Koknese piemin 1941.gada 14.jūnija izvešanu uz Sibīriju.

"Šodien mēs pieminam un atceramies savus radiniekus, vecmammas un vectēvus, kaimiņus - no Kokneses novada Bebru, Iršu un Kokneses pagastiem, padomju varas genocīda upurus un godinām Latvijas iedzīvotājus, kurus deportēja uz Sibīriju 1941.gada 14.jūnijā, kuri diemžēl nesagaidīja to dienu, kad varēja atgriezties mājās, bet tie kuri atgriezās, nav vairs mūsu vidū. Atcerēsimies savus sirdsmīļos un mācīsimies novērtēt to, kas mums ir dots.” Pieminēsim komunistiskā terora upurus ar klusuma brīdi. Tā piemiņas pasākumā sanākušos dalībniekus un Kokneses novada iedzīvotājus uzrunāja Monta Skuja.

Piemiņas akmens pie Kokneses kultūras nama.

Dziļu iespaidu uz Kokneses novada Domes priekšsēdētāju Daini Vingri atstāja viesošanās Rīgā “Stūra mājā”. Tā nebija vienkārša ekskursija – Stūra mājas pagrabos redzētais un izveidotā Okupācijas muzeja ekspozīcija stāsta par patiesiem notikumiem, kas risinājās padomju varas gados, kad citādi domājošie tika pakļauti neierobežotai varmācībai, kur katrs ieslodzītais tika iebiedēts un reāli sodīts, bez tiesas lēmuma un ar iznīcinoši bargu spriedumu. Šeit tika nošauti cilvēki, šeit tika ieslodzīti cilvēki, lai viņus notiesātu.

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete.

Valdis Zatlers: “ 14.jūnijs – Latvijai tā ir traģiska diena, kad pēkšņi, nežēlīgi, ciniski cilvēki tika uzrauti no savām mājām, no sava darba, no saviem tuviniekiem. Vienmēr paliek jautājums: Kāpēc? Uz to grūti atbildēt – vajadzēja atbrīvot padomju cilvēkiem dzīves telpu, vajadzēja īstenot kolonizācijas politiku. Vai šis plāns izdevās? Šodien redzams, ka nē – gan tiem, kas palika Sibīrijā, gan tiem, kas atgriezās – sirdī, prātā palika Latvija un arī tiem, kas kļuva pa Janiem, Janovičiem – Latvija ir paslēpta dziļi sirdī. Un svarīgi tomēr ir tie cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Kopsim savu zemi, sargāsim savu zemi un Latvija pastāvēs! Arī jums Latvija ir dziļi sirdī, prātā no kurienes to nevar izraut. Runājot par šodienu – jūs dzīvojat savā Koknesē, sargājat to, citi aizklīda pasaulē brīvprātīgi, nevis aizvesti ar varu, un svarīgākais ir tas, ka jāsaka jums paldies par šo vietu, par Koknesi, kuru sakopjat un saudzējat, lai cilvēki atgrieztos mājās, lai ar kādiem mērķiem būtu aizklīduši. Arī vīruss parādīja, ka cilvēki vēlās atgriezties mājās.
Braucot uz šejieni iedomājos, kā nobeigt runu: es sapratu, ka latviešu dainās ierakstītais Dieviņš - Dieviņš, pamazināmā formā, bet tas nozīmē – viņš stāv blakus. Lai, Dievs, svētī Latviju!”
Pamazām arī lietus pierimst, pieminekļa pakājē tiek aizdegtas svecītes, gulst ziedi. Cilvēki klusējot atdod godu aizgājušiem cīņu biedriem, bijušiem izsūtījuma vietu kaimiņiem, tiem, kas neatgriezās un domās izdzīvo katrs savu dzīvi. Pārdzīvotais nepazūd no cilvēka atmiņas, tikai tā raksts veidojas no jauna – kas aizmirsies, kas uzplaiksnī citās skaņās, ir pagājuši 79 gadi kopš tās liktenīgās nakts, kad iestājās neziņa, mēms klusums un baiga nojausma. Tas viss vēl jāpārrunā ar satiktiem draugiem.
Šo klusumu pārtrauc Lības Zukules balss aicinot visus uz autobusu, lai dotos uz Kokneses centru. Pošas arī kapelas “Aizezeres muzikanti”, lai turpinātu pasākuma programmu.
Kad Monta izstāstījusi visu Brīvības pieminekļa vēsturi, kad vēl 1988.gadā izveidotajā enciklopēdijā tika apgalvots, ka Brīvības piemineklis ir celts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanu no vācu baroniem un Krievijas cara patvaļīgā jūga, bet par spīti propagandai, Brīvības piemineklis arī okupācijas laikā saglabāja nemainīgu brīvības simbola statusu. Otrās restaurācijais laikā, kas notika no 1998 – 2001.gadam tika saziedoti 540000 tūkstoši lati un piemineklis savu 100 gadu jubileju sagaidīja atjaunots un cēls. 
Pēc bijušā prezidenta Valda Zatlera iniciatīvas 2018.gada 4.oktobrī tika dibināts: “Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds”, kura misija ir organizēt Brīvības pieminekļa izgaismošanu, projekta izstrādi, saskaņošanu un realizāciju. Ar akciju: “Gaisma mūsu brīvībai” tika uzsākta ziedojumu vākšana.
Kokneses seniori kopā ar represētajiem, sadarbībā ar Vislatvijas SK rīkoja labdarības akciju: “Atbalstam Brīvības pieminekļa izgaismošanu” no 2020.gada 11.janvāra - 14.jūnijam.

Valdis Zatlers: “ Ar ļoti skaistām pieminekļa bildēm ir pilns internets, bet pastāv realitāte – kā piemineklis ir izgaismots diennakts tumšajā laikā. Apmeklējot RD, Valsts iestādes – piemineklis nepieder valstij, jo valsts viņu necēla, cēla tauta. Varbūt tieši tāpēc arī to padomju laikā nenojauca – tā saprata, ka tautas pirmā reakcija varētu būt – naids, laikam baidījās. 
Ir nodibināts fonds, kurš publiski izgāja tautā īsi pirms jaunā gada, un mēs cēlām augšā visu pieminekļa tapšanas vēsturi – izrādās, ka apgaismojums tur ir plānots pirms pirmā pasaules kara, atradām tos plānus, tur pēkšņi parādās ne tikai visa tā pieminekļa vieta, bet visa aleja līdz viesnīcai, līdz Laimas pulkstenim. Apskatījām visu plānoto – kādas ir lampas, kādi stabi divās rindās – augstāki un zemāki, tad sūtījām savu arhitektu uz lielajām Eiropas pilsētām, lai iepazītu, kā vislabāk izgaismot. Salikām kopā vēsturi, salikām kopā kā ir Eiropā un ko mēs paši gribam – jo pašreiz ir tā, ka vakarā nevar redzēt ne uzrakstu Tēvzemei un Brīvībai, ne Mildas statuju, par zvaigznēm nemaz nerunājot.

Kad bijām projektu izstrādājuši, sāksim to rādīt dzīvē – uznāca vīruss, bet es varu pateikt, ka 17.jūnijā, tas ir pēc divām dienām, Latvijas Nacionālā bibliotēka mums atvēra telpu, tā ir pirmā diena, kad atļauts ieiet cilvēkiem – tur stāvēs desmit mūsu planšetes ar galējo rezultātu, tādu, kādu mēs gribam, lai arī katrs cilvēks var pateikt savu vēlmi. Kāpēc mēs nerādījām ātrāk, ja rādītu negatavu projektu, tad jums katram būtu savs viedoklis un būtu vismaz simts kļūdas – tagad domāju, ka atradīsies trīs, četras, piecas un to ir iespējams izlabot. Kā teicis Kārlis Zāle: “Lai visiem patiktu, nevienam nebūtu iebildumu.” Tā arī mēs vēlamies.
Beidzot Brīvības piemineklis ir valsts īpašums, piemineklis pieder tautai, bet valsts par viņu rūpēsies. Šodien es neesmu saticis nevienu cilvēku, kas saka nē – mēs darām kopīgi. Kas sanāks – paskatīsimies 2021.gada 18.novembrī. Tas labākais darbs būs ne tikai skaisti izgaismots Brīvības piemineklis, bet arī sakārtota visa vide. Šī ir pirmā reize, kad es par to runāju publiski – par to jums paldies!” 

Tālāk darbu pēc scenārija turpina Lība Zukule:. Ir laiks vērt vaļā ziedojumu kastīti, kas bija izvietota veikalā ”Ataudze”. Piesakās naudas skaitītāji un mēs varam turpināt programmu.

Uz Koknesi šajās dienās ceļu bija mērojis Edgars Krams no Ventspils. Sirmais kungs koknesiešiem uzdāvināja uzrakstīto atmiņu stāstu par savu māti Alvīni Kramu, kura ir dzimusi Koknesē. Un klātesošajiem viņš pastāstīja par savu atgriešanos Latvijā ar vilcienu: “1946.gadā – kā mēs dzīvojām, cik lepni braucām atpakaļ. Ienāca sieviete, savāca bērnus – Krasnojarskā iesēdināja vagonā, šo speciālo vagonu piekabināja Vladivostokas – Maskavas vilcienam, Maskavā piekabināja Rīgas vilcienam. Vagonā sanesa drēbes, visu apģērbu – to izdarīja vienkārša sieviete. Mēs bērni bijām visādi, arī tādi, kas neklausīja. Gribu izteikt lielu paldies tiem cilvēkiem, kas palīdzēja ātrāk mājās pārbraukt 1946.gadā, to vidū arī es. Pabeidzu Kokneses pamatskolu, iestājos Ogres tehnikumā, tad armijā trīs gadi – tikai tad pārējie nāca mājās. Tik daudz laika iedeva man dzīvot Latvijā – paldies.”
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš rakstīja: ”Pēc Latvijā palikušo izsūtīto bērnu radinieku lūguma LPSR Izglītības ministrija 1946..un 1947.gadā organizēja latviešu bērnu bāreņu un pusbāreņu evakuāciju no Sibīrijas. 1946.gadā 12 reisos izdevās atvest uz Latviju vairāk nekā 1300 bērnu.”