vienmēr ir bijis, kur alkohols un sievietes, tur arī kaislības un pielūdzēju greizsirdības neapvaldītas dūru palaišanas. Un tā nu nebija bijusi kārtīga “guļanka”, ja veči (tēviņi) nedabūja izkauties un tā līdz mielēm “izmaķerīties”. Ak, tā “maķerīšanās”!  Katra ikdiena bija viena nepārspējama neķītrību skola. Tajā sabiedrībā iekļuvis, līdzīgi, kā cietumā nokļuvis, cilvēks nemaz nebija spējīgs par sevi pastāvēt un kaut ko pierādīt, ja neprata pamatīgi un pretīgi, piecstāvīgi palaist “maķeršīnu”. 

Tas nebija Ziemassvētku vakars, kad mēs būtu varējuši teikt, ka mūsu mājās ir ienācis prieks. Tas nebija Ziemassvētku vakars , kad mēs būtu varējuši teikt, ka  mūsu mājās ar savu mīlestību bija ienācis Dievs. Patiesā realitāte bija nežēlīga, netaisnīga un acīm redzama. 1951. gada 9. janvārī izdzisa mūsu mīļās Silvijas dzīvības liesmiņa. 

Es neatstāstīšu tālāk šīs grāmatas saturu. Pateikšu tikai, ka jau vecs būdams – nu tāds, kādu Jūs mani redziet atbraucam uz sanāksmēm Rīgā – es sava mūža nogalē vairakkārt  vēl paspēju  pabūt gan Omskā, gan Krasnojarskā. Par to nedaudzās frāzēs).  Bet par visu pārējo varēs lasīt grāmatā.

Jeņiseja! Daudzu latviešu sieviešu un mazu bērnu “likteņa, sāpju un drausmīgu ciešanu upe”. 

Kad es pagājušā vasarā, būdams Sibīrijā, savus skatus ziemeļu virzienā raidot, stāvēju uz panorāmas platformas virs draudīgās ūdens straumes Jeņisejas upē, domājot, kā pa to mežonīgo, mutuļojošo stihiju uz iznīcību tika aizvestas mūsu sievietes un bērni, man vecam vīram bira asaras un trīcēja kājas. Un arī šajā brīdī, šo te rakstot, man pār vaigu lēni lejup slīd asara. Tā manu un manas tautas sāpju asara!

Es piedzīvoju, ka turienes cilvēki latviešus, pēc krievu tautas viesmīlības tradīcijām, uzņēma sirsnīgi un laipni. Bet citi cilvēki atceras arī citādus gadījumus.

Un tā nu, par  visiem kopā sagrabinājuši man ceļa naudu, es devos ceļā uz tik ilgoto Dzimteni. 1955. gada 12. jūnijā Omskā es iekāpu vilcienā. 19. jūnijā es iebraucu Rīgā. Dažas dienas pirms Līgo svētkiem, 20. jūnijā ar pirmatnīgi seno “Ikarusa” firmas autobusu atbraucis līdz sava maršruta gala pieturai, es izkāpu Aizputes apriņķa Kalvenē. Bija ārkārtīgi skaista pirmsjāņu diena. Tikko bija nolijis spirdzinošs vasaras lietutiņš. Spoži spīdēja saulīte. Visa daba elpoja savā vasaras saulgriežu plaukumā. Tik ļoti un tik burvīgi smaržoja aiz nogāzenās pļaviņas bērzu birztala. Tik tikko sadzirdami kaut kur tālumā savā nokavētā dziesmā, laikam jau pēdējo reizi pirms Jāņiem, kūkoja dzeguze.

Tā mana Latvija. Tā Latvija, kur skaistā melodijā “Teic, kur zeme skaistākā” ir izteicis mūsu visu tik iemīļotais komponists Raimonds Pauls: “Te ir mana dzimtene, smilšainais krasts. Te pa baltu miglas stigu ceļu mājup rast, mājup rast”.

1956. gada 26. novembrī, izkāpuši no vilciena Liepājas dzelzceļa stacijā, lai arī bailīgi, mēs tomēr ar asarām acīs un gavilēm krūtīs saucām: Sveika, mana ilgotā Tēvzeme Latvija”! 

Un tomēr – dzīve ir skaista! Tāpēc dzīvosim ar ticību rītdienai. Kad rīta agrumā lec saule un aust jauna diena, dzīvosim ar mīlestību vienam pret otru. Dzīvosim ar mīlestību pret visdārgāko, kas katram latvietim viņa īsajā mūžā ir dots tikai vienu reizi. Dzīvosim ar mīlestību pret mūsu Dzimteni Latviju. Lai saules mūžs, Tev mana Tēvzeme Latvija!

2019. gada 4. maijā.

1 komentārs - Egons Smuidris Snipke "Kamēr atmiņa neviļ" Sibīrija 1949. - 1956.

Komentēt