Otrais pasaules karš smagi skāra Latviju ar 2 ārvalstu okupācijām uz 50 gadiem likvidējot tās valstiskumu un nogalinot vai repesējot vairākus simtus tūkstošus iedzīvotājus. Pēc Padomju Savienības iebrukuma 1940. gadā tika intensīvi sagrauta pastāvošā valsts iekārta nogalinot vai represējot ‘’buržuāziskos nacionālistus’’ (aizsargus un ierēdņus kā visbīstamākos) un ‘’ekspluatatorus’’ (uzņēmējus un turīgos zemniekus), lai pārkrievotu Latviju. Baigā gada necilvēciskās represijas izraisīja atriebības tieksmes, tādēļ izplatījās sadarbība ar vācu okupācijas varu. Līdzīgas represijas un slepkavības, tikai ar mērķi pārvācot, notika arī pēc vācu armijas iebrukuma 1941. gadā. Pārkrievošanas centieni un repesijas pret vācu varas atbaltītājiem un latviešu leģionāriem (tos padomju vara uzskatīja par zemāko šķiru un neļāva ieņemt atbildīgus amatus), kā arī Latvijas valstiskuma nomelnošana turpinājās arī sākoties otrreizējai okupācijai no 1944. gada līdz pat 1989. gadam, kad informācija par šiem noziegumiem nāca atklātībā. Dzīvi palikušie un Latvijā atgriežušies politiski represētie bija visaktīvākie Latvijas valstiskuma atjaunošanas dalībnieki.

Pirmo legālo Latvijas politiski represēto tikšanos noorganizēja Igors Noskovs 1998. gada 8. novembrī Latvijas skolotāju arodbiedrības namā Rīgā, Alunāna ielā 7. Uz šo tikšanos bija sabraukuši aktīvākie bijušie katordznieki un izsūtītie pēc laikrakstā Rīgas Balss ievietotā īsa sludinājuma. Šī sanāksme, kurā pasludināja Rīgas politrepresēto kluba izveidošanu, apstiprināja kluba darbības nolikumu un bija signāls politrepesēto klubu veidošanai Latrvijas rajonos.

Pēc Ogres politrepresēto kluba uzaicinājuma 1989.g. maijā Rīgas kluba ietvaros tika sākts darbs pie Latvijas Politiski Represēto Apvienības (LPRA) izveidošanas. Sapulcējās 76 represēto pārstāvji no visas Latvijas 22 rajoniem. Tika nosprausta politiski represēto klubu vieta Latvijas sabiedriskajā dzīvē, izveidota LPRA konferences orgkomiteja 22 cilvēku sastāvā, uzdots izstrādāt statūtus, programmu un deklarāciju. 

1. konferences sasaukšanas vieta – Ogre un laiks 1989.g. 14.oktobris, kur tika pārstāvēti 23 politrepresēto klubi ar 471 delegātiem, pieņemti Statūti un Deklarācija, ievēlēts LPRA priekšsēdētājs Edmunds Būmanis, ievēlēta Koordinācijas Padome (KP) un LPRA valde. Turpmāk LPRA konferences tika sasauktas katru gadu. LPRA priekšsēdētāja amatos tikuši ievēlēti:

Katru gadu LPRA valde 25. martā un 14. jūnijā organizē pasākumus, kuros politiski represētie un viņu atbalstītāji pulcējas gājienos ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tajos piedalās arī Valsts Prezidents, Saeimas deputāti, valdības pārstāvji, kā arī ārvalstu diplomāti. Šo datumu atzīmēšanas pasākumi katru gadu notiek arī Rīgā pie Šķirotavas un Torņakalna stacijām, kā arī pie piemiņas vietām stacijās visos Latvijas novados, no kurienes 1941. un 1949. gados masveida izsūtīšanas ešeloni izbrauca uz Sibīriju. 

Publicēti vairāki desmiti grāmatu ar politiski represēto likteņstāstiem. 

Sākot no 1998. gada, ikgadu augusta mēnesī Ikšķilē notiek Latvijas politiski represēto salidojumi, kur satiekas politiski represētie no visas Latvijas.

LPRA biedri aktīvi piedalās sabiedriskā dzīvē, sekojot notikumiem un iesniedzot savus priekšlikumus un iniciatīvas valsts uzlabošanai, par ko 2015. gadā no valdības tika saņemta Ministru kabineta balva.