Par demokrātiju, pienākumiem, valsts pārvaldi un aizsardzību.
Kā zināms, mums Latvijā pastāv demokrātiska valsts iekārta,
kura katrai personai ļauj izvēlēties sev pieņemamu rīcības brīvību. Bet, lai
demokrātija sekmīgi darbotos, blakus šīm iespējām neatņemams priekšnoteikums ir
tāds, ka jāvalda arī tādiem likumiem un sadzīves normām, kas zināmā mērā
ierobežo šādas izvēles iespējas. Ar normām būtu jāsaprot tādi laika gaitā
izveidojušies, no reliģijas mantotie, tikumi, ko akceptē sabiedrība, piemēram,
žēlsirdība, cilvēcība. Diemžēl mums vēl ir arī sastopami izskaužamie, kara un
okupācijas laikā radušies netikumi, piemēram, nežēlība, necilvēciskums un nepamatots
naidīgums, kuri jāapkaro. Likumu ievērošana ir jākontrolē gan valsts tiesībsargājošām
struktūrām, gan sabiedrībai, bet tikumu pārkāpumi parasti izraisa sabiedrības
nosodījumu. Ja tā nenotiek, tad demokrātiska valsts var pārvērsties par visatļautību
un haosu, un neviena persona nevar justies droši, ka kāds cits, vadoties pēc
savām iegribām vai paša interpretētajām tiesībām, viņu neapdraudēs. Pastāv arī risks,
ka kāda kaimiņvalsts, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, var apdraudēt mūsu
valsts neatkarību. Pienākums kontrolēt pieņemto likumu un normu (kas gan ne
vienmēr atbilst ideāliem) ievērošanu ir ne tikai valsts tiesībsargājošām
struktūrām, bet arī visai sabiedrībai. Diemžēl pie mums tas nav pietiekoši labi
nostādīts, bet tā jau ir cita tēma.
Grāmatā ‘’Valstsgriba’’ ir sekojošs E. Levita izteikums par
demokrātiju: "Demokrātija labi funkcionē tikai tad, ja pastāv
pietiekama pilsoņu vienprātība par savas valsts vēsturiskajiem, politiskajiem
un nacionāli kulturālajiem pamatiem, konstitucionāli demokrātiskās valsts
iekārtas virsprincipiem, sabiedrības pamatvērtībām."
Kā iegūt šo vienprātību un kādiem tad būtu jābūt demokrātijas
ierobežojumiem jeb pienākumiem, kas jāpilda visiem pilsoņiem, lai valsts
normāli funkcionētu un attīstītos? Vispārīgi ņemot, ideālā gadījumā (uz kuru
jātiecas), tiem būtu jābūt sekojošiem: 1)jānomaksā uzliktie nodokļi,
2)jāpiedalās valsts aizsardzībā un 3)jāpiedalās valsts pārvaldībā. Ja pirmo no
tiem no valsts iestādes kontrolē (jo bez šādas kontroles neviena valsts nevar
pastāvēt), tad pārējie divi pie mums darbojas vāji (otrais pienākums uzlikts tikai
valdībai, bet trešais pārsvarā deleģēts sīkpartijām) nepamatotās demokrātijas ieradumu
un no padomju laikiem mantotās bezatbildības un vienaldzības dēļ. Rezultātā šo
jautājumu risināšanā ieinteresēto iedzīvotāju skaits ir procentuāli neliels
attiecībā pret valsts iedzīvotāju kopskaitu. Tādēļ, piemēram, viens no
risinājumiem, lai rosinātu vairāk iedzīvotāju iesaistīties valsts pārvaldē,
piedaloties vēlēšanās, būtu mērķtiecīgi piemērot nelielu soda naudu par
nepiedalīšanos.
Kas attiecas uz aizsardzību, tad neiztur kritiku valdošais un
uz bezatbildību orientētais uzskats, ka valsts jāaizsargā tikai profesionālai
armijai, sadarbojoties ar NATO spēkiem, bet obligātais militārais dienests (OMD)
mums nav nepieciešams, jo tas izmaksājot dārgi. Par izmaksām pilsoņu iesaistei
aizsardzībā var strīdēties, bet vajag rast risinājumu, kā to realizēt ar
pieņemamām izmaksām, neatsakoties no OMD, jo tikai tādā veidā var ieaudzināt
pienākumu ikvienam ņemt līdzdalību valsts aizsardzībā. Tiesa gan, mums ir
zemessardze, kurā piedalās brīvprātīgie, bet tās dalībnieku skaits ir samērā
neliels, jo orientācija tikai uz militāro zināšanu apguvi, kuras, iespējams,
nenāksies pielietot, var būt neinteresanta. Tādēļ kopumā par mūsu ārējo drošību
rūpējas tikai neliela daļa valsts iedzīvotāju, bet pārējie par to, tāpat, kā
par valsts pārvaldi, interesējās maz. Paļaušanās tikai uz to, ka mūs iespējamā uzbrukuma
gadījumā pasargās NATO spēki, un ka visas valsts pārvaldes problēmas var
atrisināt esošās sīkpartijas, uzskatāma par nenopietnu pieeju.
Kas tad būtu jādara? Pakāpeniski, bet stratēģiski
neatlaidīgi jāpanāk, lai vairums iedzīvotāju iesaistītos ar aizsardzību un
valsts pārvaldi saistītās aktivitātēs, vienlaikus risinot arī socializācijas (biedrošanās) funkcijas. Līdzdalību
valsts aizsardzībā var panākt gan veltījot šim jautājumam pienācīgu uzmanību
jaunatnes audzināšanā, gan veidojot ar partijām nesaistītas patriotiskas organizācijas
bez etniskiem ierobežojumiem, līdzīgu tām, kādas bija pirmskara aizsargu un
jaunsargu organizācijas. Pirms izmantot ārvalstu, piemēram, Somijas vai Šveices
pieredzi, kā tiek ieteikts, labāk būtu izmantot pirmskara aizsargu
organizācijas vēsturisko pieredzi, līdz ar to parādot cieņu arī mūsu senčiem un
tādā veidā stiprinot valsts nepārtrauktības identitāti. Mūsdienās, hibrīdkara
draudu apstākļos, ir svarīgi vairumam iedzīvotāju apgūt ne tikai militārās un
civilās aizsardzības zināšanas, bet arī apzināties piederību Latvijai un mūžizglītības
izpratnē pilnveidot vispārējo izglītību un pasaules politikas izpratni, kas
grūti sasniedzams neorganizētā veidā. Tādēļ nepieciešams izveidot šādas
organizācijas un stimulēt visu iedzīvotāju intereses tajās iesaistīties.
Apsveicami, ka nesen
Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par visaptverošās aizsardzības
koncepcijas ieviešanu un gatavojas to darīt tuvākajā laikā. Bet, cik saprotams
no minētā lēmuma, tas plānots darīt galvenokārt sadarbojoties dažādu ministriju
institūcijām ‘’no augšas’’. Svarīgi tomēr būtu panākt, lai arī ‘’no apakšas’’
rastos ieinteresētība un sapratne līdzdarboties savas valsts stiprināšanā.
Svarīgi būtu
organizēti iesaistīt izdienējušās militārpersonas jaunatnes audzināšanā, kā
savulaik izteicies ģenerālis P.Radziņš par pirmskara Somijas Zemessardzi: “Aizsargu
karaspēks, kurā ietilpst kā jauni, tā diezgan veci, atstāj ļoti solīdu iespaidu.
Ir redzams, ka tie ir ļaudis, kas gatavi aizstāvēt savu tēviju, nebaidoties ne
no kādām briesmām. Aizsargi apmācības ziņā nekādi nestāv zemāk par aktīvo
karaspēku, jo LIELĀKĀ DAĻA aizsargu komplektējas no beigušiem aktīvo dienestu,
kuri, sastāvēdami aizsargos, ATKĀRTO to, ko ieguvuši aktīvajā armijā, un bez
tam vēl TURPINA PAPILDINĀT savas militārās zināšanas, tādēļ var teikt, ka kara
gadījumā tas būs vislabāk sagatavotais karaspēks. Bez tam aizsargi, kuru
LIELĀKĀ DAĻA, kā teikts, ir izdienējuši karavīri, tātad vecāki gados, ir
norūdītāki un nopietnāki.” Pirmskara Somijā, kura, atšķirībā no Baltijas
valstīm, nepaļāvās uz miera līgumu ar Padomju savienību, aizsargu organizācijā
bija 248 000 biedru (100 000 aizsargu, 105 000 neapbruņotu aizsardžu
(lottu), 43 000 jaunsargu), kas sastādīja 6,7% no iedzīvotāju kopskaita,
turpretim Latvijā tolaik tikai 3,6% (68 000), bet tagad vēl 10 reizes
mazāk! (Dati no I. Butuļa grāmatas ‘’Sveiki, aizsargi!’’, Jumava, 2011.g.).
Lai gan pirmskara
Latvijas ideāli laika gaitā ir aizmirsti, tomēr tos vērts atkal celt gaismā,
jo, citējot E. Levitu: "Globalizācijas apstākļos valstīm ir jākonkurē par
iedzīvotājiem, un tieši tādēļ – pretēji dažām novecojušām 90. gadu prognozēm –
nacionālās identitātes faktors (dažiem negaidīti) ir kļuvis arī par būtisku
valsts pastāvēšanas un attīstības faktoru." (Egils Levits, 2011). Bet ar
nacionālo identitāti ir jāsaprot uzticēšanos mūsu valsts izveidošanas pamata
ideāliem. Tādēļ atcerēsimies citātu no 1918. gada 14. decembrī Valdības
vēstnesī publicētās Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runas, ka pie valsts
uzplaukuma sasniegšanas ‘’varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi, un visi
varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi, bez
tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā
nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nebūs vietas ne
apspiešanai, ne netaisnībai’’.
Teksts: Andrejs Ermuiža