Izvērtējot pozitīvo no mūsu pagātnes.

Šajā gadā politiski represētajiem, stāv priekšā 2 apaļas jubilejas, kuras vajadzētu svinīgi atzīmēt:

1.       20. martā paiet 100 gadu kopš nodibināta Latvijas aizsargu organizācija.

2.       25. martā paiet 70 gadu kopš notika 1949. g. masveida deportācijas,

Uzskatam, ka pirmo no šīm jubilejām – Latvijas aizsargu organizācijas nodibināšanas 100-gadu jubileju 2019.g. 20.martu - būtu īpaši svarīgi atcerēties ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, jo liela daļu mūsu tautiešu, to skaitā mūsu tēvus vai vectēvus, represēja tieši par viņu piederību aizsargu organizācijai. Aizsargu organizācija savu 21 gadu pastāvēšanas laikā iesaistīja vienlaikus ap 70 000 biedru un izaudzināja to Latvijas patriotu paaudzi, kura spēja gan apliecināt izcilu karot prasmi Otrajā pasaules karā, gan ar nesalauztu garu izturēt necilvēciskās represijas. Tādēļ 24.novembrī Latvijas nacionālo karavīru konferencē un Latvijas politiski represēto apvienības koordinācijas padomes sēdē ierosinājām šo datumu atcerēties ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu šīs organizācijas izveidošanu un nopelnus. Kāpēc mums tas vajadzīgs? Lai mūsu senči šķībi neraudzītos uz mums no savas mākoņu maliņas par to, ka neesam saglabājuši viņiem pienācīgu cieņu un lai mūsu jaunatne zinātu mūsu patriotisma saknes.

Atskatoties uz vairākiem 100-gadu jubilejas notikumu vērtējumiem, esam ievērojuši, ka tiek noklusēti aizsargu organizācijas nopelni pirmskara Latvijas attīstībā, pirmkārt, sadzīves kultūras, un it īpaši mākslinieciskās pašdarbības un sporta, veicināšanā. Ulmaņlaiku ideoloģijas vadmotīva pamatā bija starp partiju konfliktu un tolaik izplatītās šķiru cīņas maldu ideoloģijas apturēšana un tās aizstāšana ar pozitīvām sabiedriskām aktivitātēm, kas nebūt nav peļami. Tādēļ aizsargu organizācijas nopelnu noklusēšana, vadoties pēc padomju laika 50 gados melīgi uzturētā un joprojām pastāvošā naratīva (vēstījuma), ka aizsargi palīdzējuši graut demokrātiju, nav pieļaujama. Ja jau mēs atceramies 18. un 11.novembri kā valsts nodibināšanas un aizstāvēšanas dienas un šā gada 5.decembri kā policijas izveidošanas 100-gadadienu un arī Tieslietu ministrijas nodibināšanas 100-gadu jubileju atzīmējam ar prēmiju piešķiršanu tās darbiniekiem, tad kādēļ gan aizsargu dibināšanas 100-gadadiena būtu jānoklusē?

Uzskatām, ka šim atceres dienas pasākumam būtu jāpiesaista zemessargu un jaunsargu organizācijas kā bijušās aizsargu organizācijas tradīciju pārmantotāji un turpinātāji. Šo organizāciju darbība būtu jāpilnveido, militāro zināšanu apguvei vairāk piesaistot sabiedriskās darbības, izglītošanas un personiskās izaugsmes aktivitātes, jo sekmīgas aizsardzības pamatā jābūt izglītotiem pilsoņiem. Šo organizāciju darbības moto jābūt ne tikai gatavošanās novērst iespējamo agresiju, kas ir bruņoto spēku uzdevums, bet arī šo organizāciju dalībnieku vispusīga izaugsme, kā tas bija aizsargiem. Tas jāpaveic gan šo organizāciju pievilcības stiprināšanai, gan sekmīgai nesen pieņemtās visaptverošās aizsardzības koncepcijas īstenošanai. Vispusīga izaugsme vajadzīga visiem, bet militārā karjera ne visiem var būt pievilcīga.

Aizsargu organizāciju 1019. gada 20. martā oficiāli nodibināja ministru prezidents Kārlis Ulmanis un Dr. Valters ar 883 nr. Rīkojumu, lai Latvijas pilsoņiem būtu iespēja palīdzēt administratīvām iestādēm uzturēt mieru un kārtību aizmugurē un pasargāt cilvēku dzīvības, dzelzceļa tīklus, tiltus, sabiedriskās iestādes un svarīgos uzņēmumus atbrīvošanās cīņu laikā. Tā kā visi kara dienestam derīgie vīrieši kalpoja armijā, šajā organizācijā kārtības un miera nodrošināšanu pagastos klaušu kārtībā veica līdz 18 gadiem veciem jauniešiem un pāriem par 60 gadiem veci vīrieši. 1921. gada 4. jūnijā ar iekšlietu ministra rīkojumu Aizsargu organizācija kļuva brīvprātīga, bet tajā bija militāras vienības pēc armijas parauga. 1923. gadā radās arī pirmie aizsardžu pulciņi. Aizsardzes palīdzēja līdzekļu vākšanā, nometnēs, saimniecības darbos, sanitārajā dienestā un atbalstīja kulturāli sabiedrisko darbu. Aizsargi ziedoja valsts interesēm savus atpūtas brīžus, par saviem līdzekļiem pirka formas tērpus, daļu munīcijas un velosipēdus. Aizsargu organizācija izveidojās par nopietnu faktoru valsts kārtības uzturēšanā un aizsardzībā. Aizsargu darbs ietvēra arī militārās apmācības un valstij nozīmīgas kultūras aktivitātes.

  Sākoties okupācijai aizsargi gan organizēti neiesaistījās cīņās pret okupantiem, jo viņiem no valsts prezidenta nebija dota tāda pavēle (un tas bija pareizi, jo citādi, atšķirībā no kaimiņvalstīm, notiktu tautas izkaušana, līdzīgi kā Polijā 1939.g). Okupācijas pirmajā gadā represēja vai iznīcināja ap 80% aizsargu vadītāju. Kara laikā bijušie aizsargi iekļāvās gan leģionāros, gan palīgu policijā, lai atriebtos par savu tuvinieku represijām. Ja kāds no viņiem tolaik piedalījās vācu organizētās represijās neaizsargātu iedzīvotāju iznīcināšanā, tad tas ir visiem nosodāmi, bet tā ir viņa paša, nevis aizsargu organizācijas vaina. Neļausim mūsu nelabvēļiem tīksmināties par to, ka mums būtu jāslēpj kaut kas savas tautas pagātnē, jo tur nav nekā noziedzīga.

Kāpēc, atjaunojot Latvijas neatkarību, tika izveidota zemessardze, nevis atjaunota aizsargu organizācija? Atbilde uz šo jautājumu būtu jāprasa no tiem, kas to izlēma. Bet zemessardze sekmīgi darbojas, taču tai būtu jāpilnveidojas, apgūstot arī tās pozitīvās un valstij svarīgās funkcijas, kas kādreiz bija aizsargiem, proti, intensīvāku iesaistīšanos kultūras un sporta aktivitātēs un izglītošanos ne tikai jaunāko tehnoloģiju apguvē, bet arī pagātnes vērtību apzināšanā un to cienīšanā.


Teksts: Andrejs Ermuiža

Nav komentāru

Komentēt