Par aizsargu organizācijas nodibināšanu.

Jautājumu par aizsargu organizācijas nodibināšanas 100. gadskārtas atcerēšanos esmu diezgan dziļi izpētījis un par to jau vairākkārt runājis un publicējies internetā, tai skaitā kā savu viedokli apvienības mājas lapā www.represetie.lv. Šā gada 30. martā Latvijas avīzē ir publicēta mana vēstule par to. Bet atceres datums tuvojas un vēl neesmu dzirdējis, ka kāds tam gatavotos un tādēļ nedaudz atkārtošos. Lietas būtība īsumā ir šāda:

1.      Aizsargu organizācija tika nodibināta 1919.gada 20.martā un tā darbojās nepārtraukti 21 gadu līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā. 1939.gadā organizācijas rindās bija 68 000 biedru, tai skaitā: 45 000 aizsargu, 12 000 aizsardžu, 11 000 jaunsargu. Viņu nopelns ir tas, ka prata nosargāt neatkarību, jo tolaik, līdzīgi kā tagad, no austrumiem Latvijai, tāpat kā mūsu kaimiņvalstīm, uzmācās šķiru cīņas ideoloģija, kas bija drauds neatkarībai.

2.      Uzskatu, ka kopumā 21 gadu laikā aizsargu organizācijā piedalījās ne mazāk kā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā mūsu senči, un viņus nedrīkstam aizmirst. Kam gan citam jārūpējas par viņu atceri, ja ne mums?

3.      Uzskatu, ka vismaz ½ no 1941. un 1949. gadā politiski represētajiem bija aizsargi vai viņu ģimenes locekļi.

4.      Tādēļ svarīgi mums tos atcerēties ar ziedu nolikšanu vai svecīšu aizdedzināšanu šogad 20. martā pie Brīvības pieminekļa un pie citiem represēto pieminekļiem visā Latvijā. Par ko valdei vajadzētu dot aicinājumu un pasākuma pieteikumu vai arī uzticēt pieteikumu citai organizācijai, piemēram, karavīru biedrībai, jo mums jau būs 25.marta pieteikums.

5.      Uz šiem atceres pasākumiem vajag aicināt ņemt līdzdalību arī mūsu zemessargus un jaunsargus kā bijušās aizsargu organizācijas lietas jeb misijas turpinātājus, jo Latvija mums ir tikai viena vienīgā no laiku laikiem, nevis tikai viena no Eiropas demokrātiskajām valstīm, kā to dažkārt mēdz interpretēt politiķi.

6.      Manuprāt, runājot par demokrātiju un neatkarību, tikai demokrātijas dēļ nekad nedrīkst uzupurēt neatkarību, jo manipulējot ar demokrātijas normām, bieži tiek apdraudēta neatkarība. Tā tas notiek, piemēram, Rīgas pašvaldības domē, kur, pateicoties dažiem ievēlētajiem latviešiem, kas pārdevušies, tiek ignorētas domes mazākuma prasības. Kad braucu sabiedriskajā transportā, tad ekrānos redzu pilnīgu divvalodību un tur tiek demonstrētas pārsvarā krievu mākslinieku gleznu reprodukcijas, lai propagandētu multikulturālismu. Es tomēr ceru, ka, pateicoties jaunās valdības pūlēm, Rīgā atgūsim neatkarību.

7.      Vēl viens no aktuāliem jautājumiem ir mūsu attieksme pret čekas aģentu internetā pieejamo informāciju. Jāuzsver, ka tas nebūtu iemesls negatīvo birku piekāršanai atsevišķām personām, bet būtu objektīvi jāvērtē viņu labie un sliktie darbi, ja tādi ir, jo katrs šajā sarakstā nonākšanas gadījums var būt atšķirīgs. Būtu svarīgi, lai izstāsta, kas notika patiesībā, bet to nevienam nevaram uzspiest.


Teksts: Andrejs Ermuiža

Nav komentāru

Komentēt