Čekas maisu satura publiskošana.

Kā viens no punktiem, ko izskatīja Latvijas represēto apvienības 17. aprīļa Koordinācijas padomes sēdē, bija jautājums par čekas maisiem. Diskusijā uzstājās vairāki dalībnieki. Tika izteikti viedokļi šo jautājumu atlikt, uzticoties par to lemt attiecīgi izveidotajai komisijai, kā arī nepublicēt, jo komisijas rīcībā ir informācija tikai par 4000 kartītēm, bet 20 000 kartītes glabājas Maskavā un nav pieejamas.

Mans uzskats par čekas maisu publicēšanu – tie jāpublicē, lai nosodītu konkrētu personu kolaboracionismu un vēršanos pret Latvijas valstiskumu, bet izvērtējot arī viņu pienesumus Latvijas valstiskumam. Bet Sabiedrībai noteikti ir jāmainās pilsoniskām attieksmēm - jāatsakās no cilvēku vienpusējiem vērtējumiem, lai novērstu naida atmosfēru

Šis jautājums tomēr jāizvērš plašākā plāksnē un jāsasaista ne tikai ar vēsturi, bet arī ar mūsu tagadni un nākotni. Tas joprojām ir aktuāls mūsu sabiedrībai, jo vēl ir aprindas, kas vēlas novirzīt mūsu valsti Krievijas ietekmes zonā, saglabājot divvalodību un padomju tradīcijas, ierobežojot iespējas cittautiešu jauniešiem apgūt latviešu valodu jau no mazotnes. Arī tie, kuri neiebilst pret šādiem centieniem, netieši dara to pašu. Vēl joprojām aktuāls ir jautājums, kādām personām mēs uzticēsim turpmāk lemt par mūsu valsts nākotni.

Mēs nedrīkstam uzticēt mūsu nākotni gan tiem, kuri centīgi sadarbojušies ar okupantiem, gan tiem, kuri pēc neatkarības atgūšanas ir parādījuši, ka savu personīgo labklājību stāda augstāk par valsts un tautas labklājību, neatkarīgi no tā, kādas partijas sastāvā tie atrodas. Ir tāds izplatīts teiciens, kas raksturo dažu cilvēku uzvedības principus: ‘’štrunts par bitēm, ka tik medus’’, kuru varētu pārfrazēt sekojoši ‘’štrunts par latvisku Latviju, ka tik man labi’’. Pēc šāda principa vadījās tolaik čekas aģenti, kā arī tās personas, kuru mēs atpazīstam klajā nākušajās oligarhu sarunās.

 Daudzi, kam savulaik bija jāpieņem lēmums, sadarboties vai nesadarboties, t.i., kļūt par kompartijas biedriem vai čekas aģentiem, vadījās pēc līdzīga principa – labāk sadarboties un gūt labumus, nekā nesadarboties un iztikt bez tiem. Tādēļ līdzīgai attieksmei jābūt pret visiem kolaborantiem – kā vēsturiskiem tā tagadējiem.

Svarīgs ir princips, ka patiesība ir jānoskaidro, nevis jāslēpj. Ja kāds savās pagātnes rīcībās pret mūsu valsti un līdzcilvēkiem ir kļūdījies vai arī ticis piespiests rīkoties pret savu pārliecību, tad tas viņam ir jāatklāj un jānožēlo, lai radītu pārliecību, ka līdzīgas mūsu pilsoņiem ir nepieļaujamas

Bet nelietosim šeit tikai tādu melnbalto loģiku cilvēku vērtējumos, kas valdīja kara un okupācijas laikā un vēl joprojām izplatīta. Nav pieļaujams, ka tiesiskā valstī kādam cilvēkam nepamatoti tikai pēc vienas pazīmes, neiedziļinoties lietas būtībā, piekar birku, piemēram, tautas ienaidnieks, fašists, nacionālists, komunists vai populists un pēc tam, izturoties pret viņu, neņem vērā citus argumentus.

Daudzi no kolaborantiem, mainoties politiskajām vēsmām, atbalstīja Latvijas neatkarību, un viņu nopelni nebūtu noklusējami. Piemēram, nav noklusējami M. Vulfsona nopelni Latvijas neatkarības atguves labā, lai gan viņš pirms tam bija kolaborants. Līdzīga attieksme jābūt pret citiem, izsverot viņu savtīgumu, kaitējumus un pienesumus Latvijas valstiskumam. Tomēr vairums no viņiem uzskatīja un joprojām uzskata, ka par mūsu neatkarības atguvi mums ir pienākums dot kaut kādas piekāpšanās krievvalodīgajiem, kas nav pieļaujams, lai novērstu sabiedrības sašķeltību. Tādēļ viņi nav tiesīgi lemt par mūsu nākotni un nav ievēlami vadošos amatos. Ja viņu darbības, sadarbojoties ar čeku, nav nodarījušas tiešus kaitējumus līdzcilvēkiem, tad viņi ir pelnījuši tikai sabiedrības nosodījumu, nevis sodu.

Kas attiecas uz tagadni, tad spilgts piemērs kolaboracionisma kaitējumam mūsdienās ir Rīgas domes darbība, kur Saskaņa, kas atbalsta kolaboracionismu, diktē savu gribu. Tikai pateicoties tam, ka 4 vai 5 ievēlētie latviešu deputāti piekrituši sadarboties ar Saskaņu, ignorējot latviešu tautas intereses, Rīgas domē pie varas ir Saskaņa, līdz ar to nepieļaujot sakārtot Rīgu latviskuma garā.


Teksts: Andrejs Ermuiža

Nav komentāru

Komentēt