Anitas Eglītes atmiņu stāsts

‘’Latvijas Arhīvu’’ pielikuma ‘’Represēto saraksts’’ 1995. gada 4. Numurā ievietotie dati liecina, ka laikā no 1949. gada 25. Līdz 29. martam no Valkas apriņķa izsūtītas 663 ģimenes, no tām 555 ģimenes kā kulaki, bet 108 ģimenes kā buržuāziskie nacionālisti. Kopskaitā – 2131 cilvēks. Viņu vidū bijuši 158 bērni vecumā līdz 7 gadiem, no 7 līdz 16 gadiem – 368, no 16 līdz 60 gadiem – 1141, vecāki par 60 gadiem – 464 cilvēki. Palsmanes pagastā izsūtīto skaits bijis 171, gandrīz visi no viņiem izsūtīti uz Tomskas apgabala Zirjanskas rajonu.

No Palsmenes pagasta ‘’Jaunlielmežu’’ mājām izsūtītas: Bērzkalne Karlīna Voldemāra meita, dzim 1911. gada, viņas mazā, 1944. gadā dzimusī meitiņa Anita Bērzkalne un 1879. gadā dzimusī Vīramāte Emīlija Bērzkalne. Vēl šai pašā lietā ar Nr. 3764 par "atbalstu nacionālistiskajiem bandītiem" izsūtītas Karlīnas māsa Lekse Emma Voldemāra meita, dzim. 1900. gadā, un viņu abu māte Lekse Kristīne, dzim. 1879. gadā.

Anitai tagad ir cits uzvārds  (Eglīte), jauka ģimene, aizvadīts saturīgs darba mūžs, taču nodarītā netaisnība kā samilzusi skabarga ik pa brīdim sevi atgādina un sāp joprojām.

Vai tev ir kas saglabājies atmiņā par toreizējo izsūtīšanu?

Tikai atseviški uzplaiksnījumi, toties jo spilgti. Labi atceros to miglaino rītu un salīkušu zaldāta stāvu pie škūnīša, kad citi iebruka istabā un mums bija jāsavācas pusstundas laikā.

Prātā palicis arī brauciens automašīnas kravas kastē uz Valku. Tur mūs sadzina tumša vagonā ar aizrestotiem lodziņiem, kurā jau bija daudz cilvēku. Kādam bija līdzpaņemta svece, tās gaismiņa nemierīgi līpinājās vagona stūrī. Kad ešelons pēc ilgas stāvēšanas smagi nokratījāš un lēnītēm sakustējās, visi sāka dziedāt ‘’Dievs kungs ir mūsu stiprā pils’’. Vēl tagad, kad baznīcā dzied šo dziesmu, man pārskrien drebuļi, iztēlē es spilgti saredzu sīko sveces liesmiņu un to bezgalīgo tumsu, kas šoden man škiet kā materializējies izmisums.

Vagona grīdā cauruma nebija, tika lietots smirdošs spainis, un tas pats vienmēr bija pilns. Nācās pacietīgi gaidīt, kad ešelonu apturēja un visus sadzina kārtot dabiskāš vajadzības uz sliedēm zem vagoniem, Zaldāts ar flinti stāvēja klāt. Man jau tur vietas pietika, nezinu, kā bija lielajiem.

Kad bijām aizbraukuši galā, pavasara šķīdoņā dēļ pirmās pāris nedēļas nācās nodzīvot nometnes barakās. Mēs ar mammu tikām gulēt nāru augšstāvā. Plosījās dizentērija. No rītiem es no sava otrā stāva palūrēju pāri lāvas malai un itin bezkaislīgi secināju: ‘'Tas ir tāds dzeltens un nekustas – tātad nomiris, tas arī tāpat un vēl tas tur tālāk.’’ Vēlāk viņus aizvāca projām. Nekādu šāusmu vai pārdzīvojumu manā bērna prātā toreiz nebija.

Un tomēr, kā tu būdama vēl pavisam mazs bērnelis, uztvēri šo tik briesmīgo pāridarījumu?

Kad dzīvojām jau sādžā, kāda krievu sieviņa, laikam jau mani žēlodama, paretam atnesa pa krūzītei piena, lai glābtu no bada. Es nevarēju to pienu iedzert, vienkārši nespēju norīt nevienu malku, jo tas bija – „krievu piens!’’ Mamma mēģināja mani pierunāt, lūdzās, pat uzdeva ar žagariem, nekas nelīdzēja. Tad esot izdevies pārliecināt mani pienu tomēr iedzert, iestāstot, ka to atnesusi latviešu tantiņa. Tik daudz apjēgas, ka latviešiem taču nebija govju, man vēl nebija.

Kur jūs nometināja uz dzīvi?

Tomskas apgabala Zirjanskas rajona Dubrovkas sādžā, tajā dzīvoja ap 500 nabadzīgu sievu un bērnu. Sākumā manīju tikai divus vīriešus invalīdus. Vienam trūka roka, otram nebija kāja, bet sievu vidū viņi bija itin cienīti.

 Vēlāk no puišeļiem izauga jauno vīriešu paaudze, nobadināta un tāda visai gaudena. Vismaz kādi 30 no iedzīvotājiem bija izsūtītie: tatāri, vācieši, moldāvi, latvieši.

Mēs dzīvojām sādžas galā, ko sauca par ‘’tatarku’’, jo mājas bija cēluši izsūtītie tatāri. Aiz mūsu mājas bija vēl viena māja, un tad tūlīt sākās mežs. Taigā auga atsevišķas koku skupsnas, vietumis tik balti bērzi, ka malku nesot piedurknes apbira kā ar krītu. No tāsīm vietējie taisīja saimniecības traukus, mēs reizēm tāsis izmantojām rakstīšanai. Auga arī apses un skujkoki, zem kokiem bija tik bieza zāle, ka sēnes varēja pamanīt tikai tad, kad gandrīz uzkāpa tām virsū. Ziedēja neparasti skaistas puķes – smaržīgas dzeltenās lilijas, mums zināmās ‘’sviesta bumbas’’, tikai koši oranžā krāsā, ko tur sauca ‘’ogoņki’’, lillīgi ķeizarkroņi, kuru sakneņi bija ēdami. Kamēr musējie iemācījās tos pienācīgi sagatavot, daudzi saindējās. Taigā auga visādas zālītes, kas pirmajos gados bija mūsu galvenais uzturs.

Kā tev gāja ar mācībām skolā?

Dubrovkā bija septiņgadīgā skola, bērnu gan visās klasēs pamaz. Skolotāji bieži mainījās, laikam arī vairums no viņiem bija no izsūtītajiem. Skolā bija vienīgais sādžas pulkstenis, tāds uzvelkamais ar bumbām, un tam pašam bija tikai minūšu rādītājs. Kad zināmās minūtes bija noskaitītas, noskandināja zvanu un mācību stunda bija beigusies. Uz skolu parasti nekavējām, šķiet, ka laiku apjauta pēc gaiļu dziedāšanas.

Skolā mums patika, dauzījāmies līdz nemaņai, īpaši pusdienlaikos, kad skolotāja aizgāja apkopt savus lopiņus. Ko ēst gan nebija ne skolā, ne mājās. Tikko iemācijos rakstīt, viens no maniem pirmajiem rakstu darbiem bija vēstule ar adresi ‘’Moskva, Kremļ, tovarišču Staļinu’’. Lielie protams, uzrakstīja priekšā, bet es cītīgi parrakstīju lūgumu apžēlot mūs un tēvu, rakstīju vairākkārt. Nezinu, vai tas bija manu vēstuļu nopelns, bet tēvam, pēc iznākšanas no meža, piespriestos 25 gadus un 5 gadus bez tiesībām samazināja līdz 10 gadiem un 2 gadiem bez tiesībām. Sākumā viņš bija izsūtīts uz Komi APSR, bet pēdējā ieslodzījuma vieta bija Dubrovas lēģeris Mordovijā, dīvainas sagadīšanās pēc, vieta ar tādu pašu nosaukumu kā mūsu sādža. Viņu amnestēja 1958. gada 23. maijā, reabilitēja 1991. gada 2. decembrī.

Kāpēc jūs ar mammu tur noturēja tik ilgi? Vecāmāte un mammas māsa Kristīne un Emma Lekses tika atbrīvotas 1956. gada 5. jūnijā, bet tēvs Jānis Bērzkalns, kura ‘’vainas’’ dēļ jūs tikāt izsūtītas, jau bija atgriezies Latvijā, bet jūs atbrīvošanas apliecību saņēmāt tikai 1960. gada 17. februārī.

Neviens mums nekad to netika paskaidrojis. Vecmāmiņa tik ļoti negribēja gulēt smagajā Sibīrijas zemē, kur pāri kapu kopiņām bradā cūkas un citi lopi. Viņa karsti un bezcerīgi ilgojās atgriezties Latvijā, tika stāstījusi man par Vidzemes kapsētām, kur smiltis esot gaišas un vieglas, taču viņa nomira jau 1955. gada 31. augustā, nācās vien apglabāt viņu sādžas kapsētā, piekalnītē, latviešu rindā. Tagad droši vien kopiņa vairs nebūtu atrodama, viss pamests un aizaudzis.

Mamma strādāja kolhozā, mani sūtīja mācīties vidusskola uz Zirjansku. Tur no mūsu sādžas apmēram 20 km attālumā bija 11 klašu skola. Pa izdangātu meža ceļu turp mēs gājām 4 vai pat visas 5 stundas, mājup parasti nokļuvām pa trim stundām. Gājām vairāki kopā, jo bija bail no vilkiem. Reiz putenī gandrīz nosalu, tā negribējāš pēc apsēšanās vairs celties augšā, mani izglāba draudzene Ruta Bērtiņa, kas purināja un vilka līdzi brist tālāk.

Skolas laikā pa nedēļu paliku Zirjanskā nakšņot pie kādas pensionētas skolotājas. Viņas znots savā ģimenē bija deviņpadsmitais bērns, izdzīvojuši no lielā pulka gan bija tikai trīs, tas vien liecina par turienes apstākļiem un medicīnas līmeni.

 Bet cilvēki bija labi, ar stingrām tradīcijām, ar savu goda izpratni. Lai cik būtu nabadzīgi, viesi bez tējas nekad projām nepalaida, nedēļu pēc Lieldienām uz ‘’krasnajas gorkas’’ vienmēr tika sarīkots cienasts, kuru izmantojām arī mēs – izsūtīto bērni. Visi sādžas ļaudis vienmēr tikai aicināti, kad kādam aizgājējam dzēra bēres. Tāpat visus cienāja arī uz ‘’pominkām’’, kad zināmu laiku pēc bērēm pieminēja mirušos. Bez mazākās šaubu ēnas viņi ticēja, ka katrā mājā dzīvo mājas gars – ‘’domovoi’’, bet taigas biezoknī mitinās nešpetns meža gars – ‘’ļesovoi’’, kas nomaldījušos vilina un vadāuz riņķi vien. Ar laiku pieradām un iemācījāmies tiem noticēt arī mēs.

Kādas bija izjūtas pēc atgriešanās Latvijā

Māju vairs nebija, nekādu dokumentu arī mums nebija, bez pases nevarēja dabūt pierakstu, bet bez pieraksta nevarēja dabūt darbu un nokārtot dokumentus. Kādu laiku mitinājāmies pie radiniekiem. Tad mums uz brīdi izdevās pierakstītites pie paziņām privātmāja Siguldā un ar grūtībām izklapatot izziņu par manis piedzimšanas faktu, pēc tam saņēmu arī pasi. Beidzot mammai laimējās dabūt sētnieka vietu Klusajā ielā, alga bija 30 rbļ. mēnesī, varējām ievākties savā vienistabas dzīvoklītī, gan bez jebkādām ērtībām. Tajā mēs dzīvojām vēl tad, kad biju jau precējusies un uz mana rasējamā dēļa atradās vienīgā vietiņa mazās meitiņas pārtīšanai.

Pabeidzu divas pēdējās klases Rīgas 15. vidusskolā, pēc tam studēju Ļeningradas Sakaru institūtā. Strādāju VEFā un Zinātņu Akadēmijā.

Tās bija mācību iestādes ar krievu mācību valodu. Kā tu apguvi tik sulīgu un izteiksmīgu latviešu valodu?

To pašu man jautāja eksaminētājas, kad 1994. gadā man bija jākārto latviešu valodas eksāmens, lai kļūtu par ierēdņu kandidātu un varētu strādāt VID Latgales priekšpilsētas nodaļā. Viņas smējās locīdamās, kad es izklāstīju visu savu latviešu valodas mācību pieredzi. Vecmāmiņa no nezin kur sadabūtas ābeces mācīja man latviski lasīt – boksterēt. Man tas šausmīgi nepatika, es visu laiku ar kvēlu ilgošanos skatījos uz viņas briļļu rāmīti, kurā knapi turējās viens stikliņš .Mana vienīgā vēlēšanās bija – kaut stikliņs izkristu un pazustu. Un tā patiesi notika: stikliņš izkrita, ieripoja spraugā starp grīdas dēļiem un droši vien iekrita pagrabā zem mājas. Briļļu vairs nebija un manas latviešu valodas mācības līdz ar to bija beigušās. Bet, ja nopietni, tad latviešu valoda ir mana dzimtā valoda, labi protu krieviski un Sibīrijā tīri labi iemācījos vāciski. Ar vienu no izsūtītajām vāciešu ģimenēm, kas tagad dzīvo Vācijā, vēl arvien paretam sazinos. Gribētos kopā ar viņiem vēlreiz aizbraukt uz tām vietām, kur pagājusi mūsu bērnība.

Kāda šodien ir tava attieksme pret visu notikušo?

Es personīgi spētu piedot man nodarīto un nekādi nevaru saprast, kāpēc šodien vēl būtu jātiesā tie vecīši, lai kurā pusē viņi būtu karojuši, kas tapat pēc īsa brītiņa stāsies Dieva tiesas priekša. Bet meitas man saka, ka es no tiem ‘’Staļina režģiem’’ tik un tā netieku laukā. Tas zīmogs ir uz visu mūžu.

Visvairāk es neciešu liekulību un savtīgumu. Šogad 16. februārī Politiski represēto apvienība rīkoja tikšanos ar Rīgas Domes pārstāvjiem no ‘’Latvijas ceļa’’, kas nepārprotami notika priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros. Pēc tam bija uzklāts varens galds, kur netrūka nēģīšu un citādu labumu, bet es, tāpat kā toreiz bērnībā, nespēju norīt ne kumosa. Vari man ticēt, tā nebija izlikšanās.

Foto: Anita Bērzkalne (Eglīte) 2. rindā 1. no kreisās puses 1955. gadā Tomskas apgabala Zirjanskas rajona Dubrovkā


Intervēja: Dzintra Vīksna

Nav komentāru

Komentēt