Latvijas nacionālās partizānu kustības otrajā posmā, 1948.gada vidū, sākās partizānu vienību sadalīšanās mazākās grupās. Tad arī viena šāda 4 cilvēku grupa atdalījās no J.Bitāna – Liepača vienības Mālupes – Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera – Jaunlaicenes – Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas – Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā. Apmēram 300 metru no grupas mītnes vietas atradās partizānu atbalstītājas Ritas Jansones mājas “Intukalni”. Atbalstu grupai sniedza arī igaunis Mjae Leonards un Viktorija Tarjāne.
Grupa bija sekojošā sastāvā: Viks Pēteris, segvārds “Jumba”, grupas vadītājs, 30 gadi, Stebers Rolands, segvārds “Snikers”, 28 gadi, Bukāns Ilgmārs, segvārds “Čiks”, 24 gadi, Kangsepa Elvīra, grupai pievienojās ap 1949.gadu. Grupas dalībnieki bija bruņoti ar automātiem, pistolēm, bija arī ložmetējs.
Grupas atklāšanu un likvidāciju čekisti rūpīgi plānoja. Čekisti vairākkārt veica pagastu teritorijas “ķemmēšanu”. Uzbrukums sākās 1950.gada 2.martā, kad čekisti atklāja bunkuru. Partizāni jau bija to pirms divām stundām iepriekš pametuši, jo Ritas Jansones tēvs Augusts Jansons partizānus brīdināja. Bēgšanu apgrūtināja svaigais sniegs, kurā labi saskatāmas pēdas. Partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950.gada 3.martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa  logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē.

Cīnītāju bojāejas vietā 1990.gada sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Šodien, 10.jūlijā, Ziemeru pagasta, Valsts mežu 66. kvartālā, esam pulcējušies, lai pieminētu nacionālo partizānu grupas “Jumba” dalībniekus, kuri nezaudēja ticību brīvās zemes rītam, bet bezgalīgi skarbos apstākļos, diemžēl neizdzīvoja. Mums šodien ir iespēja piepildīt to, par ko viņi tikai sapņoja, ko savās sirdīs glabāja - mūsu zemes un mūsu tautas brīvību.
Vēsturniece Astrīda Ievadniece: “Šodien ir īpaša diena, Latvija armijas 101.gadadiena, bet pirms 70 gadiem Latvijas mežos sākās jauna cīņa – cīņa par mūsu brīvības atgūšanu un valsts atjaunošanu. Pašreiz mēs atrodamies pie viņu bunkura vietas, uz šo vietu nāca arī partizāni no citām grupām. Palīdzību sniedza vietējie iedzīvotāji. Kāds bija grupas sastāvs – šīs ir pavisam īsas ziņas pēc arhīva materiāliem, bet cilvēki, kas pazina šos partizānus – varētu dalīties atmiņās. Piemiņas zīmes sarakstā pieminēts arī Eduards Jaunzems, tāpēc būtu lūgums – uz šo brīdi sīkāku ziņu trūkst, ja ir kāds stāsts vai ziņa, būtu jauki dzirdēt un uzklausīt šo stāstu.”
Zigmārs Turčinskis: “Šodien ir Latvijas armijas dzimšanas diena, tas īstenībā ir ļoti simboliski, jo 20 gs sarežģītajā Latvijas valsts vēsturē ir ne tikai latviešu strēlnieki, latviešu karavīri, kas izcīnīja šo valsti, bet mums ir arī tie, kas palika pēdējie, kas cīnījās, kad valsts bija zaudēta un faktiski vairs nebija cerības to atgūt. Šie vīri turpināja šo cīņu – tie ir nacionālie partizāni, kas cīnījās līdz galam un viņu piemiņu ir ļoti svarīgi saglabāt tieši tāpēc, ka tā ir tā pati varonība varbūt pat vēl lielāka, jo cīņa vēl turpinājās, kad pārējie bija samierinājušies.”
Inese Dreimane: “Kritušajiem karavīriem nav jāguļ kaut kur krūmmalās, mežmalās, grantsbedrēs, ja ir iespējas – cilvēki ir jāapbedī ar godu.”

Nellija Šāvēja: “ Mūsu mājai apkārt bija slēpņi. Pie mums partizāni nāca ļoti reti, jo tas bija bīstami. No rīta redzējām, ka naktī kviešu lauks izgulēts, dažreiz papirosu uguntiņas paspīdēja. Šie vārdi Jumba un Čiks man palikuši atmiņā, viņus redzēju tiekamies tumsā, ne jau gaismā. Prātā viņu silueti, ja satiktu dienā – nepazītu. Rolandu atceros no tikšanās pēc Ziemassvētkiem, kad ar māsu aizbraucām pie grupiņas, kopā pasēdējām un padziedājām – tā man Rolands palicis prātā. Es teikšu, varbūt šai svētai vietai piedauzīgi liksies, piedodiet, ka teikšu: Jāņa māsai bija līdzi alus no ziemas, un zēni, kad iedzēra, tad arī uzdziedāja. Dziesmiņas vārdi divdomīgi varētu izklausīties, Katram jau savs humors kā atveldzēt savu drūmo ikdienu. Es biju tāds skuķītis, sēžu un domāju: Vai nu dzirdēt vai nedzirdēt? Rolands pienāk un parausta aiz piedurknes: Klausies taču. Viņš bija paliela auguma ar tādu apaļu apakšlūpiņu. Un tā bija pēdējā reize, kas mēs viņus redzējām.
Par partizānu dzīvi mēs nedrīkstējām neko zināt – ja zinājām meža vārdu, tad nedrīkstējām zināt īsto vārdu. Ja iekriti, tad vieglāk turēties pretī tai pratināšanā.
Par šo zēnu pēdējām gaitām es uzzināju Mordovijas nometnē, kur tiku no Vorkutas pārsūtīta, kad iebrauca Jansonu Rita. Rita stāstīja par savu iekrišanu līdz ar to pieminēja tos zēnus. Tā es uzzināju par viņu pēdējām gaitām, par mājas aplenkšanu un bēgšanu uz Igauniju.”
Aivars Fomins: Alūksnes Domes priekšsēdētāja vietnieks: “ Mēs atdodam atmiņu tiem cilvēkiem, kas šeit bija, darbojās un cīnījās, bet šodien tā visvairāk vajadzīga mums pašiem, tādēļ liels paldies visiem, kas šo pasākumu organizēja. Zinu, ka šis nav vienīgais pasākums, ka darbā vēl ir citi pasākumi, par kuriem Dzidras kundze informējusi”
Iveta Vārtukapteine: “Latvieši dažādos vēstures posmos ir spējuši pastāvēt par savu valsti. Nacionālie partizāni ticēja brīvai un neatkarīgai valstij – viņi cīnījās par to. Un vienmēr ir cilvēki, kas neļāva un neļauj aizvērties šai vēstures lappusei, tāpēc pateicoties tiem, kuri atrada šo nozīmīgo vietu, tiem, kuri ziedoja, lai taptu šis piemiņas akmens – šī būs vieta, kur mācīties patriotismu.”
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis: “Ir pagājuši 30 gadi, kopš esam atjaunojuši brīvo Latviju, to Latviju, par kuru atdeva savas dzīvības tie cilvēki, kas bija šajā bunkurā. Kopumā – Ziemeļvidzeme un tieši Alūksne ir viena no visaktīvākajām nodaļām, kura veic šo piemiņas vietu saglabāšanas darbu. Lai mūžīga piemiņa mūsu tautas labākajiem dēliem un meitām, kuri savā laikā ir cīnījušie par mūsu valsts neatkarību un brīvību.”
Gunārs Resnais: “Tā ir patiesības augšāmcelšanās, līdz ar to mēs varam izrādīt cieņu tiem daudzajiem cilvēkiem, kas ticēja Latvijai, Latvijas neatkarībai. Ne tikai šiem vīriem - šodien mēs atdodam godu un cieņu visiem Latvijas partizāniem, kas cīnījās un cerēja. Citādi viņi nevarēja.”

Dzidra Mazika: “Darbs, ko līdz šim esam ieguldījuši, ekspedīcijas, kur esam gājuši, briduši, kāpuši – visādi mums ir gājis, bet mēs nekad neesam zaudējuši humora izjūtu, tā mums ir pavadījusi vienmēr un visur. Šodien redzam, ka neesam velti strādājuši, šī vieta mums visiem ir sirdij tuva. Paldies visiem, paldies mežsargiem, un pateicoties viņiem, šīs vietas ir saglabātas. Tajās nav notikusi meža izstrāde, nav braukusi smagā tehnika. Man ir radusies doma – izveidot piemiņas vietu tiem mežsargiem, kas saglabāja un nosargāja šīs vietas.
Mums zināmas ir partizānu bunkuru vietas, kur ir liegumi, līdz ar to piemiņas vietas izveides darbi nevar notikt. Mūsu sadarbība ar pašvaldību un Zemessardzi turpināsies.”
Zemessardzes 31 bataljona kapteinis Aldis Šmagris: “Kopējās atmiņas stāv pāri darbiem un panākumiem. Pateicoties mūsu līdzcilvēkiem, mēs stiprinām mūsu atmiņu, papildinot mūsu vēsturi. Šodien ar savu klātbūtni mēs godinām ne tikai kritušos, bet arī kopējo atmiņu un tam ir liela nozīme.”
Profesors Jēkabs Raipulis: “Mežabrāļi bija tie, kas redzot, ka vairs nevarēs uzvarēt, gāja līdz galam. Esmu ticies ar diviem cilvēkiem, kas saistīti ar šo grupu – man pašam bija desmit gadi un iepazinu Valdi Rumbu, kas tikko bija sācis mežabrāļa gaitas. Rumba vienu vasaru un rudeni pavadīja mežā kopā ar Kārli Doktonieku. Viņi bieži nāca uz mūsu māju, jo tepat netālu bija viņu bunkurs. Viņi cerēja, ka varēs izcīnīt uzvaru, ja ne šeit Latvijā, tad aizejot uz Igauniju, tālāk uz Somiju. Bet bija uzradušies mežabrāļi, kas viņus nodeva. Un vienā vakarā viņus arī nošāva – tas notika 11.novembra vakarā. Mans tēvs ara tīrumā, kad atskanēja divi šāvieni no tās puses, viņš tikai noteica: Tas kaut ko sliktu vēsta. Šos vīrus mēs vairāk neredzējām. Apskatei pie Ziemeru veikala bija izlikti divi līķi, bet viņus nevarēja identificēt. Arī Doktonieka mamma viņus apskatīja – viņa ticēja, ka dēls ir dzīvs. Ir zināmi nodevēji, kas partizānus nodeva.
Pirms divdesmit gadiem es šo vietu atradu, bet vai tagad vēl varēšu sazīmēt, nevaru pateikt, jo notikusi mežizstrāde. Lai svētīgais darbs turpinās.”

Urmas Juhkam: “Abās pusēs robežai darām šo svarīgo darbu – iemūžinām mežabrāļu piemiņu. Noskaidrojies, ka abpus robežai ir bijuši labi mežabrāļu sakari un ir svarīgi nostiprināt šo piemiņu un saglabāt atmiņu – to, ko neatceramies, tas nav bijis. Viens no iemesliem, kāpēc viņš ir šeit – netālu no viņa mājas ir mežabrāļu bunkurs. Kad Dzidra kopā ar savējiem dziedāja Latvijas himnu – tā vareni pacēlās pāri priežu galotnēm, jo tur ir tādas pašas priedes kā šeit.

Mūsu valstis būs tik ilgi brīvas, kamēr mēs atcerēsimies cilvēkus, kas cīnījās par šo valsti un arī krita.”

Mācītājs Vilnis Sliņķis iesvētīja piemiņas plāksnes, ko veidoja tēlnieks Ainārs Zelčs, bet uzstādīja Zemessardzes 31.bataljona veterānu apvienības dalībnieki.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze, Alvis Jansons.