Manu ģimeni izsūtīja 1949. gada 25. martā – vecmāmiņu Zentu Kūnu, mammu – Ausmu Kūnu, mātes brāļus – Pēteri Kūnu un Kārli Kūnu. Vectēvu – Pēteri Kūnu, aizsargu, Jaunburtnieku pagastā arestēja 1944. gada septembrī. Viņš arī bija piedalījies 1920. gadā Latgales atbrīvošanā no „lieliniekiem”. Miris 1945. gada 9. maijā Krievijā lēģerī. Latvijā vectēvam un vecmammai piederēja saimniecība „Jaunķīši”. Dibinoties kolhozam ‘’Bērzaine’’, Kūna Zenta daļu no lopiem, darba rīkiem un ražu nodeva komunistiem, bet 1949. gadā tomēr izsūtīja uz Amūras apgabalu. Sākumā nomitināja Zavitinskas rajona Podolovskas sādžā, pēc tam pārcēla uz Blagoveščensku, nodarbinot celtniecībā. Man jau skolas gados radās jautājumi – par ko izsūtīja, ko sliktu bija izdarījuši mani senči utt.


 Otrā no kreisās Ārija Kārkliņa.
2018. gadā fonds „Sibīrijas bērni” organizēja braucienu uz Tālajiem Austrumiem. Arī mūs – trīs valmierietes – uzrunāja Dzintra Geka. Mēs – Ārija Kārkliņa, Zinta Gmizo un Māra Lasmane pieteicāmies, un piekritām šim braucienam. Gribējām atcerēties, apmeklēt tās vietas, kur piedzimām un augām, kur pagāja agrā bērnība, uz kurieni kā „tautas ienaidniekus” izsūtīja mūsu ģimenes, kur necilvēcīgos apstākļos dzīvoja un strādāja mūsu senči. Viņi vienmēr dzīvoja ar cerību atgriezties Tēvzemē – Latvijā.


No kreisās: Zinta Gmizo, Māra Lasmane, Ārija Kārkliņa..
Mūsu grupā bija 32 cilvēki, kuri tika izsūtīti uz Amūras apgabalu un kuriem kāds no tuviniekiem apglabāts svešumā. Visiem bija vēlēšanās apmeklēt nometinājuma vietas. Blagoveščenskas lidostā mūs sagaidīja gide Jeļena Rudakova ar sālsmaizi un vietējās kazaku organizācijas pārstāvji. Leonīds Žuravļovs – pētnieks par izsūtītajiem latviešiem. Pateicoties tieši kazaku organizācijai, mēs, grupa no Latvijas, varējām ierasties Amūras apgabalā. Bija arī organizētas tikšanās Blagoveščenskas bibliotēkā ar Krievijas politiski represēto asociācijas Amūras nodaļas vadītāju Žuravļovu. Amūras krastā kazaku svētvietā mūs lūdza iestādīt kociņus atmiņai par saviem senčiem un mums pašiem.

Tālumā dzelzceļš un bērnības sajūtas.
Tuvojoties tām vietām Blagoveščenskā, kur kādreiz dzīvoju bērnībā, iekšēji sajutu, ka esmu te bijusi, te pagājuši dzīves pirmie seši gadi. Sirds sāka sāpēt, un nāca raudiens. Ieraudzīju dzelzceļa sliedes netālu no Oktobra ielas, kurām pāri dzinām personīgās kaziņas ganīties un pļavu. Atcerējos arī mazās mājeles cilvēka augumā, taču mēs dzīvojām divstāvu koka mājā. Arī bedres uz ielām un peļķes likās tās pašas. Izstaigājām ielu, bet tieši māju ar 5. numuru neatradām, jo šeit bijusi māju pārnumerācija. Runājoties ar vietējo iedzīvotāju Tatjanu, viņa atcerējās, ka mamma stāstījusi par latviešu strādīgumu un čaklumu, ka bijuši iekopti mazdārziņi, kuros izaudzēts pats nepieciešamākais. Šeit zeme ļoti auglīga. Tagad apkārtējos laukos un pilsētas nomalē jūtama pamestība, aizauguši lauki un ganības.
Pie Blagoveščenskas redzējām nelielus sojas laukus. Pilsētas centrs sakopts, Amūras augstajos, stāvajos krastos bagāto ļaužu pilsveida nami.

.Amūras apgabalā - piemineklis represētajiem.
Pilsētas centrālajā parkā apmeklējām pieminekli represijās cietušajiem. No 1920. – 1960. gadam padomju vara represijās iznīcinājusi vairāk nekā 100 tūkstošus Amūras iedzīvotāju. Izstaigājām Amūras krastmalu, kas kādreiz bija šaura, tagad plata un mūsdienīga. Satikām latviešu pēctečus – Lepinu (Lapiņu) Pāvilu – (Maijas dēlu), tagad stalts puisis ar divām augstākām izglītībām. Bijis arī Latvijā. Esmu pateicīga Dzintrai Gekai un fondam „Sibīrijas bērni”, ka varēju tur būt un atcerēties, kā un kur pagāja bērnība. Cik labi, ka mūsu vecāki atveda atpakaļ Latvijā, Dzimtenē, ka nepalikām tur – svešumā.