Gitas Mālmanes Gādigas atmiņu stāsts
Man
gribas savas atmiņas sākt ar veltījumu manai Dzimtenei...
Manā Dzimtenē
Zila debess, zelta saule,
Druvas saulē zeltītas.
Balti bērzi, tumši sili,
Manā mīļā Dzimtenē.
Pagātne mums tumša, drūma
Atmiņtakās ejam turp.
Lūk, es redzu bāra bērnus,
Krimtot cietu pelavmaizi.
Saule bāru žēlotāja
Gaismu lēja, tumsu kāva,
Senie pilskalni un
gravas
Sirmas teikas klusi
glabā.
Cēlās tauta, droša,
stipra,
Cēlās strēlnieks
sarkanais,
Naida varu projām dzina,
Brīvi nesa Dzimtenei.
Daudz pār tevi, dzimtā
zeme,
Asaru un asins lietas,
Daudz ir kluso varoņkapu
Zināmu un nezināmu.
Ja vēl kādreiz tumsas gari,
Sauli ēno, karu grib,
Atbilde būs vienmēr
droša:
Mieru sargāt Dzimtenē!
Lai pār dzimtās zemes
laukiem,
Saules zeltā druvas
mirdz
Un ikkatrā lauku sētā,
Dziesmas darbam, mieram skan!
Zila debess, zelta saule,
Druvas saulē zeltītas,
Balti bērzi, tumši sili,
Manā mīļā Dzimtenē!
Tā
kā manas mammas pirmais vīrs krita karā, tad esmu viņam veltījusi šo dzeju...
Ievainotais karavīrs
Te ievainots kāds,
Klusās sāpēs
Ar nāvi cīnās.
Tam elpas trūkst
Un nāves murgos,
Redz viņš mājas,
Kur māmuliņa viena
skumst.
Māt, tu un Dzimtene!
Viņš sauc un kājās
trauc...
Tad nespēks –
Acīs pēdējais dzīvības
kvēls...
Dej sniega pārslas,
Vējš dziesmu dzied
Pēdējo tam,
Kas nu ir kluss.
Skan salūts pār uzvaru
Un karogi plīvo!
Manas atmiņas ir balstītas uz mammas
nostāstiem. Manu mammu sauca Lūcija Gādiga. Viņa dzimusi
1911.gadā. Mirusi 1994.gadā.
Tēvu sauca Emiljans
Gādigs. Dzimis 1919.gadā. Miris 1984.gadā. Viņi dzīvoja Valmieras apriņķa
Arakstes pagastā - "Lejassolteru " mājās. Mammas vecākiem bija liela
saimniecība ar vairāk kā 60h zemi, vairākām govīm, zirgiem un citiem lopiem.
Bija dažādākas tehnikas mašīnas - kuļmašīna, sējmašīna utt.
Mamma strādāja par
skolotāju Arakstes pamatskolā. Viņa bija aktīva sabiedriskā
darba organizatore. Piedalijās dažādākos pasākumos, vadīja deju kolektīvus un
dramatiskos kolektīvus. Ar zirgiem viņa brauca ar savu kolektīvu uz Rīgu, lai
piedalītos Dziesmu un deju svētkos. Mamma bija Rūjienas pagasta “Vanagu”
organizācijas priekšniece.
Atceros, kā mamma stāstīja.....
1949.gada 25.martā agri no rīta ieradās
vairāki kolhoza varas pārstāvji un lika ātri saģērbties. Teica, ka būs jābrauc
līdzi. Viņi deva pusstundu laika, lai savāktu mantas, ko ņemt līdz .Mammai no
bailēm piemetās caureja. Viņa gribēja aiziet uz tualeti ,bet vīri neļāva. Viens
teica: "Dirs tepat spanģī! " Mamma
novilka bikses, nometa brunčus un laida spainī, ka blīkš!
Lopus savāca un aizveda
pagasta vecākais. Mammas mammu līdzi neņēma, to izdzina no
mājas un aizslēdza mājas durvis. Tad viņa bija tikusi ārā un bija kājām
aizgājusi uz Jeru pagastu – 20 km pie sava dēla. Vecāmāte bija ļoti gribējusi
braukt līdzi, bet pagasta kungi teikuši, ka viņa nav sarakstā un neņēmuši
līdzi.
Mamma bija paņēmusi līdzi tikai kanniņā pienu,
jo brālim tobrīd bija tikai 8 mēneši. Vinš dzimis 1948.gada 1. jūnijā. Brālis
bija slims ar plaušu karsoni, viņam bija 40 grādu temperatūra. Pagasta vīri uz
to nereaģēja. Lika visiem ātri kāpt mašīnā. Tad viņus aizveda uz Valmieras
dzelzceļa staciju, tad tālāk uz Sķirotavas staciju. Šķirotavā visus ielādēja
lopu vagonos un veda nezināmā virzienā divas nedēļas. Apstākļi bija drausmīgi!
Pateicoties vecāku gādībai mans slimais brālītis, tomēr, izdzīvoja!
Krievijā manus vecākus un brālīti nosūtīja uz
Tomskas apgabalu, Asinas rajonu, Novikovkas sādžu. Tur mamma tikpat kā
nestrādāja, vina dzīvoja mājās un pieskatīja bērnus. Vēlāk māte sāka piestrādāt
skolā par mājturības skolotāju. No Latvijas viņas brālis sūtīja paciņas ar
dažādākām augu un puķu sēklām. Viņa tās iesēja un krievu tantēm bija ko
brīnīties. Skolā viņas klase bija vienmēr pilna ar skaistiem ziediem. Krieviem
pie mājām nekādas puķes neauga. Mamma kaimiņiem palīdzēja iekātot apkārtni. Tā
kā mamma bija studējusi teologiju, viņa Krievijā salaulāja vairākas latviešu
ģimenes un arī izvadīja pēdējā gaitā daudzus mirušos latviešus.
Tēvs strādāja gaterī, piedalījās arī HES celtniecībā.
No sākuma, pēc atbrauakšanas Krievijā, vecāki dzīvoja kopā ar citām latviešu ģimenēm
vienā mazā istabiņā. Pēc trim gadiem viņi nedaudz iedzīvojās, sāka paši celt
klētis, kūtis. Viņiem bija arī govs. Vēlāk viņi nopirka mazu mājiņu, kurai
apkārt izveidoja skaistu dārziņu ar sakņaugiem, puķēm, kokiem.
1953.gadā mammai
piedzima meitiņa - Lolita. Viņa dzima mājās. Apstākļi bija ļoti grūti. Māsiņa
nodzīvoja tikai divas nedēļas un nomira. viņu apglabāja netālu no mājas
kapiņos. Ilgu laiku, tas jau bija pēc
atgriešanās Latvijā,
viņu kopa viena krievu saimniece. Kad saimniece nomira, tad arī vairs neviens
nekopa.
Tagad noteikti tā vairs
nav, nolīdzināts. Man ļoti žēl, ka nezinu, kur viņa apglabāta.
Māsiņas
piemiņai veltu šīs nelielās dzejas rindiņas...
Mežmalā klusā starp
sūnām
Stāv mazās māsiņas kaps,
Pār kuru kā ziedoņa
dvēsmu,
Vējš dziesmu dzied.
Kapu tai nepušķo rozes,
Viņa vientuļa,
Bet ne aizmirsta tur
dus...
Viss kluss.
Šur tur tik iedziedas putniņš,
Kas viņai šūpuļdziesmu dzied.
Pavēli par mūsu ģimenes atbrīvošanu
parakstīja 1957.gada 25.maijā. Tā kā nebija naudas, tad uz Latviju atbraucām
tikai 17. jūlijā. Man tobrīd bija 1,5 gadiņš, bet brālim 8 gadi. Viņš Krievijā
jau gāja 1.klasē.
Kad atbraucām uz Latviju , no sākuma dzīvojām
pie manas vecāsmātes, jo mūsu mājā dzīvoja citas ģimenes. Vēlāk tikām atpakaļ
savās mājās ‘’Lejassolteros". Lopi un tehnika tad jau bija izpārdoti un
aizvesti, bet māja bija stipri izlaupīta un nolaista.
Pēc pusgada 1957.gada 16.novembrī piedzima
mammai meitiņa- Kaija.
Tā kā mamma pēc profesijas bija skolotāja,
tad vēlējās atkal strādāt savā profesijā. Valmieras rajona vadība viņai darbu
nedeva un izsmēja, sakot ka viņa esot tautas nodevēja. Viņu nosūtīja strādāt uz
Bauskas rajonu – tagad Jelgavas rajonu – Lielsesavas palīgskolu.
