Atceroties Kārļa Ulmaņa 140. dzimšanas dienu un aizsargus
Vakar mēs atcerējāmies Kārļa Ulmaņa 140. dzimšanas dienu. Vēsturnieku komentāros presē un televīzijā tika pieminēti gan viņa nopelni, gan kļūdas. Protams, nekas nav ideāls, un viņam bija kļūdas, taču viņa nozīmīgums Latvijas valsts attīstībā ir nenovērtējams. Tādēļ mēs, politiski represētie, vēlamies dalīties savās pārdomās ne tikai par viņu un viņa nopelniem Latvijas labā, bet arī atcerēties to paaudzi, kura dzīvoja, darbojās, priecājās kopā ar viņu, kā arī cieta padomju varas represijās. Tie ir mūsu vecāki un vecvecāki – bijušie Latvijas uzņēmēji, zemnieki, ierēdņi un aizsargi, kuri tika represēti par to, ka veidoja un atbalstīja K. Ulmaņa dibināto un vadīto Latviju. Šāda atcerēšanās ir ļoti vajadzīga šodien, lai rastu idejas valsts tikumiskai attīstībai un cerīgi raudzītos uz nākotni pašreizējā priekšvēlēšanu situācijā Latvijā. Atcerēsimies, ka trešās atmodas laikā, atjaunojot brīvvalsti, tika atjaunoti Latvijas Satversme, himna un karogs, bet gan netika atjaunoti valsts atbalstītā aizsargu organizācija, kā arī K. Ulmaņa deklarētie un virzītie sabiedrības vienotības principi un saliedētības tikumi. To galvenā būtība – 1)paaudžu un šķiru vienotība, 2)latviska Latvija, bet 3)Latvijas saule spīd visiem. Pilnīga šo principu atjaunošana arī laikam nevarēja būt, jo valsts atjaunotāju paaudze, kas toreiz pieņēma lēmumus, pārsvarā bija audzināti K. Ulmaņa valstiskuma nomelnošanas garā. Aizsargu organizācija, ko no 1936. gada vadīja Sabiedrības lietu ministrija, savulaik aptvēra ap 70 000 dalībnieku un tai bija izšķirošā loma ne tikai valsts aizsardzībai no ārējā uzbrukuma (ko pašlaik pilda zemessardze), bet arī sabiedrības saliedēšanā, kultūras un izglītības audzināšanā. Uzskatām, ka viņi, tāpat kā K. Ulmanis, ir pelnījuši, lai mēs atcerētos un atzīmētu šīs organizācijas dibināšanas dienu – 1919. gada 20. martu. Pievēršoties šodienas situācijai un cerot uz ceturto atmodu, mēs redzam, ka, neskatoties uz valsts panākumiem ekonomikas attīstībā, arvien vēl vērojami būtiski trūkumi sabiedriskā plāksnē, kas izpaužas sašķeltībā gan pēc ienākumu nevienlīdzības, gan pēc nacionālās piederības. Vēl joprojām nav novērsti tie kara laika sanaidošanas morāles vērtību kompleksi, ko uzkurina mums nedraudzīgā kaimiņvalsts. Notiek jaunu partiju veidošanās un partiju vadītāju maiņas, bet trūkst vienotas attīstības virziena redzējuma, īpaši latviskajām partijām. Demokrātija uzskatos ir liela vērtība, bet, lai par kaut ko pozitīvu vienotos, ir jāvienojas arī par dažiem tās ierobežojumiem. Jāņem vērā, ka bez tautas masveida iesaistīšanās pašizglītībā, kultūras dzīvē un politikā, kā tas notika Ulmaņlaikos, nevar notikt būtiski uzlabojumi valsts attīstībā. Tas jāņem vērā arī jaunai paaudzei, dibinot partijas un veidojot valsts attīstības mērķi – izglītota un saliedēta sabiedrība, kam nav alternatīvas. Jāņem vērā, ka tādai pašreiz iesakņojušajās praksei, kad visu virzību noteic atsevišķas personas, viņu naudas maki, frizūras un lozungi, nevar būt perspektīvas nākotnē un tas jāsaprot visiem.