Sv. Jāņa baznīcā, 2022. gada 16. martā
Kristus cīņu biedri
Moto:
Mēs
esam Dieva darba biedri
(1 Kor 3, 9)
Ir 21. gadsimts. Eiropā ir sācies karš, kuru izraisījusi Krievija, Padomju Savienības mantiniece. Pret to, jūs, leģionāri, esat cīnījušies. Jūsu, jūsu ģimenes locekļu, draugu un domubiedru pienesums Leģiona cīņu izpratnē un cita veida atbalsta ir augsti vērtējams. Paldies nacionālajiem partizāniem, kuru grupās bija daudz leģionāru, par viņu ilgstošo pretošanos. Daži no nākamās paaudzes – izaicināja PSRS režīmu nevardarbīgajā politiskajā un reliģiskajā pretstāvē, mēs, pārējie to darījām Janvāra barikādēs.
Šī jaunā, kārtējā Krievijas noziedzīgā kara uzsākšana (vai pareizāk sakot, turpināšana plašā mērogā), ir apstiprinājums tam, ka Leģiona rīcība pirms vairāk nekā 70 gadiem bija pareiza.
Kā kaut kas tāds kā karš Ukrainā varēja gadīties? Mūsu tehnoloģiski attīstītajā, progresīvajā, inteliģentajā, humānajā 21. gadsimtā?
Te
nu mums ir jājautā sev: kāpēc esam vairākas desmitgades
dzīvojuši ilūzijās, vēlmju domāšanā, it kā 21. gadsimtā
ļaunumam būtu vajadzējis piepeši izzust? Ir bijis patīkami
iztēloties, ka ļaunums ir pagātnes relikts, ka pēc PSRS sabrukuma
Eiropā lielvalstis nepieļaus pilna mēroga karu. Ka visas problēmas
nu saistās tikai ar labklājību, sociālo jomu, veselības aprūpi
u.tml. Rietumu pasaule, pateicoties nebijušam tehnoloģiju
progresam, ir kļuvusi turīga. Dzīves līmenis ir ļoti kāpis.
Bet labklājība vien, bez nacionālām, morālām un reliģiskām vērtībām, ir diemžēl novedusi mūs, Rietumus, pie morālas aptaukošanās, izvirtības, mīkstčaulības, gļēvuma kulta un vērtībnihilisma. Ir sakāmvārds: aptrakuši no aptaukošanās. To redzam īstenojamies pat visai kroplās formās. Tiek veidota izdzīvot un funkcionēt nespējīga sabiedrība. Tas dod iespēju Krievijai uzdoties par šķietamu tradicionālo vērtību aizstāvi un klaji zākāt Eiropu par gejropu.
Radikālais liberālisms ir ilgi grauzis Eiropu. Un ne bez panākumiem. Pāris sadzīvisku piemēru. Iebraucot Vācijā, anketā, kur jānorāda dzimums, ir dotas trīs iespējas: vīrietis, sieviete, cits. Ir valstis, kur pasē vairs neraksta māte, tēvs, bet vecāks nr. 1, vecāks nr. 2. Mums šodien jau jācīnās par pašsaprotamām lietām, kā piem., par dabisku ģimeni.
Jāatzīst, ka mēs, Rietumi, bijām iežūžojušies, noticējuši pašu radītai labklājības mirāžai. Rezultāts - nevēlēšanās redzēt līdzās esošo skarbo patiesību. Dīvānu eksperti problēmas aizskaidroja prom.
Breksits? – nevar būt! Bet notika! - Trampu taču neievēlēs! Ievēlēja. - Krievija taču neuzbruks, tā tikai blefo. Uzbruka gan.
Mēs, Rietumi, esam aizmirsuši dažas svarīgas pamatlietas. Viena no tām ir romiešu sakāmvārda: ja gribi mieru, gatavojies karam, apgrieztais variants: ja gribi karu, gatavojies mieram. Un tieši to mēs ilgi darījām.
Aizsardzības ministrs A. Pabriks diagnosticēja: Rietumos mēs arvien vairāk, un atsevišķas valstis jo īpaši, sākam atgādināt tādu apvēlušos istabas kaķīti, kamēr aiz durvīm revanšistiski ņaud ielas runcis. Un, protams, kad tu viņus salaidīsi abus kopā, iznākums ir skaidrs.
Eiropas lielāko valstu militārie izdevumi tika strauji mazināti par labu sociālām programmām. Ilgi žūžojām par mieru. Agresors to sadzirdēja un novērtēja kā ielūgumu uzbrukumam.
24. februārī bijušais NATO komandieris ģenerālis sers Ričards Širefs (Richard Shirreff) rakstīja: Rietumeiropā mēs kolektīvi maksājam par gadu desmitiem ilgu intelektuāli slinko domāšanu, pamatojoties uz pieņēmumu, ka “viegla miera” laikmets ilgs mūžīgi. Mēs pieņēmām neprātīgu grupveida domāšanu, .. ka varam saglabāt starptautisko stabilitāti un savu drošību, pat ja mēs līdz kaulam samazinājām aizsardzības budžetus. Un mēs nevaram teikt, ka neesam brīdināti. Putins savas ambīcijas telegrafēja ar iebrukumiem Gruzijā 2008. un Krimā 2014.gadā.
Putina režīma uzbrukuma mērķis ir daudz tālejošāks kā invāzija Ukrainā. Tās īstais mērķis ir Eiropa un varbūt pat vairāk.
R.Širefs turpina: Putins .. ir sācis masveida ofensīvu, lai Ukrainu noņemtu no Eiropas kartes. Rietumvalstīm, kuras nespēja izprast Krievijas diktatora nodomus, tagad tā ir eksistenciāla krīze. .. Teikšu skaidri: Putina teritoriālās ambīcijas pakļauj ikvienu .. mūsu valstī potenciālam riskam saskarties pilnā karā ar Krieviju.
Sv. Raksti vēsta, ka ļaunums diemžēl ir, bija un būs cilvēces pavadonis vienmēr. Tātad, ar tā klātbūtni ir nopietni jārēķinās. Kristus velnu sauc par meli un slepkavu (Jņ 8, 44). Viņš runā ar velnu tikai no spēka pozīcijām: atkāpies, sātan! (Mt 4, 10). Tāpēc kristīgā ticība ir ļoti nopietni attiekusies pret ļaunumu, visādi cenšoties to apspiest un ierobežot.
Savukārt Krievija ir valsts, kurā ļaunums ir ticis kultivēts. Tas ir bijis dominējošais motīvs tās vēsturē jau kopš Ivana IV, Briesmīgā vai Asiņainā (1533-84) vectēva Ivana III (1440-1505) laikiem. Agresija ir šīs valsts pamatmotīvs. Ķeizariene Katrīna II (1729-96) sacīja: mums nevajag nevienu zemi, kā tikai tās, kas ar mums robežojas. Aleksandrs III (1845-94): Mūsu uzticamākie sabiedrotie — armija un flote. Tā vienmēr ir bijusi despotija, ar nelielu izņēmumu no 1917.g februāra līdz novembrim, kad boļševiki sarīkoja valsts apvērsumu un drīz nodibināja PSRS, proti - Pastāvīgās Slepkavošanas un Represiju Sistēmu. Vai kā sacīja KF kompartijas vadītājs G.A. Zjuganovs: Armija ir mūsu valsts otrā baznīca, otrais templis.
Tā ir mafioza valsts, kas prot vienīgi radīt problēmas sev un citiem. Bandītisks, krimināls, ļaunuma apsēsts režīms.
Vilis Vītols, 2016.g. izdotās grāmatas autors Pārdomas par Krieviju, saka: Rietumi vēlas mieru. Diemžēl šai vēlmei nav nozīmes, jo karu sāks Krievija. .. Krievijas izplešanās karš, .. pastāv kopš Maskavas kņazistes pirmsākumiem. .. Tā nekad nav apstājusies. Putins ir tikai turpinājis – ar iebrukumu Čečenijā, pēc tam ar iebrukumu Gruzijā, tagad Ukrainā. .. Visi šie iebrukumi iekļaujas Krievijas ilgtermiņa stratēģijā.
Prof. Leons Taivāns vēsta: Krievijas pašreizējā politika nav vien Vladimira Putina un viņa līdzgaitnieku nostāja, bet gan veselas civilizācijas nostāja.
KF savu atpalicību ir kompensējusi ar aizvainota milzeņa kompleksu. To, lūk, gribot nospiest uz ceļiem. Taču īstais krievu ideoloģijas saturs ir lielkrievu šovinisms. Kā nesen sacīja Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuļeba: ja līdz Krievijas Ukrainas karam viss krieviskais bija toksisks, tad tagad tas ir brutāls. KF despotisms ir kļuvis par atklāti fašistisku. Blogeris Jevgēnijs Roizmans vēsta: Mēs aizvien vairāk kļūstam līdzīgi fašistiskai valstij. Un ko Krievijā izsaka vārds fašists, ir labi zināms.
Rašistiskā ideoloģija - krievu pasaule – piedzīvo pilnīgu katastrofu. Kam vajadzīgs tāds russkij mir – vienlīdz tulkojams kā krievu pasaule, tā krievu miers, - ja tā praksē nozīmē krievvalodīgās Harkivas un Mariupoles bombardēšanu? Ukrainas krievi saka, ka Putins ir nogalinājis pēdējo krievu Ukrainā, jo nu viņi visi grib būt ukraiņi.
Meli, terors, kara noziegumi un jebkādu cilvēcības normu klaja neievērošana, ņirgāšanās par tām ir Krievijas okupācijas ikdiena. Tīšām tiek bombardēti civilie mērķi – skolas, slimnīcas, dzemdību nami, dzīvojamie rajoni, pilsētas pārvēršot gruvešos. Zaļie koridori tiek apšaudīti vai mīnēti. Aplenktajās pilsētās krievi bieži liedz ievest humāno palīdzību, mākslīgi uzturot humanitāro katastrofu.
Rašistiskais režīms ir vienlīdz ļauns kā pret citiem, tā savējiem. Tas ir mantojis seno krievu valdīšanas principu: sit savējos, lai svešie baidās! Puse no okupācijas karaspēka sastāv no obligātā dienesta karavīriem, kurus pēc KF likuma nedrīkst sūtīt karā. Gūstekņi sūdzas, ka kontrakti ir parakstīti viņu vietā. Krievu kaujas spējas ir zemas. Krievija slēpj savu kritušo skaitu un arī pašus kritušos. Tos nesūta mājās, bet uz mobilajām krematorijām. Lidmašīnām tiek iegrieztas katapultu siksnas, lai trāpījuma gadījumā piloti ietu bojā, nevis kristu gūstā. Karavīriem atņem telefonus, lai tie nedotu ziņas uz mājām. Apgāde slikta. Vienības ir saņēmušas pavēli pāriet uz “pašapgādi”. Tas legalizē marodierismu, atņemot nepieciešamo vietējiem, izlaupot noliktavas, veikalus, aptiekas. Zemā kaujas gara dēļ aiz uzbrūkošajām vienībām izvietoto aizsprosta vienības, kas šauj pa tiem, kas atkāpjas vai bēg. Ir karavīri, kas padodas, dezertē, atsakās doties uzbrukumā vai tīšām sašauj sevi.
Izzagtās KF armijas tehnika ir sliktā stāvoklī, loģistika ir katastrofāla. Krievija cieš milzu zaudējumus. Kā saka Ukrainas prezidents V.Zelenskis: krievu karavīri bēg no kaujas lauka, pamet tehniku. .. Krievijas karavīri šodien faktiski ir vieni no tehnikas piegādātājiem mūsu armijai.
Krievu karavīri saprot, ka viņi ir atsūtīti kā lielgabalu gaļa. Viņi nevēlas cīnīties un mirt sev nevajadzīgā karā. Kritušo un ievainoto skaits jau sasniedz 14 000, zaudēti 444 tanki (Afganistānā 10 gados - 147), kopējie tehnikas zaudējumi ir ap 5,5 miljardiem dolāru.
KF ir bandītisks režīms. 21.02. Putins sasauca Drošības padomes sēdi, lai izskatītu lūgumu atzīt pašpasludinātās republikas Ukrainas austrumos. Visi paklausīgi atrunāja savus tekstus, Sergejam Nariškinam, Ārējas izlūkošanas dienesta direktoram, tiekot pat V.Putina pazemotam visas pasaules priekšā. Putins viņus sasēja ar personisku atbildību par sekojošā kara izraisīšanu. Neviens neiebilda, bet kvēli atbalstīja izvirzīto priekšlikumu.
Tas ir amorāls un korumpēts režīms. Reiz kādai no krievu slavenībām lūdza vienā vārdā raksturot Krieviju. Viņš atbildēja: zog!3 Tieši tas ietekmēja kā izlūkošanas un aģentu vervēšanas darbu, tā arī stāvokli armijā. Putins bija šokā par ukraiņu nevēlēšanos sadarboties ar viņa armiju un milzīgo pretestību. Korupcija, kuru viņš bija rūpīgi kopis, nospēlēja pret viņu pašu. Padotie piegādā tikai informāciju, kas viņam pa prātam. Putins dzīvo savu iedomu pasaulē un stratēģiskus lēmumus pieņem uz savas propagandas klišeju pamata. Tādēļ putļerkrīgs izgāzās.
Nu jautāsim, ko tas viss nozīmē mums un kāpēc par to runāt dievnamā?
Kristus saka: - Esiet modri! (Mt 26, 41), kā arī Nelabs koks nevar nest labus augļus (Mt 7, 17). Viņš brīdina mūs pret lētticību, dezinformāciju. KF ir PSRS Ļaunuma impērijas - mantiniece, tāpēc pret tās ļaunumu ir jāattiecas tāpat kā Kristus – atraidot, neielaižoties diskusijās, nostājoties cīņas stājā.
ASV prezidents R.Reigans 1983.gada 8. martā uzrunājot evaņģelikāļu sanāksmi Orlando sacīja: Vienmēr esmu ticējis, ka Skrūvšņore [velna personāžs K.S.Luīsa darbā “Skrūvšņores vēstules”] ir pataupījis savas lielākās pūles jums, kas esat baznīcā. .. es mudinu jūs būt modriem pret .. – kārdinājumu bezrūpīgi .. saukt abas puses par vienādi vainīgām, ignorējot vēstures faktus un ļaunās impērijas agresīvos impulsus, .. tādējādi izslēdzot sevi no .. labā un ļaunā cīņas. .. krīze, ar kuru mēs sastopamies, ir garīga; .. tā ir morālās gribas un ticības pārbaude.
Kristus ir cīnītājs, - pret grēku, nāvi un ļaunumu visos tā veidos, ne pacifists. Tikai dažas no sv.Rakstu liecībām:
a) Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus (1 Jņ 3, 8),
b) iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus (Jņ 2, 15),
c) tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu (Lk 22, 36).
Mācību stunda, ko šodien mums pasniedz Kristus:
Ļaunums nemainās, nepārstāj būt ļauns, gluži otrādi, top aizvien rafinētāks, viltīgāks.
Pret ļaunumu ir jācīnās, nevis jāmēģina koeksistēt vai diskutēt ar to. Velns nav vienlīdzīgs partneris diskusijā, bet ir melis un slepkava. Tādam nevienā normālā sabiedrībā nav līdzvērtīga vieta ar krietnajiem un godīgajiem.
Cīņai pret ļaunumu ir jābūt adekvātai, proti, pret attiecīgā ļaunuma paveidu ir jācīnās ar tam atbilstošiem līdzekļiem. Pret ļaunu ideju ir jācīnās ar labu ideju, pret amoralitāti ar morāli, pret psiholoģisku uzbrukumu ar psiholoģisku noturību, pret fizisku un militāru uzbrukumu – ar atbilstošiem fiziskiem un militāriem līdzekļiem.
Šobrīd Ukraina, nebūdama NATO locekle, tāda ir visvairāk faktiski. NATO Preambulā teikts, ka alianses valstis aizstāv mūsu “kopīgo mantojumu un civilizāciju”.1 Tiešo to Ukraina tagad arī dara. Viņa varonīgi cīnās ne tikai par sevi, bet faktiski arī sargā mūs un visu Eiropu, tās civilizāciju.
Ko mums darīt šodien? Sens kristiešu sakāmvārds ir: Ora et labora – lūdzies un strādā! Lūdzies, lai Dievs piešķir ukraiņu varoņiem izturību, NATO līderiem drosmi un krieviem saprātu aizvākt Putinu un viņa komandu. Strādāt nozīmē:
a) šobrīd Latvijā notiek aktīva palīdzība bēgļiem, – protams, absolūti nepieciešama, bet tas attiecas uz ļaunuma seku mazināšanu. Tāpēc jo svarīgāk ir ziedot Ukrainas aizsardzības ministrijai.2 Katrs iegādātais degvielas litrs ieekonomēs asins litru, katra nopirkta bruņuveste, ķivere izglābs kāda Ukrainas un Eiropas aizstāvja dzīvību.
b) Iestāties Zemessardzē. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm vecumā no 18-55gadiem – jo Dieva pavēle Kopt un sargāt (1 Moz 2, 15) savu zemi ir dota visiem. Tas būs arī spēka signāls tai varai, kas saprot tikai spēku.
c) šis ir informatīvais un vērtību karš. Mums jāapliecina savas vērtības iepretim krievu šovinisma, fašisma antivērtībām. Žurnālists Juris Kaža sacīja: Latvijas iedzīvotāju starpā ir jābūt dialogam, pat, iespējams, skarbam, par ikkatra nostāju Putina kara priekšā, veicot arī skaidrojošu darbu. Tas nenozīmē vēršanos pret "visiem krieviem", bet gan pret vēsturiski un socioloģiski nenoliedzamām impēriskuma izpausmēm krievu tautā, gan viņu valstī, gan citur pasaulē, gan pie mums.
Ko nedarīt? Ir trīs likumi attiecībās ar Krieviju:
Krievijai neticēt,
neticēt Krievijai,
ja nav skaidrs 1), skatīt 2).
Šodien, Leģiona atceres dienā, uz Krievijas-Ukraina kara fona skatām arī savu situāciju un vēsturisko pieredzi. Kāds visam sacītajam ir sakars ar mums un Leģionu?
1940.gadā mēs nepretojāmies, kaut arī tauta un armija bija gatava cīņai. Izpratne par ienaidnieku bija skaidra. Pulkvedis Arvīds Krīpēns (1893-1968) sacīja: Cits pretinieks nebija sagaidāms, kā vienīgi agresīvais padomju komunisms.
Latvijas Aizsargu Organizācijā bija 68 000 aizsargu, no kuriem zem plintes varēja nolikt 30 000. Šodien Latvijas Zemessardzē ir 8 200 zemessargu. Mums ir labs paraugs attīstībai savā vēsturē.
Tagad saprotam, ka nepretošanās neglāba no krievu represijām, vajāšanām, arestiem, spīdzināšanām, izsūtīšanām, nošaušanām. Un no gadu desmitiem ilga kauna par padošanos. Bet 1943.gadā, kad tika dibināts Leģions (un jau agrāk – cīnoties policijas bataljonos u.c. vienībās), mēs to jau sapratām. Kā sacīja pulkvedis Voldemārs Veiss (1899-1944): Mums jātiek pie ieročiem. Tos mums tagad piedāvā. Mums tāpat būs jācīnās par savas valsts brīvības atgūšanu. Nav svarīgi, kādos tērpos mūs ietērps. Galvenais šodien ir ieroči.
Patreizējā kontekstā varam sacīt, ka toreiz rīkojāmies pareizi. Mēs pretojāmies un cīnījāmies pret ļaunumu un tas līdzēja vismaz uz laiku. Daudzi bēgļi varēja doties uz Rietumiem. Uz jautājumu, kādēļ krievi tik ļoti joprojām nīst Latviešu leģionu, leģionārs Oļgerts Mentelis (1924-2018) atbildēja: tādēļ, ka viņi nespēja ieņemt Kurzemes cietoksni: Tas ir naids. Tāpēc, ka mēs palikām neuzvarēti. Atkal lielajā vēsturē apstiprinās atziņa, ka R.Širefa vārdiem sakot, krievi ciena tikai spēku un .. nicina tos, kas cenšas viņus nomierināt. Un Putins ir ekstrēms [šāda] krievu stereotipa piemērs.
Aktīvā
pretnostāšanās ļaunumam apliecina mūsu piederību labajam.
Apustulis saka, ka mēs
esam Viņa darba biedri (1
Kor 3, 9). Bet, ja tamdēļ
Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus
(1 Jņ 3, 8),
cīnoties ar viņu, tad mēs esam ne tikai Kristus
darba,
bet arī cīņu biedri, karojot ar ļaunumu visos tā veidos un
izpausmēs.
Māc. emer. Dr. Th. Guntis Kalme